Citi tikumi

Ticība, cerība un mīlestība ir vārsti, caur kuriem izšaujas to dvēseļu liesmas, kuras dzīvo Dieva dzīvi.

Dari visu nesavtīgi, tikai aiz mīlestības, it kā neeksistētu ne atalgojums, ne sods. Bet savā sirdī 1010 cerību par Debesu dzīvi.

Labi, ja tu kalpo Dievam kā bērns ar sirdi un dvēseli, negaidot atlīdzību.

Bet, ja arī kādreiz iedomājies par atalgojumu, nesatraucies!

Jēzus saka: „Un katrs, kas atstās māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību.“

Vai vari atrast kādu zemes virsū, kas atlīdzina tik devīgi?

„lesus autem tacebat.“ - „Jēzus klusēja.“ Kāpēc tad tu runā? Vai lai mierinātu sevi vai lai taisnotos?

Klusē! Meklē prieku sevis nicināšanā; tās vienmēr būs mazāk, nekā esi pelnījis.

Vai tad tu vari pajautāt: „Quid enim mali feci?“ - „Ko Jaunu esmu darījis?“

Ja pārestību pret sevi spēj uzņemt klusējot un pat ar prieku, tad zini - tu esi Dieva bērns.

Cik gudri kāds cienījams vīrs atbildēja jaunietim, kurš žēlojās par viņam nodarīto netaisnību.

„Vai tevi tas sāpina?“ viņš teica. „Tādā gadījumā veltīga ir tava vēlēšanās būt labam!“

Bez uzaicinājuma nekad neizsaki savu viedokli, arī tad ne, ja tev tas liekas pats pareizākais.

Jā, viņš grēkoja. Taču nenosodi viņu tik bargi. Esi līdzjūtīgs un padomā: varbūt viņš - gandrīz vai Augustīns, bet tu - tikai viduvējība.

Visas šīs pasaules mantas nav nekas vairāk kā pīšļi. Noliec tās zem kājām, un tu jau būsi nesalīdzināmi tuvāk Debesīm.

Zelts, sudrabs, dārgakmeņi - drazas, atkritumi.

Juteklisku tieksmju, instinktu apmierināšana _ baudu avots bullim, cūkai, gailim…

Pagodinājumi, apbalvojumi, tituli - ziepju burbuļi, lepnības augoņi, meli, tukšums.

Centies pārāk nepieķerties šīs pasaules būtnēm. Šāda mīlestība ir ļoti īslaicīga.

Tie, kurus tu mīli, drīz jo drīz pēc liktenīgās stundas, kad Dievs tev liks stāties Viņa priekšā, bailēs un jūtu mulsumā novērsīsies no tevis.

Ilgstoša mīlestība ir citāda.

Rijība ir netikums. Vai nav smieklīgi un pat pretīgi, kad redzi cienījamus kungus svinīgi sēžam ap galdu un negausīgi pildām vēderus ar tādu sejas izteiksmi, it kā tas būtu kāds rituāls, mistērija?

Sēžot pie galda, nerunā par ēdienu. Tas ir neglīti un nepiedienīgi. Runā par kaut ko cēlu - par dvēseli vai par prātu, un šis ikdienišķais bridis iegūs cildenu nokrāsu.

Ja maltītes laikā tu nebūsi veicis kaut vienu „miesas mērdēšanas aktu“, tu būsi ēdis kā pagāns.

Parasti tu ēd vairāk, nekā nepieciešams. Pēc tam uznāk nelabums, tev grūti domāt, un tu nesajūti debesu žēlastības garšu.

Cik labs ir mērenības tikums pat šeit, zemes virsū!

Tu saki, ka esi kristiešu bruņinieks… jā, es redzu, kā tu skūpsti svētbildi, skaiti lūgšanas, atmasko Baznīcas ienaidniekus, pieņem Svētos Sakramentus.

Bet es neredzu, ka tu nestu kādu upuri, ka atteiktos no sarunām… sauksim tās par pasaulīgajām (kaut gan es spētu atrast tām ari citu apzīmējumu), kaut ko ziedotu tiem, kuri ir nabadzīgāki par tevi, ziedotu Kristus Baznīcai, paciestu tuvākā vājības, censtos mazināt savu egoismu… daudz ko es neredzu!

Redzu… neredzu… Kristiešu bruņinieks? Cik nožēlojams tev ir priekšstats par Kristu!

Tavas dotības iet zudumā. Tu tās neizmanto. Pārdomām tev citēšu kāda rakstnieka vārdus: „Vīraks neaiziet zudumā, ja tas paceļas pie Dieva. Labāk slavēt Viņu, uzupurējot savu talantu, nekā veltīgi to izšķiest.“

Šī nodaļa citā valodā