Dieva bērnu atgriešanās

Lūk, mēs esam iegājuši Gavēņa – gandarīšanas, šķīstīšanās, atgriešanās – laikā. Tas nav viegls uzdevums. Kristietība nav ērtais ceļš: nepietiek ar to, ka esam Baznīcā un ļaujam gadiem ritēt. Mūsu dzīvē, kristiešu dzīvē, svarīga ir pirmā atgriešanās – šis vienreizīgais brīdis, ko ikviens atceras, kad skaidri atklājām visu, ko mums prasa Kungs. Tomēr vēl svarīgākas, vēl grūtākas izrādās nākamās atgriešanās. Un, lai nākamās atgriešanās palīdzētu Dieva žēlastības darbībai, ir jāsaglabā dvēseles svaigums, jāpiesauc Kungs, jāmācās ieklausīties, atklāt to, kas neiet, jāprasa piedošana.

Šīs svētdienas liturģijā mēs lasām (Ps 90,15 (Mises introits)): invocabit me et ego exaudiam eum, – ja jūs piesauksiet mani, saka Kungs, es jūs paklausīšu. Pārdomājiet kādu brīdi par šīm brīnišķīgajām Dieva rūpēm par mums, Dieva, kurš vienmēr gatavs mūs uzklausīt, ik brīdi uzmanīgs pret katru cilvēka vārdu. Visos laikos – bet jo īpaši tagad, tādēļ ka mūsu sirds ir labi noskaņojusies, nolēmusi gatava šķīstīties, – Viņš klausās mūsos un Viņš neatstās novārtā satriektas un pazemotas sirds lūgšanu (Ps 50,19 (Mises introits). )

Kungs mūs uzklausa, lai iejauktos, lai ienāktu mūsu dzīvē, lai atbrīvotu mūs no ļaunā un piepildītu ar labo: eripiam eum et glorificabo eum (Ps 90,15). – Es viņu atbrīvošu un pagodināšu, Viņš saka par cilvēku. Lūk, godības cerība. Šeit atkal ir sākuma punkts iekšējai atjaunotnei, ko dēvējam par garīgo dzīvi. Šī pagodināšanas cerība nostiprina mūsu ticību un mudina mūsu mīlestību. Tādējādi darbībā tiek iesaistīti trīs teologālie tikumi, šie dievišķie tikumi, kas mūs padara līdzīgus Dievam, mūsu Tēvam.

Vai ir vēl labāks veids, kā uzsākt Gavēni? Mēs atjaunojam ticību, cerību un mīlestību, kurās ir gandarīšanas gara, vēlmes šķīstīties, avots. Gavēnis nav tikai iemesls, lai pastiprinātu mūsu mortifikācijas ārējās izpausmes; ja mēs domājam, ka gavēnis ir tikai tas, tad tā dziļā nozīme kristīgajā dzīvē mums ir paslīdējusi garām, jo, es atkārtoju, – šīs ārējās darbības ir ticības, cerības un mīlestības augļi.

Kristieša riskantā drošība

Qui habitat in adiutorio Altissimi, in protectione Dei coeli commorabitur (Ps 90,1 (Mises introits)), dzīvot Dieva aizsardzībā, dzīvot ar Dievu – tāda ir kristieša riskantā drošība. Mums jābūt patiešām pārliecinātiem, ka Dievs mūs dzird, ka Viņš ieklausās mūsos: tad mūsu sirds piepildīsies ar mieru. Tomēr dzīvot ar Dievu, tas neapšaubāmi ir risks, jo Kungs nevēlas dalīties: Viņš vēlas visu. Mazliet vairāk tuvoties Viņam nozīmē būt gatavam no jauna atgriezties, laboties, būt gatavam uzmanīgāk ieklausīties Viņa dotajās iedvesmās, svētajās vēlmēs, kam Viņš liek ieplūst mūsu dvēselēs un tās piepildīt.

Kopš mūsu pirmā apzinātā lēmuma visā pilnībā dzīvot Kristus mācību mēs noteikti esam stipri vien gājuši uz priekšu uzticības ceļā Viņa Vārdam. Un tomēr vai nav taisnība, ka paliek vēl daudz darāmā? Vai nav taisnība, ka mūsos paliek vispirms jau daudz lepnības? Bez jebkādām šaubām mums ir vajadzīga jauna atgriešanās, vēl pilnīgāka uzticība, vēl dziļāka pazemība, lai Kristus mūsos pieaugtu, mūsu egoismam ejot mazumā, jo illum oportet crescere, me autem minui (Jņ 3,30). – Viņam jāaug, bet man jāiet mazumā.

