Sirds

Man tā vien liekas, tu savu sirdi nēsā rokā, it kā vēlēdamies to pārdot. Varbūt kādam to ievajagas? Un, ja tā neiepatiksies it nevienam radījumam, tad tu to atdosi Dievam.

Vai tu domā, ka svētie tā rīkojās?

Vai visa radība tev? Nē, visa radība Dievam. Bet ari tev - Dievā!

Kāpēc noliekties, lai dzertu no pasaulīgo prieku netīrajām peļķēm, ja tu vari veldzēt savas slāpes ar ūdeņiem, kas plūst uz mūžīgo dzīvi?

Atraisies no visa pasaulīgā, nepieķeries lietām. Romas pāvests Svētais Gregors ir teicis: „Velnam šajā pasaulē nekas nepieder, un kaujā viņš dodas pilnīgi kails.“ Ja tu būsi pieķēries lietām un šādi sevi „ieģērbis“ pasaulīgā tērpā, tu ātri vien kaujā cietīsi neveiksmi, jo tava pieķeršanās lietām ļaus viņam saķert tevi.

Šķiet, it kā tavs sargeņģelis tev sacītu: „Cik daudz gan ir to pasaulīgo lietu, kurām tu ar visu sirdi esi pieķēries!“ Vai tu tiešām vēlies, lai viņš tās sargā?

Atsacīšanās. Cik tā ir grūta!… Kas man dotu žēlastību, lai man nebūtu citu saišu kā vien trīs naglas un citu sajūtu miesā, izņemot Krustu!

Vai tad tu nejūti - kāds miers, kāda vienotība ar Dievu tevi piepilda, ja, atbildot uz žēlastību, esi atraisījies no visa?

Cīnies Viņa dēj, cīnies Viņam par prieku un stiprini cerību.

Pajautā Viņam ar bērna vaļsirdību: „Vai tu vēlies, lai es Tev tieši to atdodu? Bet ko Tu dosi man vietā?“

Tu tik ļoti vēlies būt atraisīts no visa, taču baidies, ka kļūsi vienaldzīgs un neiejūtīgs.

Neuztraucies! Ja tu pilnībā piederi Kristum, tad tevi būs gaisma un siltums priekš visiem.

Jēzus nav ar mieru ar kādu dalīties. Viņš vēlas visu.

Tu negribi pakļauties Dieva gribai… un tā vietā tu pakļaujies cilvēku - nereti pat pašu necilāko laužu gribai.

Tu dari ačgārnības. Ja pats Dievs atdod tev sevi, tad kālab šāda pieķeršanās visam pasaulīgajam?

Bet tagad asaras. Smagi, vai ne? Mans draugs, tieši tā tam ari vajadzēja būt.

Kad tevi pārņem mazdūšība, tu meklē atbalstu uz zemes. Labi. Taču raugies, lai tas atbalsts, kuru tu izmanto, nepārvērstos par slogu, zem kura tu smaksi vai nost, par važām, kas atņems tev brīvību.

Pasaki man, nu pasaki man - tā ir… draudzība vai važas?

Tu esi izšķērdīgs savās maiguma izpausmēs… Mīlestība pret tuvāko - jā, vienmēr. Bet ieklausies mani uzmanīgi, apustuliskā dvēsele: Kristum un tikai Viņam pieder tās jūtas, kuras pats Kungs ir ielicis tavā sirdi.

Turklāt, vai tad nav taisnība, ka pēc tam, kad biji attaisījis kaut vai vienu no septiņiem savas sirds aizbīdņiem, neraugoties uz nodomu tīrību, tavā dvēselē palika šaubu mākonīši… Un tu ar nemierīgu sirdi sev jautāji: vai es neesmu aizgājis pārāk tālu savu jūtu izpausmē?

Sirdi - pie malas. Vispirms pienākums. Bet, izpildot savu pienākumu, ieliec tajā sirdi. Tā izpaudīsies tavs cilvēciskums.

„Ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom!“ Nabaga sirds, tā tevi iekārdina! Saspied to rokās un nesniedz tai mierinājumu. Bet, kad viņa sāk to pieprasīt, tad, pilns cildenas līdzjūtības, saki tai klusiņām: „Pie Krusta, sirds! Pie Krusta!“

Kas notiek tavā sirdī?… Neuztraucies. Arī svētajiem, kas bija tādi paši parasti cilvēki kā tu un es, piemita dabiskas cilvēciskas tieksmes. Ja tas tā nebūtu, viņu dzīvei, kuras mērķis bija atdot savu miesu un dvēseli Dievam, vairs nebūtu tik lielas vērtības.

Tādēļ, ja reiz esi izvēlējies savu ceļu, tad cilvēciskas vājības nedrīkst būt par šķērsli tev, kas patiesi mīl Dievu.

Vai tu, kas pasaulīgas mīlestības dēl esi izcietis tik daudz pazemojumu, tiešām tici, ka patiesi mīli Kristu, ja nevēlies viņa dēļ ciest šo jauno pazemojumu?

Tu man raksti: „Tēvs, es jūtu… zobu sāpes sirdī.“ Es to neuzskatu par joku, jo saprotu, ka tev patlaban ir vajadzīgs labs ārsts.

Ja vien tu lautu viņam rīkoties…

''Ak, ja es būtu to pārtraucis pašā sākumā!“ tu man atzinies savā nožēlā. Dod, Dievs, lai tev nekad vairs nebūtu jāatkārto šī novēlojusies atziņa!

„Man jāsmejas, kad jūs runājat par “norēķinu„, kuru Dieva Dēls prasīs no jums. Jums Viņš būs vienkārši Jēzus, nevis bargs un nežēlīgs soģis.“ Šajos vārdos, kuru autors ir kāds bīskaps, daudzi raduši mierinājumu. Lai tie pārbaudījumos mierina ari tevi.

Ciešanas tevi nomāc tāpēc, ka tu tās uzņem kā gļēvulis. Pieņem tās drosmīgi, kristīgā garā, un tu novērtēsi tās kā dārgumu.

Cik skaidri iezīmēts ceļš!… Cik labi saskatāmi šķēršļi!… Cik iedarbīgi līdzekļi to pārvarēšanai!… Un tomēr, cik gan bieži tu nomaldījies vai paklupi! Vai nav tiesa?

Tas ir važas, no dzelzs kaltas važas, ko mēs tik labi pazīstam un par kurām zinām, ka tās novirza no ceļa un ir par iemeslu kritienam.

Kas tad tevi traucē šis važas saraut un… doties uz priekšu?

Mīlestība, protams, ir mīlestības vērta!