Lielais Nepazīstamais

Apustuļu darbi, stāstot par Vasarsvētku dienas notikumiem, kad Svētais Gars nonāca pār Mūsu Kunga mācekļiem uguns mēļu veidā, mums liek piedalīties Dieva varenības diženajā izpausmē, ar ko Baznīca tautu vidū uzsāk savu ceļu. Uzvara, ko Kristus ar savu paklausību, upurēšanos Krustā un Augšāmcelšanos guva pār nāvi un grēku, Vasarsvētkos atklājās visā tās dievišķajā skaidrībā.

Mācekļi, jau Augšāmceltā godības liecinieki, piedzīvoja sevī Svētā Gara spēku: viņu prāti un sirdis atvērās jaunai gaismai. Viņi bija sekojuši Kristum un ar ticību pieņēmuši Viņa mācību, bet ne vienmēr spēja izprast visu tās jēgu; vajadzēja nākt patiesības Garam, kas viņiem liks saprast visas lietas (sal. Jņ 16,12-13). Viņi zināja, ka tikai Jēzū viņi var atrast mūžīgās dzīves vārdus un bija gatavi sekot Viņam un atdot savu dzīvību par Viņu, bet viņi bija vāji, un, kad pienāca pārbaudījumu stunda, viņi aizmuka, Jēzu atstājot vienu. Vasarsvētku dienā tas viss ir mainījies. Svētais Gars, kas ir spēka gars, viņus ir stiprinājis, padarījis drošus un drosmīgus. Apustuļu vārdi Jeruzalemes ielās un laukumos izskan enerģiski un vibrējoši.

No visdažādākajiem reģioniem sanākušie vīrieši un sievietes, kas šajās dienās piepilda pilsētu apbrīnā klausās. Partieši un mēdieši, un elamitieši, un kas dzīvo Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas daļā ap Kirēni un ienācēji no Romas. Tāpat jūdi un prozelīti, krētieši un arābi; mēs dzirdējām viņus mūsu valodās sludinām Dieva lielos darbus (Apd 2,9-11). Brīnumi, kas notiek acu priekšā, viņiem liek ieklausīties apustuļu sludināšanā. Pats Svētais Gars, kas darbojās Kunga mācekļos, skāra arī viņu sirdis un noveda pie ticības.

Svētais Lūkass mums stāsta, ka pēc tam, kad svētais Pēteris pasludināja Kristus Augšāmcelšanos, daudzi no tiem, kas bija apkārt, tuvojās un viņam vaicāja: „Brāli, ko mums darīt?” Apustulis atbildēja: „Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” (sal. Apd 2,37-41). Un Raksti nobeidz sakot, ka ap trīs tūkstoši cilvēku šajā dienā pievienojās Baznīcai.

Svētā Gara svinīgā atnākšana Vasarsvētku dienā nebija vienīgais šāds notikums. Nav gandrīz nevienas Apustuļu darbu lappuses, kas nerunā par Svēto Garu un par Viņa darbību, kas vada, organizē un apgaro pirmās kristīgās kopienas dzīvi un darbus. Tas ir Viņš, kas iedvesmo svētā Pētera sprediķošanu (sal. Apd 4,8), kas mācekļus stiprina viņu ticībā (sal. Apd 4,31), kas ar savu klātbūtni apzīmogo pagāniem veltīto aicinājumu (sal. Apd 10,44-47), kas Saulu un Barnabu sūta tālās zemēs, lai atvērtu jaunus ceļus Jēzus mācībai (sal. Apd 13,2-4). Vienā vārdā sakot, Viņa klātbūtne un darbība valda pār visām lietām.

Vasarsvētku aktualitāte

Šī dziļā realitāte, ko Svēto Rakstu teksts dara mums zināmu, nav pagātnes atmiņas, Baznīcas zelta laiki, kas tagad piederētu senajai vēsturei. Arī pāri pār mūsu katra nepilnībām un grēkiem, tā ir tā pati šodienas Baznīcas un visu laiku Baznīcas realitāte. „Es lūgšu Tēvu”, saka Kungs saviem mācekļiem,” un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi.” (Jņ 14,16). Jēzus pildīja savus solījumus. Viņš ir augšāmcēlies, Viņš ir uzkāpis debesīs un vienotībā ar Mūžīgo Tēvu mums sūta Svēto Garu, lai tas mūs svētdarītu un mums dotu dzīvību.

