Jāzepa darbnīcā

Visa Baznīca svēto Jāzepu atzīst par savu aizstāvi un aizbildni. Jau vairākus gadsimtus par viņu tiek runāts, izceļot dažādus aspektus no viņa dzīves, kas tika vadīta pastāvīgā uzticībā Dieva dotajai misijai. Tādēļ jau daudzus gadus man patīk viņu piesaukt ar sirsnīgo Mūsu Tēvs un Kungs apzīmējumu.

Svētais Jāzeps patiešām ir Tēvs un Kungs: viņš sargā un pavada zemes ceļā tos, kuri viņu godina, tāpat kā viņš sargāja un pavadīja bērnu un pusaudzi Jēzu. Svēto Jāzepu labāk iepazīstot, mēs atklājam, ka svētais Patriarhs ir arī iekšējās dzīves skolotājs, jo viņš mums māca pazīt Jēzu un dzīvot ar Viņu un mums liek atklāt, ka mēs piederam Dieva ģimenei. To visu svētais Jāzeps mums māca kā ikdienišķs cilvēks, kāds viņš bija, – ģimenes tēvs, strādnieks, kas ar savu roku darbu pelnīja iztikai. Un arī tam ir jēga, – kas mums liek pārdomāt un piepilda mūs ar prieku.

Šodien, svinot svētā Jāzepa svētkus, es vēlos atsaukt atmiņā viņa tēlu un, lai labāk atklātu to, ko Dievs mums vēlas pateikt caur viņa vienkāršības pilno Vissvētākās Jaunavas Marijas laulātā drauga dzīvi, atgādināt, ko par viņu saka Evaņģēlijs.

Svētā Jāzepa tēls Evaņģēlijā

Svētais Matejs un svētais Lūkass mums par svēto Jāzepu runā kā par vīrieti, kas nāca no ievērojamas dzimtas: no Izraēla ķēniņu Dāvida un Solomona dzimtas. Vēsturiski šīs izcelsmes detaļas ir mazliet neskaidras. Evaņģēlisti runā par diviem ciltskokiem, bet mēs nezinām, kurš ir Marijas – Jēzus Mātes pēc miesas – un kurš ir svētā Jāzepa, kas bija Viņa tēvs pēc jūdu likuma. Mēs arī nezinām, vai Jāzepa dzimtā pilsēta bija Betlēme, kur viņš gāja uz tautas skaitīšanu, vai Nācarete, kur viņš dzīvoja un strādāja.

Toties mēs zinām, ka viņš nebija bagāts: kā miljoni citu visas pasaules cilvēku viņš bija strādnieks. Viņš veica pazemīgo un nogurdinošo amatu, ko Dievs bija izraudzījies pats Sev, kad Viņš kļuva miesa kā mēs un vēlējās trīsdesmit trīs gadus dzīvot kā viens no mums.

Svētie Raksti mums vēstī, ka Jāzeps bija amatnieks; vairāki Baznīcas Tēvi piebilst, ka viņš bija galdnieks. Svētais Justīns, runājot par Jēzus darba dzīvi, apgalvo, ka viņš taisīja arklus un iejūgus; (Sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 88, 2, 8 (PG 6, 687)). varbūt tādēļ, balstoties uz šiem apgalvojumiem, svētais Izidors no Seviljas secina, ka Jāzeps bijis kalējs. Jebkurā gadījumā viņš bija strādnieks, kas strādāja, kalpojot saviem līdzpilsoņiem, un kura meistarība bija daudzu gadu smagu pūliņu auglis.

Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad neparādās kā dzīves priekšā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus.

Es nepiekrītu klasiskajai ikonogrāfijai, kas svēto Jāzepu attēlo kā sirmgalvi, pat ja tas skaidrojams ar lielisko nodomu izcelt Marijas mūžīgo jaunavību. Es viņu sevī iztēlojos jaunu, spēcīgu, varbūt dažus gadus vecāku par Jaunavu, bet gadu un cilvēcisko spēku pilnbriedā.

Lai dzīvotu šķīstības tikumu, nav nepieciešams gaidīt pienākam vecumu vai kļūt nespēcīgam. Šķīstība rodas no mīlestības, un skaidrai mīlestībai spēks un jaunības prieks nav šķērslis. Svētais Jāzeps bija jauns sirdī un miesā, kad viņš apprecēja Mariju, kad viņš iepazina viņas dievišķās Mātišķības noslēpumu un dzīvoja viņai līdzās, respektējot viņas jaunavību, ko Dievs vēlējās dot pasaulei kā vēl vienu zīmi savai nākšanai starp radībām. Kurš nespēj saprast šādu mīlestību, patiešām nezina, kas ir patiesa mīlestība un pavisam neizprot šķīstības kristīgo nozīmi.

Mēs jau teicām, ka Jāzeps bija Galilejas amatnieks, tāds pats cilvēks kā daudzi citi. Un ko no dzīves var sagaidīt tāda nomaļa ciemata kā Nācaretes iedzīvotājs? Neko citu kā darbu dienu no dienas un vienmēr ar to pašu piepūli; un dienas beigās mazu un nabadzīgu mājiņu, lai tur atgūtu spēkus un nākamajā dienā atsāktu savus pienākumus.

