Kristus klātesošs kristiešos

Kristus dzīvo. Tāda ir lielā patiesība, kas mūsu ticībai piešķir tās saturu. Jēzus, kas nomira pie krusta, ir augšāmcēlies; Viņš uzvarēja nāvi, tumsas, sāpju un baiļu varu. „Nebīstieties,” sauc eņģelis sievietēm, kas dodas uz kapu, „nebīstieties. Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies. Viņa šeit nav” (Mk 16,6 (Lieldienu svētdienas Svētās Mises evaņģēlijs)). Haec est dies quam fecit Dominus, exultemus et laetemur in ea; šī ir diena, kuru Kungs ir devis: priecāsimies par to un līksmosim (Ps 117,24 (Šīs pašas Mises graduālis)).

Lieldienu laiks ir prieka laiks. Tas nav prieks, kas aprobežojas tikai ar šo liturģiskā gada periodu, bet iepriecina kristieša sirdi ik brīdi. Jo Kristus dzīvo, Kristus nav kāds, kas tikai gājis garām, kas pastāvējis tikai kādā noteiktā laikā un tad aizgājis, mums atstājot atmiņas un apbrīnojamu piemēru.

Nē, Kristus dzīvo. Jēzus ir Emanuēls – Dievs ir ar mums. Viņa augšāmcelšanās atklāj, ka Dievs savējos nepamet. „Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu (Is 49,14-15).”, Viņš bija solījis. Un Viņš solījumu izpildīja. Dieva prieks vēl aizvien ir būt kopā ar cilvēku bērniem (sal. Sak 8, 31).Kristus dzīvo savā Baznīcā. Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja Es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, Es sūtīšu Viņu pie jums (Jņ 16,7). Tādi bija Dieva nodomi – pie Krusta mirdams, Jēzus mums deva Patiesības un Dzīvības garu. Kristus paliek savā Baznīcā - viņas sakramentos, liturģijā, sludināšanā, visā tās darbībā.

Īpašā veidā Kristus paliek klātesošs mūsu vidū, ikdienas atdodot sevi Euharistijā. Tādēļ Mise ir kristīgās dzīves centrs un avots. Katrā Misē Kristus ir vienmēr visā pilnībā klātesošs, Galva un Miesa. Per Ipsum, et cum Ipso, et in Ipso. Jo Kristus ir Ceļš, Vidutājs, Viņā mēs atrodam visu; ārpus Viņa mūsu dzīve paliek tukša. Jēzū Kristū un Viņa pamācīti, mēs uzdrīkstamies teikt – audemus dicere – Pater noster, Tēvs mūsu. Debesu un zemes Kungu mēs uzdrošināmies saukt par Tēvu.

Dzīvā Jēzus klātbūtne Viņa svētajā Hostijā ir viņa klātbūtnes pasaulē garantija, avots un piepildījums.

Kristus dzīvo kristietī. Ticība mums saka, ka cilvēks žēlastības stāvoklī ir dievišķots. Mēs esam vīrieši un sievietes, nevis eņģeļi. Būtnes ar miesu un asinīm, ar sirdi un kaislībām, skumjām un priekiem. Bet dievišķošana notiek visā cilvēkā kā godības pilnās augšāmcelšanās priekšnojausma. Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais starp mirušajiem. Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku mirušo augšāmcelšanās. Jo kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū (1 Kor 15,20-22 (pareizi ir 22, nevis 21 kā spāņu tekstā)).

Kristus dzīve ir mūsu dzīve, kā Viņš bija apsolījis saviem mācekļiem savu Pēdējo Vakariņu dienā: „Kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim” (Jņ 14, 23). Tātad kristietim ir jādzīvo saskaņā ar Kristus dzīvi, padarot par savām Kristus izjūtas tā, lai kopā ar svēto Pāvilu varētu izsaukties: non vivo ego, vivit vero in me Christus (Gal 2,20); un ja es dzīvoju, tad ne jau es, bet manī dzīvo Kristus.

