Josemaría Escrivá Obras
171

Assumpta est Maria in coelum, gaudent angeli (Debesīs uzņemšanas svētku Vesperu antifona). Līksmība valda eņģeļu un cilvēku vidū, jo Mariju Dievs ar miesu un dvēseli uzņēma debesīs. Kādēļ šodien mēs izjūtam šo dziļo prieku, kas mūsu sirdij liek lekt laukā no krūtīm un mūsu dvēselei pārplūst no miera? Tas ir tādēļ, ka mēs svinam mūsu Mātes pagodināšanu un ir dabiski, ka mēs, viņas bērni, īpaši priecājamies, redzot, kādā veidā Vissvētākā Trīsvienība viņu godā.

Viņas Vissvētākais Dēls, mūsu brālis Kristus, Golgātā mums viņu iedeva par Māti, sakot svētajam Jānim: – Lūk, tava Māte (Jņ 19,27). Un kopā ar mīļāko mācekli mēs viņu uzņēmām šajā neizmērojamo skumju stundā. Svētā Marija mūs pieņēma sāpēs, brīdī, kad piepildījās senais pravietojums: un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens (Lk 2,35). Mēs visi esam Viņas bērni; Viņa ir visas cilvēces Māte. Un tagad cilvēce piemin Viņas vārdos neizsakāmo Debesīs Uzņemšanu: Marija, Dieva Tēva meita, Dieva Dēla māte, Dieva Svētā Gara līgava, dodas debesīs. Virs Viņas vairs ir tikai Dievs, Viņš viens pats.

Mīlestības noslēpums

Šis ir mīlestības noslēpums. Cilvēka saprāts nespēj to saprast. Ticība vienīgā spēj izskaidrot, ka viena radība varēja tikt pacelta tādā godā, ka kļūst par Trīsvienības mīlestības un labpatikas saplūšanas centru. Mēs zinām, ka šeit ir dievišķs noslēpums. Bet tādēļ, ka runa ir par mūsu Māti, mums ir vieglāk saprast, ja tā varētu teikt, šo ticības patiesību nekā citas.

Ko mēs būtu darījuši, ja varētu izvēlēties mūsu māti? Domāju, ka mēs būtu izraudzījuši to, kura mums ir un viņai piešķīruši visāda veida žēlastības. Tā rīkojās arī Kristus: savā bezgalīgajā Visvarenībā, savā bezgalīgajā Gudrībā un Mīlestībā (Deus Caritas est, (Dievs ir Mīlestība, 1 Jņ 4,8)), Viņš varēja piepildīt visu, ko vēlējās.

Un redziet kā kristieši jau sen atklāja šo pierādījumu: svētais Jānis Damaskietis raksta: pienācās, lai tā, kura dzemdējot savu jaunavību saglabāja neskartu, savu miesu pēc nāves saglabātu brīvu no visas iznīcības. Pienācās, lai tā, kura savās miesās kā bērnu nesa Radītāju, dzīvotu dievišķā mājoklī. Pienācās, lai Dieva Līgava nonāktu debesu namā. Pienācās, lai tā, kura savu Dēlu redzēja Krustā un tādējādi savā sirdī saņēma sāpes, no kurām bija pasargāta dzemdību brīdī, kontemplētu šo Dēlu sēžam pie Tēva labās rokas. Pienācās, ka Dieva Mātei piederēja tas, kas pienākas Dēlam un, ka visas radības viņu godina kā Dieva Māti un Kalponi (Sv. Jānis Damaskietis, Homilia II in dormitionem B.V. Mariae, 14 (PG 96, 742)).

Ne reizi vien teologi izvirzīja līdzīgu argumentu, lai izskaidrotu, cik vien iespējams, šo žēlastību pārpilnību, kas apņem Mariju un sasniedz savu piepildījumu Marijas uzņemšanā debesīs. Viņi apstiprina: Pienācās, Dievs varēja to izdarīt, tātad Viņš to izdarīja (sal. Džons Dans Skots, in III Sententiarum, dist. III, q. 1). Skaidrāk izskaidrot to, kāpēc Kungs savai Mātei jau no pirmā viņas Nevainīgās Ieņemšanas brīža, piešķīra visas priekšrocības, nav iespējams. Viņa tika pasargāta no Sātana varas; viņa ir skaista – tota pulchra! –, nevainīga, visa šķīsta dvēselē un miesā.


