Pašaizliedzība

Ja nenoliegsi pats sevi, nekad nekļūsi par lūgšanas cilvēku.

Ass vārds, nepateikts dzēlīgs joks, kas noklusēts, laipns smaids tam, kurš tevi traucē, klusējot uzņemts nepelnīts apvainojums, labvēlīga attieksme pret uzbāzīgiem, netaktiskiem sarunu biedriem, traucējošu un kaitinošu sīkumu neievērošana ikdienā… Tas viss, pastāvīgi praktizēts, ir pamatīga sevis pār-varēšana - pašaizliedzība.

Nesaki: „Šis cilvēks mani kaitina.“ Domā: „Šis cilvēks palīdz man kļūt svētākam.“

Neviens ideāls neīstenojas bez upura. Noliedz pats sevi! Cik brīnišķīgi ir būt par upuri!

Cik bieži tu esi vēlējies pakalpot Dievam un tad kārtējo reizi apzinājies, cik sīks un nožēlojams esi! Tu esi tik vājš, ka nespēj īstenot pat pavisam nenozīmīgas ieceres. Nešausti sevi, bet gan upurē Kungam savu neapmierinātību, savu īgnumu.

Nepalaid garām izdevību atteikties no saviem spriedumiem. Tas ir grūti, bet cik tas ir patīkami Dievam!

Kad tu redzi necilu koka krustu vientuļu, nožēlojamu, nevērtīgu… un bez Krustā Sistā -, tad atceries, ka tas ir tavs Krusts, ikdienā apslēpts, bez spožuma un mierinājuma…, kas gaida Krustā Sisto, kura tam trūkst.

Tev jābūt šim Krustā Sistajam.

Meklē tādu sevis noliegšanas veidu, kas nekaitētu citiem.

Kur nav pašaizliedzības, tur nav arī tikuma.

Iekšēja pašaizliedzība. Es tai neticu, ja neredzu, ka tu vingrinātos savu jūtu pārvarēšanā.

Šajā nožēlojamā šīszemes dzīvē izdzersim savu ciešanu biķeri līdz pat pēdējam pilienam. Kas gan ir desmit, divdesmit, piecdesmit ciešanu gadi pret Paradīzi uz mūžiem… uz mūžiem.

Bet svarīgāk par visu ir tas, ka mēs ciešam, lai iepriecinātu mūsu Kungu, izpērkot savus grēkus, esam vienoti ar Viņu pie Krusta, vārdu sakot, pieņemam ciešanas mīlestības dēļ.

Mūsu acis! Cik gan daudz ļaunuma pa tām iekļūst cilvēka dvēselē! Piemēram, Dāvida dvēselē… Apvaldot skatienu, tu nosargāsi savu sirdi.

Kāpēc tev ir jāskatās apkārt, ja „savu pasauli“ tu nes sevī?

Šī pasaule apbrīno tikai izrādītu varonību, taču patiesu pašaizliedzību, kas ir neredzama un šķietami nenozīmīga, tā nesaredz.

Pilnīga pašaizliedzība ar pilnu pašatdevi. Lai tavs upuris ir pilnīga ziedošanās.

Paradoksāli - lai dzīvotu, ir jānomirst.

Pielūko! Sirds ir nodevīga. Turi to aiz septiņām atslēgām.

Viss, kas neved pie Dieva, ir traucēklis. Izrauj to ar visām saknēm un aizmet prom.

Lūk, kādu lūgšanu Kungs ieteica strādniekam, kuram bija smaga rakstura, ātri aizkaitināms priekšnieks: „Es Tev pateicos, Kungs, par šo ļoti vērtīgo dāvanu! Kur es būtu atradis tādu cilvēku, kurš katru manu laipnību atmaksā ar dunku?!“

Pacenties uzvarēt sevi katru dienu, ceļoties noteiktā laikā un nepiekāpjoties slinkumam ne par mata tiesu. Ja ar Dieva palīdzību tu jau pašā rīta agrumā gūsi uzvaru pār sevi, tad tu vari cerēt uz vērā ņemamiem panākumiem turpmākajā dienas gaitā. Ļoti demoralizē tas, ja cīņas spars noplok jau pašā pirmajā sadursmē ar sevi.

