Kristus sirds, kristiešu miers

Dievs Tēvs ar sava Dēla Sirdi ir vēlējies mums piešķirt infinitos dilectionis thesauros (Vissvētākās Jēzus Sirds Mises kolektas lūgšana), mīlestības, žēlsirdības un maiguma neizsmeļamos dārgumus. Ja mēs vēlamies atklāt Dieva mīlestības pierādījumu – proti, Viņš ne tikai ieklausās mūsu lūgšanās, bet pat tās apsteidz – mums pietiek vien sekot svētā Pāvila domu gājienam: Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,32).

Žēlastība cilvēku atjauno no iekšienes, viņu atgriež no grēcinieka un dumpinieka, kāds viņš bija, par labu un uzticamu kalpu (sal. Mt 25,21). Un visu žēlastību avots ir Dieva mīlestība pret mums, ko Viņš mums atklājis ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dievišķā mīlestība ir pamatā tam, ka Svētās Trīsvienības otrā Persona, Vārds, Dieva Tēva Dēls pieņem cilvēka miesu, tas nozīmē, visā, izņemot grēku, uzņemas mūsu cilvēcisko stāvokli. Un Vārds, Dieva Vārds, ir Verbum spirans amorem, Vārds, no kura iziet Mīlestība (Sv. Akvīnas Toms, S.Th. I, q. 43, 5 (atsaucas uz svēto Augustīnu, De Trinitate, IX, 10)).

Mīlestība mums sevi atklāj Iemiesošanā, šajā Jēzus Kristus pestījošajā gājumā virs mūsu zemes līdz pat Krusta vispārākajam upurim. Un Krustā Viņš sevi atklāj ar jaunu zīmi: bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Jēzus asinis un ūdens, kas mums nozīmē sevis atdošanu līdz galam, līdz consummatum est, (Jņ 19,30). viss ir piepildīts, aiz mīlestības.

Šajos svētkos vēlreiz pārdomājot mūsu ticības galvenos noslēpumus, ,mēs ar apbrīnu atklājam, cik ļoti šīs visdziļākās realitātes – Dieva Tēva mīlestība, kas atdod savu Dēlu, Dēla mīlestība, kas mudina Viņu mierīgi doties pretī Golgātai – izpaužas cilvēkiem tik ļoti raksturīgos žestos. Dievs pie mums nevēršas pilns ar spēku un virskundzību. Viņš mums tuvojas, pieņemdams kalpa veidu un kļūdams cilvēkiem līdzīgs (Flp 2,7). Nekad Jēzus neizturas vēsi vai augstprātīgi, lai gan Viņa sludināšanas gados mēs Viņu redzējām dziļi vīlušos, jo cilvēciskā nekrietnība Viņam liek ciest. Ja mazliet par to pārdomājam, mēs uzreiz varam saprast, ka Viņa reakcijas un dusmu asums nāk no mīlestības: Tās ir kā jauns uzaicinājums novērsties no neuzticības un grēka. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? (Ez 18,23). Šie vārdi mums izskaidro visu Kristus dzīvi, ļauj saprast, kādēļ Viņš nācis mums pretī ar miesas Sirdi, ar tādu Sirdi kā mūsējā - pašsaprotamu Viņa mīlestības pierādījumu un pastāvīgu liecību par dievišķās mīlestības neizsakāmo noslēpumu.

Pazīt Jēzus Kristus Sirdi

Es nevaru pretoties vēlmei jums atklāt kaut ko, kas man ir vienlīdz iemesls gan sāpēm, gan aktīvākai rīcībai: pārdomas par to, ka vēl aizvien ir daudz cilvēku, kas nepazīst Kristu, kam nav pat priekšnojautas par dziļo svētlaimi, kas mūs sagaida debesīs. Viņi staigā pa šo zemi kā akli, meklējot prieku, kam nezina īsto vārdu vai arī aizklīduši ceļos, kas viņus aizvien vairāk attālina no patiesas laimes. Cik labi var izprast to, ko varēja izjust apustulis Pāvils Troadā pavadītajā naktī, kad sapņos viņš redzēja parādību: Kāds vīrietis, maķedonietis, stāvēja un lūdza viņu, sacīdams: Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums! Bet kad viņš parādību bija redzējis, mēs – Pāvils un Timotejs – tūdaļ taisījāmies iet uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs mūs sauc sludināt viņiem Evaņģēliju (Apd 16,9-10).

