Josemaría Escrivá Obras
150

Šajā Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētku dienā mēs kopīgi apcerēsim Kunga mīlestības dziļumus, kas lika Viņam palikt apslēptam zem sakramenta zīmēm. Mums šķiet, ka mēs savām ausīm dzirdam šo, daudzajiem ļaudīm domāto, Viņa mācību: Lūk, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tūliņ uzdīga, jo tā nebija dziļi zemē. Kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, jo tai nebija saknes. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus (Mt 13,3-8).

Šī aina vēl aizvien ir aktuāla. Dievišķais sējējs arī šodien sēj sēklu. Pestīšanas darbs turpina īstenoties un Kungs vēlas mūs piesaistīt šim darbam. Viņš grib, lai mēs, kristieši, visus zemes ceļus atvērtu Viņa mīlestībai; Viņš mūs aicina līdz pat pēdējiem zemes nostūriem ar doktrīnu un piemēru izplatīt dievišķo vēsti. Viņš prasa mums katram, sabiedrības, kas ir Baznīca, pilsoņiem un arī laicīgās sabiedrības pilsoņiem, uzticīgi pildot mūsu pienākumus, būt par otru Kristu, svētdarot mūsu profesionālo darbu un mūsu pienākumus.

Ja mēs skatāmies uz apkārt esošo pasauli, ko mīlam, jo tā ir Dieva darbs, mēs redzēsim, ka līdzība īstenojas: Jēzus vārds nes augļus, tas daudzās dvēselēs modina slāpes sevi atdot un būt uzticīgām. To cilvēku dzīve un izturēšanās, kuri kalpo Dievam, ir izmainījusi vēsturi, un pat daudzi no tiem, kas nepazīst Kungu, varbūt pašiem nezinot, ir tādu ideālu ietekmēti, kam saknes rodamas kristietībā.

Mēs arī redzam, ka daļa sēklas krīt neauglīgā zemē vai starp ērkšķiem un dadžiem, ka ir sirdis, kas aizveras ticības gaismai. Miera, samierināšanās, brālības ideāli tiek pieņemti un sludināti, tomēr ne bieži tie parādās darbos. Daži pavisam veltīgi cenšas nomākt Dieva balsi vai nu ar brutālas varas palīdzību, vai ar mazāk trokšņainu ieroci, bet varbūt pat nežēlīgāku, jo tas padara garu nejūtīgu - ar vienaldzību.


151

Mūžīgās dzīves Maize

Es vēlētos, lai pārdomas par to visu mums liktu saprast mūsu kā kristiešu misiju un vērst mūsu skatienu uz Svēto Euharistiju - uz Jēzu klātesošu mūsu vidū, kurš mūs ir veidojis kā savas miesas locekļus: vos estis corpus Christi et membra de membro (1 Kor 12,27), jūs esat Kristus miesa un locekļi vienotībā ar citiem locekļiem. Mūsu Dievs ir nolēmis palikt Tabernākulā, lai mūs uzturētu, stiprinātu un dievišķotu, lai mūsu uzdevumu un pūles darītu iedarbīgas. Jēzus vienlaicīgi ir sējējs, sēkla un sējas auglis: Viņš ir mūžīgās dzīves Maize.

Šim pastāvīgi atjaunojamajam Svētās Euharistijas brīnumam piemīt viss Jēzus darbības veids. Pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, debesu un zemes Kungs, Viņš mums sevi piedāvā kā uzturu visdabiskākajā un ikdienišķākajā veidā. Tas ir veids, kā Viņš jau gandrīz divus gadu tūkstošus gaida mūsu mīlestību. Tas vienlaikus ir gan ilgs laiks, gan ne, jo, kad ir mīlestība, dienas aizskrien nemanot.

Man nāk atmiņā brīnišķīga galīciešu dzeja, viens no Alfonsa X Gudrā dziedājumiem. Tā ir leģenda par kādu mūku, kurš savā vienkāršībā lūdza Jaunavu Mariju ļaut viņam kaut uz brīdi kontemplēt debesis. Jaunava piekrīt viņa vēlmei un labais mūks nokļūst debesīs. Atgriežoties viņš neatpazīst nevienu no klostera iemītniekiem, jo, lai gan viņa lūgšana viņam šķita ļoti īsa, tā ilga veselus trīs gadsimtus. Mīlošai sirdij trīs gadsimti nav nekas. Šādi es izskaidroju arī Kunga divus gadu tūkstošus ilgo gaidīšanu Euharistijā. Tā ir Dieva gaidīšana, kas mīl cilvēkus, kas mūs meklē, kas mūs mīl tādus, kādi esam – ierobežoti, egoisti, nepastāvīgi – bet spējīgi atklāt Viņā bezgalīgo maigumu un sevi pilnībā atdot Viņam.

