Josemaría Escrivá Obras
1

Iesākas Liturģiskais gads, un Mises ievadvārdos piedāvātā ideja ir tieši saistīta ar mūsu kristīgās dzīves principu: aicinājumu, ko esam saņēmuši. Vias tuas Domine, demonstra mihi, et semitas tuas edoce me (Ps 24,4). Kungs, parādi man Tavus ceļus, māci man Tavas takas. Mēs lūdzam Kungu, lai Viņš mūs vada, lai Viņš mums liek iet savās pēdās, ka mēs spētu doties pretīm Viņa baušļu pilnībai, kas ir mīlestība (sal. Mt 22,37; Mk 12,30; Lk 10,27).

Kad jūs domājat par apstākļiem, kas pavadīja jūsu lēmumu censties dzīvot pilnībā savu ticību, es iztēlojos, ka jūs līdzīgi man dziļi pateicaties Kungam, patiesi pārliecināti – bez neīstas pazemības –, ka no jūsu puses šeit nav nekāda nopelna. Mēs esam iemācījušies, lielākoties jau no bērnības un ar kristīgu vecāku lūpām, lūgt Dievu. Pēcāk tie bija skolotāji, biedri, mums apkārt esošie cilvēki, kuri daudzos veidos mums palīdzēja neizlaist no acīm Jēzu Kristu.

Kādā dienā – es nevēlos runāt vispārīgiem vārdiem: atver savu sirdi Kungam un izstāsti viņam savu stāstu – varbūt kāds draugs, kāds vienkāršs kristietis kā tu, tev atklāja dziļo, jauno un tomēr seno kā Evaņģēlijs redzeslauku. Viņš rosināja tevi nopietni iesaistīties sekošanā Kristum, mudinot tevi kļūt par apustuļu apustuli. Kopš tā brīža tu droši vien pazaudēji mieru, lai to atkal dziļa miera veidā atrastu tikai tad, kad brīvprātīgi, jo tu to vēlējies – un kas ir vispārdabiskākais no iemesliem – biji atbildējis Dievam „jā”. Tad atnāca spēcīgs, pastāvīgs prieks, kas izzūd tikai tad, ja tu attālinies no Viņa.

Man nepavisam netīk runāt par izvēlētiem vai priviliģētiem cilvēkiem. Bet Kristus ir tas, kurš runā, Viņš ir tas, kurš izvēlas. Tāda ir Svēto Rakstu valoda: elegit nos in ipso ante mundi constitutionem – saka svētais Pāvils – ut essemus sancti (Ef 1,4). Viņš mūs ir izraudzījies pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti. Es zinu, ka tevi tas nepadara iedomīgu, nemudina sevi uzskatīt pārāku par citiem. Šai izvēlei, kas ir aicinājuma sakne, jābūt arī tavas pazemības pamatam. Vai tad jebkad izcila gleznotāja otām tiek celts piemineklis? Pat ja tās kalpoja šedevru radīšanai, nopelns pienākas māksliniekam. Bet mēs, kristieši, esam pasaules Radītāja, visu cilvēku Pestītāja instrumenti.


2

Apustuļi: parasti cilvēki

Pārdomas par kādu Evaņģēlijā sīki atstāstītu notikumu man dod sparu – tas ir divpadsmit pirmo apustuļu aicinājums. Mēs to lēnām meditēsim, lūdzot šiem Kunga svētajiem lieciniekiem mums mācīt sekot Kristum tā, kā viņi to prata darīt.

Šie pirmie apustuļi – pret kuriem man ir liela godbijība un maigums, ja spriežam pēc cilvēciskiem kritērijiem, nebija nekas īpašs. Viņu sociālais stāvoklis, izņemot Mateju, kurš noteikti labi pelnīja un atstāja visu, kad Jēzus viņam to prasīja, bija tādu zvejnieku dzīve, kuri dzīvo no dienas dienā un nopūlas pa nakti, lai izdzīvotu.

Bet viņu sociālais stāvoklis nav svarīgs. Viņi nebija ne izglītoti, pat ne ļoti gudri, vismaz saistībā ar pārdabiskajām realitātēm. Viņi pat nesaprata visvienkāršākos piemērus un salīdzinājumus, un vērsās pie Skolotāja: Domine, edissere nobis parabolam (Mt 13,36), Kungs, izskaidro mums līdzību. Kad Jēzus tēlaini deva mājienu uz farizeju raugu, viņi domāja, ka Viņš tos norāja par to, ka viņi nebija nopirkuši maizi (sal. Mt 16,6-7).

