Prieks

Patiesa tikumība nesaistās ar vienmuļību un īdzīgumu, bet gan ar līksmību un prieku.

Ja viss labi veicas, priecāsimies un slavēsim Dievu, kas vairo mūsu sekmes. Bet ja slikti? Priecāsimies un slavēsim Dievu, kas ļauj mums piedalīties Viņa Krusta ceļā.

Tavs prieks nedrīkst būt tāds, kuru varētu nosaukt par fizioloģisku jeb veselīga sunīša prieku. Tam jābūt citādam, pārdabiskam priekam, ko izraisa atteikšanās no visa un sevis atdošana mīlošā Dieva, mūsu leva, rokās.

Ja esi apustulis, nezaudē drosmi! Nav tādu šķēršļu, kurus tu nespētu pārvarēt.

Bet kāpēc tu noskumi?

Saīgusi sejas izteiksme, asas kustības, ķildīgs noskaņojums, nevīžīga āriene. Vai tā tu ceri pamudināt citus sekot Kristum?

Nav prieka? Tad domā tā: „Starp mani un Dievu ir kaut kāds šķērslis…“ Un gandrīz vienmēr tā ari būs.

Tu lūdz no manis padomu, kā tikt vajā no skumjām. Es tev pateikšu vienu ļoti iedarbīgu līdzekli, ko ieteicis apustulis Jēkabs: „tristatur aliquis vestrum?“ - „Vai esi bēdīgs, mans dēls?“ „Oret!“ - „Lūdz Dievu!“

Pamēģini - un redzēsi!

Neskumsti! Lai tev ir vairāk „mūsējais“, vairāk kristīgs skats uz lietām!

Es gribu, lai tu vienmēr būtu līksms, jo prieks ir labākais pavadonis tavā ceļā.

Lūdz tādu pašu pārdabisku prieku ari citiem.

„Laetetur cor quaerentium Dominum!“ - „Lai visu to sirdis priecājas, kas meklē Kungu!“

Gaismu! Lai tu varētu izdibināt savu skumju cēloņus.