Josemaría Escrivá Obras
31

Nesen man bija iespēja aplūkot bareljefu no marmora, kur bija attēlota aina ar Austrumu gudrajiem, kas pielūdz Bērnu-Dievu. Visapkārt bija četri eņģeļi, kuru rokās bija kāds simbolisks priekšmets – diadēma, zemeslode, kronēta ar krustu, zobens, scepteris. Izmantojot šajā mākslinieciskajā formā pazīstamus simbolus, tika attēlots notikums, ko mēs šodien pieminam: daži gudrie, kas pēc tradīcijas bija karaļi, noliekušies Bērna priekšā, pēc tam kad Jeruzalemē viņi bija jautājuši: „Kur atrodas Jūdu ķēniņš, kas piedzimis?” (Mt 2,2).

Un šis jautājums mani tagad skubina aplūkot Jēzu, kurš guļ silītē (Lk 2,12), vietā, kas piemērota tikai dzīvniekiem. Kungs, kur ir tava karaļa varenība: diadēma, zobens, scepteris? Tie Viņam pieder, un Viņš tos negrib: Viņš valda ietīts autiņos. Tas ir trausls karalis, kas mums atklājas neaizsargāts: tas ir mazs bērniņš. Kā lai neatsaucam atmiņā šos apustuļa vārdus: Viņš sevi iztukšoja, pieņemot kalpa veidu (Flp 2,7).

Mūsu Kungs iemiesojās, lai mums atklātu Tēva gribu. Un, lūk, vēl būdams šūpulī, Viņš mūs māca. Jēzus Kristus mūs meklē – un Viņa aicinājums ir aicinājums uz svētumu –, lai mēs kopā ar Viņu piepildītu Pestīšanas darbu. Pārdomājiet Viņa pirmo mācību: mums jākļūst par līdzpestītājiem, cenšoties uzvarēt nevis savu tuvāko, bet sevi pašu. Kā Kristum mums jāiztukšojas, izjūtot, ka esam citu kalpi, lai viņus vestu pie Dieva.

Kur ir karalis? Vai tad Jēzus nevēlētos vispirms valdīt pār sirdīm, pār tavu sirdi? Tādēļ Viņš ir tapis Bērns: kas tad nemīlētu mazu būtni? Kur atrodas Karalis? Kur ir Kristus, ko Svētais Gars cenšas izveidot mūsu dvēselē? Tas nevar atrasties augstprātībā, kas mūs nošķir no Dieva. Tas nevar atrasties mīlestības trūkumā, kas mūs izolē no citiem. Kristus tur nevar atrasties; tur cilvēks paliek viens pats.

Pie Bērna Jēzus kājām šajā Epifānijas dienā Karaļa priekšā, kam nav karaļvaras redzamu zīmju, jūs varat teikt: Kungs, atņem no manas dzīves augstprātību, salauz manu patmīlu, šo vēlmi sevi apliecināt un sevi uzspiest citiem. Dari, lai manas personības pamats ir sevis pielīdzināšana Tev.


32

Ticības ceļš

Gala mērķis nav viegls – pielīdzināt sevi Kristum. Bet tas tomēr nav smagi, ja mēs dzīvojam tā, kā Kungs mums ir mācījis: ja ik dienas steidzamies pie Viņa Vārda, ja mūsu dzīve ir sakramentālās realitātes piesātināta Euharistijā, ko Viņš mums atstājis uzturam; jo kristieša ceļš ir viegli ejams, kā to atgādina kāda sena manas dzimtenes dziesma. Dievs mūs aicinājis skaidri un nepārprotami. Kā Austrumu gudrie mēs ieraudzījām zvaigzni – gaismu un ceļu – mūsu dvēseles debesīm.

