Josemaría Escrivá Obras
95

Šī nedēļa, ko kristīgā tauta tradicionāli iesaukusi par Lielo, mums vēl vienu reizi sniedz iespēju pārdomāt, izdzīvot no jauna Jēzus zemes dzīves pēdējos brīžus. Viss tas, ko dažādas dievbijības izpausmes šajās dienās mums atsauc atmiņā, protams, ir vērsts uz augšāmcelšanos, kas, kā to raksta svētais Pāvils (sal. 1 Kor 15,14), ir mūsu ticības pamats. Tomēr neiesim šo ceļu pārāk steidzīgi; neatstāsim aizmirstībā kaut ko ļoti vienkāršu, kas varbūt mums dažreiz paslīd garām; mēs nevarēsim piedalīties Kunga augšāmcelšanās godībā, ja neesam vienoti ar Viņa Ciešanām un Nāvi (sal. Rom 8,17). Lai Klusās Nedēļas beigās būtu ar Kristu Viņa Godībā, pirms tam ir jāvienojas ar Viņu upurī un jājūtas kā vienam ar Viņu Golgātas nāvē.

Kristus cēlā pašatdeve stājas pretī grēkam – realitātei, ko tikpat grūti pieņemt, cik tā arī ir nenoliedzama: mysterium iniquitatis; radības, kura augstprātīgi saceļas pret Dievu, neizskaidrojamais ļaunums. Vēsture ir tikpat sena kā cilvēce. Atminēsimies mūsu pirmvecāku grēkā krišanu un visu tālāko samaitātību ķēdi, kas iezīmē cilvēku dzīves gājumu, un visbeidzot mūsu personiskās sacelšanās. Nav viegli izvērtēt grēkā iekļauto perversiju un saprast visu, ko mums saka ticība. Mums jāapzinās pat tīri cilvēciskā līmenī, ka aizvainojuma apmērs ir proporcionāls aizvainotā stāvoklim, viņa personīgajai vērtībai, viņa cieņai sabiedrībā, viņa talantiem. Taču cilvēks aizvaino Dievu: radība noliedz savu Radītāju.

Bet Dievs ir Mīlestība (1 Jņ 4,8). Ļaunuma bezdibeni, ko grēks nes sevī, pārvarēja bezgalīga Mīlestība. Dievs nepamet cilvēkus. Dievišķie nodomi paredz, ka ar Vecā Likuma upuriem nepietiek, lai izpirktu mūsu vainas un atjaunotu zaudēto vienotību. Bija vajadzīga tāda cilvēka pilnīga atdošanās, kas ir Dievs. Mēs varam iedomāties – lai zināmā veidā tuvotos šim neizdibināmajam noslēpumam –, ka Svētā Trīsvienība savā pastāvīgajā un dziļajā milzīgās mīlestības saiknē sanāk uz apspriedi, un šī mūžīgā lēmuma rezultātā Dieva Tēva vienīgais Dēls pieņem mūsu cilvēcisko stāvokli, uzņemas uz sevis mūsu nelaimes un ciešanas un izbeidz savu dzīvi piešūts ar naglām pie koka.

Jau kopš dzimšanas Betlēmē šī uguns, šī vēlme izpildīt Dieva Tēva pestījošo lēmumu, piepilda visu Kristus dzīvi. Trīs gadu garumā, ko mācekļi pavadīja kopā ar Viņu, tie Viņu dzirdēja nenogurstoši atkārtojam, ka Viņa barība ir darīt Tā gribu, kas Viņu sūtījis (sal. Jņ 4,34), līdz kamēr pirmās Lielās Piektdienas pēcpusdienā Viņa upuris tika piepildīts. Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu (Jņ 19,30). Ar šiem vārdiem apustulis svētais Jānis mums apraksta Kristus nāvi: Jēzus zem krusta un visu cilvēku vainu smaguma mirst mūsu grēku sloga un zemiskuma dēļ.

