Josemaría Escrivá Obras
12

Lux fulgebit hodie super nos, quia natus est nobis Dominus (Is 9,2; Kristus Dzimšanas svētku dienas otrās Mises ievaddziesma): šodien mūs apspīdēs gaisma, jo mums Kungs ir dzimis. Tā ir lielā vēsts, kas šajā dienā aizkustina kristiešus un caur viņiem vēršas pie visas cilvēces. Dievs ir šeit. Šai patiesībai jāpiepilda mūsu dzīves: katriem Ziemassvētkiem mums ir jābūt jaunai, pavisam īpašai tikšanās reizei ar Dievu, un mums jārīkojas tā, lai ļautu Viņa gaismai un Viņa žēlastībai sasniegt pašus mūsu dvēseles dziļumus.

Apstāsimies Bērna, Marijas un Jāzepa priekšā: mēs esam šeit un kontemplējam Dieva Dēlu, ietērptu mūsu miesā. Man tagad nāk prātā ceļojums 1951. gada 15. augustā, ko kāda man svarīga iemesla dēļ veicu uz Loreto, lai apmeklētu Svēto Mājokli. Tur es svinēju Svēto Misi. Vēlējos to darīt, sakopojot garu, bet es necerēju sagaidīt tādu ļaužu dedzību. Es nebiju paredzējis, ka šajā lielo svētku dienā ar šī reģiona svētīgo ticību un tajā atrodamo Madonnai veltīto mīlestību, daudzi apkārtnes ļaudis dosies uz Loreto. Viņu dievbijība lika viņiem izpausties ne īsti atbilstošos veidos, ja, kā es teiktu, raugāmies no strikta Baznīcas rituālo likumu viedokļa.

Piemēram, kad es skūpstīju altāri brīžos, kad Mises rubrikas to pieprasa, trīs vai četras zemnieces arī to skūpstīja. Tas mani padarīja izklaidīgu, tomēr saviļņoja. Manu uzmanību saistīja arī doma, ka šajā Svētajā Mājoklī, – kur, kā apstiprina tradīcija, dzīvoja Jēzus, Marija un Jāzeps – altāra galdā ir iegravēti šie vārdi: Hic Verbum caro factum est. Šeit, ar cilvēka rokām celtā mājā, kādā pleķītī uz zemes, ko mēs apdzīvojam, ir mitis Dievs.


13

Jēzus Kristus, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks

Dieva Dēls ir tapis miesa un Viņš ir perfectus Deus, perfectus homo (Ticības apliecinājums Quicumque), pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Šajā noslēpumā ir kas tāds, kam vajadzētu kristiešus aizkustināt. Es biju un es palieku šī noslēpuma saviļņots, man patiktu atgriezties Loreto. Es turp dodos domās, lai no jauna izdzīvotu Jēzus bērnības gadus, atkārtodams un pārdomādams šo – Hic Verbum caro factum est.

Iesus Christus, Deus Homo
, Jēzus Kristus Dievs-Cilvēks. Šeit ir viena no magnalia Dei (Apd 2,11), viens no Dieva brīnumiem, kas mums jāmeditē un par ko jāpateicas šim Kungam, kurš nāca nest mieru uz zemes labas gribas cilvēkiem (Lk 2,14). Visiem cilvēkiem, kas vēlas vienot savu gribu ar Dieva labo Gribu. Ne tikai bagātajiem vai tikai nabagajiem! Visiem cilvēkiem, visiem mūsu brāļiem! Jo Jēzū mēs visi esam brāļi, Dieva dēli, Kristus brāļi: Viņa Māte ir mūsu Māte.

Virs zemes ir tikai viena rase, Dieva dēlu rase. Mums visiem jārunā vienā valodā, tajā, ko mums māca mūsu Tēvs, kas ir debesīs: Jēzus dialoga ar savu Tēvu valodā, valodā, kurā runā ar sirdi un prātu, tajā, ko jūs šobrīd izmantojat savā lūgšanā. Tā ir kontemplatīvo dvēseļu valoda, garīgo cilvēku valoda, jo viņi ir apzinājušies savu dievišķo filiāciju. Tā ir valoda, kas atklājas tūkstošos gribas aktu, caur skaidrām prāta gaismām pacilājošos sirdspukstos, lēmumos dzīvot taisnu dzīvi labajā, priekā un mierā.