Bet Jāzeps ebrejiski nozīmē Dievs pieliks. To svētajai dzīvei, kuri pilda Viņa gribu, Dievs pievieno negaidītas dimensijas: svarīgo, kas piešķir visām lietām dievišķo vērtību. Svētā Jāzepa pazemīgajai dzīvei, ja es tā varētu izteikties, Dievs pievienoja Jaunavas Marijas un Jēzus, Mūsu Kunga, dzīvi. Dievs nekad neļauj sevi pārspēt dāsnumā. Jāzeps varēja padarīt par saviem šos Svētās Marijas, savas laulātās draudzenes, vārdus: quia fecit mihi magna qui potens est – Visuvarenais darījis man lielas lietas, quiarespexit humilitatem – jo viņš ievēroja manu pazemību (Lk 1,48-49).

Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti slavē Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns (sal. Mt 1,19). Un ebreju valodā taisns nozīmē – dievbijīgs, nevainojams Dieva kalps, uzticīgs dievišķajai gribai; (sal. Rad 7,1; 18,23-32; Ez 18,5 et seqq.; Sak 12,10). citreiz taisns nozīmē – labs un žēlsirdīgs pret tuvāko (sal. Tob 7,5; 9,9). Īsāk sakot, taisnais ir tas, kurš mīl Dievu un šo mīlestību pierāda, pildot Viņa baušļus, un visu savu dzīvi velta kalpošanai cilvēkiem – saviem brāļiem.

Jāzepa ticība, mīlestība un cerība

Taisnīgums nav vienkārša pakļaušanās kādam likumam. Taisnīgumam jārodas no iekšienes, tam jābūt dziļam un dzīvības avotam, jo taisnais dzīvo no ticības (Hab 2,4). Dzīvot no ticības: Svētais Jāzeps šos vārdus, kas pēcāk apustulim Pāvilam tik bieži kļuva par vielu meditācijai, piepildīja pārpārēm. Bez rutīnas un bez formālisma, spontāni un dziļi viņš īsteno Dieva gribu. Likums, ko pildīja ikviens praktizējošs jūds, viņam nebija tikai auksts priekšrakstu kopums, bet dzīvā Dieva gribas izpausme. Tādējādi arī viņš prata atpazīt Kunga balsi, kad tā viņam atklājās pārsteidzošā un negaidītā veidā.

Svētā Patriarha liktenis bija vienkārša, bet ne viegla dzīve. Pēc baiļu brīžiem viņš uzzina, ka Marijas Dēls ir bijis ieņemts no Svētā Gara. Un šis bērns, Dieva Dēls, pēc miesas Dāvida pēctecis, dzimst alā; viņa piedzimšanu svin eņģeļi, un svarīgas personas no tālām zemēm nāk Viņu pielūgt, bet Jūdejas ķēniņš vēlas Viņa nāvi, un Svētajai Ģimenei ir jābēg. Dieva Dēls ārēji ir neaizsargāts bērns, kurš dzīvos Ēģiptē.

Svētais Matejs, atstāstot šos notikumus savā Evaņģēlijā, nebeidz izcelt uzticību, kas bija Jāzepam, kurš nevilcinoties pildīja Dieva pavēles, lai gan dažreiz to jēga viņam varēja šķist neskaidra vai arī viņš nesaskatīja saikni ar citiem dievišķajiem plāniem.

Garīgie autori un Baznīcas Tēvi daudzreiz ir izcēluši viņa ticības pamatīgumu. Atsaucoties uz eņģeļa vārdiem, kas pavēl Jāzepam bēgt no Hēroda un patverties Ēģiptē (sal. Mt 2,13), Jānis Hrizostoms komentē: Šie vārdi Jāzepu nemaz neizbrīnīja, viņš neizsaucās: tas viss ir ļoti neskaidrs! Pavisam nesen Tu pats pasludināji, ka Viņš izglābs savu tautu, un tagad, lūk, Viņš nav spējīgs izglābt pats sevi un mums jābēg. Doties ceļā un izturēt garu ceļojumu: tas nav tas, ko Tu man biji solījis. Jāzeps šādi nedomā, jo viņš ir uzticīgs cilvēks. Viņš arī nevaicā par brīdi, kad būs jāatgriežas, kaut arī eņģelis viņam to neprecizēja, kad teica: paliec tur – Ēģiptē –, kamēr es tev teikšu. Un Jāzeps nesarežģī lietas, viņš paklausa, tic un ar prieku panes visus pārbaudījumus (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 8, 3 (PG 57, 85)).

Svētā Jāzepa ticība nesvārstās, viņa paklausība aizvien ir stingra un tūlītēja. Lai labāk izprastu mācību, ko mums šeit dod svētais Patriarhs, būtu labi pārdomāt, cik viņa ticība ir darbīga, un viņa paklausība maz līdzinās tai, kāda ir cilvēkam, kas ļauj notikumiem valdīt pār sevi. Jo kristīgā ticība radikālā veidā ir pretrunā ar konformismu vai iekšējo pasivitāti un apātiju.

Jāzeps sevi pilnībā ieliek Dieva rokās, bet viņš vienmēr mēģina saprast notikumu jēgu: tā viņš varēja saņemt no Dieva to, kas ir patiesa gudrība, Dieva darbu izpratnes dāvanu. Šādi viņš pamazām iemācījās, ka pārdabiskajiem nodomiem piemīt dievišķa loģika, kas dažreiz ir pretrunā ar cilvēku plāniem.

