Remdenība

Cīnies pret kūtrumu, kas dara tevi slinku un nolaidīgu tavā garīgajā dzīvē. Tas var būt par sākumu tavai remdenībai, un Svētajos Rakstos rakstīts: „Dievs izmetīs remdenos.“

Ir sāpīgi redzēt to, kā ar katru dienu arvien vairāk vietas tavā sirdi ieņem remdenība, bet tu esi mierīgs un nemaz nenojaut par gaidāmajām briesmām.

Lūgsim kopā: „Kungs, es nevēlos būt remdens!“ „Confige timore tuo carnes meas!“ - „Lai mana miesa trīs no Dieva bijības!“ Dāvā man, Dievs, tādu dēla bijību, kas liktu man atgūties… un rīkoties!

Es zinu, ka tu izvairies no nāvīgiem grēkiem. Tu gribi izglābties! Bet vai tevi neuztrauc tava pastāvīgā apzinātā iekrišana ikdienišķajos grēkos, kaut ari tu esi dzirdējis Dieva balsi, kas tevi aicināja gūt uzvaru pār sevi katrā atsevišķā gadījumā?

Tava remdenība ir par iemeslu tavam ne visai iepriecinošajam pašreizējam stāvoklim.

Cik maz tevi ir mīlestības uz Dievu, jo tu neapkaro ikdienišķos grēkus.

Mazie, ikdienišķie grēki dziļi ievaino dvēseli. Tāpēc mūsu Kungs saka Augstajā dziesmā: „Capite nobis vulpes parvulas, quae demoliuntur vineas.“ - „Ķeriet lapsēnus, kas posta vīna dārzus.“

Cik ļoti žēl, ka tu nenožēlo savus ikdienišķos grēkus! Tas liecina tikai par to, ka tevi vēl nav patiesas iekšējās dzīves.

Tu esi remdens, ja laiski un negribīgi izpildi to, kas tīkams Dievam; ja tu ar aprēķinu vai „viltību“ meklē veidu, kā ierobežot savus pienākumus; ja domā tikai par sevi un savām ērtībām; ja tavas sarunas ir dīkdienīgas un tukšas; ja tu neienīsti ikdienišķos grēkus; ja rīkojies pēc cilvēciskiem apsvērumiem.