Mēs ieraudzījām Viņa zvaigzni austrumos, un mēs ieradāmies Viņu pielūgt (Mt 2,2). Mums ir līdzīga pieredze. Arī mēs esam ievērojuši, ka pamazām jauna gaisma uzausa mūsu dvēselē: vēlme kļūt par kristieti pilnībā – ja jūs man atļaujat lietot šādu izteikumu − rūpes uztvert Dievu nopietni. Ja ikviens no jums tagad sāktu skaļā balsī stāstīt sava pārdabiskā aicinājuma vēsturi, pārējie nāktu pie slēdziena, ka tas viss bija dievišķs. Pateiksimies Dievam Tēvam, Dievam Dēlam, Dievam Svētajam Garam un arī Jaunavai Marijai, caur kuru pie mums nonāk visas debesu svētības, par šo dāvanu, kas kopā ar ticību ir lielākā, ko Kungs var piešķirt kādai radībai: stingra apņēmība sasniegt mīlestības pilnību, esot pārliecinātam, ka profesionālo un sociālo pienākumu vidū svētums ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams.

Ar kādu iejūtību Kungs mūs aicina! Viņš runā cilvēka vārdiem kā tāds, kas iemīlējies: es tevi saucu vārdā… tu esi mans (Is 43,1). Dievs, kurš ir skaistums, lielums, gudrība, mums paziņo, ka mēs Viņam piederam, ka Viņš mūs izraudzījis kā Viņa bezgalīgās mīlestības galamērķi. Ir jābūt stiprai ticības dzīvei, lai neizkropļotu šo brīnumu, ko dievišķā Apredzība mums uztic. Mums jābūt tādai ticībai kā Austrumu gudrajiem – pārliecībai, ka ne tuksnesis, ne vētras, ne oāzes miers mums nebūs par šķērsli, lai nonāktu mūžīgajā Betlēmē, kas ir galīgā dzīve kopā ar Dievu.


33

Ticības ceļš ir upuru ceļš. Kristīgais aicinājums mums neliek mainīt vietu, bet mums pieprasa, lai mēs atteiktos no visa, kas ir šķērslis Dieva gribai. Gaisma, kas uzaust, ir tikai sākums. Mums tai jāseko, ja vēlamies, lai šī gaisma būtu zvaigzne un pēc tam – saule. Kad Gudrie bija Persijā – raksta svētais Jānis Hrizostoms –, viņi redzēja tikai zvaigzni; bet, kad viņi pameta savu tēviju, viņi ieraudzīja pašu taisnības sauli. Varam pat teikt, ka viņi nebūtu turpinājuši redzēt zvaigzni, ja būtu palikuši savā zemē. Tad steigsimies arī mēs; un, pat ja visi tam pretojas, skriesim uz šī Bērna mājām (Svētais Jānis Hrizostoms, Matthaeum homiliae, 6, 5 (PG 57, 78)).

Stingra noturība savā aicinājumā

Mēs ieraudzījām Viņa zvaigzni austrumos, un mēs ieradāmies Viņu pielūgt. Dzirdot šos vārdus, Herods samulsa un kopā ar viņu visa Jeruzaleme (Mt 2,2-3). Šī aina atkārtojas vēl mūsdienās. Dieva lieluma priekšā, sastopoties ar cilvēciski nopietno un reizē dziļi kristīgo lēmumu, ko daudzi cilvēki pieņem, − dzīvot saskaņā ar savu personisko ticību, netrūkst cilvēku, kas apmulsuši brīnās un pat tiek apgrēcināti. Šķiet, ka tie nepieņem nevienu citu realitāti kā vien to, kas ietilpst viņu aprobežotos šīs zemes apvāršņos. Sastopoties ar dāsnumu, ko viņi var saskatīt pie cilvēkiem, kas sadzirdējuši Kunga aicinājumu, viņi uzsmaida ar ironiju, nobīstas un – dažos gadījumos, kas šķiet patiesi patoloģiski, – viņi pieliek visas savas pūles, lai nepieļautu svēto lēmumu, ko kāds apzināti pieņēmis pilnīgā brīvībā.