Dažādos savas dzīves brīžos, Patriarhs neatsakās domāt; viņš arī nenoveļ savu atbildību uz citiem; tieši pretēji, lai kalpotu savai ticībai, viņš liek lietā visu savu cilvēcisko pieredzi. Kad viņš atgriežas no Ēģiptes, uzzinot, ka sava tēva Hēroda vietā Jūdejā valda Arhelaus, viņš baidījās doties turp (Mt 2,22). Viņš ir iemācījies rīkoties pēc dievišķā nodoma, un, kā apstiprinājumu tam, ka viņa nojaustais ir tas, ko Dievs grib no viņa, viņš saņem norādījumu doties uz Galileju.

Tāda bija svētā Jāzepa ticība: absolūta, uzticīga, viengabalaina. Tā atklājas saprātīgā paklausībā un efektīvā pakļāvībā Dieva gribai. Un ar ticību, cerību, mīlestību. Viņa ticība saplūst ar mīlestību: ar Dieva mīlestību, kas piepildīja Ābrahamam, Jēkabam un Mozum dotos apsolījumus; ar savu laulātā drauga pieķeršanos Marijai, savu tēva sirsnību pret Jēzu. Ticība un mīlestība cerībā uz lielo misiju, ko Dievs arī ar viņa, Galilejas galdnieka, palīdzību uzsāka pasaulē: cilvēku pestīšanu.

Ticība, mīlestība un cerība: tāds ir svētā Jāzepa un visas kristīgās dzīves centrs. Svētā Jāzepa pašatdeve atklājas uzticīgas mīlestības, mīlošas ticības, paļāvīgas cerības pavedieniem caurausta. Tādēļ mums viņa svētki ir labs brīdis, lai atjaunotu mūsu pašatdevi šajā kristīgajā aicinājumā, ko Kungs devis ikvienam no mums.

Kad patiesi vēlas dzīvot no ticības, mīlestības un cerības, tad atjaunot šo sevis atdošanu nenozīmē atgriezties pie kaut kā, kas nogrimis aizmirstībā. Kad ir ticība, mīlestība un cerība, atjaunoties nozīmē palikt Dieva rokās, neskatoties uz personīgajām kļūdām, kritieniem un vājībām; tas nozīmē apstiprināt uzticības ceļu. Es atkārtoju – atjaunot sevis veltīšanos nozīmē atjaunot uzticību tam, ko Kungs mums prasa – tas ir, mīlēt ar darbiem.

Mīlestībai noteikti ir tai vien raksturīgas izpausmes. Dažreiz par mīlestību runā, it kā tā būtu tiekšanās pēc sevis apmierināšanas vai vienkāršs veids, kā egoistiski papildināt savu personību. Tā nav tāda, īstā mīlestība nozīmē – iziet no sevis, sevi dāvāt. Mīlestība sniedz prieku, bet šī prieka saknēm ir krusta veidols. Kamēr mēs esam virs zemes un neesam nonākuši līdz nākamās dzīves pilnībai, bez upura un sāpju pieredzes nevar būt patiesas mīlestības. Tās ir sāpes, kas tiek izgaršotas, kas ir patīkamas, kas ir dziļa iekšēja prieka pilnas, bet īstas sāpes, jo tās nozīmē uzvaru pār egoismu un to, ka mēs mīlestību ņemam par visu mūsu darbību absolūto mēru.

Mīlestības darbi vienmēr ir lieli, pat ja tie attiecas uz lietām, kurām šķietami nav lielas nozīmes. Dievs pietuvojās mums, cilvēkiem, nabaga radībām. Viņš mums pateica, ka Viņš mūs mīl: Deliciae meae esse cum filiis hominum (Sak 8,31). – mans prieks ir būt starp cilvēku bērniem. Kungs mums māca, ka it visam ir nozīme: gan darbiem, ko mūsu cilvēciskais skatiens liek uzskatīt par lieliem, gan arī tiem, ko uzskatām par neciliem. Nekas neiet zudumā. Dievs nevienu cilvēku nenicina. Visi cilvēki sava aicinājuma īstenošanā – vai tas būtu viņu ģimenē, viņu profesijā vai viņu amatā, pildot savus pilsoņa pienākumus vai īstenojot savas tiesības, – ir aicināti būt klātesoši debesu Valstībā.

To mums māca svētā Jāzepa dzīve: šī vienkāršā, parastā, ikdienišķā dzīve, ko veido arvien līdzīgi darba gadi, cilvēciski spriežot, vienmuļas dienas, kas seko viena otrai. Meditējot par svētā Jāzepa personību, es to bieži esmu pārdomājis, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ es pret viņu izjūtu īpašu godbijību.

Kad 1962. gada 8. decembrī pirmās Vatikāna II koncila sesijas noslēgumā Svētais Tēvs Jānis XXIII paziņoja, ka Mises kanonā tiks pieminēts svētais Jāzeps, kāda ļoti augsti stāvoša Baznīcas persona man tūlīt piezvanīja, lai pateiktu: Rallegramenti! Apsveicu! Uzzinot šo jaunumu, es uzreiz iedomājos par jums un par prieku, ko tas jums sniegs. Un tā bija taisnība: jo Koncila asamblejā, kas pārstāv visu Baznīcu, sapulcinātu Svētajā Garā, tika pasludināta svētā Jāzepa dzīves neizmērojamā pārdabiskā vērtība, vienkāršas, Dieva klātbūtnē pilnīgā dievišķās gribas piepildīšanā izdzīvotas darba dzīves vērtība.