172

Klusējošā upura noslēpums

Ievērojiet tomēr, ka, ja arī Dievs vēlējās cildināt savu Māti, tad savas zemes dzīves laikā Marija ir pieredzējusi sāpes, darba nogurumu, ticības mijkrēsli. Sievietei no tautas, kura kādu dienu izsaucoties slavēja Jēzu: – Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas! (Lk 11,27-28)., Kungs atbild: – Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda! – Tas bija cildinājums Viņa Mātei, viņas fiat (Lk 1,38). – lai notiek – patiesam, augstsirdīgam, neierobežotam, kas atklājās ne jau izrādoties, bet klusā un apslēptā ikdienas upurī.

Meditējot šīs patiesības, mēs mazliet labāk saprotam, kāda ir Dieva loģika: mēs apzināmies, ka tas, kas mūsu dzīvei piešķir pārdabisku vērtību, nav lielu varoņdarbu veikšana, kā mēs to dažreiz iedomājamies, bet uzticīga Dieva gribas pieņemšana, dāsna attieksme ikdienas upurī.

Ja mēs vēlamies kļūt dievišķi, ja gribam tikt dievišķoti, mums vispirms jābūt ļoti cilvēciskiem, pieņemot Dieva priekšā savu, vienkāršo cilvēku, stāvokli un svētdarot mūsu šķietamo niecīgumu. Tā dzīvoja Marija. Viņa, kas bija žēlastības pilna, kas saņēma visu Dieva labvēlību, kas tika nostādīta augstāk par eņģeļiem un svētajiem, – viņa dzīvoja vienkāršu dzīvi. Marija ir tāda pati radība kā mēs, ar tādu pašu sirdi kā mums, spējīgu priecāties un līksmot, ciest un raudāt. Pirms Gabriēls viņai atklāja Dieva gribu, Dievmāte nemaz nezināja, ka no visas mūžības ir izraudzīta būt par Mesijas Māti. Viņa sevi uzskata par zemības pilnu (sal. Lk 1,48). un tādēļ ar dziļu pazemību atzīst, ka Lielas lietas man ir darījis Varenais (Lk 1,49).

Kāds pretstats starp Marijas šķīstību, pazemību, devību un mūsu nožēlojamību, mūsu egoismu. Ir loģiski, ka, to atklājot, mums rodas vēlme atdarināt viņu; mēs esam tādas pašas Dieva radības kā Viņa, un pietiek ar mūsu pūlēm būt uzticīgiem, lai arī mūsos Kungs darītu lielas lietas. Mūsu niecība nebūs šķērslis, jo Dievs izvēlas to, kam nav lielas vērtības, lai tādējādi vēl vairāk izpaustos Viņa mīlestības spēks (sal. 1 Kor 1,27-29).


173

Atdarināt Mariju

Mūsu Māte ir paraugs, kā atbildēt žēlastībai, un, ja mēs kontemplēsim viņas dzīvi, Kungs mūs apgaismos, lai mēs prastu dievišķot mūsu ikdienas dzīvi. Visa gada garumā svinot mariāniskos svētkus, un arī itin bieži ikdienā mēs, kristieši, daudzreiz domājam par Jaunavu Mariju. Ja mēs izmantosim šos brīžus, lai pārdomātu, kā mūsu Māte pildītu mūsu pienākumus, mēs maz pamazām mācīsimies no Viņas un kļūsim līdzīgi Viņai, kā bērni līdzinās savai mātei.

Vispirms atdarināsim viņas mīlestību. Mīlestība neaprobežojas ar izjūtām: tai jāizpaužas vārdos un vispirms jau darbos. Jaunava Marija ne tikai izteica fiat, bet katrā brīdī pildīja savu ciešo un neatsaucamo lēmumu. Arī mums jārīkojas tāpat: kad Dieva mīlestība mūs mudina un mēs atklājam, ko Viņš vēlas, mums jāuzņemas būt patiešām uzticīgiem un lojāliem. Jo ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesu valstībā (Mt 7,21).

