Lūgšana

Bez lūgšanas darbam nav nekādas vērtības, - lūgšanai vērtību piešķir upuris.

Vispirms -lūgšana, tad - grēku izpirkšana, un tikai trešajā vietā, pašā „beidzamajā vietā“, - darbi.

Lūgšana ir garīgās celtnes pamats.

„Domine, doce nos orare!“ - „Kungs, māci mūs Dievu lūgt!“

Kungs atbildēja: „Kad lūdzaties, sakiet: „Pater noster, qui es in coelis…““ - Tēvs mūsu, kas esi debesīs…

Kā var nenovērtēt mutiskās lūgšanas nozīmi!

Nesteidzies! Domā par to, ko tu saki un kam tu saki. Ātrruna bez domāšanas ir tikai troksnis, skārda grabēšana.

Līdzīgi Svētajai Terēzei, es tev teikšu, ka intensīva lūpu kustināšana vēl nebūt neliecina par lūgšanu.

Tavai lūgšanai ir jābūt liturģiskai. Dod, Dievs, lai tev iepatiktos lasīt psalmus un lūgšanas no misāles, nevis sacerēt savas.

„Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes,“ ir teicis Kungs. Maize un vārdi - Svētā Komūnija un lūgšana.

Bez tām tev nebūs pilnvērtīgas garīgās dzīves.

Tu tiecies kontaktēties ar draugiem viņu sarunas un sirsnība atvieglo tavu dzīves nastu, palīdz aizmirst vientulību. Bet draugi var ari nodot, kā tas bieži notiek. Tad kāpēc tu nemeklē satikšanos ar draugu, kurš tevi nekad ne nodos un neatstās?

„Marija izvēlējusies sev labāko daļu,“ lasām Evaņģēlijā. Viņa sēdēja pie Skolotāja kājām, ar visu savu būtību uzņemot sevi Viņa vārdu dzīvinošo spēku. Viņas bezdarbība - šķietama, jo mīlestība un lūgšana ir darbs. Vēlāk viņa dodas Jēzum līdzi, seko Viņam uz pilsētām un ciemiem, iedziļinās Viņa mācībā.

Cik grūti būtu sekot Viņam bez lūgšanas!

Tu neproti lūgties? Nostājies Dieva priekšā, un, tiklīdz tu pateiksi: „Kungs, es neprotu lūgties!…“ - vari būt drošs, ka tu jau lūdzies.

Tu man raksti: „Lūgt - tas nozīmē sarunāties ar Dievu. Bet par ko?“ Par ko? Par Viņu, par sevi: par saviem priekiem un bēdām, veiksmēm un neveiksmēm, par cēliem nodomiem un ikdienas rūpēm…, par savām vājībām. Lūgšanā ir ietverts arī lūgums un pateicības izteikšana… un mīlestība, un grēku nožēla.

Lūgt nozīmē iepazīt Viņu un iepazīt sevi, tas ir, „iepazīties“.

„Et in meditatione mea exardescit ignis.“ „Un manās pārdomās Dievs lika iedegties ugunij.“ Tieši tādēļ ķeries pie lūgšanas, lai tu pārvērstos ugunskurā, dzīvā ugunī, kas izstaro gaismu un siltumu.

Tāpēc, ja vairs nespēj virzīties uz priekšu, ja jūti, ka dziesti, un tev nav iespējas piemest ugunij smaržīgas pagales, tad iemet tajā īsu mutisku lūgšanu un izsaucienu žagarus, kas neļaus ugunskuram apdzist pavisam.

Un tu nezaudēsi laiku.

Tu pats sev šķieti tik sīks un nicināms, ka uzskati sevi par necienīgu, lai Dievs uzklausītu tevi… Bet Vissvētās Marijas nopelni? Un tava Kunga brūces? Un… vai tad tu neesi Dieva bērns?

Atceries, tava lūgšana tiks uzklausīta, „quoniam bonus… quoniam in saeculum misericordia eius“ - „jo Viņš ir labs…, un viņa žēlsirdība pastāv mūžīgi“.

Tev viņš kļuva tāds maziņš, Viņš kļuva bērns, lai tu varētu Viņam tuvoties ar uzticību.

„In te, Domine, speravi“ - „Uz Tevi, Kungs, es paļaujos.“ No cilvēciskā viedokļa es izdarīju visu, ko varēju. Turklāt e~ lūdzos un nesu upurus. Izrādījās, mana cerība nebija veltīga. Un veltīga tā nebūs nekad. „Non confundar in aeternum.“ - „Neļauj man kaunā palikt mūžīgi.“

Jēzus ir teicis: „Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts.“

Lūdzies! Kurā pasaulīgā iestādē tev var dot lielākas panākumu garantijas?