Mums jāraugās uz bērnu, mūsu Mīlestību, Viņa šūpulī. Un mums jāraugās uz Viņu, zinot, ka atrodamies noslēpuma priekšā. Ar ticību mums jāpieņem šis noslēpums un ar ticību arī jāpadziļina tā saturs. Tam mums ir vajadzīga pazemīga un kristīgas dvēseles attieksme – nevēlēties Dieva diženumu samazināt mūsu nabadzīgās izpratnes, mūsu cilvēcisko skaidrojumu līmenī, bet saprast, ka savā tumsā šis noslēpums ir gaisma, kas vada cilvēku dzīvi.

Mēs redzam – saka svētais Jānis Hrizostoms – ka Jēzus ir nācis no mums un no mūsu cilvēciskās substances, un ka Viņš ir dzimis no Mātes jaunavas, bet mēs nesaprotam, kā šis brīnums varēja īstenoties. Nepūlēsimies, mēģinot to atklāt, bet drīzāk pieņemsim ar pazemību to, ko Dievs mums atklāja, ziņkārīgi nepētot to, ko Dievs patur apslēptu (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 4,3 (PG 57,43)). Ja mēs paliekam šādā paklausībā, mēs pratīsim saprast un mīlēt, un noslēpums mums kļūs par brīnišķīgu mācību, daudz pārliecinošāku nekā visi cilvēciskie prātojumi.


14

Jēzus zemes dzīves gājuma dievišķā nozīme

Runājot silītes priekšā, es vienmēr esmu mēģinājis Kristu, mūsu Kungu, kontemplēt šādi: ietītu autiņos, uz silītes salmiem; un kamēr Viņš vēl ir bērns un vēl neko nevar pateikt, saredzēt viņā Doktoru un Mācītāju. Man ir nepieciešams uz Viņu raudzīties šādi, jo man jāmācās no Viņa. Un lai es mācītos no Viņa, ir jācenšas iepazīt Viņa dzīvi: jālasa Svētais Evaņģēlijs, jāmeditē ainas, ko mums atstāsta Jaunā Derība, lai iedziļinātos Jēzus zemes dzīves gājuma dievišķajā nozīmē.

Mums jāatkārto Kristus dzīve savējā, pazīstot Kristu: neatlaidīgi lasot un meditējot Svētos Rakstus, neatlaidīgi lūdzoties, kā tagad silītes priekšā. Ir jāsaprot tās mācības, ko mums dod Jēzus jau no savas bērnības, vēl būdams jaundzimušais, tiklīdz viņa acis atveras uz šīs svētītās cilvēku zemes.

Pieaugot un dzīvojot kā viens no mums, Jēzus mums atklāj, ka cilvēka eksistencei, mūsu ikdienišķajām un ierastajām nodarbēm ir dievišķa jēga. Pat ja esam plaši meditējuši šīs patiesības, mums vienmēr jāapbrīno šie trīsdesmit Jēzus apslēptās dzīves gadi, kas veido lielāko daļu no Jēzus gājuma savu brāļu cilvēku vidū. Apslēptie gadi, bet mums skaidri kā saules gaisma. Vai labāk – spožums, kas izgaismo mūsu dienas un tām piešķir patieso dimensiju, jo mēs esam parasti kristieši, kas dzīvo ikdienišķu dzīvi, līdzīgu tai, kāda ir miljoniem cilvēku pasaules visdažādākajos nostūros.

Šādi Jēzus dzīvoja trīsdesmit gadus: Viņš bija fabri filius (Mt 13,55), galdnieka dēls. Tad nāks trīs atklātās dzīves gadi ar pūļa kliedzieniem. Ļaudis ir pārsteigti: kas ir šis cilvēks? Kur Viņš tik daudz ir iemācījies? Jo Viņa dzīve bijusi tāda pati kā visiem Viņa dzimtajā ciematā. Viņš bija faber, filius Mariae (Mk 6,3), galdnieks, Marijas dēls. Un Viņš bija Dievs un īstenoja cilvēces pestīšanu un visus pievilka pie Sevis (Jņ 12,32).