Mums jāatdarina Marijas dabiskā un pārdabiskā elegance. Viņa pestīšanas vēsturē ir priviliģēta radība: viņā Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums (Jņ 1,14). Viņa bija smalkuma pilns liecinieks, kas palika nepamanīta; viņa nevēlējās saņemt slavinājumus, jo viņa nekāroja slavu sev pašai. Marija ir sava Dēla bērnības noslēpumu lieciniece, parastu noslēpumu lieciniece, ja tā var izteikties: lielo brīnumu stundā, pūļiem uzgavilējot, viņa pazūd. Marija nav klātesoša Jeruzalemē, kad Kristus iejāj uz ēzelīša un tiek daudzināts par Karali. Bet mēs viņu atrodam pie Krusta, kad visi citi no Viņa aizbēg. Šī izturēšanās ir ar dabisku diženuma, dziļuma un viņas dvēseles svētuma piegaršu.

Papūlēsimies mācīties no Viņas piemēra paklausību Dievam, paklausību, kurā harmoniski sajaucas verdzība un kundzība. Pie Marijas nekas neatgādina šo neprātīgo jaunavu attieksmi, kuras, lai arī paklausa, bet pat nepadomā. Dievmāte uzmanīgi ieklausās tajā, ko Dievs no viņas vēlas; viņa meditē to, ko nesaprot; viņa vaicā par to, ko nezina. Un pēc tam ar visu savu būtību viņa pilda dievišķo gribu: – Es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! (Lk 1,38). – Kāds brīnums! Svētā Marija, mūsu piemērs it visā, mums tagad māca, ka paklausība Dievam nav verdzisks iztapīgums, ka tā neverdzina mūsu sirdsapziņu. Tieši pretēji, tā mūs no iekšienes aicina atklāt Dieva bērnu godības brīvību (sal. Rom 8,21).


174

Lūgšanas skola

Kungs jums jau noteikti ir atklājis Vissvētākās Jaunavas Marijas uzticīgās atbildes daudzšķautņainību. Un, to redzot, mēs dabiski vēlamies viņu par savu paraugu – viņas šķīstību, pazemību, viņas spēcīgo raksturu, viņas cēlsirdību, uzticību... Es vēlētos runāt par vienu no tiem, bet kas sevī ietver visus pārējos, jo tā ir garīgā progresa atmosfēra, lūgšanas dzīve.

Ja mēs vēlamies izmantot tās žēlastības, ko šodien mums piedāvā mūsu Māte un ik brīdi sekot Svētā Gara, mūsu dvēseļu gana, iedvesmai, mums nopietni jāiesaistās dziļās attiecībās ar Dievu. Mēs nevaram paslēpties anonimitātē. Ja iekšējā dzīve nav personīga satikšanās ar Dievu, tā nepastāv. Virspusējība nav kristīga. Pieņemt rutīnu askētiskajā cīņā nozīmē kontemplatīvas dvēseles nāvi. Dievs mūs meklē vienu pēc otra un mums jāatbild vienam pēc otra: – Lūk, es esmu, Kungs, jo tu mani aicināji (1 Ķēn 3,5).

Mēs visi zinām, ka lūgties nozīmē sarunāties ar Dievu, bet par ko, varētu kāds prasīt? Par ko gan citu, ja ne par Dieva lietām un tām, kas piepilda mūsu dienu? Par Jēzus piedzimšanu, par Viņa zemes gaitām, par Viņa apslēpto dzīvi un sludināšanu, par Viņa brīnumiem, par Viņa Pestījošajām Ciešanām, par Viņa Krustu un Augšāmcelšanos. Pēc tam Dieva – viena un trijās Personās – klātbūtnē, ar svētās Marijas starpniecību un svētā Jāzepa, mūsu Tēva un Kunga, kuru es tik ļoti mīlu un dziļi cienu, aizlūgumu, mēs runāsim par mūsu ikdienas darbu, mūsu ģimeni, draugiem, mūsu lielajiem projektiem un mūsu sīkajām nepilnībām.

