Pārbaudījumi

Vajāšanu vētra ir vērtīga. Zaudējumi? Nevar pazaudēt to, kas jau ir zudis… Ja vētra nespēj izraut koku ar saknēm, tad nokritis vien sausie zari un tikai. Nekāds vējš, pat ne viesuļvētra, nespēj izraut Baznīcas koku. Un kas par to, ka zari krīt…

Jā, šis cilvēks slikti izturējās pret tevi. Bet vai tad tu neesi vēl sliktāk izturējies pret Dievu?

Kungs, kur vien Tu esi gājis, nekur nav bijis vienaldzīgo. Vai nu Tevi mīl, vai - ienīst.

Kad apustuliskais kristietis Tev seko, pildot savu pienākumu, nav jābrīnās, ka viņam aiz muguras dzirdami līdzīgi mīlestības vai naida piestrāvoti čuksti. Viņš taču ir otrais Kristus!

Atkal tas pats! „Kāds pateica“, „uzrakstīja“, „par“ un „pret“… „slavē“, „slavē par maz“… Aplinkus mājieni un apmelojumi, cildinājumi un slavinājumi, minējumi un apšaubāmi pieņēmumi…

Ak tu, nejēga! Kas tev par daļu? Tu taču dodies pretim mērķim, un tavai sirdij un prātam ir jāgremdējas Dievā. Kāda tev dala par vēja gaudošanu, circeņu sisināšanu, par baurošanu, rukšķēšanu vai zviegšanu?

Tomēr tas ir neizbēgami. Klajā laukā durvis neiebūvēsi.

Ļaudis sāka mēļot… Tu cieti no tā un biji ļoti sarūgtināts, jo vairāk tādēļ, ka nebiji to paredzējis.

Lai tava atbilde ir apgarota - piedod un pat lūdz viņiem piedošanu! Izmanto gadījumu, kas tev dod iespēju spert vēl vienu soli pretī dievišķajam.

Kad tev jāpiedzīvo bēdas, pazemo-jumi, Krusts, vislabāk būtu sev jautāt: „Kas gan tas ir salīdzinājumā ar to, ko patiesībā esmu pelnījis?“

Vai tev bija jāiztur smags pārbaudījums, jāpiedzīvo sāpīgs zaudējums? Izlasi, bet ļoti lēni, it kā izgaršojot, šo vīrišķīgo lūgšanu:

„Lai notiek, lai piepildās, lai tiek slavēta un mūžīgi cildināta mūsu taisnīgā un mīlošā Dieva griba - pāri visām lietām. Amen. Amen.“

Vari būt drošs, ka tu iegūsi mieru.

Šajā dzīvē tev nākas ciest. Bet tā ir tikai sapnis, turklāt ļoti īss.

Priecājies, ka Tēvs tevi tik ļoti mīl! Ja tu pildīsi Viņa gribu, Viņš dāvās tev laimīgu atmošanos.

Tevi sāpina tas, ka tev neizteica pateicību. Tu apvainojies.

Bet atbildi man uz diviem jautājumiem. Vai vienmēr esi pateicīgs Kristum? Vai vari izdarīt ko labu, necerot saņemt pateicību šeit, virs zemes?

Nesaprotu: kādēļ esi izbrīnījies? Kristus ienaidnieki nekad nav bijuši saprātīgi.

Kad Lācars tika atdzīvināts, viņiem vajadzēja piekāpties un atzīt, ka Kristus ir Dievs. Bet viņi? Viņi teica: „Nokausim to, kas dod dzīvību.“

Mūsdienās notiek tāpat.