Vai arī jūs neizjūtat, ka Dievs mūs aicina, ka Viņš caur visu to, kas notiek mums apkārt, skubina sludināt Labo Vēsti par Jēzus atnākšanu? Bet dažreiz mēs, kristieši, liekam savam aicinājumam sarukt, mēs ieslīgstam virspusējībā, savu laiku pazaudējam strīdos un ķīviņos. Vai tad, kad runa ir par dažu cilvēku, un tas ir vēl briesmīgāk, liekulīgu sašutumu, raugoties uz to, kā viens vai otrs pa savam izdzīvo to vai citu ticības aspektu, tādu vai citādu dievbijības formu. Tad tā vietā, lai paši parādītu ceļu un censtos dzīvot, kā pašiem šķiet labāk, viņi pavada laiku, lai grautu un kritizētu. Protams, ka kristiešu dzīvē var būt un tiešām rodas trūkumi. Bet svarīgākais neesam mēs un mūsu vainas: vienīgais, kas patiešām ir svarīgs, ir Jēzus. Mums jārunā par Kristu, nevis par mums pašiem.

Tie ir dažādi komentāri par it kā krīzi šajā Jēzus Svētās Sirds godināšanā, kas manī izraisīja tikko izteiktās pārdomas. Šī krīze nemaz nepastāv; patiesā godināšana vienmēr bijusi un paliek dzīva attieksme, pilna ar cilvēcisku un pārdabisku nozīmi. Tās augļi vienmēr bijuši saldi: atgriezties, atdot sevi, pildīt Dieva gribu, mīlestības izgaismotam, iedziļināties Pestīšanas noslēpumos.

To pašu gan nevaru teikt par neiedarbīga sentimentālisma izpausmēm, kas ir diezgan daudzveidīgas un apvieno doktrinālu pamatu trūkumu ar pārmērīgumu dievbijības izpausmēs. Man arī ne īpaši patīk šīs manierīgās bildītes, šīs Svētās Sirds statujas, kas nespēj izraisīt patiesu godināšanu cilvēkiem ar veselo saprātu un kristiešu pārdabisko skatījumu. Bet tas nav pareizas loģikas pierādījums no dažām pārmērībām, kas izzudīs pašas no sevis, radīt doktrinālu vai teoloģisku problēmu.

Ja varam runāt par krīzi, tad tā dzimst cilvēku sirdīs, jo tās nespēj, vai nu aiz tuvredzības, vai egoisma, vai uzskatu šaurības, ieraudzīt mūsu Kunga Jēzus Kristus neizdibināmo mīlestību. Kopš tika ieviesti šodien svinamie svētki, Svētās Baznīcas liturģija pratusi piedāvāt patiesas dievbijības uzturu, Svētās Mises lasījumam izvēloties fragmentu no svētā Pāvila vēstules, kas, izejot no Jēzus Sirds pielūgšanas, mums piedāvā veselu kontemplatīvās dzīves programmu – pazīšanu un mīlestību, lūgšanu un dzīvi. Pats Dievs ar apustuļa lūpām mūs aicina doties pa šo ceļu: Lai jūsu sirdīs caur ticību mājotu Kristus, lai jūs būtu iesakņojušies un nostiprināti mīlestībā, lai jūs līdz ar visiem svētajiem spētu aptvert, kāds ir platums un garums, un augstums, un dziļums. Un pazītu Kristus mīlestību, kas pārspēj katru saprašanu, un tiktu piepildīti katrā Dieva pilnībā (Ef 3,17-19).

Šī Dieva pilnība mums ir atklāta un piešķirta Kristū, Kristus Mīlestībā, Kristus Sirdī. Jo tā ir Sirds Tam, kurā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība (Kol 2,9). Lūk, kādēļ, ja mēs no skatiena izlaižam šo lielo Dieva nodomu – ar Iemiesošanos, Atpestīšanu un Vasarsvētkiem pasaulē ieviesto mīlestības straumi – mēs vairs nesapratīsim Jēzus Sirds smalkjūtību.

Patiesā Kristus Sirds godināšana

Paturēsim prātā bagātību, ko sevī ietver šie vārdi: Vissvētā Jēzus Sirds. Kad runājam par cilvēka sirdi, mēs norādām ne tikai uz sajūtām, mēs atsaucamies uz visu cilvēku, kurš mīl un veido attiecības ar citiem. Un cilvēku vārdos, ko izmanto Svētie Raksti, lai mēs varētu izprast dievišķos noslēpumus, sirds tiek uzskatīta par domu, vārdu un darbu kopsavilkumu un avotu, izpausmi un galīgo pamatu. Un arī šodien mēs sakām – cilvēks ir tik vērts, cik vērta ir viņa sirds.