Man gadījies būt par īstas vispārējas sacelšanās liecinieku pret tiem, kas bija nolēmuši veltīt visu savu dzīvi kalpošanai Dievam un citiem cilvēkiem. Daži cilvēki ir pārliecināti, ka Kungs nevar izraudzīt to, ko Viņš vēlas, viņiem neprasot atļauju, un ka cilvēks nav spējīgs pilnībā izmantot savu brīvību, lai atbildētu ar jāvārdu uz Mīlestību vai to noraidītu. Ikvienas dvēseles pārdabiskā dzīve ir kaut kas otršķirīgs tiem, kas tā domā; viņi domā, ka tai jāpievērš uzmanība tikai tad, kad tikušas apmierinātas cilvēka ērtības un viņa egoisma vēlmes. Ja tas tā būtu, kas tad paliktu pāri no kristietības? Vai tad Jēzus vārdi, kas ir pilni maigas mīlestības un reizē prasīgi, ir domāti tikai tam, lai tajos ieklausītos vai drīzāk - lai tajos ieklausītos un tos ieviestu dzīvē? Viņš taču teicis: Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs (Mt 5,48).

Mūsu Kungs vēršas pie visiem cilvēkiem, lai tie nāktu pie Viņa un būtu svēti. Viņš neaicina tikai Austrumu gudros, kas bija gudri un vareni; jau pirms tam Viņš bija sūtījis Betlēmes ganiem nevis zvaigzni, bet kādu no saviem eņģeļiem (sal. Lk 2,9). Bet visiem – nabagiem un bagātajiem, izglītotajiem un tiem, kas lielā mērā tādi nav, –jāveicina savā dvēselē pazemīgā attieksme, kas ļaus ieklausīties Dieva balsī.

Aplūkojiet Heroda piemēru: viņš bija šīs zemes varenais, un viņš varēja balstīties uz gudro sadarbību – uzaicinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, viņš jautāja, kur bija jāpiedzimst Mesijam (Mt 2,4). Taču ne viņa vara, ne viņa gudrība viņam neļāva atpazīt Dievu. Viņa nocietinātajai sirdij vara un gudrība bija ļaunuma līdzekļi – bezjēdzīgā vēlme iznīcināt Dievu, dažu nevainīgu bērnu dzīvības nicinājums.

Turpināsim lasīt svēto Evaņģēliju: Tie viņam sacīja: Betlēmē Jūdu zemē, jo tā raksta pravietis: „Un tu, Betlēme jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas pilsētām, jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Izraēļa tautu” (Mt 2,5-6). Mēs nevaram ignorēt šīs dievišķās žēlsirdības detaļas: tas, kas atpestīs pasauli, dzimst kādā nomaļā ciemā. Dievs nešķiro cilvēkus, kā to uzstājīgi atkārto Svētie Raksti (sal. 2 Hr 19,7; Rom 2,11; Ef 6,9; Kol 3,25 utt). Lai kādu dvēseli aicinātu dzīvot pilnīgā saskaņā ar ticību, Dievs nepievērš uzmanību ne bagātības vērtībai, ne ģimenes dižciltībai, ne izglītības augstajam līmenim. Aicinājums notiek pirms jebkuriem nopelniem: Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār vietu, kur bija bērns (Mt 2,9).

Aicinājums ir pirmais. Dievs mūs mīl, pirms nekā mēs spējām vērsties pie Viņa, un tas ir Viņš, kurš ielej mūsos mīlestību, ar kuru mēs varam Viņam atbildēt. Dieva tēvišķā labestība nāk mums pretī (Ps 78,8). Mūsu Kungs nav tikai taisnīgs. Viņš ir daudz kas vairāk par to: Viņš ir žēlsirdīgs. Viņš negaida, ka mēs ietu pie Viņa; Viņš apsteidz mūs ar tēvišķas mīlestības nepārprotamām liecībām.