Mēs nevaram palikt uz vietas. Mums jāiet uz priekšu, uz mērķi, ko mums norādījis svētais Pāvils: ja es dzīvoju, tad vairs ne es, bet Kristus dzīvo manī (Gal 2,20). Šī līdzināšanās Kristum – un tai vajadzīgs svētums – ir augsta un cildena tiekšanās. Bet, ja mēs vēlamies būt saskaņā ar dievišķo dzīvi, kam Dievs licis dzimt mūsu dvēselē ar kristību, tad cita ceļa nav. Doties uz priekšu nozīmē pieaugt svētumā; doties atpakaļ nozīmē atteikties no kristīgās dzīves normālas attīstības. Jo šī Dieva mīlestības uguns ir jāuztur, iesakņojoties mūsu dvēselē, tai ar katru dienu jākļūst spēcīgākai. Bet uguns paliek dzīva, sadedzinot aizvien jaunus elementus. Tādēļ, ja tā nekļūst lielāka, tā pamazām izdziest.

Atminieties šos svētā Augustīna vārdus: Ja tu saki: nu jau pietiek, – tu esi pazudis. Vienmēr tiecies pēc kā vairāk, bez mitas ej uz priekšu, pastāvīgi attīsties. Nepaliec vienā vietā, neatkāpies, nenomaldies (Sv. Augustīns, Sermo 169, 15 (PL, 38, 926)).

Pašlaik Gavēnis mūs nolicis fundamentālu jautājumu priekšā: vai es pieaugu uzticībā Kristum? Ilgās pēc svētuma? Apustuliskajā dāsnumā savā ikdienas dzīvē, savā ikdienas darbā kolēģu vidū?

Lai katrs sev atbild uz šiem jautājumiem, un viņš redzēs, cik ļoti ir vajadzīga šī jaunā pārveidošanās, lai Kristus dzīvotu mūsos, lai Viņa tēls skaidri atspoguļotos mūsu uzvedībā.

Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ikdienas ņem savu krustu un seko man (Lk 9,23). To mums Jēzus saka no jauna, ausī, kā tuvam cilvēkam: ikdienas krusts. Ne tikai – piebilst svētais Hieronims – vajāšanu laikos vai tad, kad iespējama moceklība, bet katrā situācijā: darbā, domās, vārdos atteiksimies no tā, kas bijām agrāk, un apliecināsim to, kas esam tagad, jo mēs esam dzimuši no jauna Kristū (Sv. Hieronīms, Epistola 121, 3 (PL 22, 1013)).

Patiesībā šīs pārdomas nav nekas cits, kā atbalss tām, kas nāk no apustuļa Pāvila: Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas augļi ir labais, taisnīgais un patiesais. Pārbaudiet to, kas Dievam patīk (Ef 5,8-10).

Atgriešanās notiek vienā mirklī. Svēttapšana – visa mūža garumā. Dievišķā mīlestības sēkla, ko Dievs ielicis mūsu dvēselē, tiecas pieaugt, parādīt sevi darbos, nest augļus, kas katrā brīdī atbilst tam, kas ir patīkams Kungam. Tam ir nepieciešama gatavība katrā jaunā mūsu dzīves situācijā atsākt, no jauna atrast pirmās atgriešanās gaismu, impulsu. Lūk, iemesls, kādēļ mums tam jāgatavojas ar pamatīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, prasot Kungam Viņa palīdzību, lai labāk Viņu pazītu un labāk pazītu sevi. Lai no jauna atgrieztos, mums cita ceļa nav.

Īstais brīdis

Exhortamur ne in vacuum gratiam Dei recipiatis (2 Kor 6,1 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Mēs uzmundrinām jūs, lai jūs Dieva žēlastību nesaņemtu veltīgi. Patiešām, Gavēņa laikā dievišķā žēlastība varēs piepildīt mūsu dvēseles, ja vien mēs tai neaizvērsim savu sirdi. Mums jāpierāda šie labie nodomi, vēlme sevi patiesi pārveidot un nespēlēties ar Kunga žēlastību.

Man nepatīk daudz runāt par bailēm, jo kristieti vada Dieva mīlestība, kas mums atklājusies Kristū un mums māca mīlēt visus cilvēkus un visu radību; bet mums jārunā par atbildību, par nopietnību. Apustulis Pāvils mums saka: Nepievilieties, Dievs nedod sevi izsmiet (Gal 6,7).

Vajag izlemt. Nedrīkst dzīvot ar divām aizdegtām svecēm, kas, kā saka spāņu tautas paruna, ir ikvienam cilvēkam: viena domāta svētajam Miķelim, otra – velnam. Velna sveci vajag izdzēst. Mūsu dzīvei pilnībā jāsadeg, kalpojot Kungam. Ja mūsu ilgas pēc svētuma ir patiesas, ja mēs esam pietiekami paļāvīgi, lai atdotos Dieva rokās, viss būs labi. Jo Viņš no savas puses vienmēr ir gatavs mums dot savu žēlastību un jo īpaši tagad – jaunas atgriešanās un mūsu, kristiešu, dzīves uzlabošanās žēlastību.