Apcerēsim aiz mīlestības uz mums no galvas līdz kājām ievainoto Kungu. Vienā teikumā, kas kaut daļēji pietuvojas realitātei, mēs varam atkārtot kopā ar vairākus gadsimtus senu autoru: Kristus miesa ir sāpju altārglezna. Redzot šādu Kristu, līdzīgu saņurcītam audumam, no Krusta noceltu nekustīgu ķermeni, uzticētu savai Mātei, redzot šo salauzto Jēzu, mēs varētu izsecināt, ka šī aina ir visskaidrākais sakāves pierādījums. Kur ir pūļi, kas sekoja Viņam un Valstība, kuras atnākšanu Viņš sludināja? Tomēr tā nav sakāve, bet uzvara: tagad augšāmcelšanās brīdis ir tuvāk nekā jebkad, – brīdis, kad atklāsies godība, ko viņš ieguvis ar savu paklausību.


96

Kristus nāve mūs aicina uz kristīgās dzīves pilnību

Mēs tikko no jauna izdzīvojām Golgātas drāmu, ko es atļaušos nosaukt par pirmo un primāro Jēzus Kristus svinēto Misi. Dievs Tēvs savu Dēlu nodod nāvei. Jēzus, vienīgais Dēls, apskauj koku, uz kura viņu nogalinās, un Tēvs pieņem Viņa upuri: kā Krusta auglis Svētais Gars izlejas pār cilvēci (sal. Rom 3,24 un sekojošie; Ebr 10,5 un sekojošie; Jņ 7,39).

Ciešanu traģēdijā mūsu pašu dzīve, kā arī visas cilvēces vēsture izpildās pilnīgā veidā. Klusā Nedēļa nevar aprobežoties tikai ar vienkāršām atmiņām, jo tā ir Jēzus Kristus noslēpuma apcere, kas turpinās mūsu dvēselēs; kristietis ir spiests būt par alter Christus, ipse Christus, par otru Kristu, par pašu Kristu. Ar kristību mēs visi esam iecelti par mūsu pašu eksistences priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus (1 Pēt 2,5), un, lai katra mūsu rīcība tiktu veikta paklausības garā Dieva gribai, tādējādi uz mūžiem turpinot Cilvēktapušā Dieva misiju.

Kontrasta dēļ šī realitāte mūs uzved uz pārdomām par mūsu nelaimēm, mūsu personiskajām kļūdām. Šīm pārdomām nevajadzētu mums laupīt drosmi, nedz arī radīt to skepses pilno attieksmi, kas raksturīga tam, kurš atteicies no lielajiem projektiem. Jo Kungs mūs grib tādus, kādi mēs esam, līdzdalīgus Viņa dzīvē, cīnītājus par savu svēttapšanu. Svētums, – cik gan bieži mēs šo vārdu izrunājam tā, it kā tas būtu tukša skaņa. Daudziem tas ir nesasniedzams ideāls, askēzes temats un nevis konkrēts mērķis, dzīva realitāte. Pirmie kristieši, kas savstarpēji tik vienkārši un tik bieži lietoja vārdu svēts, tā nedomāja: visi svētie jūs sveicina (Rom 16,15), sveiciniet ikvienu svēto Kristū Jēzū (Flp 4,21).

Tagad, atrodoties Golgātas priekšā, kad Jēzus jau ir miris, bet Viņa uzvaras godība vēl nav atklājusies, mums ir laba iespēja izvērtēt mūsu kristīgās dzīves un svētuma vēlmes, lai ar ticības aktu mēs vērstos pret mūsu vājībām un paļāvībā uz Dieva spēku apņemtos ielaist mīlestību mūsu ikdienas nodarbēs. Grēka pieredzei mūs jāved uz nožēlu, uz nobriedušāku un dziļāku apņemšanos būt uzticīgiem, patiesi pielīdzināties Kristum un, lai ko tas maksātu, neatlaidīgi iet uz priekšu, šajā priesteriskajā misijā, ko Viņš bez izņēmuma uzticējis visiem mācekļiem un kas mums liek būt par pasaules sāli un gaismu (sal. Mt 5,13-14).


97

Domāt par Kristus nāvi nozīmē pilnīgā vaļsirdībā nolikt sevi ikdienas pienākumu priekšā, ar nopietnību attiekties pret ticību, ko apliecinām. Klusā Nedēļa tātad nevar būt par sakrālu iestarpinājumu vienīgi cilvēcisku interešu pārņemtai dzīvei. Tai jābūt par izdevību iegremdēties Dieva mīlestības dziļumos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem mēs spētu to parādīt cilvēkiem.