Jēzus Kristus - kristīgās dzīves pamats

Es vēlējos, lai arī īsumā, atgādināt dažus aspektus no Kristus pašreizējās eksistences – Iesus Christus heri et hodie; ipse et in saecula (Ebr 13,8). –, jo šeit ir visas kristīgās dzīves pamats. Ja mēs paraugāmies sev apkārt un pārdomājam cilvēces vēstures gaitu, mēs pamanām progresu un uzlabojumus. Zinātne cilvēkam ir sniegusi lielāku apziņu par viņa varu. Tehnoloģijas daudz spēcīgāk nekā pagātnē valda pār dabu, un, pateicoties tām, cilvēce sapņo sasniegt vēl lielāku kultūras, materiālo labumu un vienotības līmeni.

Daži varbūt slieksies precizēt šo attīstību, atgādinot, ka arī šodien cilvēki cieš no netaisnības un kariem, kas ir pat briesmīgāki nekā agrākie. Viņi nekļūdās. Bet tomēr pāri visām šīm pārdomām es vēlētos atgādināt, ka reliģiskajā jomā cilvēks paliek cilvēks un Dievs paliek Dievs. Šajā jomā progresa virsotne jau ir sasniegta - tas ir Kristus, alfa un omega, sākums un gals (sal. Atkl 21,6).

Garīgajā dzīvē nav jauna laikmeta, uz ko būtu jātiecas. Kristū, kurš ir miris, augšāmcēlies, kurš dzīvo un paliek uz mūžiem, viss ir dots. Bet ticībā mums ar Viņu jāvienojas, ļaujot viņa dzīvei atklāties mūsos, lai varētu teikt, ka ikviens kristietis ir ne vairs alter Christus, bet ipse Christus, pats Kristus!

Instaurare omnia in Christo – tāda ir devīze, ko Efezas kristiešiem dod svētais Pāvils (Ef 1,10); visas lietas sakārtot Jēzus garā, Kristu nolikt visu lietu centrā. Si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum (Jņ 12,32); un es, kad tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis. Ar savu iemiesošanos, ar savu darba dzīvi Nācaretē, ar savu sludināšanu un brīnumiem Jūdejas un Galilejas zemē, ar savu nāvi pie Krusta, ar savu augšāmcelšanos, Kristus ir visa radītā centrs, ikvienas radības pirmdzimtais un Kungs.

Mūsu, kristiešu misija, ir sludināt šo Kristus Valstību, mūsu vārdos un darbos vēstīt par to. Kungs vēlas, lai viņa ļaudis būtu klātesoši visās zemes krustcelēs. Dažus viņš aicina tuksnesī, aicina nerūpēties par sabiedrības izmaiņām, lai viņi citiem atgādinātu par to, ka Dievs pastāv. Citiem viņš uztic priesterisko kalpojumu. Bet Viņš grib, lai lielākā daļa viņējo paliktu pasaulē pie šīs zemes nodarbēm. Līdz ar to šiem kristiešiem jāienes Kristus visās vidēs, kur strādā cilvēks: rūpnīcā, laboratorijā, uz lauka, amatnieka darbnīcā, lielpilsētu ielās un kalnu takās.

Šajā sakarā man patīk pieminēt Jēzus sarunu ar Emausas mācekļiem. Jēzus iet blakām šiem diviem cilvēkiem, kas gandrīz zaudējuši jebkādu cerību un viņiem liekas, ka dzīve zaudējusi jēgu. Viņš saprot viņu sāpes, ienāk viņu sirdīs un dāvā kaut nedaudz no tās dzīvības, ko nes pats Sevī.

Kad viņi sasniedz šo ciematu, Jēzus rāda, ka vēlas turpināt savu ceļu, bet abi mācekļi viņu aiztur un gandrīz ar varu piespiež palikt kopā ar viņiem. Viņi atpazīst Jēzu pēc tam, kad Viņš lauž maizi: „Kungs bija ar mums,” viņi izsaucas. Un viņi teica viens otram: vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus? (Lk 24,32). Katram kristietim vajag padarīt Kristu klātesošu cilvēku vidū; viņam jārīkojas tā, lai tie ar ko viņš satiekas, sajustu bonus odor Christi (sal. 2 Kor 2,15), Kristus labo smaržu; viņam jārīkojas tā, lai caur mācekļa rīcību varētu atklāt Skolotāja seju.

Kristietis zina, ka ar kristību ir uzpotēts Kristum, ar iestiprināšanu spējīgs cīnīties par Kristu, ar līdzdalību Kristus karaliskajā, pravietiskajā un priesteriskajā funkcijā aicināts darboties pasaulē un caur Euharistiju, vienotības un mīlestības sakramentu, ir kļuvis viens ar Kristu. Tādēļ kā Kristum viņam jādzīvo citu cilvēku priekšā, uz ikvienu un uz visu cilvēci raugoties ar mīlestību.