Dieva spēks un varenība izgaismo zemes vaigu. Svētais Gars turpina palīdzēt Kristus Baznīcai, lai tautu priekšā vienmēr un visā tā būtu pacelta zīme, kas cilvēcei vēsta par Dieva labvēlību un mīlestību (sal. Is 11,12). Lai cik lieli būtu mūsu ierobežojumi, mēs – cilvēki – ar paļāvību varam raudzīties uz debesīm un justies prieka pilni: Dievs mūs mīl un atbrīvo no mūsu grēkiem. Svētā Gara klātbūtne un darbība Baznīcā ir mūžīgās svētlaimes – Dieva dāvātā prieka un miera – garantija un priekšnojausma.

Tāpat kā šie cilvēki, kas Vasarsvētkos tuvojās Pēterim, arī mēs tikām kristīti. Ar kristību Dievs, mūsu Tēvs, ieguva mūsu dzīvi, to iekļāva Kristus dzīvē un mums nosūtīja Svēto Garu. Kungs, mums saka Svētie Raksti, mūs izglāba caur atdzimšanu ūdenī un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur mūsu Pestītāju Jēzu Kristu. Lai, attaisnoti Viņa žēlastībā, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīves mantinieki (Tit 3,5-7).

Pieredze par savu vājumu un kļūdām; ne īpaši priekšzīmīgais iznākums, ko rada skumjais skats, raugoties uz tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, viņu sīkmanības un pat zemiskuma dēļ; dažu apustulisko kustību novirzīšanās no ceļa vai ārēji šķietamais zaudējums – tas viss kā grēka un cilvēcisko ierobežojumu konstatēšana var būt pārbaudījums mūsu ticībai un ļaut kārdinājumam un šaubām ienākt mūsos: kur ir Dieva spēks un varenība? Pienācis brīdis reaģēt, ar lielāku tīrību un enerģiju izdzīvot mūsu cerību un sekojoši darīt tā, lai mūsu uzticība ir stiprāka.

Atļaujiet man atstāstīt kādu personīgu notikumu, ko piedzīvoju pirms daudziem gadiem. Kāds labs, bet neticīgs draugs, rādot pasaules karti, man teica: „Raugieties no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem.” „Ko tu vēlies, lai es redzu?” es viņam pavaicāju. Viņš man atbildēja: „Kristus cieta neveiksmi. Tik daudzi gadsimti, lai censtos Kristus mācību ienest cilvēku dzīvēs, un redzi kāds rezultāts.” No sākuma tas mani piepildīja ar skumjām. Patiešām, ir skumji apzināties, ka tik daudzi vēl aizvien nepazīst Kungu un ka to vidū, kuri pazīst, daudzi dzīvo tā, it kā nepazītu.

Tomēr šīs izjūtas ilga tikai brīdi un tās nomainīja mīlestība un pateicība, jo Jēzus ir vēlējies, lai katrs brīvprātīgi līdzdarbojas Viņa pestīšanas darbā. Viņš nav cietis neveiksmi, Viņa mācība un dzīve turpina apaugļot pasauli. Viņa īstenotā atpestīšana ir pietiekama un pāri plūstoša.

Dievs nevēlas vergus, bet bērnus un ciena mūsu brīvību. Pestīšanas darbs turpinās, un mēs tajā ņemam dalību. Pēc svētā Pāvila skarbajiem vārdiem Jēzus grib, lai mēs savā miesā, savā dzīvē piepildām to, kas pietrūkst Viņa ciešanām – pro corpore eius, quod est Ecclesia –, Viņa miesai, kas ir Baznīca (Kol 1,24).

