Bērna dzīve

Nesaprātīgais bērns! Neaizmirsti, ka Mīlestība ir padarījusi tevi visvarenu.

Bērns, neatmet labo paradumu „doties triecienuzbrukumā“ tabernākuliem!

Kad nosaucu tevi par „labo bērnu“, tad nedomā, ka uzskatu tevi par kautrīgu gausdieni. Ja tu neesi stiprs un drosmīgs, tu visdrīzāk vari kļūt par apsmieklu laužu acīs, nevis par īstenu apustuli.

Labais bērns, saki Kristum vairākkārt dienā: „Es Tevi mīlu“, „… mīlu“, „… mīlu“!

Tevi apbēdina tavas vājības? Ne-skumsti. Tāpat kā apustulis Pāvils, lepojies ar savu nespēku. Kad bērni atdarina vecākus, viņi nebaidās no tā, ka tiks apsmieti.

Lai kļūdas, nepilnības un pat smagi kritieni neattālina tevi no Dieva! Vājš bērns, ja viņš ir prātīgs, cenšas atrasties blakus Tēvam.

Neskumsti, ja grūti ir izpildīt to mazumiņu, ko Viņš no tevis lūdz. Drīz vien jau tu atkal smaidīsi…

Vai tad neesi redzējis, cik nelabprāt bērns atdod konfekti, kad tēvs viņu pārbauda? Un tomēr viņš to atdod, jo mīlestība ir stiprāka.

Tad, kad gribi izdarīt labāk, parasti viss iznāk otrādi. - Pazemini sevi Kristus priekšā! Saki Viņam: “Redzi, cik slikti es visu daru? Ja Tu nepalīdzēsi, būs vēl sliktāk!

Apžēlojies par savu bērnu! Man gribētos savas dzīves grāmatā katru dienu ierakstīt brīnišķīgu lappusi. Bet esmu nemākulīgs, neizveicīgs… Ja Skolotājs nezīmē ar manu roku, tad taisnu līniju vietā ir tikai ķeburi, kurus nevienam nevar rādīt.

Kungs, kopš šī brīža - rakstīsim vienmēr kopā!“

Dārgais Kungs, es zinu, ka esmu ļoti nemākulīgs. Tik nemākulīgs, ka pat tad, kad vēlos kādu noglāstīt, es nodaru tam pāri. Dari liegas manas dvēseles izpausmes! Dod man spēku bērna dzīvei… bet dāvā man ari tādu maigumu, ar kādu bērni glāsta mīļotos vecākus.

Tev piemīt daudz vājību. Ar katru dienu tu to vairāk apzinies. Bet neizbīsties. Viņš zina, ka tu nespēj pacelties augstāk.

Tavi nevilšie kritieni pamudinās Dievu tavu Tēvu, vēl uzmanīgāk tevi pieskatīt, bet Mariju, Māti, - stingrāk turēt tevi pie rokas. Kungs katru dienu tevi pieceļ no zemes - izmanto to! Apkamp Viņu vēl stingrāk, noliec galvu uz Viņa krūtīm un iekvēlini savu dvēseli ar Viņa savainotās un mīlestības pilnās sirds pukstiem.

Dūriens… Vēl viens… Un vēl… Paciet! Vai tad tu nesaprati? Tu esi tik mazs, ka šie krustiņi ir vienīgā nasta, kuru tu spēj panest.

Bet padomā: viens krustiņš… otrs… vēl viens… Un to jau būs vesels kalns!

Beigu beigās tu, bērns, būsi ieguvis kaut ko īpaši nozīmīgu - spēļu mīlēt.

Kad bērna dvēsele lūdz no Kunga grēku atlaišanu, tai nav jāšaubās - pavisam drīz Viņš izpildīs šo vēlēšanos: noņems iepriekšējo apgrēcību smagumu, kas tur piesietu pie zemes, nomazgās patmīlas, nenovīdības un iekāres atstātos netīrumus, notrausīs kūtruma putekļus. Un viss tādēļ, lai dvēsele varētu pacelties līdz Kunga godībai un izkust Mīlestības dzīvīgajā liesmā.

Kad tev pietrūcis augstsirdības vai kārtējo reizi esi atgriezies pie vecajiem netikumiem un pakritis, tu raizējies un skumsti tā, it kā būtu sasitis kaut ko ļoti vērtīgu, kas tevi pilnībā nošķirtu no svēttapšanas.

Neraizējies un rīkojies tā, kā to dara vaļsirdīgi bērni!

Bērni ir sasituši vāzi. leva mīļāko vāzi. Viņi ir pārbijušies, viņi raud, bet skrien pie tēva meklēt mierinājumu, un viņš aizmirst par vāzes vērtīgumu, ir aizkustināts, piedod un mierina bērnus. Mācies!

Lai tava lūgšana ir vīrišķīga! Būt kā bērnam nenozīmē būt kā klīrīgai jaunkundzei.

Tam, kas mīl Kristu, lūgšana, pat pavisam īsa, pieliek punktu visām bēdām. Tā ir kā cukurgraudiņš bērnam, kas tikko iedzēris rūgtas zāles.

Lūgšanā tu esi izklaidīgs. Koncentrējies, taču daudz nebēdā, ja neizdodas.

Vai esi pamanījis, ka ikdienas dzīvē pat paši paklausīgākie bērni kļūst izklaidīgi un nepievērš uzmanību tam, ko saka tēvs? Bērni mīl un ciena viņu, vienkārši - viņi ir mazi un vāji.