15

Tāpat kā tas ir ar visiem citiem Jēzus dzīves notikumiem, mums nekad nevajadzētu kontemplēt šos apslēptos gadus tā, lai tie mūs neskartu, tā, lai tos neatzītu par to, kas tie ir: mums domāti Kunga aicinājumi iziet ārā no mūsu egoisma, no mūsu ērtībām. Kungs pazīst mūsu ierobežojumus, mūsu pieķeršanos pašiem sev un mūsu ambīcijām: Viņš zina grūtības, kādas mums ir, lai mēs aizmirstu paši sevi un dāvātu sevi citiem. Viņš zina, kā tas ir, ko nozīmē neatrast mīlestību un pieredzēt to, ka pat tie, kas apgalvo, ka Viņam seko, dara to tikai daļēji. Atcerieties šos briesmīgos notikumus, ko mums apraksta evaņģēlisti un kur apustuļus mēs redzam vēl pilnus ar laicīgām tieksmēm un tīri cilvēciskām iecerēm. Bet Jēzus viņus ir izraudzījies. Viņš patur viņus savā tuvumā un uztic viņiem misiju, ko Viņš bija saņēmis no sava Tēva.

Arī mūs Viņš aicina un mums vaicā kā Jēkabam un Jānim: potestis bibere calicem, quem ego bibiturus sum? (Mt 20,22): vai jūs varat dzert no biķera, ko es dzeršu – šī sevis pilnīgās atdošanas Tēva gribas piepildīšanai biķera? – Possumus! (Mt 20,22); jā, mēs esam gatavi! Lūk, Jāņa un Jēkaba atbilde. Jūs un es, vai mēs esam nopietni noskaņojušies visās lietās piepildīt Dieva, mūsu Tēva gribu? Vai esam atdevuši Kungam visu savu sirdi, vai arī turpinām būt pieķērušies paši sev, savām interesēm, savām ērtībām, savai patmīlībai? Vai mūsos nav nekā tāda, kas neatbilstu mūsu kā kristiešu stāvoklim un kas mums liek pretoties mūs šķīstīšanai. Tieši šodien mums ir iespēja to visu labot.

Vispirms mums vajag sevi pārliecināt, ka tas ir pats Jēzus, kurš mums uzdod šos jautājumus: Viņš ir tas, kurš tos sastāda un nevis es. Es neuzdrošinātos tos uzdot pat pats sev. Es turpinu savu skaļā balsī izteikto lūgšanu, un jūs, katrs no mums iekšēji atzīstas Kungam: Kungs, cik nederīgs es esmu! Cik daudz reižu esmu bijis gļēvs! Cik daudz kļūdu šajā gadījumā, vēl tajā, šeit un tur! Un arī mēs varam iesaukties: laimīgā kārtā Kungs tu mani atbalstīji ar savu roku, jo es jūtos spējīgs uz ikvienu nekrietnību. Nelaid mani vaļā, nepamet mani, izturies pret mani vienmēr kā pret bērnu. Dari tā, lai es būtu stiprs, drosmīgs, nelokāms. Bet palīdzi man kā palīdz bērnam bez pieredzes; vadi mani aiz rokas, Kungs, un dari tā, lai Tava Māte arī būtu man līdzās un mani pasargātu. Un tādējādi, possumus!, mēs varēsim, mēs būsim spējīgi Tevi ņemt par paraugu.

Apliecināt šo possumus, tā nav iedomība no mūsu puses. Jēzus Kristus mums māca šo dievišķo ceļu un mums prasa to uzņemties, jo Viņš to ir padarījis cilvēcisku un mūsu vājumam pieejamu. Tādēļ Viņš tik ļoti sevi pazemināja. Lūk, iemesls, kādēļ Viņš sevi pazemināja, pieņemdams kalpa izskatu, šis Kungs, kurš, būdams Dievs, bija vienlīdzīgs Tēvam; bet Viņš sevi pazemināja godībā un varenībā, bet ne labestībā un žēlsirdībā (Sv. Bernards, Sermo in die nativitatis, 1,1-2 (PL 183,115)).