Ir vērts riskēt ar savu dzīvi, atdot sevi pilnībā, lai atbildētu uz Dieva veltīto mīlestību un uzticību mums. Vispirms jau ir vērts nolemt, ka savu kristīgo ticību mēs ņemsim nopietni. Kad skaitām Credo, mēs apliecinām savu ticību Dievam, visvarenajam Tēvam, Viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas ir miris un augšāmcēlies, Svētajam Garam, Kungam un Atdzīvinātājam. Mēs apliecinām, ka Baznīca – viena, svēta, katoliska un apustuliska – ir Kristus miesa, Svētā Gara iedvesta. Mēs priecājamies par grēku piedošanu un nākamās augšāmcelšanās cerību. Bet vai šīs patiesības ietiecas mūsu sirds pašos dziļumos vai tikai paliek uz mūsu lūpām? Dievišķajam uzvaras, prieka un miera Vasarsvētku vēstījumam jābūt par ikviena kristieša domāšanas, reaģēšanas un dzīvesveida nesatricināmu pamatu.

Dieva spēks un cilvēka vājība

Non est abbreviata manus Domini, Kunga roka nav par īsu (Is 59,1). Šodien Dievs nav mazāk spēcīgs kā citos laikmetos un Viņa mīlestība uz cilvēkiem nav mazāk ticama. Mūsu ticība mums māca, ka visa radība, zemes un zvaigžņu kustība, radību taisnā rīcība un viss, kas vēstures tecējumā ir pozitīvs, vienā vārdā – viss nāk no Dieva un dodas pie Viņa.

Svētā Gara darbību var nepamanīt, tādēļ ka Dievs mums neatklāj savus nodomus un tādēļ ka cilvēka grēks aizklāj un aptumšo dievišķās dāvanas. Bet ticība mums atgādina, ka Kungs pastāvīgi darbojas. Viņš mūs ir radījis un uztur esībā. Tas ir Viņš, kurš ar savu žēlastību visu radību ved uz Dieva bērnu godības brīvību (sal. Rom 8,21).

Tādēļ kristīgā tradīcija ar vienu vārdu izsaka attieksmi, kādai mums jābūt pret Svēto Garu – paklausība. Tas nozīmē būt jūtīgiem pret to, ko dievišķais Gars sekmē ap mums un mūsos, pret harizmām, ko Viņš dala, pret kustībām un organizācijām, ko Viņš rada, pret mīlestību un lēmumiem, kam Viņš liek dzimt mūsu sirdī. Pasaulē Svētais Gars piepilda Dieva darbus. Kā liturģijas himna to saka - Viņš ir žēlastību dāvātājs, siržu gaisma, dvēseles viesis, atpūta darbā, atbalsts asarās. Bez Viņa palīdzības cilvēkā nav nekā, kas būtu nevainīgs un vērtīgs, jo tas ir Viņš, kas mazgā aptraipīto, ārstē ievainoto, aizdedzina auksto, labo kļūdas un ved cilvēkus līdz glābšanas un mūžīgā prieka ostai (sal. Vasarsvētku Mises Veni Sancte Spiritus).

Bet mūsu ticībai Svētajam Garam jābūt pilnīgai un totālai. Tā nav neskaidra ticēšana Viņa klātbūtnei pasaulē, bet pateicīga zīmju un realitāšu pieņemšana, ar ko īpašā veidā Viņš vēlējies saistīt savu spēku. Kad nāks patiesības Gars, saka Jēzus, Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās (Jņ 16,14). Svētais Gars ir Kristus sūtīts Gars, lai mūsos īstenotu svētdarīšanu, ko Viņš virs zemes bija nopelnījis priekš mums.

Bez ticības Jēzum Kristum, Viņa mācībai, Viņa sakramentiem un Viņa Baznīcai nevar ticēt Svētajam Garam. Tie, kas nemīl Baznīcu, kas neuzticas tai un apmierinās tikai ar tās pārstāvju trūkumu un ierobežojumu izcelšanu, kas tiesā to no ārienes un neizjūt sevi par Baznīcas bērnu – tie nav saskaņā ar kristīgo ticību un netic Svētajam Garam patiesi. Man nāk galvā pārdomas par to, cik ārkārtēji svarīgai un pāri plūstošai jābūt Paraklēta darbībai tad, kad, svinot uz mūsu altāriem Svēto Misi, priesteris atjauno Golgātas upuri.