Ticība mums palīdz Kristū atpazīt Dievu, redzēt mūsu Glābēju, pielīdzināties Viņam, darboties, kā Viņš darbojies. Pēc tam, kad Viņš apustulim Tomam parādot savas brūces kliedē viņa šaubas, Augšāmceltais iesaucas: „Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši (Jņ 20,29).” Šeit – skaidro svētais Gregors Lielais – īpašā veidā tiek runāts par mums, jo garīgi mums pieder Tas, ko neesam miesīgi redzējuši. Runa ir par mums, bet tikai tad, ja mūsu darbi ir saskaņā ar mūsu ticību. Vienīgi tas patiesi tic, kas savos darbos pilda to, kam tic. Tādēļ par tiem, kam no ticības ir tikai vārdi, svētais Pāvils teicis: tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 26, 9, (PL 76, 1202). )

Kristū nav iespējams atdalīt Viņa kā Dieva - Cilvēka būtību no Viņa Pestītāja sūtības. Vārds ir kļuvis miesa un nācis uz zemes ut omnes homines salvi fiant (sal. 1 Tim 2,4), lai visi cilvēki būtu atpestīti. Ar mūsu nepilnībām un personiskajiem ierobežojumiem mēs esam cits Kristus, pats Kristus un arī mēs esam aicināti kalpot visiem cilvēkiem.

Vajadzīgs, lai nepārtraukti atskanētu šis bauslis, kas gadsimtiem cauri saglabājas jauns. Svētais Jānis raksta: „Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet veco bausli, kas bija jauns no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko dzirdējāt. Un es rakstu jums atkal jaunu bausli, kas patiess viņā un jūsos, jo tumsība pagājusi un patiesā gaisma jau spīd. Kas saka, ka viņš ir gaismā, bet ienīst savu brāli, tas vēl aizvien ir tumsībā. Kas savu brāli mīl, paliek gaismā, un viņš neklūp” (1 Jņ 2,7-10).

Mūsu Kungs ir nācis visiem cilvēkiem nest mieru, labo vēsti, dzīvību. Ne tikai bagātajiem, ne tikai nabagajiem. Ne tikai gudrajiem, ne tikai vientiesīgajiem. Visiem. Mums visiem, kas esam brāļi, jo esam viena Tēva – Dieva – bērni. Ir tikai viena rase, Dieva bērnu rase. Ir tikai viena krāsa, Dieva bērnu krāsa. Un ir tikai viena valoda, – tā, kas uzrunā sirdi un garu un kas bez vārdiem mums liek pazīt Dievu un mīlēt citam citu.

Kristus dzīves apcere

Šo Kristus mīlestību katram no mums ir jācenšas īstenot savā paša dzīvē. Bet, lai būtu par ipse Christus, sevi jāsaredz Viņā. Nepietiek ar vispārīgu ideju par Jēzus garu; no Jēzus vēl vajag mācīties izturēšanās detaļas un attieksmi. Un it sevišķi jāapcer viņa zemes gaitas, atstātās pēdas, lai no turienes smeltu spēku, gaismu, nosvērtību, mieru.

Ja kādu mīl, tad vēlas iepazīt visas viņa dzīves un rakstura detaļas tā, lai līdzinātos viņam. Tādēļ mums ir jāmeditē Jēzus dzīve no pašas piedzimšanas silītē līdz viņa nāvei un augšāmcelšanai. Pirmajos savos priestera darba gados man bija paradums dāvāt Evaņģēliju vai grāmatas, kas stāsta par Jēzus dzīvi. Jo mums tā ir labi jāpazīst, lai tā visa ir mums prātā un sirdī, lai jebkurā brīdī bez grāmatas palīdzības, aizverot acis, mēs to varētu redzēt kā filmā; lai jebkurā situācijā Kunga vārdi un darbi būtu mūsu atmiņā.