Mēs nevaram uzskatīt Gavēni par vienkāršu periodu, liturģiskā gada ciklisku atkārtošanos. Šis brīdis ir īpašs, tā ir dievišķā palīdzība, kas jāpieņem. Jēzus mums iet garām un šodien, jau tagad, sagaida no mums lielas pārmaiņas.

Ecce nunc tempus acceptabile, ecce nunc dies salutis (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Lūk, tagad ir īstais brīdis, kas var kļūt par pestīšanas dienu. Mēs atkal dzirdam Labo ganu svilpjam un Viņa sirsnīgo saucienu: Ego vocavi te nomine tuo (Is 43,1). Viņš mūs katru sauc vārdā, ar to pašu mīļvārdiņu, ar kādu mūs sauc tie, kas mūs mīl. Nav tādu vārdu, kas spētu izteikt Jēzus maigumu pret mums.

Pārdomājiet ar mani šo Dieva mīlestības brīnumu: Dievs nāk mums pretī, Viņš gaida, Viņš nostājas ceļa malā, lai mēs nevarētu Viņu neieraudzīt. Viņš mūs sauc personīgi, runājot ar mums par mūsu lietām, kas ir arī Viņa lietas, aicinot mūsu sirdsapziņu uz iekšēju nožēlu, darot to dāsnu un ieliekot mūsu dvēselēs karstu vēlmi būt uzticīgiem, lai mēs varētu saukties par Viņa mācekļiem. Pietiek tikai uztvert šos iekšējos žēlastības aicinājumus, bieži vien tas ir mīlošs pārmetums, lai mēs saprastu, ka Viņš mūs nav aizmirsis, Viņš, kuru visu šo laiku savas paša vainas dēļ nebijām ieraudzījuši. Kristus mūs mīl ar visu neizsmeļamo maigumu, kas atrodas Viņa – Dieva – Sirdī.

Redziet, kā Viņš uzsver: Žēlastības laikā es tevi paklausīju, un pestīšanas dienā es tev palīdzēju (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Tā kā Viņš tev apsola godību, savu mīlestību un Tev to dod vajadzīgajā brīdī, un tevi aicina, tad ko tu Viņam, Kungam, dosi? Kā tu atbildēsi un arī kā es atbildēšu šai mums garām ejošā Jēzus mīlestībai?

Ecce nunc dies salutis, lūk, mūsu priekšā šī pestīšanas diena. Labā gana sauciens ir nonācis līdz mums: Ego vocavi te nomine tuo – es tevi saucu tavā vārdā. Ir jāatbild, jo mīlestība jāatmaksā ar mīlestību, viņam sakot: Ecce ego quia vocasti me (1 Sam 3,5). – tu mani sauci, lūk, es esmu. Es esmu nolēmis nelaist garām šo Gavēņa laiku, neatstājot pēdas, kā ūdens, plūstot pāri akmenim. Es ļaušu sevi caurstrāvot, pārveidot; es atgriezīšos, es no jauna pievērsīšos Kungam, Viņu mīlot tā, kā Viņš vēlas tikt mīlēts.

Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta (Mt 22,37). Kas paliek tavā sirdī, kas vēl tev liek mīlēt sevi pašu? – komentē svētais Augustīns. Kas paliek tavā dvēselē un tavā prātā? Viņš ir teicis, „Ex toto”. Totum exigit te, qui fecit te; (Sv. Augustīns, Sermo 34, 4, 7 (PL 38,212)). tas, kurš tevi radīja, pieprasa tevi pilnībā.

Pēc tāda mīlestības apliecinājuma nav cita ceļa, – vienīgi būt pārņemtiem mīlestībā uz Dievu. In omnibus exhibeamus nosmetipsos sicut Dei ministros (2 Kor 6,4 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)), visā mēs sevi apliecinām kā Dieva kalpotāji. Ja tu sevi Viņam atdod tā, kā Viņš vēlas, žēlastības darbība būs manāma tavā profesionālajā uzvedībā, tavā darbā, tavā neatlaidībā dievišķi īstenot visus cilvēciskos darbus, lielus vai mazus, jo ar Mīlestību viss iegūst jaunu dimensiju.