34

Labais Gans, labais pavadonis

Ja aicinājums nāk pirmajā vietā, ja tā ir zvaigzne, kas sākusi mirdzēt, lai mums rādītu virzienu mūsu personiskajā Dieva mīlestības ceļā, tad nebūtu loģiski šaubīties, ja dažkārt mēs to neredzam. Kādos mūsu iekšējās dzīves brīžos var gadīties, gandrīz vienmēr mūsu vainas dēļ, ka zvaigzne pazūd, kā tas notika Austrumu gudro ceļojumā. Mēs jau zinām sava aicinājuma dievišķo spožumu un esam pārliecināti par tā galīgo raksturu, bet var gadīties, ka, ejot mūsu dzīves ceļu, mēs radām necaurredzamu putekļu – mūsu vājību – mākoni, kas neļauj gaismai iziet cauri.

Kas tad būtu jādara? Jāiet šo svēto vīru pēdās, jāprasa. Herods izmantoja gudrību, lai rīkotos netaisnīgi; Austrumu gudrie to izmantoja, lai darītu to, kas ir labs. Bet mums, kristiešiem, nav vajadzīgs izjautāt Herodu vai šīs zemes gudros. Kristus dāvājis savai Baznīcai savas doktrīnas drošību, Sakramentu žēlastības straumi; Viņš tā paredzēja, lai būtu personas, kas mums rādītu virzienu, kas mūs vadītu, kas mums pastāvīgi atgādinātu, kāds ir ceļš. Mūsu rīcībā ir bezgalīgu gudrības dārgumu krājums: Dieva Vārds, kas tiek glabāts Baznīcā; Kristus žēlastība, kas tiek dāvāta Sakramentos; liecība un piemērs, ko sniedz tie, kas taisnīgi dzīvo mums līdzās un kas ar savu dzīvi spējuši veidot uzticības ceļu Dievam.

Ļaujiet man jums dot kādu padomu: ja jums gadītos pazaudēt gaismas skaidrību, meklējiet vienmēr palīdzību pie Labā Gana. Bet kas ir Labais Gans? Tas, kas ienāk pa durvīm, kas ir uzticība Baznīcas mācībai; tas, kas nerīkojas kā algādzis, kas, redzot tuvojamies vilku, pamet avis un aizbēg; un vilks tās aiznes un izklīdina ganāmpulku (sal. Jņ 10,1-21). Ņemiet vērā, ka dievišķais Vārds nav veltīgs. Kristus uzstājība ir praktisks pierādījums tam, ka mūsu dvēselei nepieciešams labs pavadonis. Vai jūs neredzat, ar kādu mīlestību Viņš runā par ganiem un avīm, par aploku un ganāmpulku? 

Ja nebūtu sliktu ganu, raksta sv. Augustīns, Viņš nebūtu precizējis un runājis par labo ganu. Kas ir algādzis? Tas, kas redz vilku un aizbēg. Tas, kas meklē savu godību, nevis Kristus; Tas, kas gara brīvībā neuzdrošinās nosodīt grēciniekus. Vilks sagrābj kādu avi aiz kakla, velns mudina ticīgo pārkāpt laulību. Un tu klusē, tu neko nenosodi. Tu esi algādzis; tu redzēji vilku nākam, un tu aizbēgi. Viņš varbūt teiks: nē, esmu šeit, neesmu aizbēdzis. Un es atbildu: nē, tu aizbēgi, jo tu klusēji, un tu klusēji, jo tev bija bail (Svētais Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 46, 8 (PL 35, 1732)).

Kristus līgavas svētums vienmēr atklājies – tāpat kā tas turpina atklāties mūsdienās – ar lielu labo ganu daudzumu. Bet kristīgā ticība, kas mums māca būt vienkāršiem, nepadara mūs naivus. Pastāv algādži, kas klusē, un ir arī tādi, kas izsaka vārdus, kas nenāk no Kristus. Tādēļ, ja Kungs pieļauj to, ka mēs paliekam tumsā pat sīkās lietās, ja mēs jūtam, ka mūsu ticība nav stingra, steigsimies pie labā gana. Pie tā, kas, izmantojot savas tiesības, ienāk pa durvīm, pie tā, kas, dāvājot savu dzīvību citu labā, vēlas ar saviem vārdiem un savu uzvedību būt par dvēseli, kas mīl Dievu: iespējams, viņš ir arī grēcinieks, bet viņam vienmēr ir paļāvība uz Kristus piedošanu un žēlsirdību.

