Pēdējās lietas

„Šī ir jūsu stunda un tumsības vara.“ Tātad ari grēciniekam ir sava stunda? Jā… un Dievam ir sava mūžība!

Ja tu esi apustulis, tad nāve būs tava labā draudzene, kas tev palīdzēs ceļā.

Vai esi ievērojis, kā rudens dienā no kokiem birst nokaltušās lapas? Tā ikdienas mūžībā krīt dvēseles. Reiz tu būsi tāda krītoša lapa.

Vai esi dzirdējis, cik sērīgi pasaulīgi noskaņotie ļaudis žēlojas, ka „katra nodzīvotā diena ir solis tuvāk nāvei“?

Bet es tev saku: priecājies, apustuliskā dvēsele, jo katra nodzīvotā diena ved tevi tuvāk Dzīvībai.

Daudzus nāves tuvums šausmina vai pat satriec. Mums nāve ir Dzīvība, iedrošinājums un stimuls.

Viņiem tās ir beigas, mums - sākums.

Nebaidies no nāves! Sākot ar šo dienu, pieņem to pilnīgā paļāvībā uz Dievu kad vien Viņš gribēs, kā un kur vien Viņš gribēs.

Nešaubies, tā atnāks tādā stundā, tādā vietā un tādā veidā, kā būs labāk… Tava Dieva leva sūtīta. Esi sveicināta, mūsu māsa - nāve!

Kura no pasaules daļām sabruks, kad es nomiršu un vairs nebūšu?

Redzi, kā mīļotā cilvēka līķis sadalās, pārvēršoties smirdošā masā? Bet tas taču bija skaists ķermenis! Pārdomā to un izdari secinājumus!

Nevar būt, ka uz tevi nekādu iespaidu nav atstājušas Valdesa Leala gleznas. Tik daudz bīskapu, muižnieku un citu augstmaņu trūdošo līķu…

Atminies, kā hercogs Gandija, vēlākais Svētais Francisks Bordža, iesaucās: „Turpmāk vairs nekalpošu kungam, kura nāve var atņemt to man!“

Tu runā par varoņa nāvi. Bet vai tev nešķiet, ka daudz labāk ir nomirt neviena nepamanītam savā gultā, bet no Mīlestības?

Ja tu esi apustulis, tu nemirsi. Tikai mainīsi savu dzīvesvietu, neko citu.

Ticības apliecībā mēs lasām, ka Kungs atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Neaizmirsti par šo tiesu un par šo Tiesnesi, un par Viņa taisnīgumu!

Vai tevi nav iezagusies klusa velēšanās? Vai nevēlies, lai tavs Tēvs būtu apmierināts ar tevi, kad Viņam nāksies tevi tiesāt?

Pasaulīgās dvēseles mīl sevi mierināt pārrunās par Kunga žēlsirdību. Un turpina dzīvot tikpat bezrūpīgi kā iepriekš.

Jā, mūsu Kungs ir bezgalīgi žēlsirdīgs, bet Viņš ir ari bezgalīgi taisnīgs. Un tiesu neviens nav atcēlis. Viņš tiesās.

Nezaudē dūšu! Vai atceries, ko apustulis Pāvils teica korintiešiem: „Katrs saņems savu algu saskaņā ar savu darbu“?

Elle patiešām eksistē. Tu esi pārliecināts, ka visi to jau zina. Taču es vēlreiz atkārtoju: elle ir!

Atkārto to kopā ar mani un pie pirmās izdevības - ari viņam un vēl tam, un vēl kādam citam.

Ieklausies mani, tu, kas esi līdz kaklam ieracies zinātnē! Tava zinātne nespēj pierādīt, ka nav velnišķīgas darbības. Mana Māte, svētā Baznīca, jau izsenis pavēlēja priesteriem katru dienu piesaukt erceņģeli Miķeli, lūdzot, lai viņš pasargā no jauna - „contra nequitiam et insidias diaboli“ - „pret velna ļaunprātību un intrigām“. Ieteicu ari tev šo lūgšanu.

Paradīze… „Ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, nekas cilvēka sirdi nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.“

Vai šī apustuļa Pāvila atklāsme neiedvesmo tevi cīnīties?

Vienmēr… Mūžīgi… Ak, šie nodeldētie vārdi! Cilvēki vēlas paildzināt, nē, padarīt mūžīgu to, kas viņiem ir patīkams.

Šie vārdi nav patiesi. Šeit, virs zemes, it visam pienāk gals.

Virs zemes viss ir iznīcīgs. Bauda vēl lāgā nav sākusies, kad tās jau vairs nav.