Nabadzīgi, neizglītoti. Viņi nebija ne vienkārši, ne arī brīvi no iedomības: neskatoties uz savu ierobežotību, viņi bija ambiciozi. Itin bieži viņiem gadījās diskutēt, lai saprastu, kurš būs vislielākais, kad saskaņā ar viņu saprašanu Kristus uz visiem laikiem virs zemes nodibinās galīgo Izraēļa valstību. Pēdējo Vakariņu šaurajā lokā, cēlajā brīdī, kad Jēzus tūlīt upurēsies cilvēces labā, viņi strīdas un iekarst (sal. Lk 22,24-27).

Viņu ticība? Tā drīzāk bija vāja! Jēzus pats to saka (sal. Mt 14,31; 16,8; 17,19; 21,21). Viņi ir redzējuši augšāmceļamies mirušos, to, kā tiek dziedinātas visādas slimības, kā pavairo maizes un zivis, kā apsauc vētras un izdzen nelabos, un tomēr svētais Pēteris, izvēlēts būt par galvu, bija vienīgais, kurš, ātrumā reaģējot, zināja pateikt: tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls (Mt 16,16). Bet tā bija tāda ticība, kas interpretēja pa savam; tādēļ viņš atļāvās pretoties Jēzum, lai Viņš neupurētu sevi cilvēku pestīšanai. Un Jēzum bija viņam jāatbild: atkāpies no manis sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs (Mt 16,23). Pēteris prātoja pārāk cilvēciski, komentē svētais Jānis Hrizostoms, un viņš domāja, ka tas viss – ciešanas un nāve – bija Kristus necienīgi, nosodāmi. Tādēļ Jēzus norāj viņu, sakot: nē, ciest nav manis necienīgi: tu tā spried, jo tu domā ar miesiskām, cilvēciskām domām (Svētais Jānis Hrizostoms, Mattheum homiliae, 54, 4 (PG 58, 537)).

Varbūt šie mazticīgie vīri izcēlās ar savu mīlestību uz Kristu? Nav šaubu – viņi mīlēja Viņu, vismaz vārdos. Dažreiz entuziasms viņus aizrauj: iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu (11,16).! Bet patiesības stundā visi, izņemot Jāni, kurš Viņu patiesi mīlēja un spēja to pierādīt ar rīcību, aizbēga. Vienīgi šis pusaudzis, pats jaunākais no apustuļiem, atradās pie krusta. Pārējie neizjuta šo, tik stipro kā nāve, mīlestību (Dz 8,6).

Un viņi bija Kunga izraudzītie mācekļi. Lūk, kādus Kristus viņus izraudzīja; lūk, kādi viņi atklājās, pirms Svētā Gara piepildīti viņi pārtapa par Baznīcas pīlāriem (sal. Gal 2,9). Ikdienišķi cilvēki, ar saviem trūkumiem un vājībām, izšķērdīgāki vārdos nekā darbos. Un tomēr Jēzus viņus aicināja, lai darītu par cilvēku zvejniekiem (Mt 4,19), līdz-pestītājiem, Dieva dāvātās žēlastības pārvaldniekiem.


3

Tas ir tas, kas mazliet notika arī ar mums. Bez grūtībām mūsu ģimenē, mūsu draugu un biedru vidū, nemaz nerunājot par pasaules milzīgo plašumu, mēs varētu atrast daudz personu, kuras būtu cienīgākas nekā mēs, lai no Kristus saņemtu aicinājumu: vienkāršāki, gudrāki, ietekmīgāki, svarīgāki, spējīgāki uz pateicību un dāsnāki ļaudis.

Domājot par visu to, man ir kauns. Bet es arī apzinos, cik ļoti mūsu cilvēciskā loģika ir nepietiekama, lai skaidrotu žēlastības realitātes. Dievs mēdz meklēt vājus līdzekļus, lai skaidri un acīmredzami atklātos, ka tas ir Viņa darbs. Sv. Pāvils ar trīsām min savu aicinājumu: bet pēdīgi pēc visiem Viņš parādījās arī man, it kā kādam nelaikā dzimušajam. Jo es esmu mazākais starp apustuļiem un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu (1 Kor 15,8-9). Šādi ar savu personību un enerģiju, ko vēsture tikai vēl vairāk izcēla, raksta Sauls no Tarsas.