Mēs – kristieši lielās žēlastības bagātības nesam māla traukos (sal. 2 Kor 4,7). Dievs savas dāvanas ir uzticējis cilvēka brīvībai – trauslai un vājai – un, pat ja neapšaubāmi Kunga spēks mūs atbalsta, mūsu iekāre, tieksme pēc ērtībām un iedomība to dažreiz atraida un mūs ieved grēkā. Lūk, jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu skaitot Credo un apliecinot savu ticību Baznīcas dievišķībai, vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai, es bieži pievienoju: „neskatoties ne uz ko”. Kad man sanāk skaidrot šo personisko paradumu, ja kāds man vaicā, uz ko tieši es norādu, es viņam atbildu: uz taviem grēkiem un uz manējiem.

Tas viss ir patiesi, bet nekādā veidā neļauj tiesāt Baznīcu cilvēciski, bez teologālās ticības un, redzot tikai vairāk vai mazāk lielas dažu garīdznieku vai kristiešu dotības. Tā rīkoties, nozīmē palikt lietu virspusē. Baznīcā svarīgākais nav redzēt, kā atbild cilvēki, bet ieraudzīt to, ko dara Dievs. Baznīca, tas ir Kristus klātesošs mūsu vidū; Dievs, kas nāk pie cilvēces, lai to glābtu, ar savu atklāsmi mūs aicinot, ar savu žēlastību svētdarot, ar savu palīdzību pastāvīgi atbalstot mūsu ikdienas dzīves mazos un lielos cīniņos.

Mums var sanākt neuzticēties cilvēkiem un jebkurā gadījumā, katram vajag neuzticēties pašam sev un vainagot savu dienu ar mea culpa, ar dziļu un vaļsirdīgu grēku nožēlas aktu. Bet mums nav tiesību šaubīties par Dievu. Un šaubīties par Baznīcu, tās dievišķo izcelsmi, sludināšanas un sakramentu pestījošo iedarbību – tas nozīmētu šaubīties par pašu Dievu, neticēt pilnībā Svētā Gara atnākšanas realitātei.

Svētais Jānis Hrizostoms raksta: Pirms Jēzu sita krustā, nebija samierināšanās. Un kamēr nebija samierināšanās, Svētais Gars netika sūtīts… Svētā Gara prombūtne bija dievišķo dusmu pierādījums. Tagad, kad tu redzi, ka Viņš ir sūtīts pilnībā, nešaubies par samierināšanos. Bet, ja kāds tev vaicā, kur tagad atrodas Svētais Gars, jo varējām runāt par Viņa klātbūtni notikušajos brīnumos, kad mirušie augšāmcēlās un lepras slimnieki tika dziedināti, bet kā lai zinām, ka Viņš patiešām ir klātesošs tagad? Neuztraucieties. Es jums pierādīšu, ka Svētais Gars arī tagad ir mūsu vidū…

Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu teikt: Kungs Jēzus, jo neviens nevar piesaukt Jēzu kā Kungu, ja ne Svētajā Garā (1 Kor 12,3).Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu lūgties ar paļāvību. Patiešām, kad lūdzamies, mēs sakām: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (Mt 6,9). Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu saukt Dievu par mūsu Tēvu. Kā mēs to zinām? Jo mums to saka apustulis: Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba – Tēvs! (Gal 4,6).

Līdz ar to, kad tu piesauc Dievu Tēvu, atceries, ka tā ir Svētā Gara darbība tavā dvēselē, kas tevi iedvesmoja uz šo lūgšanu. Ja Svētais Gars nepastāvētu, Baznīcā nebūtu neviena gudrības, ne zināšanas vārda, jo ir rakstīts: caur Garu tiek doti gudrības vārdi (1 Kor 12,8).Ja Svētais Gars nebūtu klātesošs, Baznīca nepastāvētu. Bet, ja pastāv Baznīca, tad kļūst skaidrs, ka Svētais Gars ir klātesošs (Sv. Jānis Hrizostoms, Sermones panegyrici in solemnitates D.N. Iesu Christi, hom. 1, De Sancta Pentecostes, n. 3-4 (PG 50, 457)).