No sirds nāk prieks: mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību (Ps 12,6); nožēla: mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks (Ps 21,15); Dieva slavēšana: Mana sirds izplūst košos vārdos (Ps 44,2); gatavība ieklausīties Kungā: Mana sirds ir droša, ak Dievs, mana sirds ir droša (Ps 56,8); mīlestības uzturēts nomods: Es guļu, bet mana sirds ir nomodā (Dz 5,2). Un tik pat daudz bijāšanas, kā šaubu: Lai jūsu sirdis nebīstas! Jūs ticat Dievam, ticiet arī Man! (Jņ 14,1).

Sirds ne tikai izjūt lietas, tā zina, tā saprot. Tajā ir ielikts Dieva likums (sal. Ps 39,9), sirdī tas paliek ierakstīts (sal. Sak 7,3). Raksti vēl piebilst: Jo no sirds pārpilnības runā mute (Mt 12,34). Un dažiem Rakstu mācītājiem Kungs pārmet: Ko jūs domājat ļaunu savās sirdīs? (Mt 9,4). Un lai uzskaitītu grēkus, uz ko ir spējīgs cilvēks, Viņš apliecina: Jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana un nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).

Kad Svētie Raksti runā par sirdi, tās nav garāmejošas sajūtas, kas izraisa emocijas vai asaras. Par sirdi runā, lai apzīmētu cilvēku kā tādu, kas, kā pats Jēzus teica, pilnībā – miesā un dvēselē – ir vērsts uz to, ko viņš uzskata par savu labumu: jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds (Mt 6,21).

Tādēļ tagad, runājot par Jēzus Sirdi, mēs izpaužam pārliecību par Dieva mīlestību un Viņa pašatdeves patiesību mūsu labā. Ieteikums godināt Vissvētāko Sirdi nozīmē ieteikt ar visu, kas mēs esam – dvēseli, izjūtām, domām, vārdiem, darbiem, bēdām un priekiem – virzīties pie Jēzus, visa Jēzus.

Patiesā Jēzus Sirds godināšana nozīmē pazīt Dievu, pazīt pašiem sevi, raudzīties uz Jēzu, vērsties pie Viņa, kurš mūs iedrošina, māca un mūs vada. Šo godināšanu virspusīgi izdzīvo tikai cilvēks, kurš, nebūdams spējīgs uz patiesu cilvēciskumu, nespēj sasniegt Iemiesotā Dieva realitāti.

Jēzus Krustā, aiz Mīlestības pret cilvēkiem caurdurtu sirdi; lūk daiļrunīga atbilde – vārdi būtu lieki – uz jautājumu par lietu un cilvēku vērtību. Cilvēkiem, viņu dzīvei, viņu laimei ir tik liela vērtība, ka pats Dieva Dēls atdod sevi, lai viņus atpirktu, šķīstītu, paaugstinātu. Kurš nespētu mīlēt Viņa, tik ievainoto Sirdi?, raugoties uz to, sev vaicāja kontemplatīva dvēsele. Kurš tad mīlestībai neatmaksās ar mīlestību? – viņa turpināja. Kurš neapskaus tik tīru Sirdi? Mēs, kas esam no miesas, mēs atmaksāsim mīlestību ar mīlestību, mēs apskausim mūsu ievainoto, to, kura rokas un kājas, sānus un Sirdi caurdūra ienaidnieki.Lūgsim, lai Viņš mūsu sirdi sasien ar savas mīlestības saiti un to caurdur ar šķēpu, jo tā vēl ir skarba, nespējīga uz nožēlu (Sv. Bonaventūra, Vitis mystica, 3, 11 (PL 184, 643)).

Tādas ir bijušas domas, sirsnības pilnas jūtas, vārdi, ko mīlestības pārņemtas dvēseles laiku laikos veltījušas Jēzum. Bet, lai labi saprastu šo valodu, lai patiešām zinātu, kas ir cilvēka sirds, Kristus Sirds un Dieva mīlestība, mums ir vajadzīga ticība, mums ir vajadzīga pazemība. Savā ticībā un pazemībā svētais Augustīns mums ir atstājis visā pasaulē slavenos vārdus: Tu mūs esi radījis, Kungs, lai mēs būtu Tavi, un mūsu sirds nepazīst mieru, kamēr tā neatdusas Tevī (Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1 (PL 32. 661)).

