Apustulāts

Tāpat kā okeāna šalkas rodas no daudzu vilnu šļakstiem, tā ari jūsu apustuliskās kalpošanas svētums sastāv no personīgiem tikumiem, kas jums katram piemīt.

Tev ir jākļūst par Dieva cilvēku -iekšējās dzīves, lūgšanas un upura cilvēku. Apustuliskai kalpošanai ir jākļūst par tavas iekšējās dzīves pārbagātības izpausmi.

Vienotība. Jā, vienotība un paklausība. Kādēļ man būtu vajadzīgs izjaukts pulkstenis, pat vislabākais? Pareizu laiku tas nerādīs.

Ļoti lūdzu, neorganizējiet savā darbā „frakcijas“! Kalpošana tad kļūs mazefektīva, jo ar laiku viss jūsu apustuliskais darbs draud pārvērsties par darbu „frakcijā“.

„Ir tik daudz ceļu!“ tu noskumis sacīji. Tā tam ir jābūt, lai visas dvēseles varētu atrast savu ceļu šajā apbrīnojamā dažādībā.

Apjukums? Stingri izvēlies savu ceļu, un apjukums izgaisīs.

Priecājies, redzot citus apustuļus pašaizliedzīgi kalpojam. Lūdz viņiem Dieva žēlastību un ari to, lai viņi šo žēlastību spētu atbilstoši novērtēt.

Tad dodies pats pa sevis izraudzīto ceļu, ticot, ka cita ceļa tev nav.

Tu nerādi citiem labu piemēru, ja tev ir nepatīkami, kad citi kalpo Kristum un nepievērš tev uzmanību. Atminies vārdus no Marka evaņģēlija: „Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas mums neseko, kas Tavā vārdā izdzen ļaunos garus, un mēs viņam to aizliedzām.“ Bet Jēzus sacīja: „Neliedziet to viņam, jo neviens nedara manā vārdā brīnumu, kas tūdaļ varētu par mani ļaunu runāt. Jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums.“

Kāpēc tik ļoti ir jānopūlas, veicot dažādus darbus, ja tie darīti bez mīlestības? Ar tādiem pašiem panākumiem varētu šūt ar adatu bez diega.

Būs ļoti skumji, ja izrādīsies, ka vairāk esi kalpojis pats sev, nevis Kristum!

Ar prieku dodu tev savu svētību, mans dēls, par ticību tavai apustuliskajai kalpošanai, kas tevi iedvesmoja teikt šādus vārdus: „Nav šaubu, ka mūsu nākotne ir droša un stabila, kaut ari, visdrīzāk, tā nav atkarīga no mums. Taču nepieciešams, ka caur lūgšanu un upuri mēs būtu vienoti ar Vadītāju.“ „Ut omnes unum sint!“ - „Lai visi būtu vienoti!“

Tie, kuri, atstājot darbus citiem, paši lūdz un cieš, nespīdēs šeit, virs zemes, bet cik ļoti iemirdzēsies viņu kronis Dzīvības Valstībā!

Svētīts lai ir „ciešanu apustulāts“!

Tas tiesa, ka esmu nosaucis tavu apustulātu par „klusu un darbīgu misiju“. Man te nav ko piebilst.

Man tik ļoti patīk tava godbijība pret pirmajiem kristiešiem, ka centīšos to padarīt vēl izteiktāku, lai, tāpat kā viņi, tu arvien dedzīgāk īstenotu patiesi apslēptu un uzticības pilnu apustulisku kalpošanu.

Veicot „apslēptu un uzticības pilnu kalpošanu“, nesaki man: „Es nezinu, ko lai saka…“ Es tev atgādināšu psalma rindu: „Dominus dabit verbum evangelizantibus virtute multa.“ - „Mūsu Kungs ieliek savu apustuļu mutē iedarbīgus vārdus.“

Patiesa apustuliskā kalpošana ir klusi un īstajā laikā pateikti vārdi šaubu pārņemtajam draugam, saruna, kuru tu prati iesākt un ievirzīt, profesionāls padoms, kas palīdzēja viņam labāk strādāt, delikāta nesmalkjūtība, pateicoties kurai tu viņam pavēri tādus augstsirdības un devības apvāršņus, kādus agrāk viņš nepazina.