Es uzsveru – pāri cilvēciskām vājībām un ierobežojumiem Baznīca zināmā mērā ir zīme un zināmā mērā Dieva universālās klātbūtnes pasaulē sakraments. Bet ne jau tajā striktajā nozīmē, pēc kuras tika dogmatiski definēta Jaunās derības septiņu sakramentu būtība. Būt kristietim nozīmē būt Dieva atjaunotam un sūtītam pie cilvēkiem sludināt glābšanu. Ja mūsu ticība būtu stipra un dzīva un ja mēs drosmīgi iepazīstinātu ar Kristu, mēs ar savām acīm redzētu notiekam līdzīgus brīnumus tiem no apustuļu laikiem.

Jo arī šodien aklie, kas bija zaudējuši spēju raudzīties uz debesīm un apcerēt Dieva brīnumus, atgūst redzi; klibie un paralizētie, savu kaislību gūstekņi un, kam sirds vairs neprata mīlēt, atgūst brīvību; kurlie, kas negribēja neko zināt par Dievu, no jauna dzird; mēmie, kam bija sasieta mēle un kas atteicās atzīt savus zaudējumus, spēj parunāt; mirušie, kuros grēks bija iznīcinājis dzīvību, augšāmceļas. Mēs vēlreiz pārliecināmies, ka Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu (Ebr 4,12). un ka līdzīgi pirmajiem kristiešiem mēs piepildāmies ar prieku, apbrīnojot Svētā Gara spēku un Viņa darbību savu radību prātā un gribā.

Iepazīstināt ar Kristu

Visi dzīves notikumi – gan katra atsevišķa eksistence, gan savā ziņā arī vēstures lielās krustceles – man šķiet kā Dieva mesti aicinājumi cilvēkiem, lai viņi satiktos ar patiesību. Un mums – kristiešiem – tās ir daudzas sniegtās iespējas vārdos un darbos ar žēlastības palīdzību sludināt Garu, kam mēs piederam (sal. Lk 9,55).

Katrai kristiešu paaudzei jāizpērk, jāsvētdara savs laiks; tādēļ vajadzīgs, lai viņi izprastu citu cilvēku, savu līdzinieku, centienus un dalītos tajos, lai, pielietojot runas dāvanu, viņiem mācītu atbildēt uz Svētā Gara darbību, uz dievišķās Sirds pastāvīgo bagātību izliešanos. Mums kristiešiem šajās dienās un šai pasaulei, kā daļa mēs esam un kurā dzīvojam, pienākas sludināt šo Evaņģēlija cik seno, tik jauno vēsti.

Nav taisnība, ka visi mūsu laikmeta cilvēki, tā vispār un pilnīgi visi kopā, būtu aizvērti vai paliktu vienaldzīgi pret to, ko kristīgā ticība māca par cilvēka likteni un būtību; nav taisnība, ka visi mūslaiku cilvēki nodarbojas tikai ar zemes lietām un viņiem nav interese skatīties uz debesīm. Tiesa, noslēgtu ideoloģiju netrūkst un cilvēku, kas tās atbalsta, arī ne. Tomēr mūsu laikmetā ir arī lieli nodomi un maziska izturēšanās, varonīga rīcība un gļēvums, entuziasms un vilšanās; ir cilvēki, kas sapņo par jaunu, taisnīgāku un cilvēcīgāku pasauli, un ir citi, kas varbūt vīlušies par savu pirmo ideālu neizdošanos patveras personiska miera egoistiskos meklējumos vai paliek maldos iegremdēti.

Līdz visiem šiem vīriešiem un visām sievietēm, lai kur viņi neatrastos – pacilājuma brīžos vai krīzēs un zaudējumos – mums jāpalīdz nogādāt svētā Pētera svinīgo un skaidro vēsti, kas sekoja dienās pēc Vasarsvētkiem: Jēzus ir stūrakmens, Pestītājs, mūsu dzīves viss, jo ārpus Viņa nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti (Apd 4,12).