Dieva labestība vēlas šo ceļu mums padarīt vieglu. Neatgrūdīsim Jēzus piedāvājumu. Neteiksim Viņam nē, nebūsim kurli pret Viņa saucienu: tāpēc, ka šeit mums nav attaisnojuma, mums nav iemesla turpināt domāt, ka mēs nevaram. Ar savu piemēru Viņš mums ir mācījis ceļu. Es jums, mani brāļi, to uzstājīgi lūdzu: neļaujieties, ka tik vērtīgs paraugs jums būtu rādīts veltīgi, bet līdzinieties Viņam un atjaunojieties pašos jūsu dvēseles dziļumos (Sv. Bernards, turpat, 1-1).


16

Savu laiku virs zemes Viņš pavadīja, darot labu

Jūs redzat, cik nepieciešami ir pazīt Jēzu, ar mīlestību vērot Viņa dzīvi? Itin bieži esmu Sv. Rakstos meklējis Jēzus definīciju, biogrāfiju. Es to atradu lasot, ko divos vārdos saka Svētais Gars: pertransiit benefaciendo (Apd 10,38). Visas Jēzus Kristus dienas virs zemes, no Viņa dzimšanas līdz nāvei var īsi raksturot šādi: pertransiit benefaciendo, Viņš tās pavadīja, darot labu. Un citur Raksti apgalvo: bene omnia fecit (Mk 7,37): Viņš visu ir labi paveicis, Viņš ir labi pabeidzis visas lietas, Viņš ir darījis tikai labu.

Tātad, tu un es, kā ir ar mums? Paraudzīsimies vai mūsos kaut kas nav jāpalabo. Kas attiecas uz mani, es sevī atrodu daudz kā pārveidojama. Ņemot vērā, ka es sevi redzu nespējīgu pašam no sevis darīt labu un ka Jēzus pats mums ir teicis, ka bez Viņa mēs neko nevaram darīt (sal. Jņ 15,5), tu un es, ar Viņa Mātes aizlūgumu, mēs pazemīgi steigsimies pie Kunga, izlūgt palīdzību šajās dziļi personiskajās pārrunās, kas raksturīgas dvēselēm, kuras mīl Dievu. Es neko nepiebildīšu, tāpēc ka katram no jums pienākas runāt, atbilstoši savām vajadzībām. Šajā brīdī, dodot jums padomus, iekšēji un bez vārdu trokšņa, es izmantoju doktrīnu atkarībā no manis paša vājībām.


17

Pertransiit benefaciendo. Ko darīja Jēzus Kristus, lai darītu tik daudz laba un vienīgi labu visur, kur Viņš gāja? Svētie Evaņģēliji mums ir atstājuši vēl citu Jēzus biogrāfiju, izteiktu trīs latīņu vārdos, kas sniedz atbildi: erat subditus illis (Lk 2,51), Viņš paklausīja. Tātad šodien, kad gaisotne piesātināta ar nepaklausību, tenkām un šķelšanos, mums īpaši augstu jānovērtē paklausība.

Esmu lielos draugos ar brīvību, un tieši tādēļ es tik ļoti mīlu šo kristīgo tikumu. Mums jājūtas kā Dieva bērniem un jādzīvo degsmē piepildīt mūsu Tēva gribu, īstenot lietas pēc Dieva gribas, tāpēc ka mēs to vēlamies, jo tas ir vispārdabiskākais iemesls.

Opus Dei gars, ko es cenšos izdzīvot un mācīt jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus, ir licis man izprast un mīlēt personisko brīvību. Kad Dievs, mūsu Kungs cilvēkiem piešķir savu žēlastību, kad Viņš tos aicina uz kādu specifisku aicinājumu, Viņš it kā tiem sniedz roku, tēvišķu, spēka pilnu un galvenais – mīlestības pilnu roku, tāpēc ka Viņš nāk mūs meklēt katru personiski, uzskatot mūs par savām meitām un dēliem, un Viņš zina mūsu vājumu. Kungs gaida, ka mēs pielietosim pūles, lai satvertu Viņa roku, šo roku, ko Viņš mums pastiepis: Dievs no mums pieprasa piepūli, kas ir mūsu brīvības pierādījums. Lai to varētu īstenot, mums jābūt pazemīgiem, jāuzskata sevi par maziem bērniem un jāmīl svētītā paklausība, ar ko mēs atbildam Dieva svētītajai tēvišķībai.