Mielasta apustulāts. Tā ir seno patriarhu viesmīlība, Betānijas brālīgais siltums. Tā vien šķiet, ka pie galda sēž Kristus, gluži tāpat kā Lācara namā.

Svētkiem un tautas paražām ir atkal jāatgriež kristīgais gars. Kāpēc publiskiem sarīkojumiem ir jābūt tik muļķīgiem vai pagāniskiem?

Lūdz Dievu, lai šim neatliekamajam darbam, kuru es nodēvētu par „izklaides apustulātu“, atrastos piemēroti cilvēki.

Tu radīji labu slavas dziesmu vēstuļu rakstīšanas apustulātam. Tu man raksti: „Ne vienmēr es zinu, kā aizpildīt lapas, rakstot par lietām, kas varētu noderēt tam, kam vēstule domāta. Sākot rakstīt, es vienmēr saku savam sargeņģelim, ka mans galvenais un vienīgais nolūks ir palīdzēt cilvēkiem. Un, kaut ari es nebūtu uzrakstījis neko citu kā vien niekus, ne-viens nevar atņemt ne man, ne manam draugam laiku, ko esmu pavadījis, lūdzot Dievam to, kas, pēc manas pārliecības, tās saņēmējam nepieciešams.“

„Vēstuli saņēmu tad, kad bez redzama iemesla jutos noskumis, un tā mani ārkārtīgi uzmundrināja, kad izlasīju par to, kā darbojas citi.“ Un vēl: „Jūsu vēstules un ziņas par maniem brāļiem man palīdz kā laimīgs sapnis, kas apgaismo ikdienas dzīves īstenību.“ Un visbeidzot: „Kāds prieks ir saņemt šis vēstules un zināt, ka esmu šo cilvēku draugs!“ Nē, un vēl viena no lielā daudzuma: „Saņēmu vēstuli no N., un man ir kauns, domājot par savu mēreno entuziasmu salīdzinājumā ar viņa dedzību.“

Redzi, cik auglīgs ir vēstuļu rakstīšanas apustulāts!

„Venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominum.“ - „Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.“ Ne bez nodoma mūsu Kungs lietoja šādus vārdus-cilvēki, tāpat kā zivis, ir jāņem aiz galvas.

Kāds evaņģēlisks dziļums ir intelekta apustulātā!

Cilvēks vienmēr zemu novērtē to, kas maz maksā. Lūk, kāpēc es iesaku tev „apmaksas apustulātu“.

Nekad neatsakies no taisnīgas atlīdzības, ja tavs darbs ir apustuliskais darbarīks.

Vai arī mums nav tiesību ņemt mūsu ceļojumos līdzi kādu ceļabiedreni - māsu Jēzū Kristū, kas mums palīdzētu, līdzīgi tam, kā to darījuši pārējie apustuli, brāļi Kristū, kā arī pats Pēteris?

Apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē korintiešiem raksta: „jā, nav iespējams apustuliskajā kalpošanā iztikt bez sievietēm.“

„Un pēc tam,“ mēs lasām Lūkas evaņģēlija astotajā nodaļā, „notika, ka Viņš apstaigāja pilsētas un miestus, mācīdams un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija ar viņu un arī dažas sievietes, kuras Viņš bija izdziedinājis no Jaunajiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi Jaunie gari, un Joanna, Hēroda nama pārvaldnieka Kūzas sieva, un Zuzanna, un daudzas citas, kas ar savu rocību kalpoja Viņam.“

Pārrakstot no Svētajiem Rakstiem šo tekstu, es lūdzu Dievu, lai sievietes, kas to izlasīs, pārņem svēta skaudība.

Sieviete ir stiprāka par vīrietim un uzticamāka sāpju stundā, piemēram, Marija Magdalēna, Kleopa sieva Marija, Cebedeja dēlu māte Salome.

Ar tādām sievietēm īstenotos laba kalpošana dvēselēm, turklāt viņas ir tik cieši saistītas ar Sērojošo Dievmāti!