Svētdarīt darbu, sevi svētdarīt darbā, citus svētdarīt caur darbu

Aprakstot asociācijas (tulkotāja piezīme: Kad Svētais Hosemarija lasīja šo sprediķi, Opus Dei institūcijai bija provizorisks juridisks statuss, nepiemērots tā būtībai. Tāpēc dibinātājs izmantoja tādu vispārēju vārdu kā „asociācija”, jo tajā brīdī nebija cita, piemērotāka termina. Situācija mainījās 1982. gadā, kad pāvests Jānis Pāvils II Opus Dei piešķīra personiskās prelatūras statusu). Opus Dei, kam es atdevu savu dzīvi, garu, es teicu, ka tas kā uz eņģes balstās uz ikdienišķu darbu, uz pasaulē veiktu profesionālu darbu. Mūsu dievišķais aicinājums mums piešķir misiju un mūs aicina līdzdarboties vienīgajā Baznīcas uzdevumā – nest Kristus liecību pie cilvēkiem, mūsu līdziniekiem, un visas lietas vest pie Dieva.

Gaisma, ko dod aicinājums, mums palīdz iepazīt mūsu eksistences jēgu. Šis aicinājums ir ticības spožumā iegūta pārliecība par mūsu šīszemes realitātes pastāvēšanas jēgu. Visa mūsu dzīve – tagadējā, pagājušā, nākamā – iegūst jaunu, līdz šim nenojaustu dimensiju un dziļumu. Visas lietas, visi notikumi tagad ieņem savu īsto vietu: mēs saprotam, kur Kungs vēlas mūs vest, un mēs jūtamies šīs mums uzticētās atbildības aizrauti.

Lai kāda nebūtu mūsu vieta pasaulē, Dievs mūs izrauj no nezināšanas tumsas, no mūsu svārstīgā gājuma pa vēstures nejaušībām. Stiprā balsī, kā Viņš kādā dienā aicināja Pēteri un Andreju, Viņš aicina mūs: Venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominum (Mt 4,19), sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.

Tas, kurš dzīvo no ticības, var sastapties ar grūtībām, cīņu, sāpēm, pat rūgtumu, bet nekad ar mazdūšību, nomāktību, jo viņš zina, ka viņa dzīve ir noderīga, zina, kādēļ ir nācis virs zemes. Ego sum lux mundi – ir izsaucies Kristus, – qui sequitur me non ambulat in tenebris, sed habebit lumen vitae (Jņ 8,12). Es esmu pasaules gaisma; kas man seko, tas nestaigās tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu.

Lai mēs nopelnītu šo gaismu, ir jāmīl, jābūt pazemībai atzīt, ka mums vajadzīga glābšana, un kopā ar Pēteri jāsaka: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi; un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Svētais (Jņ 6,69-70). Ja patiešām mēs tā darām, ja mēs Dieva aicinājumam ļaujam ienākt mūsu sirdīs, mēs arī patiešām varēsim atkārtot, ka nestaigājam tumsībā, jo pāri pār mūsu vājībām un trūkumiem kā saule pār vētru spīd Dieva gaisma.

Mūsu ticība un mūsu kristiešu aicinājums skar mūsu eksistenci pilnībā un ne tikai daļēji. Mūsu attiecības ar Dievu neizbēgami ir pašatdeves attiecības, un tās pieprasa pilnīgu sevis atdošanu. Ticīga cilvēka attieksme nozīmē redzēt dzīvi ar visām tās dimensijām jaunā, Dieva dotā perspektīvā.

Jums, kas šodien ar mani svinat šos svētā Jāzepa svētkus, visiem ir dažādas profesijas, jūs piederat dažādām ģimenēm, ļoti dažādām tautībām, rasēm un valodām. Jūs esat ieguvuši zinības skolas solā, rūpnīcā vai birojā, jūs daudzus gadus esat strādājuši savā profesijā, jūs esat nodibinājuši profesionālās un personiskās attiecības ar saviem kolēģiem, jūs esat palīdzējuši atšķetināt kopīgās jūsu uzņēmuma un tās sabiedrības, kurā dzīvojat, problēmas.

Un tātad es jums vēlreiz atgādinu, kas tas viss nav svešs dievišķajam plānam. Jūsu cilvēciskais aicinājums ir daļa – un svarīga daļa – no jūsu dievišķā aicinājuma. Tas ir iemesls, kāpēc jums sevi jāsvētdara, palīdzot vienlaikus citu, jūsu līdzgaitnieku, svētdarīšanai, šādi svētdarot jūsu darbu un vidi: profesiju vai amatu, kas nodarbina jūsu dienas, kas jūsu cilvēciskajai personībai piešķir tās īpašo seju, kas ir jūsu veids, kā eksistēt pasaulē; mājas un ģimeni, kas ir jūsējā, valsti, kurā jūs esat piedzimuši un kuru jūs mīlat.

Darbs neizbēgami pavada cilvēka zemes dzīves gaitas. Kopā ar to parādās piepūle, spēka zudums, nogurums, sāpju un cīņas izpausmes, kas ir daļa no pašreizējās mūsu dzīves un kas ir grēka realitātes un pestīšanas nepieciešamības zīmes. Bet pats par sevi darbs nav ne nasta, ne lāsts, ne sods: tie, kas tā runā, ir slikti lasījuši Svētos Rakstus.