Kad cilvēks atstāj novārtā pazemību, viņš sev piešķir tiesības piesavināties Dievu, bet viņš to nedara, ejot dievišķo ceļu, ko pats Kristus pavēra, sakot: Ņemiet un ēdiet, jo tā ir mana Miesa (1 Kor 11,24): Pretēji, cilvēks tad cenšas samazināt dievišķo lielumu, to aprobežojot tīri cilvēciskās dimensijās. Prāts - vēsais un aklais prāts, kas nav ne sapratne, kas nāk no ticības, ne taisnais radības prāts, kas spēj baudīt un mīlēt lietas - kļūst par neprātu tam, kas grib visu pakļaut saviem maznozīmīgajiem ikdienišķajiem piedzīvojumiem. Tie samazina pārcilvēcisko patiesības plašumu un ieskauj cilvēka sirdi čaulā, kas viņu padara nejūtīgu Svētā Gara iedvesmām. Mūsu nabaga prāts būtu pazudis bez Dieva žēlsirdības varas, kas liek pārraut mūsu bēdīgā stāvokļa ierobežojumus: Un es jums dāvāšu jaunu sirdi, es ielikšu jūsos jaunu garu, es izņemšu no jūsu miesas akmens sirdi un jums dāvāšu miesas sirdi (Ez 36,26). Tad mūsu dvēsele atkal saņems gaismu un, redzot Svēto Rakstu apsolījumus, piepildīsies ar prieku.

Jo es zinu, kādas Man domas par jums, - saka tas Kungs – miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas (Jer 29,11), saka Kungs ar pravieša Jeremija lūpām. Liturģija šos vārdus piedēvē Jēzum, jo Viņā mums skaidri atklājās, ka Dievs mūs mīl šādā veidā. Viņš nenāk mūs notiesāt, mest mums sejā mūsu garīgo nabadzību, mūsu zemiskumu: Viņš nāk mūs glābt, mums piedot, mūs attaisnot, nest mums mieru un prieku. Ja mēs atklāsim šo brīnišķīgo saikni starp Kungu un Viņa bērniem, mūsu sirdis noteikti izmainīsies. Mēs apzināsimies, ka mūsu acu priekšā paveras jauns apvārsnis, kontrastu pilns, dziļumā un gaismā.

Nest citiem Kristus Mīlestību

Bet ievērojiet, ka Dievs mums nesaka: jūsu sirds vietā es jums došu tīra gara gribu. Nē, Viņš mums dod sirdi, un šī sirds, tāpat kā Kristus Sirds, ir no miesas. Man nav viena sirds, lai mīlētu Dievu, un cita, lai mīlētu cilvēkus šajā pasaulē. Ar to pašu sirdi, kas man liek mīlēt manus vecākus un kas man liek mīlēt manus draugus, es mīlu Kristu, Tēvu, Svēto Garu un Jaunavu Mariju. Es nekad nebeigšu atkārtot: mums jābūt ļoti cilvēciskiem; ja ne, mēs nevarēsim arī būt dievišķi. Cilvēciska mīlestība, šejienes, šīszemes mīlestība, ja vien tā ir neviltota, mums palīdz izjust dievišķo mīlestību. Tādējādi mēs nojaušam mīlestību, kas mums liks priecāties Dievā, un to, kas mūs vienos tur augšā, debesīs, kad Kungs būs viss visā (1 Kor 15,28). Ja mēs sākam saprast, kas ir dievišķā mīlestība, mēs vienmēr, visos apstākļos, būsim spējīgi uz lielāku līdzjūtību, augstsirdību, sevis atdošanu.

Mums ir jādod tas, ko esam saņēmuši, jāmāca citiem tas, ko esam iemācījušies; mums bez lepnuma, ar vienkāršību viņi jāieved šajā Kristus mīlestības pazīšanā. Katrs no jums, īstenojot savu darbu, strādājot sabiedrībā savā profesijā, jūs variet un jums pilnībā jāpārveido jūsu nodarbošanās iespējā kalpot. Šis rūpīgi paveiktais darbs, kas attīstās, liekot citiem attīstīties, kas ņem vērā kultūras un zinātnes atklājumus, pilda svarīgu funkciju visas cilvēces labumam, ja vien mūs iedvesmo augstsirdība un nevis egoisms, kopīgais labums un nevis personiskais ieguvums, proti, ja vien tas ir kristīgas eksistences pārņemts.

