Lūk, ko raksta kāds kara ārsts: Attiecībā pret saviem slimniekiem ārstam ir jābūt nosvērtam, lietišķam, izlēmīgam, un viņam jāstāv pāri pārliekai jūtelībai. Atšķirībā no tuviniekiem un radiem ārsts nedrīkst atļauties raudāt. Iedomājieties kaujas lauku, kur sanitārā dala ir pilna ar ievainotajiem, bet tiem līdzās pūlis raudošo. Tas būtu neizturami!“

Šis rindas es izrakstīju priekš tevis. Tu gaudies un kurni, ka ticības brāļu vidū tev pietrūkst tā maiguma un līdzjūtības, kādu pārpilnībā tu saņem mājās.