Šādi mēs jutīsimies iekļauti Viņa dzīvē. Patiešām nepietiek tikai domāt par Jēzu, iedomāties Viņa dzīves ainas. Mums tajā jāpiedalās pilnībā, jākļūst par tās personāžiem. Mums jāseko Kristum tikpat tuvu, kā to darīja Svētā Marija, Viņa Māte, kā divpadsmit apustuļi, kā svētās sievietes un ap Viņu salasījušies pūļi. Ja mēs rīkosimies šādi, ja mēs neliksim šķēršļus, Kristus vārdi ietieksies mūsu dvēseles dziļumos un mūs pārveidos. Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis (Ebr 4,12).

Ja vēlamies citus vest pie Kunga, mums jāvēršas pie Evaņģēlija un jāmeditē Kristus mīlestība. Mēs varētu apstāties pie galvenajām Ciešanu ainām, jo, kā saka Viņš pats: „Nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15,13). Taču mums galu galā jāpārdomā arī pārējā viņa dzīve, veids, kā viņš parasti izturējās pret tiem, ko satika.

Lai, līdz cilvēkiem nonāktu Viņa pestīšanas mācība un tiem atklātos Dieva mīlestība, Kristus – pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks – rīkojās vienlaikus cilvēciski un dievišķi. Dievs nokāpj līdz cilvēka līmenim, Viņš pilnībā pieņem mūsu dabu, izņemot grēku.

Es izjūtu dziļu prieku domājot par to, ka Kristus ir vēlējies būt pilnībā cilvēks un pieņemt mūsu miesu. Mani aizkustina šis brīnums: Dievs, kurš mīl ar cilvēka sirdi.

Starp tik daudzām ainām, ko mums atstāsta evaņģēlisti, pakavēsimies pārdomās pie tām, kas runā par Jēzus attieksmi pret divpadsmit mācekļiem. Apustulis Jānis, kurš savā evaņģēlijā ielicis veselas dzīves pieredzi, šo pirmo sarunu atstāsta kā burvīgu brīdi, ko nav iespējams aizmirst: Rabbi (kas tulkojumā nozīmē: Mācītāj), kur Tu mājo? Viņš tiem sacīja: nāciet un redziet. Tad tie gāja un redzēja kur Viņš mājo, un palika tanī dienā pie Viņa (Jņ 1,38-39).

Dievišķs un cilvēcisks dialogs, kas pārveidoja Jāņa, Andreja, Pētera, Jēkaba un tik daudzu citu dzīves un sagatavoja viņu sirdis ieklausīties Jēzus varenajos vārdos pie Galilejas jūras. Bet Jēzus, staigādams gar Galilejas jūru, redzēja divus brāļus: Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, un Andreju, tā brāli, izmetam tīklus jūrā, jo viņi bija zvejnieki. Un Viņš tiem sacīja: Sekojiet Man, un Es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem. Un viņi tūdaļ atstāja tīklus un gāja Viņam līdz (Mt 4,18-20).

Trīs nākamos gadus Jēzus dzīvo savu mācekļu vidū; Viņš tos pazīst, Viņš atbild uz viņu jautājumiem, Viņš kliedē viņu šaubas. Viņš ir Rabbi, Mācītājs, kas runā ar autoritāti, Dieva sūtīts Mesija. Bet Viņš ir arī pieejams un tuvs. Kādu dienu Jēzus noiet malā, lai lūgtos; mācekļi atrodas netālu un varbūt pat skatās uz Viņu, mēģinot uzminēt viņa izrunātos vārdus. Kad Jēzus ir atgriezies, viens no viņiem prasa: „Domine doce nos orare, sicut docuit et Ioannes discipulos suos; iemāci mums lūgties, tāpat kā Jānis iemācīja saviem mācekļiem”. Un Jēzus viņiem atbild: Kad jūs lūdzat, sakiet: Tēvs, svētīts, lai top Tavs vārds! (Lk 11,1-2).

Ar Dieva autoritāti un cilvēka mīlestību Kungs tāpat sagaida apustuļus, kas pārsteigti par savas pirmās misijas augļiem Viņam stāsta par pirmajiem sava apustulāta panākumiem: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūšaties drusku (Mk 6,31).

Ļoti līdzīga aina notiek Jēzus zemes dzīves beigās, īsi pirms Debeskāpšanas. Bet rīta ausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas Jēzus. Tad Jēzus viņiem sacīja: „Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Viņš, kas ir jautājis kā cilvēks, tālāk runā kā Dievs: „Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet”. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: „Tas ir Kungs!”