Aiz mīlestības un, lai mums mācītu mīlēt, Jēzus ir nācis virs zemes un ir palicis mūsu vidū Euharistijā. Mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, mīlēja viņus līdz galam (Jņ 13,1). Ar šiem vārdiem Jānis iesāk stāstījumu par to, kas notika Pashas priekšvakarā, kad, pēc apustuļa Pāvila vārdiem, Jēzus paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja: ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet manai piemiņai! Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: šis biķeris ir Jaunā Derība manās Asinīs; dariet to, cikkārt jūs to dzerat, manai piemiņai! (1 Kor 11,23-25).


152

Jauna dzīve

Šis ir vienkāršs un svinīgs Jaunās Derības iedibināšanas brīdis. Jēzus atceļ veco Likuma kārtību un mums atklāj, ka Viņš pats būs mūsu lūgšanas un mūsu dzīves saturs. Redziet, kāds prieks piepilda šodienas liturģiju: lai mūsu slavas dziesma ir pilnīga, lai tā ir skanīga, lai tā ir līksma (Sekvence Lauda Sion). Tā ir kristīgā līksmība, kas dzied jauna laika atnākšanu: senā Pasha ir beigusies un sākas jaunā. Vecais dod vietu jaunajam, realitāte nāk ēnas vietā, nakts ir aizdzinusi tumsu (turpat).

Mīlestības brīnums! Tā patiešām ir bērnu maize (turpat): Jēzus, Mūžīgā Tēva Pirmdzimtais, sevi mums dāvā barībai. Un tas pats Jēzus Kristus, kurš mūs šeit virs zemes stiprina, mūs gaida debesīs kā galdabiedrus, līdzmantiniekus un līdzpilsoņus (turpat); patiešām tie, kam Kristus ir par barību, mirs zemes un laicīgajā nāvē, bet dzīvos mūžīgi, jo Kristus ir mūžīgā dzīve (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium Tractatus, 26, 20 (PL 35, 1616)).

Kristietim, kurš sevi stiprina ar Euharistijas pilnīgo mannu, mūžīgā svētlaime iesākas jau tagad. Vecais pieder pagātnei. Atstāsim pie malas to, kas ir iznīcīgs; lai mums viss būtu jauns: sirdis, vārdi, un darbi (Himna Sacris solemnis).

Tāda ir Labā Vēsts. Tas ir jaunums. Jaunums tādā ziņā, ka tas atklāj līdz šīm nenojaustu Mīlestības dziļumu. Tā ir laba, jo nekas nav labāks par dziļu vienotību ar Dievu, – visu labumu Labumu. Tā ir Labā Vēsts, jo zināmā, neaprakstāmā veidā tā mums ir mūžības priekšnojauta.


153

Veidot attiecības ar Jēzu Vārdā un Maizē

Lai mēs uzdrošinātos veidot attiecības ar Viņu, lai Viņš būtu mūsu barība un mēs tādējādi kļūtu viens ar Viņu, Jēzus ir paslēpies Vissvētākajā Altāra Sakramentā. Kad Viņš teica bez manis jūs nekā nespējat darīt (Jņ 15,5), Viņš nepiesprieda kristieti neiedarbīgumam un nenolēma viņu uz ilgiem un grūtiem Viņa Personas meklējumiem. Pilnīgi pieejams Viņš ir palicis mūsu vidū.

Mums, Mises Upura laikā pulcējoties altāra priekšā, kontemplējot monstrancē izstādīto vai pielūdzot Tabernākulā apslēpto Svēto Hostiju, ir jāatdzīvina sava ticība, jādomā par šo jauno eksistenci, kas nāk pie mums, un jābūt aizkustinātiem par Dieva mīlestību un maigumu.

Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd 2,42). Tā Svētie Raksti apraksta pirmo kristiešu uzvedību: apustuļu ticībā sapulcināti pilnīgā kopībā viņi, lūgšanā vienoti, piedalījās Euharistijā. Ticība, Maize, Vārds.

Jēzus Euharistijā mums droši garantē savu klātbūtni mūsu dvēselē; savu varu, kas uztur pasauli; savu pestīšanas apsolījumu, kas palīdzēs cilvēcei, laiku beigām atnākot, uz mūžiem dzīvot Debesu mājoklī pie Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara - Vissvētākās Trīsvienības, Vienīgā Dieva. Tā ir visa mūsu ticība, kas darbojas, kad mēs ticam Jēzum, Viņa patiesai klātbūtnei zem maizes un vīna zīmēm.


154

Es nesaprotu, kā var dzīvot kristīgi, nejūtot vajadzību pēc pastāvīgas draudzības ar Jēzu Vārdā un Maizē, lūgšanā un Euharistijā. Un ļoti labi saprotu, ka gadsimtu gaitā ticīgo paaudzes viena aiz otras maz pamazām ir īstenojušas šo euharistisko dievbijību. Dažos gadījumos, piedaloties lielam cilvēku skaitam, lai tādējādi publiski tiktu pausta viņu ticība; un citas reizes ar klusu un neuzkrītošu attieksmi, baznīcas svētīgajā mierā vai sirds klusumā.

Pāri par visu mums jāmīl Svētā Mise, kam jābūt mūsu ikdienas centram. Ja mēs labi piedalāmies Misē, tad kā gan lai pēcāk neturpinātu atlikušajā dienas daļā domāt par Kungu, rūpējoties, lai neattālinātos no Viņa klātbūtnes, lai strādātu, kā Viņš strādāja, un mīlētu, kā Viņš mīlēja? Tad mēs iemācīsimies pateikties Kungam arī par kādu citu Viņa smalkjūtību - ka Viņš nav aprobežojies tikai ar klātbūtni altāra Upurī, bet ir vēlējies palikt Svētajā Hostijā, kas saglabāta Tabernākulā.

Es jums teiktu, ka man Tabernākuls vienmēr ir bijis kā Betānija. Šī mierīgā un klusā vieta, kur atrodas Kristus, kur mēs Viņam varam pastāstīt par savām rūpēm, ciešanām, cerībām un priekiem ar to pašu vienkāršību un dabiskumu, ar kādu Jēzu uzrunāja Viņa draugi Marta, Marija un Lācars. Tādēļ, ejot cauri kādas pilsētas vai ciemata ielām, es priecājos jau kaut no tālienes ieraudzīt baznīcas apveidu: tas ir jauns Tabernākuls, vēl viena iespēja dvēselei kaut domās izbēgt, lai būtu pie Kunga Svētajā Sakramentā.


155

Euharistijas auglīgums

Kad Kungs Pēdējo Vakariņu laikā iedibināja Svēto Euharistiju, bija nakts, kas labi parādīja, skaidro svētais Jānis Hrizostoms, ka laiki bija piepildījušies (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae 82, 1 (PG 58, 700)). Pār pasauli nolaidās nakts, jo senie riti, Dieva bezgalīgās žēlsirdības zīmes pret cilvēci, ko Viņš kādreiz bija devis, nu īstenojas pilnībā, paverot patiesu ceļu jaunai rītausmai: jaunajai Pashai. Euharistija tika iedibināta naktī kā sagatavošanās Augšāmcelšanās rītam.

Arī mūsu dzīvē mums ir jāsagatavo šī rītausma. Mums jāatbrīvojas no visa, kas ir novecojis, bīstams, nevajadzīgs: mazdūšības, paļāvības trūkuma, skumjām, gļēvuma. Svētā Euharistija Dieva bērniem piešķir dievišķu novitāti; mums jāatbild in novitate sensus (Rom 12,2), atjaunojot visas mūsu domas un visu rīcību. Mums ir dots jauns enerģijas avots, spēcīga sakne, kas ieaugusi Kungā. Mēs vairs nevaram atgriezties pie vecā ierauga, jo mums pieder šodienas un mūžības Maize.