Tu nezini, ko pateikt Dievam savā lūgšanā. Tu neko neatceries, kaut gan daudzos jautājumos tu gribētu lūgt Viņa padomu.

Tad, lūk, dienas gaitā pieraksti tos jautājumus, kurus tu gribētu aplūkot Dieva klātbūtnē. Un tad ar šīm piezīmēm uzsāc lūgšanu.

Pēc konsekrēto jaunavu un priesteru lūgšanām, kuri ir veltījuši sevi Dievam, bērnu un slimnieku lūgšanas Dievam ir vistīkamākās.

Pirms sāc lūgties, stingri apņemies nepaildzināt lūgšanu, meklējot mierinājumu, un nesaīsināt to, ja tā tev šķitīs neauglīga.

Nesaki Kungam Jēzum, ka tu lūgšanā meklē mierinājumu. Ja Viņš tev to dos, esi pateicīgs. Vienmēr Viņam saki, ka tu lūdz sev neatlaidību.

Esi uzcītīgs lūgšanā. Centies, pat ja tev liktos, ka tavas pūles ir veltīgas. Lūgšana vienmēr nes augļus.

Tavs prāts ir notrulināts un inerts. Tu veltīgi pūlies, lai sakopotu savas domas Dieva priekšā. Liekas, ka iestājies pilnīgs aptumsums.

Nepiepūlies un neuztraucies. Klausies mani uzmanīgi: ir pienācis sirds laiks.

Saglabā savā atmiņā tos vārdus, kas lūgšanas laikā tevi iedvesmoja, un tad dienā tos daudzkārt Lēnām atkārto.

„Pernoctans in oratione Dei,“ - „Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu,“ - tā par Kungu saka evaņģēlists Lūka.

Bet tu? Cik reižu tu esi izrādījis tādu centību? Tātad…

Ja tev nav vienotības ar Kristu lūgšanā un maizē, tad kā tu vari gribēt, lai citi iepazīst Viņu caur tevi?

Tu man rakstīji, un es tevi saprotu: “Katru dienu es pavadu kādu brītiņu lūgšanā. Ja tas tā ne būtu…

Svētais bez lūgšanas? Es neticu tādam svētumam.

Runājot kāda ārzemju rakstnieka vārdiem, es vēlos teikt, ka tava apustuliskā dzīve ir tik vērta, cik vērta ir tava lūgšana.

Ja neesi lūgšanas cilvēks, es neticu tavu nodomu patiesumam, kad tu saki, ka darbojies Kristus dēļ.

Reiz tu man teici, ka šķieti esam līdzīgs sabojātam pulkstenim, kas zvana nelaikā, - lūgšanai atvēlētajos brīžos tu esot pārlieku atturīgs, kokains, neizteiksmīgs, savukārt, darot mājas darbus, pilsētas kņadā un burzmā vai savā darba vietā tu pieķer sevi kvēli lūdzamies… Nelaikā un nevietā? Varbūt. Bet nenoniecini šos sava pulksteņa zvanus. Gars izpaužas, kad un kur vien vēlas.

Tava lūgšana mani sasmīdināja! Tu esi tik nepacietīgs! Tu lūdzies, sacīdams: „Jēzu, es nevēlos novecot… Cik gan ilgi vēl jāgaida, kamēr varēšu Tevi ieraudzīt! Mana sirds ir atvērta Tev tagad, tā kvēlo mīlestībā, bet vecumā tā vairs nebūs tāda. Lūdzu, ātrāk pieņem mani! Savienošanās ar Tevi būtu daudz brīnišķīgāka tagad, jo es esmu jauns un mana mīlestība pret Tevi ir tik kvēla.“

Man patīk tava dedzība, tava vēlēšanās izpirkt „visus cilvēces grēkus“.

Labi. Bet iesāc ar saviem tuviniekiem… ar cilvēkiem, kuri tev ir līdzās.

Tu lūdzies: „Jēzu, nepaļaujies uz mani. Bet es… es gan paļaujos uz Tevi. Tavās rokās es ielieku sevi visu, ari visas savas vājības.“ Tā ir ļoti laba lūgšana.

Kristieša lūgšana nekad nav monologs.

„Klusuma brīži“. Atstājiet tos cilvēkiem ar nejūtīgām sirdīm. Mēs, kristieši, kas ir Dieva bērni, sarunājamies ar savu debesis mājojošo Tēvu.

Neizturies nevērīgi pret reliģisko literatūru. Tās lasīšana daudzus padarījusi par svētajiem.

Tu raksti: „Garīgā literatūra man ir gaismas avots. Vēlāk es aizmirstu par izlasīto, bet tad pēkšņi ataust atmiņā izlasītā doma, kas lūgšanas gaismā iekvēlojas ar jaunu spēku un iekvēlina manu pateicību pēc Svētās Komūnijas.“