Šajā darbā cilvēcisko attiecību attīstības gaitā jums jāliecina par Kristus mīlestību un šīs mīlestības konkrētiem augļiem – draudzību, sapratni, cilvēcisku siltumu, mieru. Tāpat kā Kristus pa visiem Palestīnas ceļiem ir gājis darot labu (Apd 10,38), arī jums dāsni jāsēj miera sēkla uz visiem šiem cilvēku ceļiem – ģimenē, sabiedrībā, ikdienas darba attiecībās, kultūrā, vaļaspriekos. Tas būs labākais pierādījums, ka jūsu sirdis ir sasniegusi Debesu Valstība: „Mēs zinām, ka esam pārnesti no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus (1 Jņ 3,14).”, raksta apustulis svētais Jānis.

Bet neviens nedzīvo no šīs mīlestības, ja neizglītojas Kristus Sirds skolā. Tikai raugoties uz Kristus Sirdi, kontemplējot to, mēs varam atbrīvot savējo no naida un vienaldzības: tikai tā mēs pratīsim reaģēt kristīgi attiecībā pret citu ciešanām un sāpēm.

Atcerieties ainu, ko mums apraksta svētais Lūkass, kad Jēzus tuvojās Naimas pilsētai (sal. Lk 7,11-17). Jēzus redzēja to cilvēku, ko Viņš nejauši bija saticis, skumjas. Viņš varēja paiet garām, vai arī pagaidīt kādu aicinājumu, kādu lūgumu. Tomēr Viņš nedodas prom, nedz arī paliek gaidot. Atraitnes, kura pazaudējusi vienīgo sev palikušo dārgo būtni – savu dēlu – skumju aizkustināts, Viņš uzņemas iniciatīvu.

Evaņģēlists paskaidro, ka Jēzus bija līdzjūtības pārņemts: varbūt arī bija ārēji aizkustināts, kā Lācara nāves gadījumā. Jēzus nebija, Jēzus nav nejūtīgs pret sāpēm, kas dzimst no mīlestības, tāpat kā Viņam nepatīk šķirt bērnus no vecākiem: Viņš pārvar nāvi, lai dotu dzīvību, lai tie, kas savstarpēji mīl viens otru, paliktu tuvu viens otram. Bet tajā pat laikā Viņš pieprasa pārākumu, kas pienākas dievišķajai Mīlestībai un kam jāiezīmē ikvienu patiesi kristīgu eksistenci.

Kristus zina, ka viņam apkārt ir daudz ļaužu, kas brīnuma saviļņoti, notikušo izpaudīs visā novadā. Bet Kungs nerīkojas aiz ārišķīguma, lai atstātu iespaidu - Viņš vienkārši jūtas sievietes ciešanu aizkustināts un nevar nesniegt viņai mierinājumu. Un patiešām, Viņš tai tuvojas sakot: neraudi (Lk 7,13). Tas nozīmē: es nevēlos redzēt tevi raudam, jo es esmu nācis uz šīs zemes, lai nestu prieku un mieru. Pēc tam seko brīnums, šī Kristus-Dieva varas izpausme. Bet jau krietni iepriekš Viņa dvēsele bija izjutusi šo saviļņojumu, ārējo Kristus-Cilvēka Sirds maiguma izpausmi.

Ja mēs nemācamies no Jēzus, mēs nekad nemīlēsim. Ja mēs domāsim, kā daži, ka paturēt tīru un Dieva cienīgu sirdi nozīmē to pasargāt, neinficēt kontaktā ar cilvēciskām izjūtām, loģiski iznāks, ka mēs būsim nejūtīgi pret citu sāpēm. Mēs būsim spējīgi vairs tikai uz oficiālu mīlestību, sausu, bez dvēseles un nevis uz patiesu Jēzus Kristus mīlestību, kas ir cilvēcisks maigums un sirsnība. To sakot, es nevēlos darīt ticamas melīgas teorijas, kas reāli ir skumjš attaisnojums, lai novirzītu sirdis no Dieva un vestu uz pazušanas briesmām.

Šodienas svētkos mums jāprasa Kungam, lai Viņš mums piešķirtu labu sirdi, spējīgu just sevī pamostamies līdzjūtību pret cilvēku sāpēm, spējīgu saprast, ka, lai palīdzētu pret mokām, kas uzbrūk un bieži nomāc šīs pasaules dvēseles, īstais mierinājums ir mīlestība, tuvākmīlestība - visi pārējie mierinājumi palīdz tikai ar mirkļa izklaidi, vēlāk atstājot vienīgi rūgtumu un bezcerību.