Ir labi, ka mēs ļaujam mūsu dzīvē ienākt Kungam, ienākt tur ar paļāvību, bez šķēršļiem, bez aplinkiem. Mums cilvēkiem ir tieksme sevi aizstāvēt, pieķerties savam egoismam. Mēs vienmēr cenšamies būt karaļi, pat ja tikai mūsu niecības karaļvalstij. Lai šie apsvērumi jums palīdz saprast, kādēļ mums jāvēršas pie Jēzus: lai Viņš mūs darītu patiesi brīvus un lai tādējādi mēs spētu kalpot Dievam un visiem cilvēkiem. Tikai tad mēs spēsim uztvert šo svētā Pāvila vārdu patiesīgumu: toties tagad, atbrīvoti no grēka, jūs esat kļuvuši Dieva kalpi un jūsu ieguvums ir svēttapšana, bet galamērķis – mūžīgā dzīve! Jo grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve mūsu Kungā Jēzū Kristū (Rom 6,22-23).

Būsim uzmanīgi, jo mūsu tieksme uz egoismu nemirst un kārdinājums mūsos var ielavīties daudzos veidos. Dievs pieprasa, lai paklausot mēs vingrinātu savu ticību, jo Viņa griba neizpaužas ar lielu blīkšķi. Jo reizēm Kungs izsaka savu gribu it kā pieklusinātā balsī, sirdsapziņas dziļumos: tad vajag klausīties uzmanīgi, lai šo balsi uztvertu un būtu tai uzticīgi.

Itin bieži Viņš mūs uzrunā caur citiem, un var gadīties, ka, redzot viņu trūkumus vai domājot, ka varbūt viņi nav labi informēti vai arī nav sapratuši visus problēmas aspektus, mēs izjūtam tādu kā aicinājumu nepaklausīt.

Tomēr tam visam var būt dievišķa nozīme, jo Dievs mums neuzspiež aklu paklausību, bet saprātīgu paklausību, un mums jājūt atbildība palīdzēt citiem ar mūsu prāta gaismu. Tomēr būsim patiesi attiecībā pret sevi pašiem: katrā gadījumā izmeklēsim, vai tā ir patiesības mīlestība, kas mūs vada, vai arī egoisms un pieķeršanās mūsu personīgajam spriedumam. Kad mūsu idejas mūs atšķir no citiem, kad tās mums liek saraut komūniju un vienotību ar mūsu brāļiem, tā ir acīmredzama zīme, ka mēs nedarbojamies pēc Dieva gara.

Neaizmirsīsim to: lai paklausītu, es to atkārtoju, ir vajadzīga pazemība. Paraudzīsimies vēlreiz uz Kristus piemēru: Jēzus paklausa, Viņš paklausa Jāzepam un Marijai. Dievs ir nācis virs zemes, lai paklausītu, lai paklausītu radībām. Protams, tās ir divas ļoti pilnīgas radības: Svētā Marija, mūsu Māte, virs viņas ir tikai Dievs; un ļoti šķīstais vīrs Jāzeps. Bet tās ir radības. Un Jēzus, kurš ir Dievs, viņām klausīja. Mums ir jāmīl Dievs, lai tādā veidā mīlētu Viņa gribu un lai mums būtu vēlme atbildēt uz aicinājumiem, ar ko caur mūsu ikdienas pienākumiem, Viņš vēršas pie mums: pienākumos, ko pieprasa mūsu statuss, mūsu profesijā, mūsu darbā, mūsu ģimenē, mūsu savstarpējās attiecībās, mūsu pašu un citu ciešanās, draudzībā, mūsu vēlmē īstenot to, kas ir labs un taisnīgs.