Bet šajā Gavēņa laikā mēs nedrīkstam aizmirst to, ka vēlme kļūt par Dieva kalpotājiem nav viegla lieta. Lai atcerētos šīs grūtības, atgriezīsimies pie apustuļa Pāvila vēstules fragmenta no šīs svētdienas Mises. Apustulis raksta: Bet, ka visā esam Dieva kalpi, mēs pierādām lielā pacietībā, bēdās, trūkumā un bailēs, šaustīšanā, cietumos, uztraukumos, darbā, negulēšanā, gavēnī, šķīstībā, zināšanā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā (2 Kor 6,4-7).

Dzīves visdažādākajās situācijās, jebkuros apstākļos mums jāizturas kā Dieva kalpiem, zinot, ka Kungs ir ar mums, ka mēs esam Viņa bērni. Mums jāapzinās šī mūsu dzīvē iestādītā dievišķā sakne un jārīkojas saskaņā ar to.

Šiem apustuļa vārdiem jūs jāpiepilda ar prieku, jo tie ir kā jūsu, kristiešu, aicinājuma kanonizācija, jūsu, kas dzīvojat pasaulē, daloties degsmē, sāpēs un priekos ar citiem cilvēkiem, jūsu līdziniekiem visā. Šis ceļš ir dievišķs! Tas, ko jums prasa Kungs, ir, lai ikvienā brīdī jūs rīkotos kā Viņa bērni un kalpi.

Bet, lai šīs ikdienišķās dzīves situācijas kļūtu par dievišķu ceļu, mums patiešām ir jāatgriežas un jāatdod sevi. Svētā Pāvila lietotie vārdi ir spēcīgi: viņš kristietim apsola grūtu, riska un pastāvīgas spriedzes pilnu dzīvi. Kā tika izkropļota kristietība, kad no tās vēlējās iztaisīt vieglu ceļu! Bet arī tiktu izkropļota patiesība, ja mēs iedomātos, ka šī dziļā un nopietnā dzīve, kur gūstam rūgto pieredzi par visām cilvēka eksistences grūtībām, ir satraukuma, nomāktības un baiļu dzīve.

Kristietis ir reālists, ar pārdabisku un cilvēcisku reālismu, kas atšķir visas dzīves nianses: sāpes un prieku, personīgās un cita cilvēka ciešanas, pārliecību un šaubas, dāsnumu un tieksmi uz egoismu. Kristietis pazīst visu un pārvar visu ar enerģiju un dvēseles spēku, ko saņem no Dieva.

Kristus kārdināšana

Gavēnis piemin četrdesmit dienas, ko Jēzus pavadīja tuksnesī kā sagatavošanos sludināšanas gadiem, kas savu kulmināciju sasniedza ar krustu un Lieldienu godību. Četrdesmit lūgšanas un gandarīšanas dienas. Un beigās – notikums, ko šodienas liturģija Svētās Mises Evaņģēlija lasījumā piedāvā mūsu meditācijai – Kristus kārdināšana (sal. Mt 4,1-11).

Noslēpuma pilna aina, ko cilvēks veltīgi mēģina izprast, – Dievs sevi pakļauj kārdinājumam, ļauj darboties Ļaunajam – bet mēs to varam pārdomāt, lūdzot Kungu mums atklāt tajā ietverto mācību.

Jēzus Kristus pakļauts kārdinājumam. Šo ainu izgaismo Baznīcas tradīcija, uzskatot, ka mūsu Kungs vēlējās, sniedzot piemēru visā, pārciest arī kārdinājuma pārbaudījumu. Tā tas bija, jo Kristus bija Pilnīgs Cilvēks, līdzīgs mums visā, izņemot grēku (sal. Ebr 4,15). Pēc četrdesmit dienu gavēņa, kad par barību varbūt bija vien zāle, saknes un mazliet ūdens, Jēzus ir izsalcis: kā ikviena radība – patiešām izsalcis. Un, kad velns Viņam piedāvā pārvērst akmeņus maizē, mūsu Kungs ne tikai atsakās no barības, ko pieprasa Viņa miesa, bet arī atvaira vēl smagāku provokāciju: izmantot savu dievišķo varu, lai, ja tā varētu teikt, atrisinātu personiskas dabas problēmu.

Jūs būsiet visos evaņģēlijos ievērojuši, ka Jēzus nedara brīnumus savās paša interesēs. Kad Viņš pārvērš ūdeni vīnā - tas ir Kānas jaunlaulātajiem (sal. Jņ 2,1-11); kad Viņš pavairo maizi un zivis - to dara, lai pabarotu izsalkušu pūli (sal. Mk 6,33-46). Bet gadiem ilgi Viņš pelna maizi ar savu darbu. Un vēlāk, ceļojot pa Izraēļa zemi, Viņš dzīvo no to palīdzības, kas Viņam seko (sal. Mt 27,55).