Ir laiks mums, kristiešiem, pietiekami skaļi pateikt, ka darbs ir Dieva dāvana, ka nav jēgas šķirot cilvēkus dažādās pēc veicamā darba iedalītās kategorijās, uzskatot dažas nodarbošanās par cēlākām nekā citas. Darbs – ikviens darbs – ir liecība par cilvēka cieņu un viņa valdīšanu pār radību. Tā ir iespēja pilnveidot savu personību, tā ir saikne, kas mūs saista ar citiem cilvēkiem, ienākumu avots ģimenes nodrošināšanai, veids, kā līdzdarboties sabiedrības uzlabošanā un visas cilvēces progresa labā.

Kristietim šīs perspektīvas paplašinās un pieaug, jo viņam darbs atklājas kā līdzdalība Dieva darbā, kas, radot cilvēku, to svētīja, viņam sakot: Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi (Rad 1,28). Un arī tāpēc, ka pats Kristus ir uzņēmies strādāt, darbs mums atklājas kā izpirkta un pestījoša realitāte. Tas nav tikai cilvēka dzīves realitāte, bet ir svētuma līdzeklis un ceļš, realitāte, kas svētdara un ko var svētdarīt.

Tātad nevajadzētu aizmirst, ka darba cieņa balstās mīlestībā. Cilvēka lielā privilēģija ir spēja mīlēt un šādā veidā iet pāri gaistošajam un pārejošajam. Cilvēks var mīlēt citas radības, paust nozīmes pilnu tu un es, un viņš var mīlēt Dievu, kas mums atver debesu durvis, mūs padara par Savas ģimenes locekļiem un ļauj vaigu vaigā sarunāties ar Viņu.

Tādēļ cilvēks nevar aprobežoties tikai ar darīšanu, ar priekšmetu ražošanu. Darbs dzimst no mīlestības, pauž mīlestību un ir pakārtots mīlestībai. Mēs pazīstam Dievu, ne tikai raugoties dabas skaistumā, bet arī caur mūsu darba un pūliņu pieredzi. Tādējādi darbs ir lūgšana, pateicība, jo mēs zinām, ka tas ir Dievs, kas mūs novietojis uz zemes, mēs zinām, ka Viņš mūs mīl un ka mēs esam Viņa apsolījumu mantinieki. Ir taisnīgi, ka mums ir teikts: Vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam (I Kor 10,31).

Profesionālais darbs ir arī apustulāts, iespēja sevi dāvāt citiem cilvēkiem, lai tiem atklātu Kristu un tos vestu pie Dieva Tēva. Tas nav nekas cits, kā Svētā Gara mīlestības ielietas sekas mūsu dvēselēs. Starp norādījumiem, ko svētais Pāvils dod efeziešiem par to, kā jāizpaužas pārmaiņām, ko viņu atgriešanās, viņu aicinājums kļūt kristiešiem radījis, mēs atrodam šos vārdus: kas zadzis, lai vairs nezog, bet labāk, lai strādā, darīdams savām rokām kaut ko labu, lai būtu iespēja palīdzēt trūkumcietējiem (Ef 4,28). Lai sevi pabarotu, cilvēkiem ir vajadzīga ne tikai maize, ko dod zeme, bet arī debesu maize, lai izgaismotu un sasildītu viņu sirdi. Tieši jūsu darbā, iniciatīvā, kas no tā izriet, jūsu sarunās, jūsu attiecībās jūs varat un jums jāīsteno šis apustulāta bauslis.

Ja mēs strādājam šajā garā, neskatoties uz visiem zemes dzīvei raksturīgajiem ierobežojumiem, mūsu dzīve būs debesu godības, šīs komūnijas ar Dievu un svētajiem, priekšnojauta, kur valdīs vienīgi mīlestība, pašatdeve, uzticība, draudzība un prieks. Savās ikdienas profesijas nodarbēs jūs atradīsiet īstu, saturīgu un vērtīgu materiālu, kas jums palīdzēs īstenot visu jūsu kristīgo dzīvi un aktualizēt žēlastību, kas mums nāk no Kristus.

Šajā Dieva priekšā īstenotajā profesionālajā uzdevumā iesaistīsies ticība, cerība un mīlestība. Darbā sastopamie notikumi, attiecības un problēmas uzturēs jūsu lūgšanu. Jūsu pūliņi, lai ikdienas nodarbošanās labi izdotos, būs iemesls nest šo kristietim būtisko krustu. Vājuma pieredze, neizdošanās, kas pavada ikkatrus cilvēka pūliņus, jums dos vairāk reālisma, vairāk pazemības, vairāk izpratnes pret citiem. Panākumi un prieki jūs mudinās pateikties un domāt, ka nedzīvojat paši sev, bet lai kalpotu Dievam un citiem.