Manas lūgšanas tēma – mana dzīve. Es vienmēr tā daru, un, kad es pārdomāju savu situāciju, manī pati par sevi uzrodas cieša un izlēmīga apņemšanās: mainīties, kļūt labākam, būt pakļāvīgākam Dieva mīlestībai. Patiesa, konkrēta apņemšanās, ko vienmēr pavadīs neatliekama, bet uzticības pilna prasība Svētajam Garam, lai Viņš mūs neatstātu, jo tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā (Ps 42,2).

Mēs esam parasti kristieši, mēs strādājam visdažādākajās profesijās, mūsu darbība norit pa visvienkāršākajiem ceļiem, viss notiek pēc iepriekš paredzama ritma. Mūsu dienas šķiet visas vienādas, gandrīz monotonas... Tā ir taisnība, bet šai dzīvei, kas šķiet tik vienveidīga, ir dievišķa vērtība. Tā interesē Dievu, jo Kristus vēlas iemiesoties visā, ko mēs darām un vadīt pat visniecīgāko mūsu rīcību.

Tā ir pārdabiska parādība, skaidra un nepārprotama. Es nemaz nemēģinu mierināt tos no mums, kas nevarēs ierakstīt savus vārdus vēstures zelta grāmatā. Kristus nemitīgi interesējas par mūsu darbu – birojā, rūpnīcā, darbnīcā, skolā, uz lauka –, kad mēs strādājam savā profesijā, vai tas būtu fizisks vai intelektuālais darbs. Kristus interesējas arī par apslēpto upuri, piemēram, kad mēs neizgāžam uz citiem mūsu sliktā garastāvokļa žulti.

Pārdomājiet par to lūgšanā. Izmantojiet ikdienas notikumus, lai pateiktu Jēzum, ka jūs Viņu pielūdzat un tad jūs būsit patiešām kontemplatīvi pasaulē, ielu trokšņa vidū – visur. Lūk, pirmā mācība, ko mēs guvām dziļo attiecību ar Jēzu Kristu skolā. Bet šajā skolā vislabākā skolotāja ir Marija, jo viņai vienmēr ir bijusi šī ticības attieksme, pārdabisks skatījums uz visu, kas ap viņu notika: viņa glabāja visus šos vārdus savā sirdī (Lk 2,51).

Lūgsim šodien svēto Jaunavu Mariju mūs veidot par kontemplatīviem cilvēkiem, mācīt mums pareizi saprast nemitīgos aicinājumus, ko Kungs atkārto pie mūsu sirds durvīm. Lūgsim viņu: mūsu Māte, tu mums atnesi Jēzu zemes virsū, Viņu, kurš mums atklāj Dieva, mūsu Tēva, mīlestību; palīdzi mums Viņu atklāt ikdienas pienākumu vidū; mudini mūsu prātu un mūsu gribu, lai mēs spētu ieklausīties Dieva balsī un žēlastības aicinājumos.


175

Apustuļu audzinātāja

Bet nedomājiet tikai par sevi: paplašiniet savu sirdi, lai tajā varētu ietilpt visa cilvēce. Domājiet vispirms par tiem, kas ir ap jums – par jūsu radiniekiem, draugiem, kolēģiem un meklējiet, kā varētu viņiem palīdzēt dziļāk izjust draudzību ar mūsu Kungu. Ja tie ir taisni un godīgi cilvēki, spējīgi vēl vairāk tuvoties Dievam, nododiet viņus Marijas aizbildniecībai. Un lūdzieties par tik daudzajām dvēselēm, ko jūs nepazīstat, jo mēs, cilvēki, jau visi atrodamies vienā laivā.

Esiet lojāli un dāsni! Mēs esam daļa no vienas miesas, Kristus Mistiskās Miesas, svētās Baznīcas, kur ir aicināti daudzi cilvēki, kas godīgi meklē patiesību. Tādēļ mums ir nopietns pienākums parādīt citiem Kristus mīlestības vērtību un dziļumu. Kristietis nevar būt egoists. Kļūstot par egoistu, viņš nodotu savu aicinājumu. Nebūtu kristīgi paturēt savu dvēseli mierā – un tas būtu viltus miers –, neinteresējoties par citu vajadzībām. Ja mēs esam pieņēmuši ticības atklāto cilvēka dzīves patieso nozīmi, nav iedomājams atrasties mierā, būt pārliecinātam, ka personīgi rīkojos pareizi, bet nemaz nepūlēties praktiskā un konkrētā veidā tuvināt citus Dievam.