156

Šajā svētku dienā visur pasaulē kristieši procesijā pavada Hostijā paslēpto Kungu, kurš, kā savas zemes dzīves laikā, iet pa ielām un laukumiem pretī tiem, kas vēlas Viņu redzēt, un nostājas uz to ceļa, kuri Viņu nemeklē. Tādējādi Jēzus vēl vienu reizi parādās savējo vidū. Kā mēs attiecamies pret šo Skolotāja aicinājumu?

Patiešām, ārējām mīlestības izpausmēm jānāk no sirds un jāturpinās kristīgas uzvedības liecībā. Ja Kunga Miesas saņemšana mūs ir atjaunojusi, mums tas jāpierāda ar darbiem. Lai mūsu domas būtu patiesas - lai tās būtu miera, pašatdeves, kalpošanas domas. Lai mūsu vārdi būtu patiesi, skaidri un īstajā brīdī. Lai tie spētu mierināt un palīdzēt; īpaši, lai tie spētu nest Dieva gaismu citiem. Lai mūsu darbi būtu sakarīgi, iedarbīgi un pienācīgi; lai tiem ir bonus odor Christi (2 Kor 2,15), – Kristus labā smarža, jo tie atgādina Viņa rīcību un dzīvesveidu.

Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētku procesija padara Kristu klātesošu pasaules pilsētās un ciematos. Tomēr atkārtoju, ka šai klātbūtnei nav jāpaliek par vienas dienas notikumu, par troksni, ko sadzird un kas aizmirstas. Šī īslaicīgā Jēzus ierašanās atgādina, ka mums Viņu jāatklāj arī savās ikdienas nodarbēs. Līdzās šīs ceturtdienas svinīgajai procesijai jābūt klusai un vienkāršai katra kristieša ikdienas dzīves procesijai - kā cilvēkam starp cilvēkiem, bet arī kā cilvēkam, kurš saņēmis ticības žēlastību un dievišķo misiju, virs zemes darīt aktuālu Kristus vēsti. Kļūdu, vājību un grēku mums netrūkst. Bet Dievs ir ar cilvēkiem, un mums jānoskaņojas tā, lai mēs būtu noderīgi Viņam un Viņa uzturēšanās pie cilvēkiem būtu pastāvīga.

Lūgsim, tātad, Kungam žēlastību būt par euharistiskām dvēselēm un Viņa palīdzību, lai mūsu personiskās attiecības ar Viņu izpaustos priekā, iekšējā mierā, ilgās pēc taisnības. Tā mēs atvieglosim citiem atpazīt Kristu, palīdzēsim Viņu novietot visu cilvēcisko aktivitāšu virsotnē. Tādējādi īstenosies Kristus apsolījums: Un es, kad tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis (Jņ 12,32).


157

Maize un pļauja: komūnija ar visiem cilvēkiem

Es jums sākumā teicu – Jēzus ir sējējs. Un caur kristiešiem Viņš turpina savu dievišķo sēju. Kristus saspiež graudus savās ievainotajās rokās, Viņš tos piesūcina ar savām asinīm, mazgā tos, šķīstī un palaiž vagā, kas ir pasaule. Viņš sviež graudus vienu pa vienam, lai ikviens kristietis savā vidē liecinātu par Kunga Nāves un Augšāmcelšanās auglīgumu.

Ja mēs esam Kristus rokās, mums jāpiesūcas ar Viņa pestījošajām asinīm, jāļauj Viņam mūs izkaisīt vējā, jāpieņem mūsu dzīvi tādu, kādu to vēlas Dievs. Un jābūt pārliecinātiem, ka, lai dotu augļus, sēkla ir jāaprok un tai jāmirst (sal. Jņ 12,24-25). Pēc tam izaug stiebrs un parādās vārpa. No vārpas nāks maize, ko Dievs pārveidos Kristus Miesā. Tādā veidā mēs atkal savienojamies ar Jēzu, kurš bija mūsu sējējs. Tā kā maize ir viena, tad arī mēs, daudzie, esam viena miesa, jo mēs visi dalāmies vienā maizē (1 Kor 10,17).