Bet Kungs uzstāda noteikumus. Vienu no šādiem apgalvojumiem piedāvā svētais Lūkass un to nevar ignorēt: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus un māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,26). Tie ir skarbi vārdi. Protams, darbības vārdi „ienīst” vai „nicināt” neizsaka pareizi Jēzus sākotnējo domu. Bet jebkurā gadījumā šie Kunga vārdi bija spēcīgi, jo tie nenozīmē mīlēt mazāk, kā tas dažreiz tiek maigi interpretēts, lai mīkstinātu teikumu. Šis skarbais izteiciens ir iespaidīgs ne jau tādēļ, ka ietvertu sevī negatīvu vai cietsirdīgu attieksmi, ņemot vērā, ka Jēzus, kas runā tagad, ir tas pats, kurš pavēl mīlēt citus kā savu paša dvēseli un atdod savu dzīvību par cilvēkiem. Šis teiciens vienkārši norāda, ka Dieva priekšā nevar rīkoties pa pusei. Kristus vārdus varētu saprast ar mīlēt vairāk, mīlēt labāk, vai arī nemīlēt ar egoistisku, ar tuvredzīgu mīlestību. Mums jāmīl ar Dieva mīlestību.

Lūk, par ko ir runa. Vērsīsim uzmanību uz pēdējo no Jēzus prasībām: et animam suam. Dzīvību, pašu dvēseli, lūk, ko prasa Kungs. Ja mēs esam uzpūtīgi, ja rūpējamies tikai par savām personiskajām ērtībām, ja citu un arī pasaules eksistence centrēta uz mums pašiem, tad mums nav tiesību saukties par kristiešiem, uzskatīt sevi par Kristus mācekļiem. Sevi jāatdod ne tikai vārdos (1 Jņ 3,18), bet darbos un patiesībā. Dieva mīlestība mūs aicina ņemt Krustu uz saviem pleciem, arī uz sevis izjust visas cilvēces smagumu un paša situācijā un darba apstākļos piepildīt vienlaikus skaidros un mīlošos Tēva gribas nodomus. Fragmentā, ko skaidrojam Jēzus turpina: Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,27).

Nebaidoties pieņemsim Dieva gribu, nevilcinoties apņemsimies visu savu dzīvi veidot saskaņā ar to, ko māca un prasa mūsu ticība. Būsim droši, ka tur sastapsim cīņu, ciešanas un sāpes, bet, ja mums patiešām ir ticība, mēs nekad nedomāsim, ka esam nelaimīgi; pat bēdās, pat apmelojumos mēs būsim laimīgi ar laimi, kas mudinās mīlēt citus, lai viņi ņemtu dalību mūsu pārdabiskajā priekā.


98

Kristietis cilvēku vēstures priekšā

Būt kristietim nav personisku apmierinājumu tituls. Šī vārda būtība ir misija. Iepriekš jau atcerējāmies – Kungs visus kristiešus aicina būt par pasaules sāli un gaismu. Atsaucoties uz šo bausli un balstoties uz Vecās Derības tekstiem, svētais Pēteris raksta šos vārdus, kas ļoti skaidri iezīmē šo uzdevumu: jūs esat izredzētā tauta, karaliskā priesterība, svētā tauta, iegūtie ļaudis, lai paustu Tā varenos darbus, kas jūs no tumsas ir aicinājis savā brīnišķajā gaismā (1 Pēt 2,9).

Būt kristietim –, tas nav otršķirīgi, tā ir dievišķa realitāte, kas ietiecas mūsu dzīvē visdziļāk, cik iespējams, dāvājot skaidru redzējumu un apņēmīgu gribu rīkoties, kā to vēlas Dievs. Tā saprotam, ka kristieša svētceļojumam pasaulē jākļūst par nepārtrauktu kalpojumu, kas izpaužas dažādos veidos, vadoties no katra personiskās situācijas, bet vienmēr aiz mīlestības uz Dievu un tuvāko. Būt kristietim nozīmē darboties, nedomājot par saviem sīkajiem prestiža vai ambīciju mērķiem, ne arī par tādiem šķietami cēlākiem galamērķiem kā filantropija vai līdzjūtība otra nelaimju priekšā. Būt kristietim nozīmē pārdomāt par pēdējo un būtiskāko mīlestības mērķi, ko mums parādījis Jēzus Kristus, mirdams par mums.