-

Pārbaudījumu stundās, kad „labie ļaudis“ traucē tev doties uz priekšu, ieklausies savā sirdī - un sadzirdēsi, kā Kristus runā par sinepju graudiņu un raugu. Tad saki Viņam: „Edissere nobis parabolam!“ - „Izskaidro mums līdzību!“

Un tu sāksi līksmoties, ieraugot nākamības ainu - koku ar debesu putniem tā zaros, rūgstošos trīs mērus mīklas…

Pārbaudījumu stundā tevi pārņem mazdūšība, tu zaudē mieru un prieku. Tā tu riskē no šiem pārbaudījumiem neiegūt nekādu garīgu labumu.

Nepatikšanu dēļ tu noslēdzies sevi un jūties vēl sliktāk nekā cietumā. Ir sācies aptumsums.

Tu neredzi jēgu savām pūlēm: visapkārt klajš egoisms, ziņkāre, muļķība, tenkas.

Nu un tad? Vai esi aizmirsis, ka tava griba ir pilnīgi brīva un ka Dieva bērni spēj daudz ko? Lai augam nav ziedu vai pat lapu (kas ir ārējā dzīve)! Tam taču vēl ir saknes, kas turpina funkcionēt (iekšējā dzīve).

Strādā, viss mainīsies - tu kļūsi vēl ražīgāks un tevis nestie augli - vēl augstvērtīgāki.

Tu saņēmi rājienu? Nedusmojies! Tā tevi runā lepnība. Labāk domā: „Viņi bija tik laipni pret mani! Un daudz ko noklusēja!“

Krusts, pārbaudījumi, pūles… Tas viss būs, kamēr esi dzīvs.

Šo ceļu gāja Kristus, bet māceklis nav augstāks par Skolotāju.

Jā, daļēji tev ir taisnība, daudz ir ārējo ienaidnieku.

Taču tu pats viņiem palīdzi no iekšienes, un tur tev nav attaisnojuma.

Vai neesi dzirdējis Skolotāja stāstīto līdzību par vīnkoku un tā zariem? Tāpat ir ar tevi. Viņš daudz prasa no tevis tādēļ, ka tu esi auglīgais zars… Lūk, Viņš to apcērp, „ut fructum plus afferas“ - „lai tas vēl vairāk nestu augļus“.

Kā tu to nesaproti? Kad rauj vai cērp, var gadīties, ka sāp. Taču vēlāk - kādas sulīgas vīnogas, kādas nobriedušas ogas!

Tu esi uztraucies. Paklausies! Lai kas ari mainītos tevi vai pasaulē, neaizmirsti, ka notikumu nozīmīgums un cilvēku loma tajos ir ļoti relatīva. Tāpēc nomierinies un ļauj paiet laikam. Vēlāk tu no tālienes redzēsi visu perspektīvā, un tu bezkaislīgi varēsi salikt visu savās vietās un attiecīgā lielumā.

Ja tu darīsi tā, tad būsi objektīvāks un aiztaupīsi sev liekus satraukumus.

Slikta nakts sliktā iebraucamā vietā. Tā Svētā Terēze no Avilas ir izteikusies par laicīgo dzīvi. Labs salīdzinājums, vai ne?

Kāda ārzemniece iegriezās slavenā klosterī un, redzot, cik tas ir nabadzīgs, jutās apbēdināta. „jums droši vien klājas ļoti grūti?“ viņa līdzcietīgi jautāja. Bet mūks, ļoti apmierināts, atbildēja: „Tieši to, ko esmu ļoti vēlējies, esmu ari dabūjis.“

Es priecājos, kad dzirdēju, kā vecais virs to teica, taču tagad esmu noskumis, atbildot uz tavu vēstuli, kurā tu sūdzies par to, ka neesi laimīgs.

Raizēties? Nekādā gadījumā, jo tas nozīmē - zaudēt mieru.

Tu esi izsmēlis savus spēkus… Atpūties! Nenodarbini sevi ne ar ko! Aizej pie ārsta! Klausi viņa ieteikumiem un neuztraucies!

Drīz tu atgriezīsies ierastajā dzīvē, un, ja būsi Dievam uzticīgs, tavs darbs kļūs vēl ražīgāks.