Bez jebkāda nopelna no mūsu puses, kā jums teicu, jo mūsu aicinājuma pamatā atrodas mūsu niecīguma pazīšana un apziņa par to, ka gaisma, kas apgaismo mūsu dvēseli (ticība), mīlestība, ar kuru mēs mīlam (mīlestība-caritas), un ilgas, kas mūs uztur (cerība), ir nepelnītas Dieva dāvanas. Tādēļ arī neaugt pazemībā nozīmē aizmirst Dieva izvēles galamērķi: ut essemus sancti, mūsu personisko svētumu.

Izejot no šīs pazemības, mēs tagad varam izprast to, kas dievišķajā aicinājumā ir brīnišķīgs. Kristus roka mūs ir satvērusi labības laukā: savā ievainotajā rokā sējējs saspiedis saujiņu graudu. Asinis ieplūst sēklā, to piesūcina. Tad sējējs šo labību kaisa vējā, lai mirstot tā kļūtu par dzīvību un, iekrītot zemē, vairotos zeltainās varpās.


4

Laiks mosties

Svētās Mises lasījums no Apustuļa vēstules mums atgādina to, ka šī apustuļu atbildība mums jāuzņemas ar svaigu pieeju, drosmi un modrību. Mums jau pienākusi stunda celties no miega; un mūsu pestīšana tagad ir tuvāk nekā tad, kad kļuvām ticīgi. Nakts ir pagājusi, diena iestājusies; tāpēc atmetīsim tumsības darbus un ietērpsimies gaismas bruņās (Rom 13,11-12).

Jūs man teiksiet, ka tas nav viegli, un jums būs taisnība. Cilvēka ienaidnieki, kas ir viņa svētuma ienaidnieki, cenšas neļaut rasties šai jaunajai dzīvībai, neļaut tai ietērpties Kristus Garā. Man šķiet, ka nav labāka šķēršļu kristīgajai uzticībai uzskaitījuma, kā tas, ko piedāvā sv. Jānis: concupiscentia carnis, concupiscentia oculorum et sperbia vitae (1 Jņ 2,16). Pasaulē viss ir miesas iekāre, acu iekāre un augstprātība.


5

Miesas iekāre nav tikai jutekļu nesakārtotās iegribas, vispārēji runājot, ne arī seksuālā vēlme, kam jābūt sakārtotai, bet kas nav slikta pati par sevi, jo tā ir cienīga un svētdarījama cilvēciska realitāte. Tādēļ es nekad nerunāju par nešķīstību, bet par šķīstību, jo šie Kristus vārdi ir domāti visiem: svētīgi tie, kam skaidra sirds, jo viņi Dievu redzēs (Mt 5,8). Dieva aicinājuma dēļ dažiem būs jāizdzīvo šī šķīstība laulībā, bet citiem – atsakoties no cilvēciskās mīlestības, lai nedalīti un dedzīgi atbildētu uz Dieva mīlestību vien. Ne vieni, ne otri nav juteklības vergi; kā kungi viņi valda pār savu miesu un sirdi, lai spētu to dāvāt citiem, upurējot sevi viņiem.

Runājot par šķīstības tikumu esmu radis pielikt klāt īpašības vārdu svētā. Kristīgā sķīstība, svētā šķīstība nav kā augstprātība par to, ka jūtamies šķīsti, bez traipa, bet tā ir kā apziņa par to, ka mums ir māla kājas (Dan 2,33), pat ja Dieva žēlastība dienu pēc dienas mūs atbrīvo no ienaidnieka slazdiem. Es uzskatu, ka tie, kas savos rakstos vai sprediķos uzsvaru liek gandrīz tikai uz šo tēmu, aizmirstot citus tikumus, kas kristiešiem un vispārēji dzīvei sabiedrībā ir būtiski, izkropļo kristietību.

Svētā šķīstība nav ne vienīgais, ne galvenais kristīgais tikums, bet tas mums ir nepieciešams, lai neatlaidīgi pastāvētu mūsu ikdienas svētdarīšanas pūlēs. Un ja mēs to nesaglabājam, nav iespējams nodoties apustuliskajam darbam. Šķīstība ir iznākums mīlestībai, ar kuru esam dāvājuši Kungam mūsu dvēseli un miesu, mūsu gara spējas un mūsu jutekļus. Tā nav noliegšana, bet priecīgs apliecinājums.