Ja mēs vēlamies palīdzēt citiem, mums viņi jāmīl, un es uzsveru - ar saprotošu mīlestību, ar sevis atdošanu, ar sirsnību un brīvprātīgu pazemību. Tad mēs sapratīsim, kādēļ Kungs vēlējās apkopot visu Likumu šajā dubultajā bauslī, kas patiesībā veido vienu vienīgu: mīlestība uz Dievu un mīlestība uz tuvāko, no visas savas sirds (sal. Mt 22,40).

Jūs varbūt tagad domāsiet, ka itin bieži mēs, kristieši – nevis citi, bet tu un es – mēs piemirstam viselementārākās šī pienākuma izpausmes. Jūs varbūt domājiet par tik daudzām netaisnībām, kam netiek sniegts nekāds mierinājums, par tām nelikumībām, kas paliek nesodītas, par netaisnību, kas pāriet no paaudzes paaudzē un kur neviens nedomā, kā uzsākt ceļu, kas radikāli to risinātu.

Es jums nevaru piedāvāt kādu konkrētu veidu, kā atrisināt šīs problēmas, un patiesībā man tas arī nav jādara. Bet kā Kristus priesterim man ir pienākums jums atgādināt, ko saka Svētie Raksti. Meditējiet Pastarās tiesas ainu, ko pats Jēzus ir aprakstījis: Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem! Jo es biju izsalcis, un jūs mani nepaēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man nedevāt dzert. Es biju svešinieks, un jūs mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt (Mt 25,41-43).

Cilvēks vai sabiedrība, kas paliek pasīva bēdu vai netaisnību priekšā, kas nemēģina tās atvieglot, nav Kristus Sirds mīlestības līmenī. Kristiešiem – paturot visplašāko brīvību izsvērt un likt lietā dažādus risinājumus, vadoties no likumīga plurālisma – jāpatur kopīga vēlme kalpot cilvēcei. Ja ne, viņu kristietība nebūs Jēzus Vārds un Dzīvība: tā būs pārģērbšanās, maskarāde Dieva un cilvēku priekšā.

Kristus miers

Tomēr man vēl jums jāpiedāvā kādas citas pārdomas: lai darītu labo, mums nepārtraukti jācīnās tieši tādēļ, ka mēs zinām, cik mums, cilvēkiem, ir grūti nopietni izlemt īstenot taisnīgumu un cik garš ceļš vēl jānoiet, lai cilvēku dzīvi vadītu mīlestība, nevis naids vai vienaldzība. Mums ir zināms arī – pat ja mums izdotos panākt prātīgu labumu sadali un harmonisku sabiedrības kārtību, mēs vienalga nebūtu atbrīvojušies no ciešanām, ko izraisa slimība, nesapratne vai vientulība, mums dārgu cilvēku nāve, apziņa, ka mums ir pašiem savi ierobežojumi.

Iepretim visām šīm dzīves nelaimēm kristietim ir tikai viena iespējamā atbilde, bet tā ir galīga atbilde: Kristus Krustā; Dievs, kurš cieš un mirst, Dievs, kurš mums dāvā savu sirdi, ko aiz mīlestības uz mums visiem ir caurdūris šķēps. Mūsu Kungam riebjas netaisnība, un Viņš notiesā tos, kas to dara. Bet, tā kā Viņš ciena ikviena cilvēka brīvību, Viņš pieļauj, ka tā pastāv. Dievs, Mūsu Kungs, neizraisa savu radību ciešanas, bet Viņš tās piecieš, jo pēc pirmgrēka ciešanas ir daļa no cilvēka eksistences. Un tomēr Viņa Mīlestības pilnā Sirds pret cilvēkiem Viņu mudināja ņemt Krustu ar visām tām mocībām uz saviem pleciem - mūsu ciešanas, skumjas, nomāktību, izsalkumu un slāpes pēc taisnības.

Kristīgā mācība par ciešanām nav vieglu mierinājumu programma. Šī mācība vispirms nozīmē pieņemt katra cilvēka dzīvei raksturīgās sāpes. Nevaru jums noslēpt, ka sāpes bieži ir ienākušas manā dzīvē un ne vienu reizi vien man ir gribējies raudāt – bet ne bez prieka – jo es vienmēr esmu sprediķojis šajā virzienā un centies dzīvot ar apziņu, ka tur, kur ir Krusts, atrodams arī Jēzus Kristus, Mīlestība. Citos brīžos esmu jutis briestam sevī lielu apjukumu iepretim netaisnībai un ļaunumam. Un esmu ar rūgtumu konstatējis savu nespēku un to, ka, neskatoties uz manām ilgām un pūliņiem, es nespēju novērst šīs netaisnības.