Apustulātā ir kāds reāls šķērslis: aplamais uzskats par cieņu, bailes pieskarties garīgiem jautājumiem, jo nojaušam, ka šāda saruna dažās aprindās varētu neiederēties, jo ir risks aizskart viegli aizvainojamus cilvēkus. Cik gan bieži šādas domas slēpj egoismu! Nav jāaizskar cilvēks, bet, gluži pretēji, jākalpo. Pat, ja mēs paši esam necienīgi, Dieva žēlastība mūs padara par instrumentiem, kas noderīgi citiem un spējīgi viņiem nodot šo labo vēsti, ka Dievs grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai (1 Tim 2,4).

Vai mums ir tiesības šādi iejaukties citu dzīvē? Jā, un tas pat ir vajadzīgs! Kristus taču ienāca mūsu dzīvē, neprasot atļauju. Tā viņš izrīkojās arī ar pirmajiem mācekļiem: Un Viņš, iedams gar Galilejas jūru, redzēja Sīmani un tā brāli Andreju, tīklus jūrā metam, jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus viņiem sacīja: Sekojiet man, un es padarīšu, ka jūs būsiet cilvēku zvejniekiem! (Mk 1,16-17). Katrs patur brīvību, maldīgu brīvību, teikt Dievam kā šis bagātības pārņemtais jauneklis, (sal. Lk 18,23). par kuru mums stāsta svētais Lūkass. Bet Kungam un arī mums – paklausīgi, jo Viņš mums to pavēlēja: ejiet un sludiniet (sal. Mk 16,15). – ir tiesības un pienākums runāt par Dievu, par šo viscilvēciskāko tematu, jo ilgas pēc Dieva ir tas visdziļākais, kas atrodams cilvēka sirdī.

Svētā Marija, Regina apostolorum, visu to karaliene, kuri karsti tiecas iepazīstināt ar tava Dēla mīlestību: tu tik labi saproti mūsu nepilnības, lūdz piedošanu par mūsu dzīvi. Par to, kas varēja būt par liesmu, bet kļuva pelni. Par gaismu, kas vairs nespīd, par sāli, kas kļuvis pliekans. Dieva Māte, lūdzošā visvarenība, dod mums vienlaikus ar piedošanu, spēku dzīvot patiešām no ticības un mīlestības, lai mēs spētu nest citiem Kristus ticību.


176

Viens vienīgs līdzeklis: personiskais svētums

Labākais veids, kā nekad nezaudēt mūsu apustulisko drosmi, šīs patiesās slāpes kalpot visiem cilvēkiem, nav nekas cits kā ticības, cerības un mīlestības dzīves pilnība, vienā vārdā sakot – svētums. Citu līdzekli kā personiskais svētums es neredzu.

Šodien, vienotībā ar visu Baznīcu, mēs svinam Dieva Mātes, Meitas un Līgavas uzvaru. Un tāpat kā trīs dienas pēc Kunga nāves mēs priecājāmies Viņa Augšāmcelšanās brīdī, mēs arī tagad līksmojam, jo Marija, kas pavadījusi Jēzu no Betlēmes līdz Krustam, dvēselē un miesā ir kopā ar Viņu un izbauda godību uz mūžu mūžiem. Tāds ir dievišķās pestīšanas kārtības noslēpums. Dievmātei, kā pilnībā līdzdalīgai mūsu atpestīšanas darbā, bija cieši jāseko savam Dēlam pa pēdām: Betlēmes nabadzībā, apslēptajā ikdienas darba dzīvē Nācaretē, dievišķības izpausmē Galilejas Kānā, Ciešanu pazemojumos, Krusta dievišķajā Upurī, un Paradīzes mūžīgajā svētlaimē.