Es teicu, ka miesas iekāre nav saistīta tikai ar nesakārtotu juteklību, bet tā atbilst arī ērtībai, dedzības trūkumam, kas mums liek meklēt vieglāko, patīkamāko, šķietami īsāko ceļu, pat ja mēs nonākam kompromisos savā uzticībā Dievam.

Šāda uzvedība līdzinātos tam, ka mēs bez nosacījuma padotos kādam likumam, proti, grēka likumam, par kuru mūs brīdina sv. Pāvils: tātad es atrodu likumu, kas tad, kad gribu labu darīt, tuvojas man ar ļaunu. Jo iekšejais cilvēks priecājas par Dieva likumu, bet citu likumu es redzu savos locekļos. Tas karo pret mana prāta likumu un pakļauj mani grēka likumam... Es nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas? (Rom 7,21-24). Ieklausīsimies Apustuļa atbildē: tā ir Dieva žēlastība caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (Rom 7,25). Mēs varam cīnīties pret miesas iekāri un mums tas jādara, jo, ja esam pazemīgi, Kunga žēlastība mums vienmēr tiks piešķirta.


6

Mūsu otrais ienaidnieks, raksta sv. Jānis, ir acu iekāre, tā ir radikāla kārība, kas mūs mudina novērtēt tikai to, kam var pieskarties. Mūsu acis ir kā pielipušas šīs zemes lietām un šī iemesla dēļ nav spējīgas atklāt pārdabiskās realitātes. Tādējādi mēs varam lietot Svēto Rakstu vārdus, lai atsauktos ne tikai uz materiālo labumu iekāri, bet arī izkropļojumu, kad vērojam visu mums apkārt esošo – citus, mūsu dzīves un mūsu laikmeta notikumus – tikai cilvēciskā skatījumā.

Mūsu dvēseles redze kļūst neskaidra; mūsu prāts domā, ka var pats bez Dieva palīdzības visu saprast. Izsmalcināts kārdinājums, kas paslēpjas aiz šī prāta cieņas, ko Dievs mūsu Tēvs ir dāvājis cilvēkam, lai tas Viņu pazītu un brīvprātīgi mīlētu. Šāda kārdinājuma aizrauts, cilvēka prāts nonāk pie tā, ka sevi uzskata par visuma centru, atkal aizraujas ar jūs būsiet kā dievi (Rad 3,5), un pašmīlestības pilns pagriež muguru Dieva mīlestībai.

Tādējādi mūsu eksistence var tikt pilnībā atdota trešā ienaidnieka rokās: superbia vitae. Tā neattiecas tikai uz izgaistošām lepnības un patmīlības domām. Šeit runa drīzāk ir par vispārēju uzpūtību. Nemaldināsim sevi, tas ir lielākais ļaunums, visu mūsu maldu sakne. Mūsu cīņai pret augstprātību jābūt pastāvīgai, jo ne par velti tēlainā veidā tiek apgalvots, ka šī kaislība nomirst dienu pēc ikviena cilvēka nāves. Tā ir farizeja, ko Dievs atsakās attaisnot, augstprātība, jo Viņš tur sastopas ar pašapmierinātības barjeru. Tā ir uzpūtība, kas mūs noved pie tā, ka nicinām citus, dominējam pār viņiem, darām viņiem pāri: jo, kur atrodas augstprātība, tur atrodas pārkāpums un negods (Sak 11,2,).


7

Dieva žēlsirdība

Šodien sākas Adventa laiks, un ir labi pārdomāt par mūsu dvēseles ienaidniekiem: juteklības neskārtotību un vieglprātību; tādu prāta neprātu, kas pretojas Kungam; iedomīgu paļaušanos uz saviem spēkiem, kas padara neauglīgu mīlestību uz Dievu un Viņa radībām. Visi šie gara stāvokļi noteikti ir šķēršļi, un to spējas kaut ko izjaukt ir lielas. Tādēļ liturģija mums liek lūgt dievišķo žēlsirdību: uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, uz Tevi es ceru; neļauj man apmulst, lai mani ienaidnieki nepriecājas (Ps 24,1-3): šādi mēs lūdzāmies Svētās Mises ievadvārdos. Un upurdāvanu pienešanas antifonā mēs atkārtojam: uz Tevi es ceru, Kungs, lai es nebūtu kaunā!