Un Dievs viņus sagaida krastā. Kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi. Jēzus saka viņiem: „Atnesiet no tām zivīm, ko jūs tagad ieguvāt”. Tad Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simts piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. Jēzus saka viņiem: „Nāciet un ēdiet!” Un neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās Viņam jautāt: kas tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod viņiem, un tāpat arī zivi (Jņ 21,4-13).

Šo smalkjūtību un maigumu Jēzus neizrāda tikai nelielai mācekļu saujiņai, bet gan visiem: svētajām sievietēm, Sinedrija pārstāvjiem, kā Nikodēmam, tādam muitniekam kā Zahejs, slimiem un veseliem, likuma zinātājiem un pagāniem, katram personīgi un veselam pūlim.

Evaņģēliji mums stāsta, ka Jēzum nebija, kur nolikt galvu, bet tie mums saka arī, ka Viņam bija dārgi un uzticami draugi, vienmēr gatavi uzņemt pie sevis. Evaņģēliji mums arī runā par viņa līdzjūtību pret slimiem, par sāpēm, kādas Viņš sajuta neizglītoto un maldos esošo dēļ, par Viņa nepatiku pret liekulību. Jēzus apraud Lācara nāvi, sadusmojas pret tirgotājiem, kuri apgāna templi un ļauj savai sirdij tikt aizkustinātai Naimas atraitnes ciešanu priekšā.

Katrs no šiem cilvēciskajiem žestiem, ir arī Dieva žests. Jo Viņā mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība (Kol 2,9). Kristus ir Dievs, kas kļuvis cilvēks, pilnīgs cilvēks, pilnībā cilvēks. Un caur cilvēcisko Viņš mums atklāj dievišķo.

Atceroties Kristus cilvēcisko smalkjūtību, ka Viņš velta savu dzīvi kalpojot citiem, mēs ne tikai aprakstām kādu iespējamu rīcības veidu. Mēs atklājam Dievu. Viss, ko dara Kristus, iegūst transcendentu nozīmi - tas mums palīdz atklāt Dieva eksistences veidu, aicina ticēt šī Dieva, kas mūs ir radījis un vēlas ievest savas paša dzīves dziļumos, mīlestībai. Garajā lūgšanā, ko saglabājis evaņģēlists Jānis, Jēzus izsaucas: „Es Tavu vārdu atklāju cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules devi. Viņi bija Tavi, un Tu devi tos Man, un viņi turēja Tavus vārdus. Tagad viņi atzina, ka viss, ko Tu Man devi, no tevis ir.” (Jņ 17,6-7).

Tādēļ Jēzus attiecības ar cilvēkiem nepaliek tikai vārdu vai virspusējas izturēšanās līmenī. Jēzus pret cilvēku izturas nopietni un vēlas tam atklāt viņa paša dzīves dievišķo jēgu. Jēzus prot būt prasīgs, prot nolikt cilvēku viņa pienākumu priekšā un tos, kuri ieklausās Viņā, izvest no ērtības un vienveidības, lai viņi iepazītu trīskārt svēto Dievu. Tomēr izsalkums un sāpes Jēzu aizkustina mazāk par nezināšanu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos (Mk 6,34).

Pielietojums mūsu ikdienas dzīvei

Mēs pāršķirstījām dažas Evaņģēlija lappuses, lai apcerētu Jēzu viņa attiecībās ar cilvēkiem un mācītos nest Viņu cilvēkiem, jo arī mēs paši esam Kristus. Pielietosim šo mācību savā ikdienas dzīvē, mūsu katra dzīvē. Jo parastā un ikdienas dzīve, tā, ko cilvēks dzīvo līdzpilsoņu, savu līdzinieku vidū, nav vienmuļa lieta bez nozīmes. Kungs ir gribējis, lai tieši šīs dzīves apstākļos vairums no viņa bērniem sevi svētdarītu.

Ir svarīgi bez mitas atgādināt, ka Jēzus nav vērsies pie kādas priviliģēto grupas, bet Viņš ir nācis mums atklāt Dieva vispārējo mīlestību. Visi cilvēki ir Dieva mīlēti, un Viņš no visiem sagaida viņu mīlestību – no visiem, lai kādi nebūtu viņu personiskie apstākļi, stāvoklis sabiedrībā, profesija vai amats. Parastā un ikdienas dzīve nav mazvērtīga - visi zemes ceļi var būt par iemeslu satikt Kristu, Kurš mūs aicina pielīdzināties Viņam, lai tur, kur esam, mēs piepildītu Viņa dievišķo misiju.