Arī tu esi bērns Dieva priekšā.

Kad tu lūdzies, apturi traucējošu domu plūsmu - līdzīgi tam, kā satiksmes regulētājs dara ar automašīnām. Tādēļ jau tev ir dota stipra griba, atbilstoša garīgajai bērnībai. Aizkavē šo domu, arī to otru un palūdzies par tiem cilvēkiem, par kuriem nejauši iedomājies. Un tad atgriezies pie aizsāktās lūgsnas.

Kaut arī tev šādas lūgšanas varētu šķist velta laika tērēšana, priecājies un tici, tu esi pratis izpatikt Kristum.

Cik labi būt bērnam! Ja kaut ko lūdz pieaugušais, viņam ir jābūt cilvēkam ar zināmiem nopelniem.

Bet, ja lūdz bērns, kam nav un nevar būt nekādu nopelnu, pietiek tikai pasacīt: „Mans tēvs ir…“ Arī tu saki atklāti: „Mans Tēvs ir Dievs!“

Neatlaidība… Bērns klauvē pie durvīm vienreiz, otrreiz, trešoreiz… ilgi, skali un neapmulstot. Un tas, kurš viņam nikni atver, samulst viņa vienkāršības priekšā… Esi neatlaidīgs, kad klauvējies pie Dieva!

Vai esi redzējis, kā bērni pateicas? Atdarini viņus, bēdās un priekos sakot: „Cik labs Tu esi, Kristu! Cik labs…“

Tas arī ir bērna dzīves ceļš, smieklu un asaru piestrāvots, kas Mīlestības pārpilnībā vedīs tevi pretī mieram.

Pēc smagā darba tu esi tā noguris, ka nespēj lūgties. Mūsu Tēvs vienmēr ir blakus. Ja nevari runāt, tad laiku pa laikam uzlūko Viņu kā bērns… Un Viņš tev uzsmaidīs.

Pateicība pēc Komūnijas… Tu nesavaldies un uzreiz lūdz: „Kristu, dod man to, Kristu, dod man šo… šo cilvēku… šo darbu.“

Tas nekas, neuztraucies, nedusmojies uz sevi. Vai tad tu neesi pamanījis? Ja tēvs ir labsirdīgs, bet dēlēns - drošs nebēdnis, viņš satikšanās skūpsta vietā jau lien tēva kabatā pēc konfektēm. Tātad…

Dieva priekšā mūsu griba, žēlastības stiprināta, ir visvarena. Piemēram, mēs braucam tramvajā un domājam par to, cik bieži cilvēki aizvaino Kungu. Un savā sirdī mēs sakām: „Kungs, tik, cik šī tramvaja riteņi veiks apgriezienu, tik reižu es vēlos Tev izteikt mīlestības un gandarīšanas lūgsnas!“ Tā domājot, mēs ar vienu vien vēlēšanos esam apliecinājuši savu patieso mīlestību Jēzum un izpirkuši grēkus.

Tu teiksi: „Kādas muļķības!“ Bet tās ir neatņemama garīgās bērnības sastāvdaļa. Vaļsirdīgs bērns un mīlošs tēvs nemitīgi sarunājas viens ar otru. „Vai tu mani ļoti mīli?“ jautā tēvs, bet bērns dūdo: „Ļoti, ļoti, ļoti!“

Ja tu dzīvo garīgās bērnības dzīvi, tad tas nozīmē, ka mīli saņemt dāvanas. Mēģini atcerēties, cik daudz to ir Debesu Mātei. Un tās visas ir tavas.

Domā par to vienmēr, katru mirkli! Lūk, Viņa pati… Viņas Dēls… Viņa Mīlestība… Svētie Sakramenti… svētīgās šķīstītavas dvēseles… ciešanas… Kristus kareivji - pāvests, priesteri, Dievam uzticīgie, tava dvēsele… tavu tuvinieku dvēseles… sargeņģeļi… grēcinieki…

Cik dārgi tev maksāja šis nelielais upuris! Tu cīnies, bet tev saka: „Kāpēc tu esi tik skrupulozs, tik precīzs, katra minūte saplānota?“ Vai esi redzējis, cik viegli ir apmānīt bērnu? Viņš negrib dzert zāles, bet viņam saka: „Izdzer šo karotīti par māmiņu, šo - par tēti, šo - par vecmāmiņu…“ Viņš izdzers visu.

Dari arī tu to pašu. Stundas ceturksnis rupjas vilnas kreklā - par dvēselēm šķīstītavā, piecas minūtes - par vecākiem, vēl piecas - par brāļiem apustuļiem. Lūk, to, ko biji apņēmies, izpildīsi.

Ja vien tu zinātu, kāda vērtība ir šādai pašaizliedzībai.

Tu neesi viens. Izturi pārbaudījumus ar prieku! Nabaga bērns! Tev liekas, ka Māte tevi netur pie rokas. Nē, patiešām - netur! Vai esi redzējis, kā pasaules mātes izstieptām rokām seko saviem mazuļiem, kuri sper pirmos patstāvīgos solus?

Tu neesi viens. Māte Marija ir tev blakus.

Jēzu, pat mirstot aiz Mīlestības, es nespēšu pateikties par to žēlastību, ko Tu dāvāji, lai es kļūtu par bērnu.

Šī nodaļa citā valodā