Lai būtu derīgs, kalpo

Lai šādi dzīvotu, lai svētdarītu savu profesiju, vispirms ir labi jāstrādā ar visu nepieciešamo cilvēcisko un pārdabisko nopietnību. Kontrastam es jums vēlos atgādināt, ko stāsta viens no senajiem apokrifu evaņģēlijiem: Jēzus tēvs, kas bija galdnieks, taisīja lemešus un iejūgus. Kādu dienu – stāsts turpinās – viņam pasūtīja gultu kādai augsti stāvošai personai. Bet izrādījās, ka viens no sāniem bija īsāks par otru, un Jāzeps nezināja, ko darīt. Tad Bērns Jēzus savam tēvam teica: noliec abus koka gabalus uz zemes vienā līmenī. Un Jāzeps tā izdarīja. Jēzus piegāja pie otra gala, paņēma īsāko koku un izstiepa tikpat garu cik otru. Redzot šādu brīnumu, Jāzeps, viņa tēvs, sajūsminājās un, paņēmis Bērnu cieši savās rokās, to klāja skūpstiem, sakot: Cik es esmu laimīgs, ka Dievs man devis šo Bērnu (Bērnības evaņģēlijs, kļūdaini piedēvēts apustulim Tomam, 13. nr. In: Apokrifu evaņģēliji. Madride: A. Santos Otero, 1956.gads, 314.-315. lpp).

Jāzepam gan nevajadzēja pateikties par to, jo viņš savu darbu tā neveica. Viņš nav vieglo un brīnumaino risinājumu, bet gan neatlaidības, pūliņu un, ja tas ir nepieciešams, atjautības cilvēks. Kristietis zina, ka Dievs dara brīnumus, ka Viņš tos ir darījis pirms daudziem gadsimtiem, ka Viņš tā turpināja un ka Viņš arī tagad to turpina, jo non est abreviata manus Domini (Is 59, 1). – Dieva vara nav kļuvusi mazāka.

Bet brīnumi ir Dieva pestījošās visvarenības izpausme un nevis veids, kā labot mūsu nekompetences sekas vai sekmēt mūsu kūtrību. Brīnums, ko no jums prasa Kungs, ir būt neatlaidīgiem jūsu dievišķajā kristieša aicinājumā, svētdarīt ikdienas darbu – ar brīnumu, ar mīlestību, ko jūs ieliekat jūsu ikdienas nodarbēs, ikdienas prozu pārveidot dzejā, varonīgos pantos. Šeit jūs sagaida Dievs. Viņš sagaida, lai jūs būtu atbildīgi cilvēki, piepildīti ar kvēlu vēlēšanos veikt apustulātu un kompetenti savā darbā.

Tādēļ jūsu darbam es jums dodu devīzi: lai būtu derīgs, kalpo. Jo, lai darītu lietas, vispirms ir jāmāk tās pabeigt. Es neticu tāda cilvēka nodoma taisnumam, kurš necenšas iegūt vajadzīgo kompetenci, lai labi pildītu uzdevumus, kas viņam uzticēti. Nepietiek tikai ar gribu darīt labu: ir jāmāk arī to darīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, tad šī vēlme kļūs par rūpēm, kā izmantot adekvātus līdzekļus, lai darbus patiešām labi padarītu, sasniegtu cilvēcisku pilnību tajā, ko darām.

Bet šai cilvēciskajai kalpošanai, šīm iemaņām, ko varētu dēvēt par tehniskām, šai kompetencei darbā jābūt stiprinātai ar iezīmi, kas bija fundamentāla arī svētā Jāzepa darbā un kam jābūt ikvienam kristietim: kalpošanas garam un vēlmei strādāt citu cilvēku labumam. Svētais Jāzeps savā darbā nemeklēja pašapliecināšanās iemeslu, lai gan atdeve darba dzīvei no viņa bija izveidojusi nobriedušu un noteiktu personību. Patriarhs zināja, ka strādājot viņš pilda Dieva gribu: viņš domāja par savējiem, par Jēzu un Mariju un arī par visiem mazās Nācaretes pilsētiņas iedzīvotājiem.

Viņš bija viens no retajiem amatniekiem Nācaretē, ja ne vienīgais. Iespējams, ka namdaris, bet, kā jau tas bieži gadās mazos ciematos, viņam bija jāveic arī citi darbi: atkal jāsalabo salūzušas dzirnavas vai pirms ziemas jāsaved kārtībā tekošs jumts. Neapšaubāmi, pateicoties savam rūpīgajam darbam, viņš daudziem palīdzēja. Svētā Jāzepa profesionālās darbības mērķis bija kalpot un citu ciemata ģimeņu dzīvi darīt patīkamāku: to pavadīja smaids, mīļš vārds, kāda garāmejot pateikta piezīme, un tas atgrieza ticību un prieku tiem, kam tas bija gandrīz zudis.

Dažreiz, kad runa bija par nabadzīgākiem cilvēkiem nekā viņš pats, Jāzepam nācās samaksas vietā pieņemt kaut ko nevērtīgu, taču tas varēja citiem ļaut ar gandarījumu uzskatīt, ka viņi samaksājuši. Tomēr parasti Jāzeps prasīja samaksu saprāta robežās, ne vairāk, ne mazāk; viņš droši vien prata prasīt to, kas taisnīgi viņam pienācās, jo būt uzticīgam Dievam nenozīmē atteikties no savām tiesībām, kas patiesībā ir arī pienākumi. Jāzeps prasīja to, kas viņam pienācās, jo tie bija tā darba augļi, ar ko viņš uzturēja viņam no Dieva uzticēto ģimeni.