Ja jūsu sirdsapziņa jums pārmet kādu vainu – pat ja tā jums nešķiet smaga –, ja jums ir šaubas, ejiet saņemt Gandarīšanas sakramentu. Dodieties pie priestera, kas jūs garīgi vada, kas spēj jums pieprasīt stipru ticību, iejūtīgu dvēseli, īstu kristīgu stiprumu. Baznīcā ikviens ir pilnīgi brīvs izsūdzēt grēkus pie jebkura priestera, ja vien viņam ir attiecīgās atļaujas; bet kristietis, kam ir skaidra dzīve, brīvprātīgi dosies pie tā, ko viņš atzīst par labo ganu, kurš var viņam palīdzēt pacelt acis, lai atkal redzētu augšā Kunga zvaigzni.


35

Zelts, vīraks un mirres

Videntes autem stellam, gavisi sunt gaudio magno valde (Mt 2,10), ar apbrīnojamu atkārtošanu rakstīts latīņu tekstā: atklājot jauno zvaigzni, viņi priecājās ar ļoti lielu prieku. Kādēļ tik daudz prieka? Tādēļ, ka viņi, kas nekad nebija šaubījušies, no Kunga saņem pierādījumu tam, ka zvaigzne nebija pazudusi: viņi to vairs neuzlūkoja ar izjūtām, bet viņi to vienmēr bija saglabājuši savā dvēselē. Tā notiek arī ar kristieša aicinājumu: ja viņš nepazaudē ticību, ja viņš turpina cerēt uz Jēzu Kristu, kas būs ar mums līdz laika beigām (Mt 28,20), viņš redz zvaigzni, kas atkal parādās. Vēlreiz konstatējot sava aicinājuma realitāti, kristietis izjūt sevī to, ka rodas vēl lielāks prieks, kas vairo viņa ticību, cerību un mīlestību.

Un, mājā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa Māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza (Mt 2,11). Arī mēs nometamies ceļos Jēzus priekšā – aiz Viņa cilvēciskuma apslēptā Dieva priekšā: no jauna mēs Viņam atkārtojam, ka mēs nevēlamies pagriezt muguru Viņa dievišķajam aicinājumam, ka mēs nekad neattālināsimies no Viņa, ka mēs noņemsim no sava ceļa visus šķēršļus mūsu uzticībai, ka mēs vēlamies patiesi paklausīt Viņa iedvesmām. Tu savā dvēselē un arī es – savā personiskajā lūgšanā, kas ir kā dziļš kliedziens klusumā, – mēs stāstām Bērnam Jēzum, ka mēs dedzīgi vēlamies tikpat labi izpildīt pavēles kā kalpi līdzībā, lai Viņš varētu mums teikt tāpat kā viņiem: priecājies, labais un uzticīgais kalps (Mt 25,23).

Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres (Mt 2,11). Nedaudz apstāsimies, lai izprastu šo svētā Evaņģēlija fragmentu. Kā lai mēs, kas esam nekas, kam nav nekādas vērtības, varētu kaut ko dāvāt Dievam? Svētajos Rakstos ir rakstīts: Katrs dāvinājums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes (Jk 1,17). Cilvēks nespēj pat pilnībā atklāt Kunga dāvanu dziļumu un skaistumu: Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu (Jņ 4,10), atbild Jēzus samārietei. Jēzus Kristus mums māca visu sagaidīt no Tēva, meklēt vispirms Dieva Valstību un taisnību, jo viss pārējais mums tiks dots klāt, un Viņš labi zina, kas mums vajadzīgs (sal. Mt 6,32-33).