Svētais Jānis atstāsta, kā pēc ilgas iešanas, nonākot pie Sihāras akas, Jēzus sūta savus mācekļus uz ciematu nopirkt ēdamo. Un, kad Viņš pamana tuvojamies samarieti, Viņš tai lūdz ūdeni, jo Jēzum nebija, ar ko to iesmelt (sal. Jņ 4,4 un sekojoši). Veiktā ceļa nogurums nomāc Viņa izvārgušo ķermeni; un citu reizi, lai atgūtu spēkus, Viņš guļ (sal. Lk 8,23). Lūk, Kunga dāsnums, kurš sevi pazemojis, kurš pilnībā pieņēma cilvēka stāvokli, kurš neizmanto savu Dieva varu, lai izbēgtu no grūtībām vai pūlēm. Viņš mums māca būt spēcīgiem, mīlēt darbu, spēt novērtēt, kāds cildenums kā no cilvēciskā, tā dievišķā viedokļa piemīt sevis atdošanai.

Otrajā kārdinājumā, kad velns Viņam piedāvā mesties lejā no tempļa, Jēzus no jauna atvaira domu izmantot savu dievišķo varu savā labā. Kristus nevēlas tukšu godu, plātīšanos: Viņš netēlo cilvēcisku komēdiju, kā dara tie, kas mēģina izmantot Dievu, lai izceltu savu paša izcilumu. Nepaātrinot laika ritējumu, nesasteidzot brīnumu darīšanas brīdi, bet soli pa solim ejot smago cilvēku ceļu, liego Krusta ceļu, Jēzus Kristus grib pildīt sava Tēva gribu.

Trešajā kārdināšanā mēs redzam ko ļoti līdzīgu: Viņam piedāvā valstis, varu, slavu. Velnam ir padomā cilvēcisko ambīciju jomā veicināt to attieksmi, kāda jāizjūt tikai attiecībās ar Dievu: viņš piedāvā vieglu dzīvi tam, kurš pielūgs viņu, pielūgs elkus. Bet mūsu Kungs pavērš pielūgsmi tās vienīgajam un īstajam galamērķim – Dievam un apstiprina savu gribu kalpot: Atkāpies sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo (Mt 4,10).

Mācīsimies no šīs Jēzus attieksmes. Savas zemes dzīves laikā Viņš atteicās pat no slavas, kas Viņam pienācās, jo Viņš, kuram bija tiesības, ka pret Viņu izturas kā pret Dievu, pieņēma kalpa un verga veidolu (sal. Flp 2,6-7). Kristietis caur to var saprast, ka vienīgi Dievam pienākas viss gods un ka viņš nevar Evaņģēlija cildeno diženumu padarīt par ieroci, kas kalpotu cilvēciskām interesēm un ambīcijām.

Mācīsimies no Jēzus. Viņa attieksme, atsakoties no jebkādas cilvēciskas slavas, ir pilnīgā saskaņā ar īpašās misijas lielumu – Dieva mīļotā Dēla misiju, kurš iemiesojas, lai glābtu cilvēkus. Tā ir misija, ko Tēva pieķeršanās ieskāva ar maiguma pilnām rūpēm: Filius meus es tu, ego hodie genui te. Postula a me et dabo tibi gentes hereditatem tuam (Ps 2,7-8); tu esi mans Dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis. Prasi, un es tev došu tautas par īpašumu.

Kristietis, kas, sekojot Kristum, dzīvo šādā pilnīgā Tēva pielūgsmē, arī saņem no Kunga mīlošas saudzības apliecinājumu: Tādēļ, ka viņš man stipri pieķēries, es viņu izglābšu; es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst manu vārdu (Ps 90,14 Svētās Mises psalms).

Jēzus pateica „nē” dēmonam, tumsas valdniekam. Un tūlīt uzradās gaisma. Tad velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam (Mt 4,11). Jēzus tika galā ar pārbaudījumu. Tas bija īsts pārbaudījums, jo, kā komentē svētais Ambrozijs, Viņš nerīkojās kā Dievs, ņemot talkā savu varu (jo tādā gadījumā kāds mums būtu labums no Viņa piemēra?), bet Viņš kā cilvēks izmantoja tos līdzekļus, kas Viņam bija pieejami tāpat kā mums (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 1, 4, 20 (PL 15, 1525)).

Velns liekulīgi citē Veco Derību: Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos (Ps 90,11 Svētās Mises psalms). Bet Jēzus, atsakoties kārdināt savu Tēvu, piešķir šim Bībeles fragmentam tā īsto nozīmi. Un kā atbilde Viņa uzticībai īstajā brīdī atnāk Dieva, Viņa Tēva, sūtņi, lai Viņam kalpotu.

