Mācības

ir nepiedodami, ja kāds var būt gudrs, bet izvēlas tāds nebūt.

Mācības. Paklausība: „Non multa, sed multum.“ - „Nevis daudz, bet labi.“

Tu lūdzies, esi pašaizliedzīgs, veic apustuliskus pasākumus…, bet tu nemācies. Tādā gadījumā tu tomēr esi nepilnvērtīgs. Studijas - jebkura profesionālā izglītība -ir katra pienākums.

Mūsdienu apustulim viena mācīšanās stunda ir līdzvērtīga vienai lūgšanas stundai.

Ja tev ir jākalpo Dievam ar savu prātu, tad mācīšanās tev ir ļoti svarīgs pienākums.

Tu lūdzies, centies negrēkot, bieži pieņem Svēto Komūniju…, bet nemācies. Nesaki man, ka esi labs, tu esi tikai „palabs“.

Agrāk, kad cilvēku zināšanas nebija tik plašas, ikviens izglītots cilvēks bija spējīgs aizstāvēt mūsu svēto ticību jebkurā zinātnes sfērā.

Mūsdienās, zinātnei tik strauji attīstoties un sazarojoties, ari Baznīcas apoloģētikai tās pamatatziņu aizstāvēšanas nolūkos vajag būt tikpat diferencētai.

Par to rūpēties būtu mūsu pienākums.

33~. Grāmatas… Pirms atkal kādu iegādājies, vislabāk paprasi padomu kristietim ar dziļākām zināšanām un lielāku dzīves pieredzi.

Cik gan bieži cilvēkam liekas, ka beidzot ir ieguvis savā īpašumā kaut ko patiesi vērtīgu, taču beigu beigās izrādās, ka lielais dārgums nav nekas vairāk kā lubu literatūra.

Mācies! Mācies neatlaidīgi! ja tev ir lemts būt par sāli un gaismu, tad ir vajadzīgas pamatīgas zināšanas un nekļūdīga izpratne.

Vai ari tu domā, ka, dzīvojot dīkdienībā, zināšanas nonāks pie tevis pašas no sevis?

Ir labi, ja mācībās esi neatlaidīgs, taču ir svarīgi, lai ari ar tādu pašu neatlaidību tu tiektos pēc iekšējās, garīgās dzīves.

Neaizmirsti, ka vispirms vajag darīt un tad mācīt. „Coepit facere et docere.“ - „Jēzus darīja un mācīja.“ Tā Svētie Raksti saka par Jēzu Kristu.

Vispirms darbība: tā, lai tu un es varam no padarītā mācīties.

Strādā! Kad iegremdēsies savā pamatdarbā, tava dvēseles dzīve pamazām izmanīsies, parādīsies izturība, un tenkošanas gars, kas tevi tirda, no tevis atkāpsies.

Skolotāj! Tu tiecies pēc tā, lai tavi audzēkņi pēc iespējas pilnīgāk apgūtu pasaulīgās gudrības. Bet esi tikpat dedzīgs kristīgā askētisma iepazīšanā un praktizēšanā, jo tā ir vienīgā metode, kā palīdzēt sev un saviem audzēkņiem iegūt pilnību.

Kultūra, kultūra! Brīnišķīgi, ka kristiešiem ir tik bagātīgs kultūras mantojums. Taču tajā pašā laikā jāapzinās, ka kultūra ir tikai līdzeklis, nevis mērķis.

Student! Izkop sevi dziju dievbijību, esi priekšzīmīgs mācībās, audzini sevi vēlēšanos kalpot Dievam, pildīt savu apustulisko uzdevumu tur, kur Dievs tevi ir nolicis, - savā vietā, savā profesijā.

ja būsi apbruņojies ar spēcīgu reliģisko un zinātnisko izglītību, tad tu drīz vien gūsi panākumus.