Pestīšanas norisē mūsu Tēvs rūpējas par ikvienu dvēseli ar mīlošu smalkjūtību: katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda (1 Kor 7,7). Tādēļ var šķist nevajadzīgi censties dāvāt Dievam kaut ko, kas Viņam esot vajadzīgs; mūsu maksātnespējīgo parādnieku statusā (sal. Mt 18,25). mūsu dāvanas būtu līdzīgas Vecās derības dāvanām, ko Dievs vairs nepieņems: Upurus un dāvanas, un upurus par grēkiem, kas pēc bauslības tiek upurēti, tu neesi gribējis, un tie nav tev patikuši (Ebr 10,8).

Taču Kungs zina, ka dāvāšana raksturo tos, kas mīl, un Viņš pats mums parāda, ko no mums vēlas. Viņam nav svarīgas ne bagātības, ne augļi, ne dzīvnieki, kas dzīvo virs zemes, jūrā vai gaisā, jo viss Viņam pieder; Viņš vēlas kaut ko dziļi personisku, kas mums Viņam jādāvā brīvprātīgi: Dod man savu sirdi, mans dēls (Sak 23,26). Jūs redzat? Viņu neapmierina dalīšanās: Viņš vēlas visu. Viņš nemeklē to, kas mums pieder. Es atkārtoju: Viņš vēlas mūs pašus. No turienes un tikai no turienes nāk visas pārējās dāvanas, ko varam dot Kungam.

Tādēļ dāvāsim Viņam zeltu: izsmalcināto zeltu, kas simbolizē mūsu atraisīšanos no bagātības un materiālajiem līdzekļiem. Neaizmirsīsim, ka tās ir labas lietas, kas nāk no Dieva. Taču Kungs vēlējās, lai mēs tās izmantotu, nepiesaistot tām savu sirdi, ļaujot tām nest augļus cilvēces labā.

Šīs zemes labumi nav slikti. Tie samaitājas, kad cilvēks tos padara par elkiem un zemojas to priekšā. Tie kļūst cēli, kad mēs tos izmantojam, lai darītu kaut ko labu, kristīgi darbojoties par taisnīgumu un tuvākmīlestību. Mēs nevaram dzīties pēc ekonomiskajiem labumiem kā cilvēki, kas meklē bagātības; mūsu bagātība atrodas šeit, guldīta silītē; tas ir Kristus, un visām mūsu vēlmēm mīlēt jāsavienojas Viņā, jo kur ir tava manta, tur būs tava sirds (Mt 6,21).


36

Mēs Viņam dāvājam vīraku: mūsu vēlmes, kas paceļas pie Kunga – mūsu vēlmes nodzīvot vērtīgu dzīvi, no kuras uzvēdī bonus odor Christi (2 Kor 2,15), Kristus labā smarža. Piesātināt mūsu vārdus un mūsu darbus ar šo bonus odor, tas nozīmē visur veicināt izpratni, draudzību. Nodzīvosim savu dzīvi kopā ar citiem, lai neviens nepaliktu vai nejustos viens. Mūsu tuvākmīlestību jāraksturo mīļai attieksmei, cilvēcīgai sirsnībai.

Jēzus Kristus mums to māca. Kopš gadsimtiem cilvēce gaidīja Pestītāja atnākšanu; pravieši par to bija vēstījuši ļoti dažādos veidos; un, pat ja grēka un nezināšanas dēļ liela daļa no Dieva Atklāsmes cilvēkiem gāja zudumā, ilgas pēc Dieva un alkas pēc pestīšanas vēl pastāvēja līdz pat pasaules tālākajām robežām.

Laiki piepildās, un, lai pildītu šo sūtību, nenāk kāds filozofijas ģēnijs kā Platons vai Sokrāts, virs zemes neiekārtojas kāds varens iekarotājs kā Aleksandrs. Betlēmē piedzimst Bērns. Viņš ir pasaules Pestītājs, bet, pirms sākt runāt, Viņš parāda savu mīlestību darbos. Viņš nepiedāvā kādu maģisku formulu, jo Viņš zina, ka Pestīšanai, ko Viņš piedāvā, jāiet caur cilvēka sirdi. Viņa pirmās darbības ir smiekli, bērna raudāšana, cilvēktapušā Dieva neaizsargātais miegs. Tas notiek, lai mēs Viņu iemīlētu, lai mēs varētu Viņu uzņemt savās rokās.