18

Kad Ziemassvētki ir klāt, man patīk kontemplēt Bērna Jēzus attēlojumus. Šie attēli, kas mums rāda Kunga pazemošanos, man atgādina, ka Dievs mūs sauc, ka Visuvarenais ir gribējis atklāties nevarīgs, ka Viņš ir gribējis, lai cilvēki Viņam būtu vajadzīgi. Jau no Betlēmes šūpuļa Jēzus saka man un tev, ka mēs Viņam esam vajadzīgi. Viņš mūs skubina dzīvot bezkompromisu kristīgo dzīvi, ziedošanās, darba un prieka dzīvi.

Nekad mēs neiegūsim īsti labu garastāvokli, ja mēs patiesi neatdarinām Jēzu, ja mēs neesam pazemīgi kā Viņš. Es no jauna uzsvēršu: vai jūs esat saskatījuši, kur slēpjas Dieva diženums? Silītē, autiņos, grotā. Mūsu dzīves pestījošā iedarbība var tikt īstenota tikai ar pazemību, beidzot domāt par sevi un jūtot pienākumu palīdzēt citiem.

Bieži gadās, ka pat labas dvēseles rada sev personiskās problēmas, kas var kļūt par nopietnām raizēm, bet kam pilnībā trūkst objektīva pamata. Šo problēmu cēlonis sakņojas sevis pazīšanas trūkumā, kas ved pie lepnības: vēlmes kļūt par pārējo uzmanības un cieņas centru, tieksme radīt labu iespaidu, nesamierināšanās darīt labu un palikt nepamanītam, raizes par savu personīgo drošību. Tieši tā daudzas dvēseles, kas varētu just brīnišķīgu mieru, kas varētu baudīt milzīgu prieku, lepnības un uzpūtības dēļ kļūst nelaimīgas un neauglīgas.

Kristus bija sirds pazemīgs (sal. Mt 11,29). Visas savas dzīves laikā Viņš negribēja nekādas priekšrocības, nekādas privilēģijas. Viņš sāka ar to, ka deviņus mēnešus kā visi cilvēki visdabiskākajā iespējamajā veidā pavadīja savas Mātes klēpī. Kungs pārāk labi zināja, ka cilvēcei steidzami Viņš ir vajadzīgs. Viņš tātad alka nākt virs zemes, lai glābtu dvēseles, bet Viņš nesteidzināja laiku. Viņš nāca savā stundā, kā nāk virs zemes pārējie cilvēki. No savas ieņemšanas līdz dzimšanai neviens cits, izņemot svēto Jāzepu un svēto Elizabeti, nepamanīja šo brīnumu: Dievu, kurš nāk mājot pie cilvēkiem.

Bez tam Ziemassvētkus ieskauj apbrīnojama vienkāršība: Kungs nāk bez ārišķības, neviena nepazīts. Virs zemes vienīgi Marija un Jāzeps piedalās dievišķajā piedzīvojumā. Tad vēl ir eņģeļu brīdinātie gani. Un vēlāk Austrumu gudrie. Lūk, šādi īstenojas transcendentais notikums, kurā debesis un zeme, Dievs un cilvēks savienojas.

Kā ir iespējams, ka mums ir tik cietas sirdis, ka pierodam pie šīm ainām? Dievs pazemojas, lai mēs varētu Viņam tuvoties, lai mēs varētu atbildēt uz Viņa mīlestību ar savu mīlestību, lai mūsu brīvība padotos ne tikai Viņa varas grandiozās izpausmes, bet arī Viņa pazemības brīnuma priekšā.

Bērna, kurš ir Dievs, lielums: Viņa Tēvs ir Dievs, kurš radījis debesis un zemi un, lūk, Viņš silītē, quia non erat eis locus in diversorio, (Lk 2,7). jo virs zemes nebija citas vietas visas radības Kungam.


19

Viņš nāca piepildīt Dieva, sava Tēva, gribu

Ja es jums saku, ka tagad Jēzus turpina meklēt mājvietu mūsu sirdī, es nemaz neattālinos no visīstākās patiesības. Mums jāprasa Viņam piedošana par savu personīgo aklumu, par savu nepateicību. Mums jāprasa žēlastība nekad vairs Viņam neaizvērt mūsu dvēseles durvis.