Tagad, kad tuvojas pestīšanas brīdis, mēs izjūtam mierinājumu, no sv. Pāvila mutes dzirdot to, ka tad, kad parādījās Dieva, mūsu Pestītāja, labsirdība un cilvēkmīlestība, tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ (Tit 3,4-5).

Ja jūs pārlūkosiet Svētos Rakstus, jūs tur atklāsiet pastāvīgo Dieva žēlsirdības klātbūtni: tā piepilda zemi (Ps 32,5), tā domāta visiem Viņa bērniem, super omnem carnem (Māc 18,12), mums ir visapkārt (Ps 31,10), tā mums iet pa priekšu (Ps 58,11), tā vairojas, lai mums palīdzētu (Ps 35,8), un tā tiek pastavīgi apstiprināta (. Ps 116,2). Dievs, kurš par mums rūpējas kā ļoti mīlošs Tēvs, mūs uzlūko savā žēlsirdībā (Ps 24,7): maigā (Ps 108,21) žēlsirdībā, kas ir skaista kā lietus mākonis (Māc 35,26).

Jēzus Kristus visu šo dievišķās žēlsirdības vēsturi īsumā raksturo un veic šādu kopsavilkumu: svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti (Mt 5,7). Pie citas izdevības Viņš saka: esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs (Lk 6,36). Daudzas Evaņģēlijā attēlotas ainas paliek dzīvas mūsu atmiņā: žēlsirdība pret laulības pārkāpēju sievieti, līdzība par pazudušo dēlu, tās par pazudušo avi un par parādnieku, kuram piedeva, Naimas atraitnes dēla augšāmcelšanās (sal. Jņ 8,1-11; Lk 15,11-32; Lk 15,1-7; Mt 18,21-35; Lk 7,11-17). No taisnīguma viedokļa var atrast tik daudz iemeslu šim lielajam brīnumam! Šīs nabadzīgās atraitnes vienīgais dēls ir miris, viņš, kurš viņas dzīvei deva jēgu, viņš, kurš viņas vecumdienās viņai varēja palīdzēt. Taču Jēzus nedara šo brīnumu taisnīguma dēļ, bet līdzjūtības dēļ, jo iekšēji viņu aizkustina cilvēciskas ciešanas.

Kādu drošības sajūtu mūsos jārada Kunga līdzjūtībai! Viņš Mani piesauks, un es viņu sadzirdēšu, jo esmu žēlsirdīgs (Izc 22,27). Tas ir aicinājums un apsolījums, ko Viņš izpildīs. Tāpēc iesim ar uzticību pie žēlastības troņa, lai saņemtu žēlsirdību un atrastu žēlastību palīdzībai īstā laikā (Ebr 4,16). Mūsu svētdarīšanas ienaidnieki neko nespēs, jo Dieva žēlsirdība mūs nosargā. Ja mūsu vainas un vājības dēļ mēs paklūpam, Kungs nāks mums palīdzēt un mūs pacels. Tu mācījies izvairīties no nevērības, attālināties no lepnības, iegūt dievbijību, nebūt šīs pasaules darījumu gūsteknim, nedot priekšroku iznīcīgām lietām mūžīgo vērtību vietā. Bet tādēļ, ka cilvēciskā vājība neļauj taviem soļiem būt drošiem šājā pasaulē, kam ir slidena virsma, labais ārsts tev noteica zāles pret maldīšanos un žēlsirdīgais tiesnesis tev neliedza cerību pēc piedošanas (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 7 (PL 15,1540)).


8

Cilvēka atbilde

Šajā Dieva žēlsirdības gaisotnē tad arī norit kristieša eksistence. Šajā kontekstā tiek pielietotas pūles, lai mēs rīkotos kā Tēva dēli. Un kādi ir galvenie līdzekļi, kas palīdz nostiprināties aicinājumam? Šodien es tev minēšu divus, kas ir kā dzīvi kristīgās rīcības pamatvirzieni: iekšējā dzīve un doktrinālā izglītošanās – dziļa mūsu ticības pazīšana.