Tagad mēs vēlreiz apzināmies, ka tāda ir kristietība. Ja kristietis nemīl darbos, tad kā kristietis un tātad arī kā cilvēks viņš piedzīvo neveiksmi. Tev nav tiesību domāt par citiem, it kā viņi būtu kādi skaitļi vai pakāpieni, kas derīgi tikai tam, lai tev ļautu iet uz augšu vai būtu cilvēku masa, kas pēc vajadzības jāaizrauj vai jāpazemo, jāglaimo vai jānicina. Domā par citiem – un vispirms par tiem, kas tev ir līdzās, – domājot par to, kas viņi ir: Dieva bērni ar visu to cieņu, kas raksturo šo brīnišķīgo titulu.

Mums jāuzvedas kā Dieva bērniem ar Dieva bērniem: mūsu mīlestībai jābūt tādai, kas sevi upurē, ikdienišķai mīlestībai, kas izpaužas tūkstošos mazu izpratnes pierādījumu, klusā sevis upurēšanā, neuzkrītošā sevis dāvāšanā. Lūk, bonus odor Christi, kas ļāva mūsu pirmo brāļu ticībā līdzgaitniekiem teikt: lūk, kā viņi cits citu mīl! (Tertuliāns, Apologeticum, 30 (PL I, 471)).

Nav runas par ideālu, kas būtu nesasniedzams vai nereāls. Kristietis nav kāds Taraskonas Tartarīns, apsēsts ar domu medīt lauvu tur, kur to nevar atrast, tas ir, savas mājas gaiteņos. Es vienmēr labāk vēlos runāt par ikdienas konkrēto dzīvi: par darba, ģimenes attiecību un draudzības svētdarīšanu. Ja mēs tur neesam kristieši, kur tad mēs tādi būsim? Vīraka labā smarža rodas no kvēlojošas ogles, kas bez izrādīšanās sadedzina lielu daudzumu graudiņu; tā, kas ļauj cilvēkiem pamanīt bonus odor Christi, nav salmu degšanas liesma, bet tikumu – kas ir taisnīgums, lojalitāte, uzticība, izpratne, devība, prieks... – kvēlojošo ogļu iedarbīgums.


37

Un, lūk, līdzās Austrumu gudrajiem arī mēs dāvājam mirres, tas ir, nepieciešamo kristīgās dzīves upuri. Mirres mums atsauc atmiņā Kunga ciešanas: pie krusta Viņam dod dzert mirres kopā ar vīnu (sal. Mk 15,23), un ar mirrēm iesvaida Viņa miesas apbedīšanai (sal. Jņ 19,39). Taču nedomājiet, ka pārdomas par upura un mortifikācijas nepieciešamību varētu dot skumju pieskaņu tam svētku priekam, ko mēs šodien svinam.

Mortifikācija nav ne pesimisms, ne rūgtums. Mortifikācijai nav vērtības bez mīlestības: tādēļ mums jāatrod mortifikācijas formas, kas, mums ļaujot valdīt pār šīs zemes lietām, nenomoka tos, kas dzīvo mums līdzās. Kristietis nevar būt ne bende, ne nožēlojams cilvēks; viņš ir cilvēks, kas spēj mīlēt darbos, kas pierāda savu mīlestību sāpju pārbaudes akmenī.

Bet es vēlreiz piebilstu, ka mortifikācija parasti nevar attiekties uz lielu atteikšanos, kas cita starpā pastāv reti. Runa vispirms ir par mazām cīņām: uzsmaidīt tam, kas mūs traucē, atteikt mūsu miesai nevajadzīgu labumu kaprīzes, pierast ieklausīties citos, lietderīgi izmantot laiku, ko Dievs mums devis, un vēl daudz citu šķietami nenozīmīgu sīkumu, kas ikdienu atrodas tad, kad mēs tos nemeklējam, – nepatikšanas, grūtības, skumjas.