Dažreiz ir sastopama attieksme, kas rodas cilvēkam neprotot iedziļināties šajā Jēzus noslēpumā. Piemēram, to cilvēku mentalitāte, kuri kristietībā redz tikai dievbijības paradumu kopumu, tās nesaistot ar ikdienas dzīves situācijām un ar neatliekamību atbildēt uz citu vajadzībām un cīnīties pret netaisnību.

Es teiktu, ka tas, kam ir šī mentalitāte, vēl aizvien nav sapratis, ko nozīmē Dieva Dēla iemiesošanās - tas, ka Viņš pieņēmis cilvēka miesu, dvēseli un balsi, un tādā mērā dalījies mūsu liktenī, ka piedzīvojis pašas nāves augstāko postu. Daži cilvēki, varbūt pat to negribot, uzskata Kristu par svešinieku cilvēku vidū.

Citi turpretī iedomājas, ka būt cilvēcīgiem nozīmē klusēt par dažiem kristīgās dogmas galvenajiem aspektiem, un viņi izturas tā, it kā lūgšanas dzīve, bieža tikšanās ar Dievu, būtu bēgšana no personiskas atbildības un atteikšanās no pasaules. Viņi aizmirst, ka tieši Jēzus mums atklāja līdz kādai galējībai ir jādzīvo mīlestībā un kalpošanas garā. Vienīgi, ja mēs cenšamies izprast Dieva mīlestības – mīlestības, kas iet līdz nāvei – noslēpumus, mēs būsim spējīgi, neļaujot grūtībām vai vienaldzībai mūs uzvarēt, atdot sevi pilnībā citiem.


99

Tā ir ticība Kristum, kurš miris un augšāmcēlies, ir klātesošs visos un katrā mūsu dzīves brīdī, izgaismo mūsu sirdsapziņu un aicina ar visiem mūsu spēkiem piedalīties cilvēku vēstures kāpumos, kritumos un problēmās. Šajā vēsturē, kas sākās ar pasaules radīšanu un beigsies ar laiku beigām, kristietis nav bezpavalstnieks. Viņš ir šīs pasaules pilsonis ar dvēseli, kas pilna ilgām pēc Dieva, kura mīlestību jau šajā zemes dzīvē viņš sācis atklāt un kurā atklāj galamērķi, uz ko visi, kas dzīvojam virs zemes, esam aicināti.

Ja mana personiskā liecība var šķist kaut mazliet interesanta, es teiktu, ka savu priestera un dvēseļu gana darbu vienmēr esmu redzējis kā uzdevumu ikvienam likt skaidri stāties pretī visām viņa dzīves prasībām un palīdzēt viņam atklāt to, ko Dievs konkrēti sagaida no viņa , bet tomēr, neuzstādot nekādas robežas šai svētajai neatkarībai un svētīgajai personiskajai atbildībai, kas raksturīgas kristīgajai sirdsapziņai. Šis veids un gars kā darboties balstās cieņā pret atklātās patiesības transcendenci un uz katras cilvēciskas radības brīvības mīlestību. Es varētu arī pievienot, ka tas balstās pārliecībā par vēstures nenoteiktību, jo tā ir atvērta uz daudzām iespējamībām, ko Dievs nav vēlējies izslēgt.

Sekot Kristum nenozīmē meklēt patvērumu templī, paraustot plecus sabiedrības attīstības priekšā, cilvēku un tautu veiksmju vai kļūmju priekšā. Tieši pretēji - kristīgā ticība mums liek raudzīties uz pasauli kā uz Kunga radību un līdz ar to novērtēt visu to, kas ir cēls un skaists, atzīt katra cilvēka, radīta pēc Dieva attēla, cieņu, un apbrīnot šo tik īpašo brīvības dāvanu, kas mūs padara par savas rīcības saimniekiem, spējīgiem ar Debesu žēlastību veidot savu mūžīgo likteni.

Padarīt ticību par šīszemes ideoloģiju nozīmē to sašaurināt, paceļot politiski reliģisku karogu, lai nezin kādas dievišķas varas vārdā nosodītu tos, kuri nedomā līdzīgi kā mēs par problēmām, kas jau pēc savas dabas pieļauj daudzas un dažādas iespējas.