Nekad neaizmirsīsim, ka bez sējas nav iespējami augļi. Tātad ir nepieciešams dāsni sludināt Dieva Vārdu, darīt Viņu pazīstamu cilvēkiem, lai Viņu pazīstot, tie būtu izsalkuši pēc Viņa. Šie Corpus Christi svētki – Kristus Miesas, Dzīvības Maizes svētki – ir labs iemesls, lai pārdomātu par dažāda veida izsalkumu, ko var sastapt pie tautas: izsalkums pēc patiesības, taisnības, vienotības, miera. Tiem, kas ir izsalkuši pēc miera, mēs atkārtojam kopā ar svēto Pāvilu: Kristus ir mūsu miers, pax nostra (Ef 2,14). Tiem, kas meklē patiesību, mums ir jāatgādina, ka Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība (sal. Jņ 14,6). Kas attiecas uz tiem, kuri tiecas pēc vienotības, mēs viņus noliekam Kristus klātbūtnē, kurš lūdzas, lai mēs būtu consummati in unum, pilnīgā vienotībā (Jņ 17,23). Izsalkumam pēc taisnības mūs jāved pie cilvēku saskaņas pirmavota - būt un apzināties sevi par Tēva bērniem, brāļiem.

Miers, patiesība, vienotība, taisnība. Cik dažreiz šķiet grūti pārvarēt šķēršļus, kas stājas pretī labai saskaņai starp cilvēkiem. Un tomēr mēs, kristieši, esam aicināti īstenot šo lielo brālīguma brīnumu - ar Dieva žēlastību panākt, lai cilvēki viens pret otru izturētos kristīgi, cits cita nastas nesot, (Gal 6,2). dzīvojot Mīlestības bausli, kas ir pilnības saikne un likuma kopsavilkums (sal. Kol 3,14 un Rom 13,10).


158

Mēs nevaram paši sev slēpt, ka paliek vēl daudz darāmā. Kādu dienu, varbūt kontemplējot jau nobriedušo vārpu maigo viļņošanos, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! (Mt 9,37-38). Kā toreiz, tā arī tagad turpina trūkt strādnieku, kas piekrīt izciest dienas nastu un karstumu (Mt 20,12). Un, ja mēs, kas strādājam, neesam uzticīgi, notiks tas, ko raksta pravietis Joēls: Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma (Jl 1,10-11).

Nav ražas, ja nav gatavības nesavtīgi pieņemt pastāvīgu darbu, kas var kļūt garš un nogurdinošs: apstrādāt zemi, sēt sēklu, rūpēties par laukiem, pļaut un kult... Dieva Valstība tiek celta vēsturē, laikā. Kungs mums visiem ir uzticējis šo uzdevumu, un neviens no mums nevar justies atbrīvots. Šodien, pielūdzot un uzlūkojot Kristu Euharistijā, domāsim par to, ka atpūtas brīdis vēl nav pienācis, ka diena turpinās.

Sakāmvārdu grāmatā ir sacīts, kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam (Sak 12,11). Mēģināsim sev piemērot šo vārdu garīgo nozīmi: tas, kurš neapstrādā Dieva lauku, tas, kurš nav uzticīgs dievišķajai misijai atdot sevi citiem, viņiem palīdzot iepazīt Kristu, ar grūtībām varēs izprast to, kas ir euharistiskā Maize. Neviens nepiešķir nozīmi tam, kas viņam nav prasījis piepūli. Lai novērtētu un mīlētu Svēto Euharistiju, vajag noiet Kristus ceļu: būt par graudu, nomirt sev pašam, atdzimt pilnam dzīvības un nest augļus pārpilnībā - simts pret vienu! (sal. Mk 4,8).

Šis ceļš var tikt izteikts vienā vārdā - mīlēt. Mīlēt, tas nozīmē būt ar plašu sirdi, sajust apkārt esošo rūpes, prast piedot un saprast: ar Jēzu upurēt sevi visām dvēselēm. Ja mēs mīlēsim ar Kristus sirdi, mēs iemācīsimies kalpot un mēs skaidri un ar mīlestību aizstāvēsim patiesību. Lai mīlētu šādi, vajag, lai katrs no mums izravētu no savas personiskās dzīves visu, kas traucē Kristus dzīvei viņā: pieķeršanos savām ērtībām, egoisma kārdinājumu, tieksmi spīdēt. Tikai atkārtojot sevī šo Kristus Dzīvi, mēs varēsim to nodot tālāk citiem; tikai pieredzot labības grauda nāvi, mēs varēsim apstrādāt zemes dzīles, tās pārveidojot no iekšienes, tās darot auglīgas.