Dievs mūs aicina caur ikdienas dzīves notikumiem, caur to cilvēku ciešanām un priekiem, ar kuriem dzīvojam, caur mūsu kolēģu cilvēciskajām pūlēm un ģimenes dzīves sīkajiem notikumiem. Dievs mūs aicina arī caur lielām problēmām, konfliktiem un uzdevumiem, kas ir ikviena vēstures laikmeta sastāvdaļa un lielā cilvēces daļā raisa pūliņus un cerību.

Varam labi saprast to cilvēku nepacietību, iekšējo nemieru, satrauktās ilgas, kuri ar savu dabiski kristīgo dvēseli (sal. Tertuliāns, Apologeticum, 17 (PL 1, 375)), nevar samierināties ar personisku un sabiedrisku netaisnību uz ko spējīga cilvēka sirds. Tik daudzus gadsimtus cilvēki aizvadījuši kopā šajā pasaulē un vēl aizvien tik daudz naida, iznīcības, fanātisma to skatienā, kuri nevēlas redzēt un to sirdīs, kuri nevēlas mīlēt.

Zemes labumi ir sadalīti dažu starpā; kultūras bagātības ieslēgtas krātuvēs. Un ārpusē –maizes un izglītības bads. Un cilvēku dzīvības, kaut arī svētas, jo nāk no Dieva, tiek uzskatītas vien par parastām lietām, par statistiskas datiem. Es saprotu un ņemu dalību šajā nepacietībā, kas man liek pacelt acis uz Kristu, šo Kristu, kurš nemitīgi mūs aicina īstenot jauno mīlestības bausli.

Visas situācijas, ar ko sastapsimies mūsu dzīves laikā, ir dievišķi vēstījumi, kas mums prasīs mīlestības atbildi, sevis atdošanu citiem. Bet kad Cilvēka Dēls nāks Savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis. Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis? Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši (Mt 25,31-40).

Ir jāatpazīst Kristus, kurš nāk mūs satikt mūsu brāļos cilvēkos. Neviena cilvēka dzīvi nevar skatīt izolēti, jo tā ir savīta kopā ar citām dzīvēm. Neviens nav atsevišķs pants, mēs visi esam vienas dievišķās poēmas daļa, ko Dievs raksta ar mūsu brīvības līdzdalību.

Kristus dedzībai nekas nevar būt svešs. Ja mēs meklējam teoloģiskos dziļumus, tas nozīmē, ja neapstājamies pie funkcionālas klasifikācijas, bet pārdomājam ar zinātnisku precizitāti, mēs nevaram teikt, ka ir labas, cēlas vai pat vienaldzīgas realitātes/lietas, kas būtu vienīgi laicīgas. Tā tas ir kopš brīža, kad Dieva Vārds uzcēla savu mājokli starp cilvēku bērniem, kopš Viņš bija izsalcis un izslāpis, strādājis ar savām rokām, kopš Viņš iepazina draudzību un paklausību, izjuta sāpes un piedzīvoja nāvi. Jo Kristū Viņam labpatika, ka visa pilnība mājotu Viņā. Lai caur Viņu visu izlīdzinātu ar sevi, nodibinot ar savām krusta asinīm mieru gan to starpā, kas ir virs zemes, gan debesīs (Kol 1,19-20).

Mums jāmīl pasaule, darbs, cilvēciskās realitātes, jo pasaule ir laba. Tas ir Ādama grēks, kas izjauca radības dievišķo harmoniju. Bet Dievs Tēvs ir sūtījis savu vienīgo Dēlu, lai atjaunotu šo mieru, lai mēs, kļūstot par Viņa pieņemtajiem bērniem, spētu atbrīvot radību no nekārtības un samierinātu visas lietas ar Dievu.

Katra cilvēciskā situācija ir neatkārtojama; katra ir unikāla aicinājuma auglis, kas jādzīvo piesātināti un kurā jātiek īstenotam Kristus garam. Tādējādi, kristīgi dzīvojot citu vidū ikdienišķu, bet ar mūsu ticību saskaņotu dzīvi, mēs būsim Kristus, klātesošs starp cilvēkiem.