Es teiktu, ka starp Svētā Gara dāvanām ir viena, kas kristiešiem jo īpaši vajadzīga: gudrības dāvana, kas, liekot pazīt un izgaršot Dievu, mūs padara spējīgus patiesi izvērtēt šīs dzīves situācijas un lietas. Ja mēs būtu konsekventi savā ticībā, tad, paraugoties ap sevi, pārdomājot vēstures un pasaules panorāmu, mēs savā sirdī noteikti izjustu pašas Jēzus Sirds sajūtas: Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana (Mt 9,36).

Nav tā, ka kristietis neapzinātos visu to labo, kas ir cilvēcē, ka viņš nenovērtētu tīrus priekus, ka viņš nepiedalītos zemes ilgās un ideālos. Tieši pretēji, viņš to visu vēl vairāk izjūt savas dvēseles dziļumos, tajā dalās un to izdzīvo īpaši intensīvi, jo labāk kā jebkurš pazīst cilvēka gara dziļumus.

Kristīgā ticība nesašaurina sirdi, neierobežo cēlus dvēseles centienus, jo vērš tos plašumā, atklājot to patieso un visautentiskāko nozīmi: mēs neesam lemti nezin kādai svētlaimei, jo esam aicināti uz tuvību ar Dievu, pazīt un mīlēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu, un caur Dieva Trīsvienību un Vienību visus eņģeļus un visus cilvēkus.

Tāda ir ticības lielā uzdrīkstēšanās – sludināt cilvēciskās dabas vērtību un cieņu un apliecināt, ka caur žēlastību, kas mūs paceļ pārdabiskā līmenī, mēs tikām radīti, lai nonāktu līdz Dieva bērnu cieņai. Tiešām neiedomājama uzdrīkstēšanās! Ja vien tās pamatā nebūtu Dieva Tēva pestījošais lēmums, ja to neapstiprinātu Kristus Asinis un no jauna neapliecinātu un nepadarītu iespējamu pastāvīga Svētā Gara darbība.

Mums jādzīvo no ticības, no pieaugšanas ticībā, kamēr par ikvienu no mums, par katru kristieti varēs teikt to, ko viens no Austrumu Baznīcas lielajiem doktoriem rakstīja pirms daudziem gadsimtiem: tāpat kā caurspīdīgi un mirdzoši ķermeņi mirgo un izstaro gaismu, kad tos skar saules stars, arī Svētā Gara vadītas un izgaismotas dvēseles kļūst garīgas un citiem nes gaismu un žēlastību. No Svētā Gara nāk nākamo lietu pazīšana, noslēpumu izpratne un apslēpto patiesību uztveršana, dāvanu došana, debesu pilsonība, sarunas ar eņģeļiem. No Viņa nāk prieks, kas nepazīst galu, pastāvība Dievā, līdzība ar Dievu un visbrīnišķīgākais ko vien var iedomāties – spēja kļūt par Dievu (Sv. Bazīlijs, De Spiritu Sancto, 9, 23 (PG 32, 110)).

Apziņa par cilvēciskās cieņas diženumu – izcilu un neizsakāmu, kad žēlastība mūs padara par Dieva bērniem – apvienota ar pazemību kristietī veido vienu veselumu, jo tie nav mūsu spēki, kas mūs glābj vai mums dod dzīvību, bet dievišķā labvēlība. Šo patiesību nekad nevajadzētu aizmirst, jo tad mūsu dievišķošana samaitātos, kļūstot par iedomību un lepnību. Un agrāk vai vēlāk, pieredzot mūsu niecīgumu un personīgo vājumu, tā sabruktu.

Svētais Augustīns sev vaicāja: Vai es uzdrīkstēšos teikt – es esmu svēts? Ja es teikšu svēts kā svētdarītājs, kam neviens nav vajadzīgs, lai svētdarīt sevi, tad es būšu augstprātīgs un melis. Bet, ja ar svētu mēs saprotam to, kurš ir svētdarīts tā, kā to lasām Levītu grāmatā: esiet svēti, jo es, Dievs esmu svēts, tad arī Kristus miesa tāda ir līdz pēdējam cilvēkam zemes virsū. Un lai ar savu Galvu un zem savas Galvas viņš drosmīgi saka – es esmu svēts (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 4 (PL 37, 1084)).