159

Kristīgais optimisms

Varbūt mums dažreiz būs kārdinājums domāt, ka tas viss ir tik pat skaists kā neīstenojams sapnis. Es jums runāju par to, ka vajag atjaunot ticību un cerību; palieciet apņēmīgi, pilnīgi pārliecināti, ka mūsu ilgas piepildīs Dieva brīnumi. Bet ir nepieciešams reāli pietauvoties kristīgajam cerības tikumam.

Nepieradīsim pie brīnumiem, kas notiek mūsu priekšā: šis Kunga nepārspējamais brīnums, kad Viņš ikdienas nokāpj priestera rokās. Jēzus vēlas, lai mēs būtu nomodā, lai mēs būtu pārliecināti par Viņa varenības diženumu, un lai mēs no jauna izdzirdētu Viņa apsolījumu: venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominum, (Mk 1,17). ja jūs man sekosiet, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem, jūs nesīsiet augļus un pievilksiet dvēseles Dievam. Mums, tātad, jābūt paļāvībai uz šiem Kunga vārdiem, jāsēžas laivā, jāsatver airi, jāuzvelk buras un jādodas šajā pasaules jūrā, ko Kristus atstājis mantojumā. Duc in altum et laxate retia vestra in capturam! (Lk 5,4): dodieties dziļāk un izmetiet savus tīklus zvejai.

Apustuliskajai dedzībai, ko Kristus ielicis mūsu sirdīs nebūtu jāizsmeļas – jāizdziest – neīstas pazemības dēļ. Ja ir taisnība, ka mēs velkam sev līdzi savas personiskās nepilnības, tad ne mazāk patiesi ir tas, ka Kungs ņem vērā mūsu kļūdas. Tas, ka mēs, cilvēki, esam radības ar ierobežojumiem, vājībām, nepilnībām un noslieci uz grēku, nepaslīd garām Viņa žēlsirdīgajam skatienam. Bet Viņš mums pavēl cīnīties, atzīt mūsu trūkumus; nevis lai mūs iebaidītu, bet lai mēs nožēlotu un mūsos rastos vēlme būt labākiem.

Turklāt, mums vienmēr jāatceras, ka mēs esam tikai rīki. Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis. Es dēstīju, Apolls laistīja, bet Dievs deva augumu (1 Kor 3,4-6). Doktrīnai, vēstij, kas mums jāizplata, pašai sevī ir bezgalīga auglība, kas nenāk no mums, bet no Kristus. Pats Dievs ir iesaistījies, lai īstenotu pestīšanas darbu, atpirktu pasauli.


160

Tātad mums vajadzīga ticība, kas neļauj zaudēt drosmi, kas neļauj apstāties pie tīri cilvēciskiem aprēķiniem. Lai pārvarētu šķēršļus, mums jāsāk strādāt, pilnībā nododoties darbam, lai paši mūsu pūliņi ļautu pavērt jaunus ceļus. Līdzeklis pret visām grūtībām ir personiskais svētums, pašatdeve Kungam.

Būt svētiem nozīmē dzīvot tā, kā mūsu debesu Tēvs ir paredzējis, ka mēs dzīvotu. Jūs man teiksiet, ka tas ir grūti. Taisnība, ideāls ir ļoti augsts. Bet vienlaikus tas ir viegli: rokas stiepiena attālumā. Kad cilvēks saslimst, dažreiz gadās, ka nevar atrast piemērotās zāles. Bet pārdabiskajā līmenī tā negadās. Zāles vienmēr ir tuvu: tas ir Jēzus Kristus, klātesošs svētajā Euharistijā un kurš pie tā visa caur citiem sevis iedibinātajiem sakramentiem mums dod savu žēlastību.

Atkārtosim vārdos un darbos: Kungs, es Tev uzticos; man pietiek ar Tavu parasto apredzību, Tavu ikdienas palīdzību. Mums nav iemesla prasīt Dievam lielus brīnumus. Toties mums jālūdz Viņam vairot mūsu ticību, apgaismot mūsu prātu, stiprināt mūsu gribu. Jēzus vienmēr paliek mums līdzās un vienmēr rīkojas atbilstoši savai būtībai.