Vispirms iekšējā dzīve: vēl tik maz cilvēku izprot šo vārdu! Kad viņi dzird runājam par iekšējo dzīvi, viņi domā par tempļa tumsu, varbūt pat par dažu sakristiju retināto gaisu. Kopš vairāk nekā gadsimta ceturtdaļas es saku, ka tas nav tas. Es runāju par parasto kristiešu iekšējo dzīvi, par tiem, ko parasti var sastapt uz ielas, ārpus telpām, un kas uz ielas, darbā, savā ģimenē, savos vaļas brīžos visas dienas garumā paliek vērsti uz Jēzu Kristu. Kas cits tas būtu, ja ne pastāvīga lūgšanas dzīve? Vai nav patiesība, ka tu esi sapratis, ka tev jābūt par lūgšanas dvēseli, kam ir tādas attiecības ar Dievu, kas tevi dievišķo? Lūk, kristīgā ticība – tāda, kā lūgšanas dvēseles to vienmēr izpratušas: par Dievu kļūst tas, raksta Aleksandrijas Klements, kurš vēlas tās pašas lietas, ko Dievs (Aleksandrijas Klements, Paedagogus, 3, 1, 1, 5, (PG, 8, 556)).

Sākumā tas tev kaut ko maksās, jo ir jāpieliek pūles, lai pievērstos Kungam, lai Viņam pateiktos par Viņa tēvišķo un konkrēto žēlsirdību pret mums. Bet pamazām Dieva mīlestība kļūst jūtamāka – pat ja runa nav par sajūtām – kā ķetnas atstāts skrāpējums dvēselē. Tas ir Kristus, kurš ar mīlestību mums dzenās pakaļ: lūk, Es stāvu pie durvīm un klauvēju (Atkl 3,20). Kā klājas tavai lūgšanas dzīvei? Vai neizjūti nepieciešamību dienas laikā mierīgāk sarunāties ar Viņu? Vai Tu Viņam nesaki: vēlāk es Tev pastāstīšu, vēlāk es par to ar Tevi parunāšu?

Brīžos, ko mēs īpaši veltījam šai sarunai ar Kungu, mūsu sirds paplašinās, mūsu griba nostiprinās, mūsu prāts, kam palīdz žēlastība, piepilda cilvēciskās realitātes ar pārdabiskajām. Tā augļi būs tava skaidra un precīza apņemšanās, lai uzlabotu savu uzvedību, visiem cilvēkiem parādītu mīlestības pilnu smalkjūtību un pilnībā, ar labu sportistu degsmi, nodotos kristīgajai cīņai, ko raksturo mīlestība un miers.

Lūgšana kļūst pastāvīga kā sirds vai pulsa pukstēšana. Nav kontemplatīvās dzīves bez šīs Dieva klātbūtnes apziņas, un bez kontemplatīvās dzīves strādāt Kristus dēļ īpaši nekam neder, jo pūles, ko pieliek tie, kas būvē, ir veltīgas, ja Dievs nebalsta māju (sal. Ps 126,1).


9

Mortifikācijas sāls

Parastajam kristietim, kurš nav kāds klosterbrālis un nepamet pasauli – jo pasaule ir vieta, kur viņš satiek Kristu – svētdarīšanai nav nepieciešams habits vai zīmes, kas viņu raksturotu. Viņa raksturīgās zīmes ir iekšējas: Dieva pastāvīgās klātbūtnes apziņa un mortifikācijas gars. Būtībā abas zīmes ir tikai viena, jo mortifikācija nav nekas cits kā jutekļu lūgšana.

Kristīgo aicinājumu raksturo upuris, gandarīšana un izpirkšana. Mums jāgandara par saviem grēkiem. Cik reizes neesam novērsuši savu skatienu, lai neredzētu Dievu! Un arī par visu cilvēku grēkiem. Mums uzticīgi jāiet Kristus pēdās: mēs vienmēr nesam sevī nāvi, Kristus pašaizliegšanos, Viņa pazemošanu pie krusta, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā (2 Kor 4,10). Mūsu ceļu raksturo upuris, un šajā atteikšanās procesā mēs atradīsim gaudium cum pace, prieku un mieru.