Ir interesanti vērot metodi, ko izmantoja sātans pret mūsu Kungu Jēzu Kristu: viņš savus argumentus ņem no Svētajiem Rakstiem, zaimojošā veidā jaukdams to nozīmi. Jēzus neļauj sevi apmānīt: Vārds, kas ir tapis miesa, labi pazīst dievišķo Vārdu - rakstītu cilvēku pestīšanai un nevis, lai viņus apmānītu un nosodītu. Mēs varam izsecināt – to, kurš ir Mīlestībā vienots ar Jēzu Kristu, nekad nepiemānīs viltīga manipulācija ar Svētajiem Rakstiem, jo viņš zina, kas raksturīgs velna manevriem: piemānīt kristieša sirdsapziņu, viltīgi argumentējot ar tiem pašiem vārdiem, ko izmanto mūžīgā Gudrība, un cenšoties gaismu pārvērst tumsā.

Mazliet pakavēsimies pie eņģeļu iesaistīšanās Jēzus dzīvē: tā mēs labāk sapratīsim viņu lomu – eņģeļu misiju – ikviena cilvēka dzīvē. Kristīgā tradīcija sargeņģeļus apraksta kā lielus draugus, ko Dievs deva katram cilvēkam kā pavadoni dzīves ceļā. Lūk, kādēļ Tradīcija mūs aicina regulāri vērsties pie viņiem un lūgt viņu palīdzību.

Piedāvājot mums pārdomāt šīs Jēzus dzīves lappuses, Baznīca mums atgādina, ka Gavēņa laikā, šajā periodā, kad mēs sevi atzīstam par grēciniekiem, apzināmies savu niecību un šķīstīšanās nepieciešamību, sava vieta ir arī priekam. Jo Gavēnis vienlaikus ir stipruma un prieka laiks: mums jāpiepildās ar drosmi, jo Kunga žēlastības mums netrūks, jo Dievs būs mums līdzās un sūtīs savus eņģeļus kā ceļabiedrus, kā apdomīgus padomdevējus visa ceļa garumā, līdzstrādniekus visos mūsu pienākumos. In manibus portabunt te, ne forte offendas ad lapidem pedem tuum (Ps 90,12. Svētās Mises psalms), turpina psalms: viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.

Ar eņģeļiem ir jāmācās veidot attiecības. Vērsies pie viņiem, saki tagad savam sargeņģelim, ka šie pārdabiskie Gavēņa ūdeņi ir skāruši ne tikai tavas dvēseles virspusi, bet dziļi iesūkušies tajā, jo tev ir satriekta sirds. Lūdz viņiem, lai viņi nes Kunga priekšā šo labo gribu, kam žēlastība ir likusi izdīgt mūsu nožēlojamībā kā lilijai uz mēslu kaudzes. Sancti Angeli custodes nostri: defendite nos in proelio, ut non pereamus in tremendo iudicio (Izvilkums no Romas misāles lūgšanas svētajam Miķelim veltītajos liturģiskajos svētkos): svētie sargeņģeļi, aizstāviet mūs cīņā, lai mēs neietu bojā briesmīgajā tiesas dienā.

Dievišķā filiācija

Kā izskaidrot šo paļāvīgo lūgšanu, šo pārliecību, ka mēs neiesim bojā cīņā? Tā ir pārliecība, kas izriet no kādas realitātes, ko es nenogurstoši apbrīnošu: mūsu dievišķās filiācijas. Šis Kungs, kurš Gavēņa laikā mums prasa atgriezties, nav tirānisks Īpašnieks, nedz arī stingrs un nepielūdzams Tiesnesis: tas ir mūsu Tēvs. Viņš runā mums par mūsu grēkiem, mūsu kļūdām, par mūsu dāsnuma nepietiekamību, bet to dara, lai mūs atbrīvotu no tā visa, lai mums apsolītu savu Draudzību un savu Mīlestību. Apziņa par mūsu dievišķo filiāciju piepilda ar prieku mūsu atgriešanos, tā mums saka – mēs atgriežamies Tēva mājās.

Dievišķā filiācija ir Opus Dei gara pamats. Visi cilvēki ir Dieva bērni. Bet sava tēva priekšā bērns var uzvesties ļoti dažādi. Mums jāpūlas kļūt par bērniem, kas cenšas apzināties, ka Kungs, vēlēdamies mūs par saviem bērniem, liek mums dzīvot Viņa mājās šeit uz zemes; mūs iekļauj Savā ģimenē; dod mums to, kas ir Viņa, un pieņem mūsējo; dāvā mums šo tuvumu, šo uzticību Viņam, kas mums liek kā maziem bērniem Viņam lūgt… neiespējamo!