Tu allaž ciet sakāvi. Katru reizi apņemies gādāt par kādas noteiktas dvēseles glābšanu vai svētdarīšanu vai atsaukties uz Dieva aicinājumu apustuliskai darbībai! Tad es būšu drošs par tavu uzvaru.

Neesi tāds ņuņņa! Ir pienācis pēdējais laiks atmest šo savādo līdzjūtību pret sevi.

Atklāšu tev tos zemes dzīves dārgumus, kurus nevajadzētu novērtēt par zemu: bads, slāpes, karstums, aukstums, sāpes, negods, nabadzība, vientulība, nodevība, apmelošana, ieslodzījums…

Pilnībā pievienojos tam, kurš sacījis, ka dvēsele un miesa ir divi ienaidnieki, kas nespēj šķirties, un divi draugi, kas nesatiek viens ar otru.

Miesai jāatvēl jūtami mazāk, nekā tai nepieciešams. Pretējā gadījumā tā sāks rīkoties nodevīgi.

Ja viņi ir bijuši tavu vājību un tava nespēka liecinieki, tad kāda gan nozīme ir tam, ja viņi būs liecinieki tavai nožēlai?

Lūk, pašaizliedzīgas dvēseles vērtīgie augli: izpratne un iecietība pret citu cilvēku vājībām, bet neiecietība pret savējām.

Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nezaudē savu dzīvību, tas nedod augļus un paliek gluži viens. Vai tu gribi būt kviešu grauds, pašaizliedzīgi mirt un dot smagi pielietas vārpas? Lai Dievs svētī tavu druvu.

Tu negūsti uzvaru pār sevi un nenoliedz pats sevi tāpēc, ka esi lepns. Tu dzīvo nožēlas pilnu dzīvi? Neaizmirsti, ka lepnums var sadzīvot ar grēku nožēlu… Turklāt šī tava bēdāšanās pēc kritiena. pēc neparādītas augstsirdības - vai tā ir patiesa ciešanu izpausme vai vienkārši nožēla, ka esi tik mazs un nevarīgs? Cik tālu tu tomēr esi no Kristus, ja tevi trūkst pazemības… kaut ari tava paša paššaustīšanās nes tev šķietamus augļus.

Kāda žults. etiķa, pelnu un vērmeļu garša! Cik sausas un saplaisājušas lūpas! Taču šī fiziskā sajūta šķiet nieks salīdzinājumā ar rūgtumu, kas valda tavā dvēselē. Jo „no tevis prasa vairāk“, nekā tu spēj dot. Zemojies! Vai tavā miesā un tavā garā būtu palikusi šī rūgtā neapmierinātības sajūta, ja tu būtu izdarījis visu, uz ko esi spējīgs?

Tu gribi sevi brīvprātīgi sodīt sava nespēka un augstsirdības trūkuma dēļ? Neiebilstu, tomēr vēlētos, lai tavs uzliktais sods nav pārāk smags. bet gan tāds, kādu tu to uzliktu savam ienaidniekam, kurš tajā pašā laikā ir tavs brālis.

Nabaga mazo cilvēku prieks, pat ja tam ir pārdabiski iemesli, vienmēr atstāj pēc sevis rūgtuma piegaršu. Tev tas liekas savādi? Šeit. virs zemes. ciešanas ir mūsu dzīves sāls.

ir cilvēki, kas jautu sevi piesist krustā pārsteigto skatītāju tūkstošu acu priekšā, bet nespēj kristīgi pārciest ikdienas grūtības. Tagad padomā, kas tad prasa lielāku varonību.

Tu un es. mēs abi lasījām par kāda kristieša ikdienas dzīvi. Mēs kļuvām liecinieki cīņai ar sevi, kas ilgusi gadiem un kurā… uzvaras nepārtraukti mijušās ar sakāvēm. Atverot viņa dienasgrāmatu, var lasīt: „Šorīt brokastis spēju atturēties no sviesta… Šorīt nespēju…“

Dod, Dievs, lai katrs no mums piedzīvotu savu „sviesta pārbaudījumu“!

Pienācis rīts, un laiks celties. Vēl tikai Tēvreizi, un tad bez vilcināšanās augšā! Šis mirklis prasa pašaizliedzību, tas mērdē miesu un stiprina gribu… un ari veselībai nenāk par sliktu.

Par šo svēto nepatiku, ko izjūti pats pret sevi, pateicies kā par sevišķu velti.