Jau kopš saviem pirmajiem sprediķiem es jums ieteicu sargāties no neīstas dievišķošanās. Nesatraucies, ja tu sevi atklāj tādu, kāds tu esi: veidots no māla. Neuztraucies. Tāpēc ka tu un es, mēs esam Dieva bērni – lūk labā dievišķošana – dievišķā aicinājuma izraudzīti no pašas mūžības: Tēvs Jēzū Kristū mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un neaptraipīti Viņa priekšā (Ef 1,4). Mēs, kas īpašā veidā piederam Dievam, neskatoties uz mūsu nabaga personiskajiem trūkumiem, esam Viņa rīki, mēs būsim iedarbīgi, ja neizlaidīsim no acīm mūsu personisko vājumu. Kārdinājumi mums sniedz apziņu par mūsu personisko vājumu.

Ja jūs jūtaties grūtsirdīgi, varbūt kādreiz pat īpaši nospiesti, sastopoties ar savu niecību, tas ir brīdis, lai sevi pilnībā, paklausīgi ieliktu Dieva rokās. Stāsta, kā reiz kāds ubags nācis pretī Aleksandram Lielajam un viņam lūdzis žēlastības dāvanu. Aleksandrs apstājies un pavēlēja viņu iecelt par piecu pilsētu kungu. Nabags apjucis un pārsteigts izsaucies: tik daudz es neprasīju! Un Aleksandrs viņam atbildēja: Tu prasīji pēc tā, kas esi tu, es tev dodu pēc tā, kas esmu es.

Pat brīžos, kad visdziļāk izjūtam savus ierobežojumus, mēs varam un mums jāpagriež skatiens uz Dievu Tēvu, uz Dievu Dēlu un uz Dievu Svēto Garu, atceroties, ka mēs piedalāmies dievišķajā dzīvē. Nekad nav pietiekama iemesla, lai raudzītos atpakaļ (sal. Lk 9,62): Kungs ir mums līdzās. Mums jābūt uzticīgiem, lojāli jāpilda savi pienākumi, atrodot Jēzū mīlestību un uzmundrinājumu, kas mums palīdzēs saprast citu kļūdas un pārvarēt mūsu pašu kļūdas. Tad visi šie tavi, mani un visu cilvēku grūtsirdības brīži arī būs par Kristus Valstības pamatu.

Atzīsim mūsu slimības, bet arī apliecināsim Dieva varu. Optimismam, priekam, ciešai pārliecībai, ka Kungs vēlās mūs izmantot, jāvada visu mūsu kristīgo dzīvi. Ja mēs sevi uzskatām par daļu no Svētās Baznīcas, ja jūtamies Pētera nesatricināmās klints un Svētā Gara darbības atbalstīti, tad mēs izlemsim pildīt mūsu mazo ik brīža uzdevumu: katru dienu nedaudz sēt. Un raža pārpildīs mūsu klētis.


161

Pabeigsim šo lūgšanas brīdi. Savas dvēseles dziļumos izbaudot Dieva bezgalīgo labestību, atminieties, ka Kristus caur konsekrācijas vārdiem būs reāli klātesošs Hostijā ar savu Miesu, ar savām Asinīm, ar savu Dvēseli un savu Dievišķību. Pielūdziet Viņu ar cieņu un godbijību; Viņa klātbūtnē atjaunojiet savas mīlestības patiesu atdevi; bez bailēm sakiet Viņam, ka jūs Viņu mīlat; pateicieties Viņam par šo maiguma pilno ikdienas žēlastības pierādījumu un veiciniet savu vēlmi ar paļāvību saņemt Komūniju. Es palieku apbrīnā šī Mīlestības noslēpuma priekšā: Kungs meklē manu nabaga sirdi, lai to pārvērstu par savu troni, lai, ja es nešķiršos no Viņa, arī Viņš mani neatstātu.

Kristus klātbūtnes mierināti, Viņa Miesas pabaroti, mēs visas šīszemes dzīves garumā paliksim uzticīgi un vēlāk, debesīs, līdzās Jēzum un Viņa Mātei mūs patiešām sauks par uzvarētājiem. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis? Bet pateicība Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (1 Kor 15,55 un 57).


Iepriekšējais Nākamais