Kad es runāju par sāpēm, tas nav par kādu teoriju. Un es arī neaprobežojos ar svešu pieredžu atstāstījumu, kad jums apstiprinu: ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz jūtat, ka jūsu dvēsele šaubās, ir tikai viens līdzeklis: uzlūkot Kristu. Golgātas aina apliecina visiem, ka skumjām jātiek svētdarītām, ja dzīvojam vienotībā ar Krustu.

Jo, ja šie pārbaudījumi tiek pieņemti kristīgi, tiem ir atlīdzināšanas, gandarīšanas vērtība un tie kļūst par līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš brīvprātīgi aiz Mīlestības uz cilvēkiem izjuta visas ciešanu formas un visu veidu mocības. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabags; Viņam uzbruka, apvainoja, cēla neslavu, apmeloja un netaisnīgi notiesāja; Viņš iepazina mācekļu nodevību, kas Viņu pameta; Viņam bija vientulības, soda un nāves rūgtā pieredze. Vēl šodien Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas piepilda šo zemi, kam Viņš ir Galva, Pirmdzimtais Dēls un Pestītājs.

Sāpes iekļaujas Dieva plānā. Tāda, lūk, ir realitāte, kaut gan mums grūti to saprast. Arī Jēzum Kristum kā cilvēkam, to bija grūti panest: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr, ne mana griba, bet gan Tava lai notiek! (Lk 22,42). Šajā spriedzē starp mokām un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi soļo pretim nāvei, piedodot saviem krustā sitējiem.

Tomēr tieši tā sāpju pārdabiskā pieņemšana ir lielākais ieguvums. Mirdams krustā, Jēzus uzvarēja nāvi; Dievs no nāves iegūst dzīvību. Dieva bērna attieksme nav līdzīga tā cilvēka attieksmei, kurš padodas savai traģiskajai nelaimei; tieši otrādi - Dieva bērna attieksme ir tā cilvēka gandarījums, kurš jau nojauš uzvaru. Kristus uzvarošās mīlestības vārdā mēs, kristieši, varam doties visos zemes ceļos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem kļūtu par miera un prieka sējējiem. Mums miermīlīgi jācīnās pret ļauno, pret netaisnību, pret grēku, lai ar to pasludinātu, ka pašreizējā cilvēku situācija nav neatgriezeniska; ka šī Dieva mīlestība, kas pastāvīgi atklājas Kristus Sirdī, nodrošinās cilvēcei godības garīgo triumfu.

Agrāk pieminējām Naimas notikumus. Tagad varētu uzskaitīt vēl citus, jo Evaņģēlijs pārplūst ar šādām ainām. Šie stāsti ir aizkustinājuši cilvēku sirdis un turpinās to darīt, jo tie ne tikai runā par kāda cilvēka patiesu līdzjūtības žestu pret sev līdzīgajiem, bet tie pamatā atklāj Kunga neizmērojamo mīlestību. Jēzus Sirds ir Iemiesotā Dieva – Dieva ar mums, Emanuēla – Sirds.

Baznīca, vienota ar Kristu, dzimst no ievainotas Sirds (Svētku Vesperu himna). No šīs caurdurtās Sirds, mums nāk Dzīvība. Kā lai, kaut vai garāmejot, nepieminam šeit sakramentus, caur kuriem Dievs darbojas mūsos un mūs dara līdzdalīgus Kristus pestījošajā spēkā? Kā lai ar īpašu pateicību nepieminam Vissvētāko Euharistijas Sakramentu, Golgātas svēto Upuri un tā pastāvīgo bez asiņu atjaunošanos mūsu Misē? Jēzus atdod sevi mums par barību; un tādēļ, ka Jēzus ir nācis pie mums, viss ir izmainījies, un mēs saņemam spēkus – Svētā Gara palīdzību – kas piepilda mūsu dvēseli, vada mūsu rīcību un mūsu veidu, kā domāt un just. Kristus Sirds kristietim ir miera avots.