Dieva bērns izturas pret Kungu kā pret Tēvu. Viņu attiecības nav verdziska pielūgsme, tīri formāla pieklājība, labas uzvedības normas, bet tās ir vaļsirdības un uzticības pilnas. Dievs nav sašutis par cilvēkiem. Dievs nenogurst no mūsu neuzticības. Mūsu Debesu Tēvs, ja vien bērns ar nožēlu vēršas pie Viņa un prasa piedošanu, piedod vienalga kādu pāridarījumu. Mūsu Kungs tādā mērā ir Tēvs, ka steidzas priekšā mūsu vēlmēm saņemt piedošanu un pirmais atvērtām rokām nāk mums pretī ar savu žēlastību.

Ticiet, ka es neko jaunu neizdomāju. Atcerieties šo līdzību, ko mums stāstīja Dieva Dēls, lai mums liktu saprast Debesu Tēva mīlestību – līdzību par pazudušo dēlu (sal. Lk 15,11 un sekojoši).

Bet tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva viņa žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to (Lk 15,20). Tie ir pašu Svēto Rakstu vārdi: viņš to noklāja ar skūpstiem. Vai ir iespējams to pateikt vēl cilvēciskāk? Vai ir vēl izteiksmīgāks veids, kā aprakstīt Dieva tēvišķīgo mīlestību pret cilvēkiem?

Mēs nevaram klusēt šī pretimnākošā Dieva priekšā. Kopā ar svēto Pāvilu mēs Viņam teiksim: Abba, Pater! (Rom 8,15). – Tēvs, mans Tēvs! Jo, lai gan Viņš ir Visuma Radītājs, Viņam nav svarīgi, ka mēs Viņu saucam iespaidīgos vārdos: Viņam ir vienaldzīgi tikt pienācīgi atzītam par valdnieku! Viņš vēlas, lai mēs Viņu saucam par Tēvu, lai mēs izbaudām šo vārdu un tas mūsu dvēseli piepilda ar prieku.

Zināmā mērā cilvēka dzīve ir kā pastāvīga atgriešanās mūsu Tēva namā caur nožēlu; tā ir sirds atgriešanās, kas nozīmē vēlmi mainīties un ciešu apņemšanos uzlabot mūsu dzīvi. Tāpēc tas izpaužas caur upuriem un sevis atdošanu. Atgriešanās Tēva namā iet caur Izlīgšanas sakramentu, kur, atzīstot savus grēkus, mēs ietērpjamies Kristū un arī kļūstam par Viņa brāļiem, Dieva ģimenes locekļiem.

Dievs mūs gaida kā līdzības tēvs ar atvērtām rokām, lai gan mēs to neesam pelnījuši. Mūsu parādam nav nozīmes: kā pazudušajam dēlam, mums tikai jāatver sava sirds, jāilgojas pēc tēva mājām, jāapbrīno un jāpriecājas par šo Dieva doto dāvanu – neskatoties uz tik daudziem trūkumiem, patiešām saukties un būt Viņa bērnam.

Kāda dīvaina spēja piemīt cilvēkam aizmirst visbrīnišķīgākās lietas un viegli pierast pie noslēpuma! Šajā Gavēņa laikā no jauna pārdomāsim par to, ka kristietis nevar būt virspusējs. Pat iegrimušam savā ikdienas darbā, citu cilvēku, savu līdzgaitnieku, vidū, aizņemtam, nodarbinātam, pastāvīgi uzvilktam, kristietim vienlaikus jābūt pilnīgi iegrimušam Dievā, jo viņš ir Dieva bērns.

Dievišķā filiācija ir priecīga realitāte, mierinošs noslēpums. Šī dievišķā filiācija piepilda visu mūsu garīgo dzīvi, jo tā mums iemāca satikties ar mūsu Debesu Tēvu, Viņu pazīt, Viņu mīlēt. Tādējādi tā piepilda ar cerību mūsu iekšējo cīņu un mums piešķir mazu bērnu paļāvīgo vienkāršību. Vēl vairāk, tieši tādēļ, ka mēs esam Dieva bērni, mēs esam aicināti ar mīlestību un apbrīnu kontemplēt visas lietas, kas nākušas no Dieva, Radītāja un Tēva, rokām. Tādējādi mēs esam kontemplatīvi pasaulē, mīlot pasauli.

Gavēņa laikā liturģija mums atgādina par Ādama grēku cilvēka dzīvē. Ādams nevēlējās būt labs Dieva bērns, viņš sacēlās pret Dievu. Bet arī mēs pastāvīgi dzirdam šīs felix culpa himnas atbalsi – laimīgā, svētlaimīgā vaina – ko visa Baznīca prieka pārpilnībā dziedās Lieldienu Vigīlijas laikā (Lieldienu slavas himna).