Pārdomājot par misijas, uz ko mūs aicina Dievs, augsto godu, cilvēka dvēseli, iespējams, var pārņemt augstprātība, iedomība. Tas ir melīgs priekšstats par kristīgo aicinājumu, kas padara aklus, kas liek aizmirst, ka esam radīti no māla, ka esam putekļi un niecība, ka ļaunums ir ne tikai pasaulē ap mums, bet ka tas ir arī mūsos, ka tas atrodas pašā mūsu sirdī un mūs padara spējīgus uz zemiskumu un egoismu. Vienīgi Dieva žēlastība ir droša klints. Mēs esam smiltis, plūstošās smiltis.

Ja pārskatām cilvēku vēsturi vai ja analizējam pašreizējo pasaules stāvokli, mēs ar sāpēm varam ieraudzīt, ka vēl pēc divdesmit gadsimtiem ir tik maz cilvēku, kas saucas par kristiešiem, un ka tie, kas greznojas ar šo vārdu, tik bieži ir neuzticīgi savam aicinājumam. Pirms dažiem gadiem kāds cilvēks ar labu sirdi, bet neticīgs, man izklāja priekšā pasaules karti, sakot: „Lūk, Kristus neveiksme! Jau tik daudzus gadsimtus Viņš mēģina ielikt savu mācību cilvēku dvēselēs un redziet iznākumu: kristiešu nav”.

Cilvēku, kas domā šādi, netrūkst arī mūsdienās. Bet Kristus nav piedzīvojis neveiksmi - Viņa vārds un dzīve pastāvīgi baro pasauli. Kristus darbs, uzdevums, ko Viņam Tēvs uzticēja, tiek īstenots: Viņa spēks iet cauri vēsturei, tajā ienesot patieso dzīvību, bet kad Viņam viss būs pakļauts, tad arī Dēls pats pakļausies Viņam, kas Tam visu pakļāva, lai visā viss būtu Dievs (1 Kor 15,28).

Tajā darbā, ko Viņš veic pasaulē, Dievs ir gribējis mūs redzēt par saviem līdzstrādniekiem: Viņš vēlējās uzņemties no mūsu brīvības izrietošo risku. Mani līdz dvēseles dziļumiem aizkustina Jēzus kā jaundzimis bērniņš Betlēmē - nespēcīga, neaizsargāta bērna attēls, kas nav spējīgs pat uz visniecīgāko aizstāvēšanos. Dievs nodod sevi cilvēku rokās, tuvojas un pazemina sevi līdz mūsu līmenim.

Kurš, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu (Flp 2,6-7). Dievs nolaižas līdz mūsu brīvības, mūsu nepilnības, mūsu niecības līmenim. Viņš piekrīt, ka dievišķie dārgumi tiek turēti māla traukos, lai, sajaucot Viņa dievišķo spēku ar mūsu cilvēciskajām nepilnībām, mēs Viņu atklātu citiem.

Grēka pieredzei nevajadzētu mūsos iesēt šaubas par mūsu misiju. Protams, ir iespējams, ka mūsu grēku dēļ ir grūti mūsos saredzēt Kristu. Tāpēc mums jācīnās ar saviem pašu trūkumiem, jātiecas pēc šķīstīšanās, vienlaikus zinot, ka Dievs mums nav apsolījis pilnīgu uzvaru pār šīs dzīves ļaunumu, bet Viņš pieprasa no mums cīņu. Sufficit tibi gratia mea (2 Kor 12,9), tev pietiek ar manu žēlastību, Dievs atbildēja Pāvilam, kad tas lūdza viņu atbrīvot no pazemojošā dzeloņa miesā.

Dieva spēks atklājas mūsu nespēkā: Viņš mūs pamudina cīnīties, apkarot mūsu trūkumus, lai gan mēs zinām, ka pilnībā šajā zemes dzīvē nekad neuzvarēsim. Kristīgi dzīvot nozīmē nepārtraukti sākt un atsākt no jauna, atjaunoties ik dienas.

Kristus augšāmceļas mūsos, ja mēs esam līdzdalīgi Viņa Krustā un Nāvē. Mums jāmīl Krusts, sevis atdošana, mortifikācija. Kristiešu optimisms nav salkans. Tā arī nav cilvēciska paļāvība, ka viss izdosies. Tas ir optimisms, kam saknes iesniedzas brīvības apziņā un ticībā žēlastībai; tas ir optimisms, kas mums liek daudz prasīt pašiem no sevis, piespiež atbildēt uz Dieva aicinājumu.