Vēlmei pieprasīt to, kas jums pienākas, nevajadzētu nākt no egoisma vai individuālisma. Nevar mīlēt taisnīgumu, ja nevēlas, lai arī citi no tā gūtu labumu. Tāpat arī nav taisnīgi ieslēgties ērtā reliģiozitātē un aizmirst citu vajadzības. Tas, kurš vēlas būt taisnīgs Dieva acīs, dara visu, lai taisnīgums īstenotos arī starp cilvēkiem. Un ne tikai tādēļ, lai netiktu zākāts Dieva vārds, bet arī tādēļ, ka būt par kristieti nozīmē uzņemties visu cēlo, kas atrodams cilvēciskajā. Pārfrāzējot kādu slavenu apustuļa Jāņa tekstu, varam teikt, ka tas, kurš sevi saka taisnīgu Dieva priekšā, tāds nebūdams pret citiem cilvēkiem, ir melis un viņā nav patiesības (sal. 1 Jņ 4,20).

Kā visi kristieši, kas piedzīvoja šo brīdi, es ar saviļņojumu un prieku uzņēmu svētā Jāzepa, strādnieka, liturģisko svētku iedibināšanu. Šie svētki, kas ir kā darba dievišķās vērtības kanonizācija, rāda, kā Baznīca savā kolektīvajā un publiskajā dzīvē atsaucas uz Evaņģēlija pamatpatiesībām, ko Dievs mums īpaši šajā laikmetā aicina pārdomāt.

Par to mēs jau daudz esam runājuši citos gadījumos, bet ļaujiet man no jauna uzsvērt Jāzepa, kurš nenorobežojās no saviem līdzpilsoņiem, nedz arī cēla ap sevi nevajadzīgas barjeras, dzīves dabiskumu un vienkāršību.

Tādēļ, lai gan tas varbūt dažos brīžos vai zināmās situācijās būtu noderīgi, man parasti nepatīk runāt par katoļu strādniekiem, katoļu inženieriem vai katoļu mediķiem, it kā runa būtu par kādu paveidu sugas iekšienē, it kā katoļi veidotu kādu no citiem atšķirtu mazu grupiņu. Jo tas nozīmē radīt iespaidu, ka starp kristiešiem un pārējo cilvēces daļu, ir plaisa. Es respektēju pretēju viedokli, bet es uzskatu, ka precīzāk būtu runāt par strādniekiem, kas ir katoļi, vai par katoļiem, kas ir strādnieki; inženieriem, kas ir katoļi, vai katoļiem, kas ir inženieri. Jo cilvēks, kam ir ticība un kurš strādā intelektuālu, tehnisku vai fizisku darbu, ir un jūtas vienots ar citiem, saviem līdzgaitniekiem, ar tādiem pašiem pienākumiem un tiesībām, ar to pašu vēlmi pilnveidoties, ar tām pašām slāpēm cīnīties pret tām pašām problēmām un rast risinājumu.

Katolis, kas pieņems to visu, pratīs no savas ikdienas dzīves izveidot ticības, cerības un mīlestības liecību, parastu un vienkāršu liecību, kam nav nepieciešamas pārspīlētas izpausmes. Tādējādi ar savas dzīves integritāti viņš izcels Baznīcas pastāvīgo klātbūtni pasaulē, tādēļ ka visi katoļi paši ir Baznīca, jo ar pilnām tiesībām viņi ir vienīgās Dieva tautas locekļi.

Jāzepa attiecības ar Jēzu

Jau ilgāku laiku man sagādā prieku skaitīt aizkustinošu lūgšanu svētajam Jāzepam, ko, lai sagatavotos Misei, mums piedāvā pati Baznīca: Jāzep, svētītais un laimīgais cilvēk, kam bija piešķirts redzēt un dzirdēt Dievu, ko daudzi karaļi bija gribējuši redzēt un dzirdēt un ne redzēja, ne dzirdēja; un ne tikai Viņu redzēt un Viņu dzirdēt, bet arī Viņu nest savās rokās, skūpstīt Viņu, Viņu ģērbt un rūpēties par Viņu: lūdz par mums. Šī lūgšana mums būs par ievadu pēdējai tēmai, ko es šodien pieminēšu: Jāzepa sirsnīgās attiecības ar Jēzu.

Svētajam Jāzepam Jēzus dzīve bija viņa paša aicinājuma pastāvīga atklāsme. Mēs tikko atcerējāmies šos pirmos gadus, pilnus ar ārēji pretrunīgiem apstākļiem: pagodinājums un bēgšana, Austrumu gudro diženums un silītes nabadzība, eņģeļu dziedājums un cilvēku klusēšana. Kad pienāk brīdis bērna prezentācijai templī, Jāzeps, kurš atnesis pieticīgo baložu pāri upurim, redz, kā Simeons un Anna pasludina, ka Jēzus ir Mesija: un viņa tēvs un māte brīnījās (Lk 2,33), saka svētais Lūkass. Vēlāk, kad, Marijai un Jāzepam nezinot, bērns paliek templī, tas pats evaņģēlists mums atstāsta, ka viņi sajūsminājās (Lk 2,48), viņu atrodot pēc trīs dienu meklēšanas.

Jāzeps ir pārsteigts, viņš brīnās. Pamazām Dievs viņam atklāj savus nodomus, un Jāzeps pūlas tos saprast. Kā ikviena dvēsele, kas vēlas cieši sekot Jēzum, viņš tūlīt atklāj, ka to nav iespējams darīt gausā solī, ka rutīnai nav vietas. Jo Dievs nesamierinās, ja cilvēks zināmā līmenī apstājas un atpūšas uz saviem lauriem. Dievs pieprasa aizvien vairāk, un Viņa ceļi nav mūsu cilvēciskie ceļi. Svētais Jāzeps, kā neviens cits cilvēks to vēl nebija darījis un nekad nedarīs, iemācījās atvērt savu dvēseli un sirdi un palikt nomodā, lai atpazītu Dieva brīnumus.