Tas viss mūs skar tieši, jo šim pārdabiskajam ceļam jābūt arī mūsējam. Marija mums parāda, ka šis ceļš ir veicams, un, ka tas ir drošs. Sekošanas ceļā Kristum Viņa ir mūsu priekšgājēja, un mūsu Mātes pagodināšana mums nozīmē drošu cerību par mūsu pašu pestīšanu. Tādēļ mēs viņu dēvējam par spes nostra un causa nostrae laetitiae – mūsu cerība un mūsu līksmības cēlonis.

Mēs nekad nevaram zaudēt pārliecību, ka spējam sasniegt svētumu, atbildēt uz Dieva aicinājumiem un būt neatlaidīgiem līdz galam. Dievs, kas mūsos uzsācis svētdarīšanas darbu, to novedīs līdz galam (sal. Flp 1,6). Jo, ja Kungs ir ar mums, kas tad ir pret mums? Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,31-32).

Šajos svētkos viss mūs aicina uz prieku. Droša cerība par mūsu personisko svētumu, ir Dieva dāvana. Bet cilvēks nevar palikt pasīvs. Atminieties Kristus vārdus: – Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! (Lk 9,23). – Jūs redzat? Krusts ik dienas. Nulla dies sine cruce! Nevienu dienu bez krusta: ne dienu bez Kunga krusta nešanas, bez Viņa jūga pieņemšanas. Tādēļ es arī nevēlējos palaist garām atgādinājumu, ka Augšāmcelšanās prieks ir Krusta ciešanu sekas.

Tomēr, nebīstieties, jo Kungs pats mums ir teicis: – Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla (Mt 11,28-30). Nāciet – skaidro svētais Jānis Hrizostoms – nevis, lai atskaitītos, bet, lai tiktu atbrīvoti no saviem grēkiem; nāciet, jo man nav vajadzīga jūsu slava, tā, ko jūs varētu man atnest; man vajadzīga jūsu pestīšana... nebīstieties dzirdot runājam par jūgu, jo tas ir tīkams; nebīstieties, ka es runāju par nastu, jo tā ir viegla (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 37, 2 (PG 57, 414)).

Mūsu personiskās svēttapšanas ceļš ik dienas iet caur Krustu: tas nav nelaimīgs ceļš, jo pats Kristus mums palīdz un ar Viņu skumjām nav vietas. Man patīk atkārtot: In laetitia, nulla dies sine cruce!: ar prieka pilnu dvēseli, ne dienas bez Krusta.


177

Kristīgais prieks

Atgriezīsimies no jauna pie tēmas, ko mums piedāvā Baznīca: Marija miesā un dvēselē tika uzņemta Debesīs. Eņģeļi priekā gavilē! Es arī domāju par viņas šķīstā Līgavaiņa svētā Jāzepa prieku, kurš viņu sagaidīja debesīs. Bet atgriezīsimies uz zemes. Ticība mums apstiprina, ka šeit, virs zemes, šajā dzīvē, mēs esam svētceļojumā, ceļojumā un būs gan upuri, gan sāpes, gan trūkums. Bet tam līdzi vienmēr jāskan priekam.

Kalpojiet Kungam ar prieku (Ps 99,2). Nav cita veida Viņam kalpot. Priecīgu devēju Dievs mīl (2 Kor 9,7), to, kurš sevi atdod pilnībā, priecīgā upurī, jo nav nekāda iemesla, kas attaisno skumjas.

Jūs varbūt domāsit, ka šis optimisms ir pārspīlēts, jo visi cilvēki zina savus trūkumus un zaudējumus: visi piedzīvo ciešanas, nogurumu, nepateicību, varbūt pat naidu. Ja mēs, kristieši, esam tādi paši cilvēki kā citi, kā tad mēs varam izvairīties no šīm cilvēka dabai raksturīgajām iezīmēm!

Būtu naivi noliegt pastāvīgo sāpju, mazdūšības, skumju un vientulības klātbūtni mūsu svētceļojuma laikā virs šīs zemes. Bet ar ticību mēs droši zinām, ka tas viss nenāk nejauši, ka radības liktenis nav viņas svētlaimes ilgu iznīcināšana. Ticība mums māca, ka visam ir dievišķa jēga, jo viss iziet no aicinājuma kodola, kas mūs ved uz Tēva mājām. Šis veids, kā pārdabiski izprast kristieša zemes eksistenci, nevienkāršo cilvēcisko sarežģītību, bet tas cilvēku pārliecina, ka šo sarežģītību var cauraust Dieva mīlestības spēks, stiprā un neiznīcīgā saikne, kas savieno mūsu zemes dzīvi ar mūžīgo dzīvi debesu Tēvijā.

Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētki mums liek pieskarties šai līksmajai cerībai. Mēs vēl esam svētceļnieki, bet mūsu Māte jau ir priekšā un rāda ceļa beigas: viņa mums atkārto, ka tur nonākt ir iespējams, un, ja vien mēs esam uzticīgi, mēs tur nonāksim. Jo Vissvētākā Jaunava Marija nav tikai mūsu piemērs: viņa ir arī kristīgo palīdzība. Uz mūsu lūgumu – Monstra te esse Matrem (Liturģiskā himna Ave Maris stella). – viņa ne prot, ne grib atteikt saviem bērniem savu mātišķīgo gādību.


178

Prieks ir kristieša labums. Tas pazūd vienīgi, kad aizvaino Dievu, jo grēks nāk no egoisma un egoisms rada skumjas. Bet pat tad šis prieks paliek aprakts dvēseles oglēs, jo mēs zinām, ka Dievs un Viņa Māte nekad neaizmirst cilvēkus. Ja mēs nožēlojam, ja no mūsu sirds nāk nožēlas akts, ja mēs sevi šķīstām Gandarīšanas sakramentā, Dievs nāk mums pretī un piedod. Tad vairs nav skumju: vajag priecāties, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts (Lk 15,32).

Šie vārdi noslēdz brīnišķīgo pazudušā dēla līdzības epilogu, ko mēs nekad nebeigsim apcerēt: lūk, Tēvs nāk tev pretī; viņš nolieks savu galvu uz tava pleca, viņš tev sniegs skūpstu – mīlestības un maiguma ķīlu; viņš liks tev iedot apģērbu, gredzenu un kurpes. Tu vēl bīsties no rājiena: viņš tev atgriež tavu cieņu; tu bīsties no soda: viņš tev sniedz skūpstu; tu bīsties no pārmetumiem: viņš gatavo tev mielastu (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 7 (PL 15, 1540)).

Dieva mīlestība ir neizmērojama. Ja viņš tā rīkojās pret kādu, kas viņu aizvainojis, ko gan viņš nedarīs, lai godinātu savu Māti, bezvainīgo, Virgo fidelis, vienmēr uzticīgo Vissvētāko Jaunavu Mariju?

Ja Dieva mīlestība atklājas tik cēla, kad cilvēka sirds ir tik maza, tik bieži nodevīga, kas tad būs ar Marijas Sirdi, kas nekad nav likusi ne mazāko šķērsli Dieva gribai?

Redziet, kā šo svētku liturģija atbalso šo neiespējamību Kunga bezgalīgo žēlsirdību saprast ar cilvēcisku prātojumu palīdzību: tā vietā, lai skaidrotu, Viņa dzied; Viņa iedarbojas uz iztēli, lai ikviens ar savu personisko dedzību slavētu Viņu. Jo mēs nekad neslavēsim pietiekami: pie debesīm parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem Viņas kājām, bet tai galvā divpadsmit zvaigžņu kronis (Atkl 12,1). Tad karalim patiks tavs skaistums. Košā skaistumā mirdz karaļa meita, ar zeltu un pērlēm ir rotāts viņas apģērbs (Ps 44,12-14).

Liturģija beigsies ar Marijas vārdiem, kas sevī vienlaikus apvieno vislielāko pazemību un vislielāko godību: no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis (Lk 1,48-49).

Cor Mariae Dulcissimum, iter para tutum;
Marijas visumaigā Sirds, dod mums spēku un drošību visa mūsu šīszemes gājuma laikā virs zemes: esi tu pati mūsu ceļš, jo tu pazīsti taku un nemaldīgu īsāko ceļu, kas caur Tavu mīlestību, ved pie Jēzus Kristus mīlestības.


Iepriekšējais Nākamais