Neraudzīsimies uz pasauli ar skumju pilnu skatienu. Svēto dzīves aprakstītāji, kuri vēlējās par jebkuru cenu atklāt pie Dieva kalpiem ārkārtējas īpašības – un pat kopš zīdaiņa brēkšanas laika –, varbūt negribēdami ir snieguši sliktu pakalpojumu katehēzei. Un viņi stāsta, ka daži no viņiem vēl būdami zīdaiņi neraudāja un piektdienās nezīda mātes krūti... Tu un es, esam dzimuši raudot, kā Dievs to ir iedibinājis, un mēs zīdām mātes krūti, nerūpējoties ne par Gavēņa laiku, ne Gada ceturkšņiem (Gada ceturksnis: Īss gavēņa laiks, ko pirms II Vatikāna koncila liturģiskās reformas kristieši ievēroja katra gadalaika sākumā. ).

Tagad, ar Dieva palīdzību, mēs iemācījāmies ikvienas šķietami līdzīgas dienas garumā atklāt spatium verae poenitentiae, patiesas gandarīšanas laiku, kas mums ļauj izdarīt apņemšanās aktus, lai labotu mūsu dzīvi: emendatio vitae. Tas ir ceļš, kas mūs sagatavos saņemt mūsu dvēselē Svētā Gara žēlastību un iedvesmas. Šo žēlastību, es atkārtoju, pavada gaudium cum pace, prieks, miers un neatlaidība ceļā (Gaudium cum pace, emendationem vitae, spatium verae poenitentiae, gratiam et consolationem Sancti Spiritus, perseverantiam in bonis operibus, tribuat nobis omnipotens et misericors Dominus. Amen (Romas breviārs, sagatavošanās lūgšana Svētajai Misei)).

Mortifikācija ir mūsu dzīves sāls. Un labākā mortifikācija ir tā, kas, balstoties uz mazām detaļām, visu cauru dienu ķeras klāt miesas iekārei, acu iekārei un augstprātībai. Mortifikācijas, kas nedara pāri citiem, bet kas mūs padara smalkjūtīgākus, izprotošākus un atvērtākus uz citiem. Tu nebūsi „mortificēts”, ja esi viegli aizvainojams, ja ieklausies tikai savā egoismā, ja sevi uzspied citiem, ja nespēj atteikties no nevajadzīgā un dažkārt pat no vajadzīgā, ja tu es apbēdināts par to, ka lietas nerisinās, kā tu biji paredzējis. Un pretēji, tu esi „mortificēts”, ja tu vari būt viss visiem, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).


10

Ticība un intelekts

Lūgšanas un gandarīšanas dzīve, apcere par mūsu dievišķo filiāciju padara mūs par dziļi dievbijīgiem kristiešiem, līdzīgus maziem bērniem Dieva priekšā. Dievbijība ir bērnu tikums, un lai bērns varētu uzticēties sava tēva rokām, viņam jābūt un jājūtas mazam un atkarīgam. Es bieži esmu meditējis šo garīgās bērnības dzīvi; tā nav nesavienojama ar dvēseles spēku, jo tā pieprasa spēcīgu gribu, pārbaudītu briedumu, stingru un atvērtu raksturu.

Tātad būsim dievbijīgi kā bērni, bet ne nezinoši, tāpēc ka ikvienam no mums jācenšas savu iespēju robežās nopietni un ar zinātnisku precizitāti padziļināt savu ticību: lūk, kas ir teoloģija. Tātad bērnu dievbijība un droša teologu doktrīna.

Mūsu degsme apgūt šo teoloģijas zinātni, labo un pamatīgo kristīgo doktrīnu, vispirms nāk no vēlmes pazīt un mīlēt Dievu, un vienlaikus no ikvienas uzticīgas dvēseles vispārējām rūpēm sasniegt šīs pasaules, kas ir Radītāja darbs, visdziļāko nozīmi. Laiku pa laikam daži mēģina vienmuļā veidā atdzīvināt kādu iedomātu ticības un zinātnes, cilvēka prāta un dievišķās Atklāsmes nesavienojamību. Šī nesavienojamība ir tikai šķietama un tā izskaidrojama ar nepilnīgām patiesās problēmas zināšanām.

Ja pasaule ir iznākusi no Dieva rokām, ja Dievs ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības (sal. Rad 1,26). un ja Viņš tam devis savas gaismas dzirksti, mūsu intelektam jācenšas, pat ja tas prasītu smagu piepūli, izcelt dievišķo nozīmi, kas dabiski atrodas ikvienā lietā un ticības gaismā uztvert to pārdabisko nozīmi, to, kas izriet no mūsu pacelšanās žēlastības līmenī. Mēs nedrīkstam pieļaut bailes no zinātnes, jo ikviens darbs, ja vien tas ir patiešām zinātnisks, tiecas uz patiesību. Un Kristus ir teicis: Ego sum veritas: es esmu patiesība (Jņ 14,6).