Kungs neslēpj no mums, ka šī Dieva gribai pakļautā paklausība pieprasa atteikšanos un ziedošanos, jo Mīlestība neprasa tiesības, bet grib kalpot. Kungs ir pirmais, kurš nostaigāja šo ceļu. Kā tu paklausīji, Jēzu? Usque ad mortem, mortem autem crucis (Fil 2,8): līdz nāvei un līdz nāvei uz krusta. Ir jāiziet no sevis, jāsarežģī sava dzīve, tā jāpazaudē aiz mīlestības pret Dievu un dvēselēm. Lūk, tu gribēji dzīvot un tu gribēji, lai tev nekas nenotiek, bet Dievs izlēma savādāk. Ir divas gribas: tavai jātiek labotai, lai tā identificētos ar Dieva gribu, un nevis Dieva gribai jāsaliecas, lai tā pielāgotos tavējai (Sv. Augustīns, Enarrationes in psalmos, 31, 2, 26 (PL 36,274)).

Esmu redzējis ar prieku daudzas dvēseles riskējam ar savu dzīvību – kā tu Kungs, usque ad mortem –, lai veiktu to, ko Dieva griba viņām prasīja: viņas savu dedzību un profesionālo darbu veltīja kalpošanai Baznīcai, visu cilvēku labumam.

Mācīsimies klausīt, mācīsimies kalpot: nav lielākas cieņas par vēlmi brīvprātīgi nodoties kalpošanai citiem. Tad, kad mēs jūtam sevī mutuļojam augstprātību, šo lepnību, kas mums sevī liek saskatīt pārcilvēku, tieši tad jāsaka nē, jāsaka tas, ka mūsu vienīgajai uzvarai jābūt pazemības uzvarai. Tieši tā mēs identificēsimies ar Kristu uz krusta, nevis sakaitināti, satraukti vai negribīgi, bet priecīgi: jo šis sevis aizmiršanas prieks ir vislabākais mīlestības pierādījums.


20

Atļaujiet man atgriezties pie Jēzus dzīves vienkāršības, ko tik daudzas reizes esmu licis jums pārdomāt. Šie Kunga dzīves apslēptie gadi nav bez nozīmes: tie arī nav vienkārša sagatavošanās nākamajiem, atklātās dzīves gadiem. Kopš 1928. gada es skaidri sapratu, ka Dievs vēlās, lai kristieši par piemēru ņemtu Kunga dzīvi visā pilnībā. Es īpaši sapratu Viņa apslēpto dzīvi, ikdienas darba dzīvi cilvēku vidū: Kungs grib, lai daudzas dvēseles atrastu savu ceļu šajos klusajos dzīves gados bez spožuma. Paklausīt Dieva gribai tātad vienmēr nozīmē iziet no sava egoisma, bet tas galvenokārt vispirms nenozīmē attālināties no cilvēku dzīves ikdienas apstākļiem, no tiem, ar kuriem mums ir vienāds ģimenes stāvoklis, profesija, stāvoklis sabiedrībā.

Es sapņoju, un sapnis ir kļuvis par īstenību, par veselu Dieva dēlu pulku, kuri svētdara sevi savā parastu pilsoņu dzīvē, dalās citu cilvēku dedzībā, ideālos un pūliņos. Man ir nepieciešams izkliegt viņiem šo dievišķo patiesību: ja jūs paliekat pasaulē, tas ir ne jau tādēļ, ka Dievs jūs aizmirsis, ne jau tādēļ, ka Kungs jūs nav aicinājis. Viņš jūs ir mudinājis turpināt jūsu ceļu aktivitāšu un zemes rūpju vidū, jo Viņš jums ir licis saprast, ka jūsu cilvēciskais aicinājums, jūsu profesija, jūsu pozitīvās īpašības ne tikai nav svešas Viņa dievišķajiem nodomiem, bet ir tikušas svētdarītas kā Tēvam ļoti patīkama dāvana.