100

Iedziļināties Kristus nāves jēgā

Manai atkāpei no tēmas nav cita mērķa kā izgaismot pamatpatiesību - atgādināt to, ka kristīgā dzīve savu jēgu atrod Dievā. Cilvēki nav radīti tikai, lai izveidotu pēc iespējas taisnīgāku pasauli. Mēs šeit virs zemes esam arī tāpēc, lai nonāktu komūnijā ar pašu Dievu. Jēzus mums nav apsolījis ne laicīgas ērtības, ne zemes godību, bet Dieva Tēva mājas, kas mūs sagaida ceļa beigās (sal. Jņ 14,2).

Lielās Piektdienas liturģija ietver brīnišķīgo himnu – Crux Fidelis. Šī himna mūs aicina dziedāt un svinēt Kunga spožo cīniņu, Krusta trofeju, slaveno Kristus uzvaru: pašam upurējoties, Visuma Pestītājs uzvar. Dievs, visa radītā Kungs, savu klātbūtni nenostiprina ne ar ieročiem un pat ne ar savu cilvēku laicīgo varu, bet ar savas bezgalīgās mīlestības lielumu.

Kungs neiznīcina cilvēka brīvību, jo tieši Viņš mūs ir padarījis brīvus. Tādēļ Viņš nevēlas piespiedu atbildes, bet lēmumus, kas nāk no sirds dziļumiem. Un no mums, kristiešiem, Viņš gaida, lai mēs tā dzīvotu, ka tie, kas mūs pazīst, pāri mūsu nepilnībām, kļūdām un trūkumiem, ieraudzītu Golgātas mīlestības drāmas atbalsi. Visu, kas mums ir, mēs esam saņēmuši no Dieva, lai būtu sāls, kas piešķir garšu, gaisma, kas cilvēkiem nes šo priecīgo jaunumu - Dievs ir bez mēra mīlošs Tēvs. Kristietis ir pasaules sāls un gaisma ne, tādēļ ka viņš uzvar vai triumfē, bet tādēļ ka sniedz liecību par Dieva mīlestību. Un viņš nebūs sāls, ja nederēs sālīšanai; viņš nebūs gaisma, ja ar savu piemēru un mācību, nesniegs Jēzus liecību, ja viņš pazaudēs to, kas veido viņa dzīves jēgu.


101

Neapstājoties pie ārējām formām vai šabloniskiem izteicieniem, mums būtu labi iedziļināties tajā, ko atklāj Kristus nāve. Mums patiešām jāiekļūst notikumos, ko šajās dienās no jauna izdzīvosim: Kristus sāpes, Viņa Mātes asaras, mācekļu bēgšana, svēto sieviešu drosme, Jāzepa un Nikodēma uzdrīkstēšanās, Pilātam pieprasot Kunga miesas.

Īsumā, tuvosimies mirušajam Jēzum, šim Krustam, kas rēgojas virs Golgātas. Bet tuvosimies vaļsirdīgi, cenšoties atrast to iekšējo sakopojumu, kas ir kristīgā brieduma zīme. Ciešanu dievišķie un cilvēciskie notikumi tādējādi ietieksies mūsu dvēselē kā Dieva domāts vārds mums, kas atklāj mūsu sirds noslēpumus un to, ko Viņš sagaida no mūsu dzīves.

Pirms daudziem gadiem es redzēju gleznu, kas dziļi iespiedusies manā atmiņā. Tur bija attēlots Kristus krusts ar trīs eņģeļiem ap to. Viens rūgti raudāja, otram rokā bija nagla, it kā lai pārliecinātu sevi, ka tas viss patiesi ir bijis, un trešais – nodevies lūgšanai. Tas ir katram no mums aizvien aktuāls uzdevums: raudāt, ticēt un lūgties.

Krusta priekšā izjutīsim nožēlu par mūsu grēkiem, par cilvēces grēkiem – tie veda Kristu uz nāvi. Parādīsim mūsu ticību, lai iekļūtu šajā izcilajā patiesībā, kas pārspēj visu saprātu un lai mēs spētu sajūsmināties Dieva mīlestības priekšā. Lūgsim, lai Kristus dzīve un nāve kļūtu par mūsu dzīves un pašatdeves paraugu un dzinuli. Tikai tad mēs varēsim saukties par uzvarētājiem, jo augšāmcēlies Kristus mūsos uzvarēs, nāve pārtaps dzīvībā.


Iepriekšējais Nākamais