Šādā veidā, neskatoties uz mūsu niecību, bet drīzāk caur to, caur mūsu dzīvi kā cilvēkiem, kas veidoti no miesas un māliem, Kristus atklāj sevi. Tas ir mūsu pūliņos kļūt labākiem, dzīvot mīlestībā, kas tiecas pēc skaidrības, centienos valdīt pār savu egoismu, atdot sevi pilnībā citiem un mūsu eksistenci padarīt par pastāvīgu kalpojumu.

Es negribētu nobeigt bez šīm pēdējām pārdomām. Nodrošinot Kristus klātbūtni cilvēku vidū, pašam esot par ipse Christus, kristietis cenšas ne tikai darboties ar mīlestību, bet arī caur šo savu cilvēcisko mīlestību, darīt pazīstamu Dieva mīlestību.

Jēzus visu savu dzīvi izprata kā šīs mīlestības atklāsmi: „Filip”, Viņš atbildēja vienam no saviem mācekļiem, „kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ 14,9). Sekojot šai mācībai, un tādēļ, ka viņi ir iepazinuši Dieva mīlestību, Jānis aicina kristiešus to parādīt viņu darbos: Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu.

Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība. Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu viendzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Tanī pastāv mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem. Mīļie, ja Dievs mūs tā mīlējis, tad arī mums vajag vienam otru mīlēt (1 Jņ, 4,7-11).

Tātad mūsu ticībai ir jābūt dzīvai, tai mūs jāmudina patiešām ticēt Dievam un uzturēt ar Viņu pastāvīgu dialogu. Kristīgai dzīvei jābūt nepārtrauktas lūgšanas dzīvei: mums jācenšas būt Dieva klātbūtnē no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Kristietis nekad nav vientuļš cilvēks, jo viņš atrodas pastāvīgā saiknē ar Dievu, kurš ir līdzās mums un debesīs.

„Sine intermissione orate, lūdziet Dievu bez mitēšanās” (1 Tes 5,17), pavēl apustulis Pāvils. Atminoties šo apustuļa bausli, Klements no Aleksandrijas raksta: „Mums ir pavēlēts slavēt un godināt Vārdu par kuru mēs zinām, ka Viņš ir glābējs un karalis; un caur Viņu arī Tēvs, bet ne jau izvēlētās dienās, kā to dara citi, bet gan pastāvīgi visas mūsu dzīves garumā un visos iespējamos veidos.” (Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7, 35 (PG 9, 450)).

Ikdienas nodarbēs, brīdī, kad jāuzveic tieksmes uz egoismu, kad izjūtam prieku no draudzības ar citiem cilvēkiem, kristietim ir jāatrod Dievs. Caur Kristu un Svētajā Garā kristietis nokļūst Dieva Tēva tuvumā un veic savu ceļu, meklējot šo valstību, kas, lai gan nebūdama no šīs pasaules, tomēr tiek sagatavota un iesākas šajā pasaulē.

Ar Kristu jāveido attiecības Vārdā un Maizē, Euharistijā un lūgšanā. Jāveido attiecības, kā veidojam attiecības ar draugu, reālu un dzīvu būtni, un tāds ir arī Kristus, jo Viņš ir augšāmcēlies. „Bet Viņam”, mēs lasām Vēstulē ebrejiem, „priesterība ir neiznīcīga, tāpēc ka paliek mūžīgi. Tāpēc arī Viņš visos laikos spēj izglābt tos, kas caur Viņu tuvojas Dievam, vienmēr dzīvs būdams, lai mūs aizstāvētu.” (Ebr 7,24-25).

Kristus, augšāmcēlies Kristus, ir ceļabiedrs, ir Draugs. Viņš ir ceļabiedrs, ko redzam kā mijkrēslī, bet Viņa realitāte piepilda visu mūsu dzīvi un liek ilgoties pēc Viņa pastāvīgas klātbūtnes. Gars un Līgava saka: Nāc! Un kas to dzird, lai saka: Nāc! Kam slāpst, lai nāk, un kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas… Tas, kas visu šo apliecina, saka: Tiešām, es nāku drīz! Amen! Nāc, Kungs Jēzu! (Atkl 22, 17 un 20).

Šī nodaļa citā valodā