21

Atgādināt kristietim, ka viņa dzīvei vienīgā jēga ir paklausīt Dieva gribai, nenozīmē nošķirt viņu no citiem cilvēkiem. Bet pretēji, daudzos gadījumos no Kunga saņemtais bauslis ir mīlēt citam citu kā Viņš mūs ir mīlējis (sal. Jņ 13,34-35), dzīvojot pie citiem un kā citi, nododoties kalpošanai Kungam pasaulē, lai visas dvēseles labāk iepazīstinātu ar Dieva mīlestību, lai viņām pateiktu, ka pavērās zemes dievišķie ceļi.

Kungam nepietika mums tikai pateikt, ka Viņš mūs mīl: Viņš to ir parādījis savos darbos. Neaizmirsīsim, ka Jēzus iemiesojās, lai mūs mācītu, lai mēs iemācītos dzīvot Dieva bērnu dzīvi. Atminieties šo evaņģēlista svētā Lūkasa preambulu Apustuļu darbos: primum quidem sermonem feci de omnibus, O Theophile, quae coepit Iesus facere et docere (Apd 1,1): es tev runāju par visu ievērojamo, ko Jēzus ir darījis un mācījis. Viņš ir nācis, lai mācītu, bet darbojoties. Viņš ir nācis mācīt ar savu paraugu, būdams Mācītājs un piemērs ar savu uzvedību.

Tagad Bērna Jēzus priekšā mēs varam turpināt savas personīgās sirdsapziņas izmeklēšanu: vai mēs esam nolēmuši rīkoties tā, lai mūsu dzīve cilvēkiem, mūsu brāļiem un mums līdzīgajiem, būtu piemērs un mācība? Vai mēs esam nolēmuši būt par otru Kristu? Nepietiek to pateikt tikai ar vārdiem. Tu – es to vaicāju ikvienam no jums un es to vaicāju pats sev – tu, kurš kā kristietis esi aicināts kļūt par otru Kristu, vai esi pelnījis, ka par tevi saka arī – tu esi nācis facere et docere, darīt lietas kā Dieva bērns, uzmanīgs pret sava Tēva gribu, lai tādējādi spētu mudināt visas dvēseles piedalīties visā tajā, kas pestīšanā ir labs, cēls, dievišķs un cilvēcisks. Vai tu savā ikdienas dzīvē pasaulē jau dzīvo Kristus dzīvi?

Īstenot Dieva darbus nav skaista vārdu spēle, bet aicinājums aiz Mīlestības atdot visus savus spēkus. Ir jānomirst pašam sev, lai atdzimtu jaunai dzīvei. Jo tieši tā Jēzus paklausīja līdz nāvei uz Krusta, mortem autem crucis. Propter quod et Deus exaltavit illum (Fil 2,8-9). Un tādēļ Dievs Viņu paaugstināja. Ja mēs paklausām Dieva gribai, arī Krusts būs Augšāmcelšanās, paaugstināšana. Mūsos piepildīsies katrs Kristus dzīves posms: citi varēs apliecināt, ka esam dzīvojuši, cenšoties būt labi Dieva bērni, ka mēs pavadījām laiku virs zemes, darot labu, neskatoties uz mūsu vājumu un personīgajām kļūdām, lai cik daudz to būtu.

Un kad nāks nāve, kas nepielūdzami nāks, mēs to sagaidīsim ar prieku, kā esmu redzējis tik daudzus svētus cilvēkus to gaidām viņu ikdienas dzīvē. Ar prieku, jo ja mēs esam atdarinājuši Kristu, darot labu – paklausot un nesot krustu, neskatoties uz mūsu nepilnībām, mēs augšāmcelsimies kā Kristus: surrexit Dominus vere (Lk 24,34).!, kurš patiešām ir augšāmcēlies.

Jēzus, kurš kļuva par bērnu, meditējiet to, uzvarēja nāvi. Ar savu pašpazemināšanos, ar savu vienkāršību, ar savu paklausību: ar radību ikdienas un parastās dzīves svētdarīšanu, Dieva Dēls ir kļuvis par uzvarētāju.

Lūk, kāds bija Jēzus Kristus triumfs. Šādā veidā Viņš mūs pacēla savā, Dieva bērnu līmenī, nokāpjot mūsu, cilvēku bērnu līmenī.


Iepriekšējais Nākamais