Kristietī ir jābūt slāpēm pēc zināšanām. Visabstraktāko zinātņu pārvaldīšana vai amata prasme – viss var vest un tam jāved pie Dieva. Jo nav cilvēciska darba, kas nebūtu svētdarāms, kas nebūtu iespēja sevi svētdarīt personīgi un sadarboties ar Dievu visu to svētdarīšanā, kas atrodas ap mums. Nevis ielejas dziļumā, bet kalna galā ir jāmirdz to gaismai, kuri seko Jēzum Kristum, lai redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt 5,16).

Šādi strādāt nozīmē lūgties. Šādi studēt nozīmē lūgties. Šādi nodarboties ar pētījumiem nozīmē lūgties, mēs no tā nekad neizejam; viss ir lūgšana, viss var vest un visam mūs ir jāved pie Dieva, no rīta līdz vakaram jāuztur šis mūsu nepārtrauktais dialogs ar Viņu. Ikviens cienījams darbs var būt lūgšana un ikviens darbs, kas ir lūgšana, ir apustulāts. Šādā veidā, vienkāršā un pamatīgā dzīves vienībā, dvēsele nostiprinās.


11

Adventa cerība

Šajā Adventa pirmajā svētdienā, kad sākam skaitīt dienas, kas mūs šķir no Glābēja piedzimšanas, es nevēlējos pateikt ko vairāk. Mēs pārdomājām mūsu kristīgā aicinājuma realitāti, mēs redzējām, kā Kungs mums ir uzticējies, lai tuvinātu dvēseles svētumam, lai tās tuvinātu Viņam, lai tās vienotu ar Baznīcu, lai izplestu Dieva valstību visās sirdīs. Kungs mūs vēlas ziedotus, uzticīgus, smalkjūtīgus un mīlestības pārņemtus. Viņš mūs grib svētus un pilnībā piederošus Viņam.

No vienas puses – lepnība, juteklība, garlaicība un egoisms, no otras – mīlestība, ziedošanās, žēlsirdība, pazemība, upuris un prieks. Tev ir jāizvēlas. Tu tiki aicināts uz ticības, cerības un mīlestības dzīvi. Tu nevari mērķēt zemāk un palikt izolēta viduvējība.

Kādu dienu man radās iespēja redzēt dzelzs būrī iesprostotu ērgli. Viņš bija netīrs, daļēji izrautām spalvām un nagos viņš turēja gabalu maitas. Tad es iedomājos par to, kas notiktu ar mani, ja es atstātu aicinājumu, ko saņēmu no Dieva. Šādi ieslodzīts, šis vientuļais dzīvnieks mani sāpināja, viņš, kas bija dzimis, lai celtos labi augstu debesīs, lai skatītos tieši saulē. Mēs varam pacelties līdz Dieva mīlestības un kalpošanas visiem cilvēkiem pazemīgajiem augstumiem. Bet lai tas tā notiktu, mūsu dvēselē nedrīkst būt neviens nostūris, kur neiekļūtu Jēzus saule. Mums jāaizmet tālu prom no sevis visas rūpes, kas mūs atšķir no Viņa. Un tādējādi Kristus tavā prātā, Kristus uz tavām lūpām, Kristus tavā sirdī, Kristus tavos darbos. Visa tava dzīve – sirds un darbi, prāts un vārdi – tiks piepildīta ar Dievu.

Skatieties un paceliet savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas (Lk 21,28), mēs lasījām Evaņģēlijā. Adventa laiks ir cerības laiks. Visa mūsu kristīgā aicinājuma redzeslauks, šī dzīves vienība, kuras ass ir Dieva, Mūsu Tēva klātbūtne, var būt un tai jābūt ikdienas realitātei.

Lūdz to ar mani Dievmātei, iedomājoties, kā viņa dzīvoja šos mēnešus Dēla, kas viņai piedzims, gaidīšanā. Un Dievmāte, Svētā Marija darīs tā, lai tu būtu alter Christus, ipse Christus: otrs Kristus, pats Kristus!


  Nākamais