38

Sancta Maria, Stella Orientis

Noslēgumā es atkal atsaukšos uz dažiem šīs dienas Evaņģēlija vārdiem: Un, mājā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa Māti. Dievmāte nešķiras no sava Dēla. Austrumu gudros neuzņem kāds karalis, kas sēž augšā uz sava troņa, bet kāds Bērns savas Mātes rokās. Lūgsim Dievmāti, mūsu Māti, mums sagatavot ceļu, kas ved uz pilnīgo mīlestību: Cor Mariae dulcissimum, iter para tutum! Viņas maigā sirds zina drošāko ceļu, lai satiktu Kristu.

Austrumu gudrajiem bija kāda zvaigzne; mums ir Marija, Stella Maris, Stella Orientis. Mēs viņai šodien sakām: svētā Marija, jūras Zvaigzne, rīta Zvaigzne, palīdzi saviem bērniem. Mūsu dedzībai par dvēselēm nav jābūt ar robežām, jo neviens nav izslēgts no Kristus mīlestības. Austrumu gudrie bija pagānu tautu priekšgājēji; bet, kad pestīšana piepildīsies, vairs nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, ne brīvā cilvēka, nav ne vīrieša, ne sievietes; nav nekāda veida diskriminācijas, jo visi esat viens Kristū Jēzū (Gal 3,28).

Mēs, kristieši, nevaram nevienu nedz izslēgt, ne nošķirt, ne sadalīt dvēseles; daudzi nāks no Austrumiem un no Rietumiem (Mt 8,11). Kristus sirdī ir vieta visiem. Viņa rokas – silītē mēs to atkal apbrīnojam– ir bērna rokas, bet tās ir tās pašas rokas, kas, izplestas uz krusta, pievilks pie sevis visus cilvēkus (sal. Jņ 12,32).

Veltīsim pēdējo domu tam taisnīgajam vīram, mūsu tēvam un kungam svētajam Jāzepam, kas Epifānijas ainā ir palicis nepamanīts, kā parasti. Es iedomājos, kā viņš ir sakopojis dvēseli kontemplācijā, ar mīlestību sargājot Dieva Dēlu, kas, tapis cilvēks, tika uzticēts viņa tēvišķajām rūpēm. Ar brīnišķīgu smalkjūtību, kas raksturo to, kurš nedzīvo sev, svētais Patriarhs sevi ziedo kalpojumam, kas ir tikpat kluss cik iedarbīgs.

Šodien mēs runājām par lūgšanas dzīvi un par apustulisko dedzību. Kas var būt labāks skolotājs kā svētais Jāzeps? Ja gribat saņemt kādu padomu, lūk, tas, ko es nemitīgi piedāvāju jau daudzus gadus: Ite ad Ioseph (Rad 41,55), ejiet pie svētā Jāzepa. Viņš jums parādīs konkrētus ceļus, cilvēciskus un dievišķus veidus, kā tuvoties Jēzum. Un, kā viņš to ir darījis, jūs drīz uzdrošināsieties paņemt savās rokās šo Bērnu-Dievu, kas piedzimis, Viņu skūpstīt, apģērbt, par viņu rūpēties. Viņu pagodinot, Gudrie dāvāja Jēzum zeltu, vīraku un mirres; Jāzeps pilnībā atdeva tam savu jauno un iemīlējušo sirdi (No lūgšanas svētajam Jāzepam, sagatavojoties Svētajai Misei, pēc Romas Misāles: O felicem virum, beatum Ioseph, cui datum est, Deum, quem multi reges voluerunt videre et non viderunt, audire et non audierunt; non solum videre et audire, sed portare, deosculari, vestire et custodire!No lūgšanas svētajam Jāzepam, sagatavojoties Svētajai Misei, pēc Romas Misāles: O felicem virum, beatum Ioseph, cui datum est, Deum, quem multi reges voluerunt videre et non viderunt, audire et non audierunt; non solum videre et audire, sed portare, deosculari, vestire et custodire!).


Iepriekšējais Nākamais