Mīliet Svētās Trīsvienības Trešo Personu, savas esmes dziļumos ieklausieties dievišķajos pamudinājumos, kas ir gan uzmundrinājumi, gan pārmetumi. Staigājiet pa pasauli gaismā, kas ielieta jūsu dvēselēs; un cerības Dievs jūs piepildīs ar visāda veida mieru, lai Svētā Gara spēkā šī cerība jūsos nemitīgi pieaugtu (sal. Rom 15,13).

Veidot pastāvīgas attiecības ar Svēto Garu

Dzīvot Svētajā Garā nozīmē dzīvot no ticības, cerības un mīlestības; ļaut Dievam mūs pārņemt un pilnībā izmainīt mūsu sirdi, lai tā vairāk un vairāk līdzinātos Viņa Sirdij. Nobriedusi, dziļa un spēcīga kristīgā dzīve nerodas acumirklī, tā ir auglis Dieva žēlastībai, kas pieaug mūsos. Pirmo laiku kristīgās kopienas situācija ir aprakstīta Apustuļu darbos īsā, bet nozīmes pilnā teikumā: Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd 2,42).

Lūk, kā dzīvoja pirmie kristieši un kā jādzīvo mums: meditējot ticības doktrīnu un pieņemot to par savējo, satiekoties ar Kristu Euharistijā, veidojot personisku dialogu – tas nozīmē lūgšanu bez anonimitātes – vaigu vaigā ar Dievu - tam ir jābūt par mūsu izturēšanās galveno pamatu. Ja tā nebūtu, varbūt paliktu kādas erudītas pārdomas, vairāk vai mazāk intensīva darbošanās, dievbijības pielūgsmes un nodarbes. Bet nebūs patiesas kristīgās dzīves, jo trūktu iekļaušanās Kristū, patiesa un izdzīvota līdzdalība dievišķajā pestīšanas darbā.

Šī mācība attiecas uz jebkuru kristieti, jo mēs visi esam vienlīdz aicināti uz svētumu. Nav otrās šķiras kristiešu, kas spiesti iedzīvināt tikai vienkāršotu Evaņģēlija versiju. Mēs visi esam saņēmuši vienu kristību, un, kaut gan ir taisnība, ka pastāv liela harizmu un cilvēcisko situāciju dažādība, ir tikai viens un tas pats Gars, kas izdala dievišķās dāvanas, tā pati ticība, tā pati cerība un tā pati mīlestība (sal. 1 Kor 12,4-6 un 13,1-13).

Tādēļ mēs varam uzskatīt, ka mums tiek uzdots šis apustuļa Pāvila jautājums: Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos? (1 Kor 3,16). Un varam to izprast kā uzaicinājumu uzturēt ar Dievu personiskākas un tiešākas attiecības. Paraklēts diemžēl dažiem kristiešiem ir Lielais Nepazīstamais: tas ir vārds, ko izrunā, bet tas nav Kāds, viena no trim vienīgā Dieva Personām, ar kuru sarunājas un no kura dzīvo.

Tieši pretēji, mums pret Viņu jāizturas ar ierastu vienkāršību un paļāvību, kā Baznīca mums to māca caur liturģiju. Tad mēs labāk pazīsim mūsu Kungu un vienlaikus pilnīgāk apzināsimies neizmērojamās dāvanas – saukties par kristiešiem – vērtību. Mēs novērtēsim šīs dievišķošanas visu lielumu un visu patiesību, novērtēsim šo līdzdalību dievišķajā dzīvē, uz ko es pirms brīža jau norādīju.

Jo Svētais Gars nav mākslinieks, kas dievišķo substanci mūsos zīmē tā, it kā Pats tai būtu svešs; ne tā Viņš mūs ved uz dievišķo līdzību. Bet Viņš pats, kurš ir Dievs un kas iziet no Dieva, iespiežas tā sirdī, kurš saņem Viņu, kā zīmogs vaskā, un šādā veidā, dāvājot pats Sevi un caur līdzību, Viņš atjauno dabu saskaņā ar dievišķā parauga skaistumu un atdod cilvēkam Dieva attēlu (Sv. Kirils no Aleksandrijas, Thesaurus de sancta et consubstantiali Trinitate, 34 (PG 75,609)).