Bet, laikam piepildoties, Dievs Tēvs pasaulē sūtīja savu viendzimušo Dēlu, atjaunot mieru tajā, lai atpirkti no grēka adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs kļūtu par Dieva bērniem, atbrīvoti no grēka jūga, spējīgi piedalīties Svētās Trīsvienības dievišķajā dzīvē. Tādā veidā jaunajam cilvēkam, šim jaunajam potzaram, kas ir Dieva bērni (sal. Rom 6,4-5), kļuva iespējams atbrīvot no haosa visu radību, atjaunojot visas lietas Kristū (sal. Ef 1,5-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Šis tātad ir gandarīšanas laiks. Bet, kā jau mēs to redzējām, tas nav nekāds negatīvs uzdevums. Gavēnis jāizdzīvo Kristus dotajā filiācijas garā, kas pulsē mūsu dvēselē (sal. Gal 4,6). Kungs mūs aicina Viņam tuvoties, gribot būt kā Viņš: centieties līdzināties Dievam kā Viņa mīļotie bērni (Ef 5,1), pazemīgi, bet dedzīgi līdzdarbojoties dievišķajā lēmumā savienot sasisto, glābt to, kas pazudis, ienest kārtību tur, kur valdīja grēcīgā cilvēka nekārtība, vest uz patieso mērķi to, kas noklīdis, atjaunot visas radības dievišķo harmoniju.

Gavēņa liturģija dažreiz, kad mēs pārdomājam par to, ko cilvēkam nozīmē attālināšanās no Dieva, iegūst traģiskus akcentus. Bet tas nav pēdējais vārds. Pēdējo vārdu saka Dievs, un tas ir Viņa glābjošās un žēlsirdīgās mīlestības vārds, tātad mūsu dievišķās filiācijas vārds. Lūk, kādēļ šodien kopā ar svēto Jāni es atkārtoju: Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni (1 Jņ 3,1). Dieva bērni, brāļi iemiesotajam Vārdam, tam, par kuru teikts: Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma (Jņ 1,4). Gaismas bērni, gaismas brāļi – lūk, kas mēs esam. Vienīgās uguns, kas spēj aizdegt cilvēka no miesas radīto sirdi, nesēji.

Tagad, kad es apklusīšu, lai turpinātu Svēto Misi, katrs lai pārdomā to, ko prasa Kungs – kādas apņemšanās, kādus lēmumus žēlastības darbība vēlas iedvesmot viņā. Un, saprotot šīs pārdabiskās un cilvēciskās sevis atdošanas un cīņas prasības, atcerieties, ka mūsu paraugs ir Jēzus Kristus. Un ka Jēzus, būdams Dievs, pieļāva, ka tiek kārdināts, lai mūs piepildītu drosme un pārliecība par uzvaru. Jo Viņš nezaudē cīņas, un, ja mēs esam vienoti ar Viņu, mūs nekad neuzvarēs, bet mēs patiešām varēsim saukties un būt uzvarētāji: būt labi Dieva bērni.

Būsim laimīgi. Vismaz es tāds esmu. Raugoties uz savu dzīvi, izdarot sirdsapziņas izmeklēšanu, ko mums pieprasa šis liturģiskais Gavēņa laiks, es saprotu, ka man nevajadzētu tādam būt. Bet es esmu apmierināts, jo es kārtējo reizi redzu – Kungs mani meklē, Kungs aizvien ir mans Tēvs. Es zinu, ka jūs un es izlēmīgi, ar gaismu un žēlastības palīdzību atklāsim to, kas jāsadedzina, un to sadedzināsim; to, kas jāizrauj, un izrausim; to, kas jādod, un dosim.

Protams, tas nav viegls uzdevums. Bet mēs varam paļauties uz skaidru ceļvedi, uz šo brīnišķīgo realitāti, bez kuras mums nav jāiztiek un mēs nevaram iztikt: Dieva mīlestību uz mums. Ļausim Svētajam Garam darboties mūsos un mūs šķīstīt, lai mēs spētu apskaut Dieva Dēlu krustā un kopā ar Viņu augšāmcelties, jo augšāmcelšanās prieks ir sakņots krustā.

Mūsu Māte Marija, auxilium christianorum, refugium peccatorum: aizlūdz pie sava Dēla, lai Viņš mums sūta Svēto Garu, kas mūsu sirdīs atdzīvinās lēmumu noteiktiem un drošiem soļiem iet uz priekšu, ļaujot pat mūsu dvēseles dziļumos atskanēt šim aicinājumam, kas piepildīja ar prieku vienu no pirmajiem kristiešu mocekļiem: veni ad Patrem (Sv. Ignācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7, 2 (PG 5, 694)), nāc, atgriezies pie sava Tēva, kas tevi gaida.