Sevis pilnīgā atdošana, ko no mums pieprasa Kungs, nebalstās tikai uz mūsu vēlmēm vai uz mūsu pašu spēkiem, tik bieži nepietiekamiem, bezspēcīgiem. Tas vispirms balstās uz žēlastībām, ko mums ieguvusi Kristus, Cilvēktapušā Dieva, Sirds. Lūk, kādēļ, nezaudējot drosmi un nepagurstot, mēs varam un mums vajag iet neatlaidīgi uz priekšu šajā iekšējā, Debesu Tēva bērniem raksturīgajā dzīvē. Man patīk parādīt, kā kristietis savā ikdienas un parastajā eksistencē, visvienkāršākajos sīkumos, dienas normālajos apstākļos liek lietā ticību, cerību un mīlestību, kur atrodama dievišķās palīdzības atbalstītas dvēseles uzvedības būtība, un kā, iedzīvinot šos teologālos tikumus, viņš rod prieku, spēku un iekšēju mieru.

Lūk, kādi ir Kristus miera augļi - miera, ko mums atnesa Viņa Svētā Sirds. Jo, atkārtosim to vēlreiz, Jēzus mīlestība pret cilvēkiem ir dievišķā noslēpuma – Dēla mīlestības pret Tēvu un Svēto Garu – neizdibināms aspekts. Svētais Gars, šī mīlestības saikne starp Tēvu un Dēlu, Vārdā atrod cilvēka Sirdi.

Nav iespējams runāt par šīm mūsu ticības pamatrealitātēm, neizjūtot mūsu prāta ierobežojumus un neapzinoties Atklāsmes diženumu. Bet, ja mēs pilnībā nespējam izprast šīs patiesības, pat ja to priekšā mūsu prāts paliek kā mēms, mēs tām pazemīgi un cieši ticam; mēs labi zinām, balstoties Kristus liecībā, ka tās pastāv. Ka mīlestība no Trīsvienības iekšienes caur Jēzus Sirds Mīlestību izlejas uz visiem cilvēkiem.

Tātad dzīvot Jēzus sirdī, būt dziļi vienotiem ar Viņu nozīmē kļūt par Dieva mājokli. „Kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs” (Jņ 14,21), mums ir teicis Kungs. Kristus un Tēvs Svētajā Garā nāk mūsu dvēselē, lai tur ierīkotu savu mājokli (sal. Jņ 14,23).

Kad mēs izprotam, lai cik niecīgi arī tas nebūtu, šīs pamatpatiesības, mūsu attieksme mainās. Mums ir izsalkums pēc Dieva un mēs varam padarīt par savējiem šos psalma vārdus: Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens (sal. Ps 62,2 (atrodams šīsdienas svētku Laudēs)). Un Jēzus, kurš pats izraisīja šīs alkas, nāk mums pretī, lai pateiktu: „Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer!” (Jņ 7,37). Viņš mums dāvā savu Sirdi, lai mēs tajā rastu atpūtu un spēku. Ja mēs pieņemam Viņa aicinājumu, mēs piedzīvosim Viņa vārdu patiesīgumu: mūsu izsalkums un slāpes pieaugs tādā mērā, ka mēs vēlētos, lai Dievs mūsu sirdī iekārtotu Savas atpūtas vietu un neattālinātu no mums Savu siltumu un Savu gaismu.

Ignem veni mittere in terram, et quid volo nisi ut accendatur? Es atnācu uguni mest uz zemes, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu! (Lk 12,49 (atrodams pirmo Vesperu Ad Magnificat antifonā)). Mēs nedaudz pietuvojāmies šai Dieva Mīlestības ugunij; lai tās ietekme satricina mūsu dzīves, liekot mums izjust vēlmi nodot tālāk dievišķo uguni no viena zemes gala līdz otram, to izplatot pie tiem, kas ir ap mums, lai arī viņi atklātu Kristus mieru un kopā ar to – svētlaimi. Kristietim, kurš dzīvo vienots ar Kristus Sirdi, nevar būt cits mērķis kā miers sabiedrībā, miers Baznīcā, miers viņa dvēselē, Dieva miers, kas piepildīsies, kad Viņa Valstība atnāks pie mums.

Marija, Regina pacis, Miera Karaliene, tu, kam bija ticība, tu, kas ticēji eņģeļa apsolījuma piepildījumam, palīdzi mums pieaugt ticībā, būt noturīgiem cerībā, iekļūt Mīlestības dziļumos. Jo tieši to šodien, kad Viņš mums atklāj savu Vissvēto Sirdi, no mums sagaida tavs Dēls.