Bet, ja no Jēzus Jāzeps bija iemācījies dzīvot dievišķā veidā, tad es atļaušos teikt, ka cilvēciskā līmenī tas bija viņš, kurš Dieva Dēlam iemācīja daudzas lietas. Man ne īpaši patīk svētajam Jāzepam dažreiz piemērotais audžutēva apzīmējums, jo tas liek domāt, ka Jāzepa un Jēzus attiecības bija aukstas un virspusējas. Protams, mūsu ticība saka to, ka viņš nebija miesīgais tēvs, bet tā nav vienīgā tēvišķība, kas pastāv.

Mums ne tikai Jāzepam ir jādod tēva vārds, – lasām svētā Augustīna sprediķī – bet mums viņam tas jādod vēl vairāk nekā jebkuram citam. Un viņš piebilst: kādā veidā viņš bija tēvs? Viņa tēvišķība bija vēl jo dziļāka, jo tā bija šķīsta. Daži domāja, ka viņš bija mūsu Kunga Jēzus Kristus tēvs tādā pašā veidā, kā citi, kas savus bērnus rada pēc miesas un pieņem viņus ne tikai kā savas garīgās mīlestības augļus. No šejienes arī svētā Lūkasa vārdi: kā jau domāja, viņš bija Jēzus tēvs. Kāpēc viņš saka – tikai domāja? Tādēļ, ka cilvēka domas un spriedums balstās uz to, kas parasti mēdz notikt pie cilvēkiem. Jā, Kungs nav dzimis no Jāzepa sēklas, un tomēr viņa dievbijības un mīlestības dēļ Jāzepam bija dēls no Jaunavas Marijas, kas bija Dieva Dēls (Sv. Augustīns, Sermo 51, 20 (PL 38, 351)).

Jāzeps mīlēja Jēzu kā tēvs savu dēlu un rūpējās par Viņu, dodot Viņam labāko, kas bija pašam. Jāzeps rūpējās par šo Bērnu, kā viņam bija pavēlēts, un, nododot Viņam savu prasmi, no Jēzus izveidoja amatnieku. Tādēļ Nācaretes kaimiņi, runājot par Jēzu, Viņu dēvēja par faber vai faber filius (Mk 6,3; Mt 13,55), amatnieku vai amatnieka dēlu. Ar Jāzepu Jēzus bija strādājis viņa darbnīcā. Kādam bija jābūt Jāzepam un kā žēlastībai bija jādarbojas viņā, lai viņš būtu spējīgs līdz galam veikt šo uzdevumu – cilvēciskajā līmenī audzināt Dieva Dēlu?

Savās rakstura iezīmēs, savā darbā un runas veidā, Jēzum vajadzēja līdzināties Jāzepam. Savā reālismā, novērošanas spējā, veidā, kā apsēsties pie galda un dalīties maizē, vēlmē konkrēti izklāstīt mācību, par piemēru ņemot lietas no ikdienas dzīves, atainojas tas, kāda bija Jēzus bērnība un jaunība, kādas tātad bija viņa attiecības ar Jāzepu.

Nav iespējams neatzīt noslēpuma diženumu. Šis Jēzus – cilvēks, kurš runā ar konkrēta Izraēlas reģiona akcentu, kurš līdzinās amatniekam vārdā Jāzeps, patiešām ir Dieva Dēls. Un kurš gan var kaut ko iemācīt Dievam? Tomēr Viņš patiešām ir cilvēks un dzīvo normālu dzīvi: vispirms bērns, tad jauns cilvēks, kurš palīdz Jāzepa darbnīcā, un visbeidzot nobriedis vīrietis gadu pilnbriedā: Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem (Lk 2,52).

Cilvēciskā līmenī Jāzeps bija Jēzus audzinātājs – dienu pēc dienas viņš par Jēzu rūpējās ar smalkjūtīgu pieķeršanos, ar priecīgu pašaizliedzību. Vai šis nav labs iemesls, lai šo taisno cilvēku, šo svēto Patriarhu, kurā kulmināciju piedzīvo Vecās Derības ticība, uzskatītu par iekšējās dzīves skolotāju? Iekšējā dzīve nav nekas cits, kā pastāvīga un personiska saikne ar Kristu, lai mēs līdzinātos Viņam. Un Jāzeps zinās mums pastāstīt daudzas lietas par Jēzu! Tādēļ nepametiet novārtā attiecības ar viņu: Ite ad Joseph, kā to ar kādu Vecās Derības frāzi atkārtoja kristīgā tradīcija (Rad 41,55).

Iekšējās dzīves skolotājs, neatlaidīgs sava darba darītājs, Dieva uzticīgs kalps, pastāvīgās attiecībās ar Jēzu – tāds bija Jāzeps. Ite ad Joseph. No svētā Jāzepa kristietis mācās, ko nozīmē piederēt Dievam un, svētdarot pasauli, būt pilnībā starp cilvēkiem. Ejiet pie Jāzepa, un jūs satiksiet Jēzu. Ejiet pie Jāzepa, un jūs satiksiet Mariju, kura jauko Nācaretes darbnīcu vienmēr piepildīja ar mieru.