Garīgā bērnība pieprasa pakļaut prātu, bet tas ir grūtāk nekā pakļaut gribu. Lai savaldītu prātu, mums vajadzīga ne vien Dieva žēlastība, bet ari nepārtraukta gribas vingrināšana, atkal un atkal noliedzot prāta izpausmes, tieši tāpat, kā mēs noliedzam savas miesas prasības. Tā rodas paradokss: lai varētu iet „bērna ceļu“ un kļūtu par bērnu, vajag kļūt stipram kā īstam vīram.