Tu rūpējies vienīgi par to, lai pilnīgotu savu izglītību. Bet tev ir jāpilnveido sava dvēsele. Tad tu varēsi strādāt tā, kā ir jāstrādā Kristus dēļ, Lai Viņš valdītu šajā pasaulē, ir vajadzīgi cilvēki, kas ar debesīs vērstu skatienu veltītu sevi jebkurai cilvēciskajai darbībai un vienlaikus klusi un pacietīgi nodotos profesionālai apustuliskai kalpošanai.

Tava vieglprātība, izlaidība un slinkums ir gļēvulības sekas. Pajautā savai sirdsapziņai, un tā atbildēs, ka tavu nelaimju cēlonis ir pastāvīga 'tieksme meklēt dzīves ērtības. Bet tas nav „ceļš“.

Nepārdzīvo, ja tu izteici patiesu viedokli, bet tavs sarunu biedrs apvainojās. Tas ir tikai farizeja paštaisnums.

Nepietiek, ka tu esi izglītots un turklāt nevainojams kristietis. Ja tu nenoslīpēsi sava rakstura asās šķautnes, ja nesavienosi savu centību un intelektu ar audzinātību, tu nekad nekļūsi svēts. Neraugoties uz tavu izglītotību, nāksies tevi turēt saitītē kā nepaklausīgu suņuku.

Tava augstprātība un pašapmierinātība dara tevi neciešamu. Tu sevi padari par nerru, bet vissliktākais - tava apustuliskā darbība zaudē efektivitāti.

Neaizmirsti, ka pat viduvējība var lepoties ar savu „gudrību“.

Tieši tavs pieredzes trūkums noved tevi pie pašpārliecinātības, pie godkāres, pie visa tā, kas, pēc tavām domām, piešķir tev svarīgu izskatu. Labojies; lūdzu! Ar visu savu muļķību tu vari tikt līdz vadītāja postenim (ir pieredzēts ne viens vien šāds gadījums) -. Un, ja tu nepārliecināsi sevi par spēju trūkumu, tad atteiksies uzklausīt tos, kuri ir spējīgi dot labu padomu. Grūti pat iztēloties Jaunumu, kādu nestu tava nesaprātība.

Pielāgošanās laikmetam. Neitralitāte. “Tā ir veca dziesma, kas ieskanas arvien biežāk.

Vai tad tu domā, ka ticību var tā vienkārši atstāt aiz universitātes, kluba, kādas iestādes vai parlamenta durvīm kā mēteli priekštelpā?

Izmanto tev atvēlēto laiku! Atceries par vīģeskoku, kuru Kungs nolādēja. Tas lapoja saulē neprātīgi, kā tu, baudīdams dzīvi.

Necenties sevi attaisnot. Arī koks varēja attaisnoties, sacīdams, ka eksistē dabas likumi, un, kaut arī Kungs tik ļoti pēc tā alka, tomēr vēl nebija pienācis laiks dāvāt augļus.

Nebija pienācis laiks… Un nepienāks vairs nekad.

Tie, kas strādā naudas dēļ, vienmēr steidzas, un viņiem rūp katra minūte. Viņi saka, ka laiks ir nauda. Bet mums, kuri darbojamies dvēseļu labā, laiks ir godība!

Nesaprotu, kā tu vari sevi saukt par kristieti, piekopdams dīkdienību. Vai tad tu esi aizmirsis par Kristus darbīgo dzīvi?

„Visi grēki,“ tu man teici, „it kā gaida pirmo dīkdienības mirkli. Man šķiet, ka pati dīkdienība ir grēks.“

Tam, kurš velti sevi darbam Kristus dēļ, nedrīkst būt nevienas brīvas minūtes, tāpēc ka atpūta nav bezdarbība, bet gan darbība, kas prasa no mums mazāku piepūli.

Virs ar apustulisku dvēseli…, bet dīkdienis… Kaut kas neizprotams.

Ieliec savā parastajā ikdienas darbā pārdabisku motīvu, un tu svētdarīsi savu darbu.