Lai konkretizētu kaut vai tikai lielos vilcienos dzīvesveidu, kas mūs mudina komunicēt ar Svēto Garu un kopā ar Viņu, ar Tēvu un Dēlu un nonākt tuvās attiecībās ar Paraklētu, mēs varam apstāties pie trim pamatrealitātēm: paklausības (es uzsveru), lūgšanas dzīves un vienotības ar Krustu.

Paklausība tādēļ, ka tas ir Svētais Gars, kas caur savu iedvesmu mūsu domām, vēlmēm un darbiem piešķir pārdabisku nokrāsu. Tas ir Viņš, kas mūs mudina pieņemt un dziļi integrēt Kristus mācību. Tas ir Viņš, kas mūs apgaismo, liek apzināties mūsu personisko aicinājumu un mums dod spēku īstenot visu to, ko Dievs no mums sagaida. Ja mēs būsim paklausīgi Svētajam Garam, mūsos aizvien vairāk veidosies Kristus attēls, un tādējādi mēs ar katru dienu vairāk tuvināsimies Dievam Tēvam. Jo visi, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva bērni (Rom 8,14).

Ja mēs ļausim sevi vadīt šim dzīvību iesākumam, kas atrodas mūsos, kas ir Svētais Gars, mūsu garīgā vitalitāte attīstīsies un mēs ieliksim sevi Dieva mūsu Tēva rokās ar tāda bērna spontānumu un paļāvību, kurš metas sava tēva apskāvienos. Kungs ir teicis: Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet (Mt 18,3). Tas ir senais un vienmēr aktuālais iekšējās bērnības ceļš, kas nenāk ne no salkanības, ne no cilvēciskā brieduma trūkuma, bet no pārdabiskā brieduma, kas mums liek iedziļināties dievišķās mīlestības brīnumos, atzīt savu niecību un mūsu gribu pilnībā pielīdzināt Dieva gribai.

Otrkārt, lūgšanas dzīve, jo kristieša sevis atdošana, paklausība un lēnprātība dzimst no mīlestības un ir vērsta uz mīlestību. Un mīlestība ved pie personiskām attiecībām, sarunas un draudzības. Kristīgā dzīve pieprasa pastāvīgu dialogu ar Trīsvienīgo Dievu, un Svētais Gars mūs ieved šajā tuvībā. Jo kurš no cilvēkiem pazīst cilvēku būtību, ja ne cilvēka gars, kas viņā ir? Tāpat arī Dieva būtību neviens nepazīst kā tikai Dieva Gars (1 Kor 2,11). Ja mēs būsim pastāvīgās attiecībās ar Svēto Garu, mēs arī kļūsim garīgi, mēs jutīsimies Kristus brāļi un Dieva bērni, ko nešauboties piesauksim kā savu pašu Tēvu, jo tas Viņš ir (sal. Gal 4,6; Rom 8,15).

Pieradīsim būt bieži kopā ar Svēto Garu, jo Viņam mūs jāsvētdara; paļausimies uz Viņu, lūgsim Viņam palīdzību un jutīsim Viņu mums tuvu. Tad mūsu nabaga sirds maz pamazām pieaugs, mēs vēlēsimies vairāk mīlēt Dievu un Viņa dēļ, visas radības. Un Atklāsmes grāmatas galīgā vīzija īstenosies arī mūsu dzīvē: Gars un Līgava, Svētais Gars un Baznīca – un katrs kristietis – vēršas pie Jēzus, pie Kristus, prasot Viņam nākt un palikt ar mums uz mūžiem (sal. Atkl 22,17).

Visbeidzot, vienotība ar Krustu, jo Kristus dzīvē Golgāta nāk pirms Augšāmcelšanās un Vasarsvētkiem. Tā tam jānotiek arī katra kristieša dzīvē: mēs esam, mums saka svētais Pāvils, Kristus līdzmantinieki; tik tiešām, ja mēs līdzi ciešam, tad līdzi tiksim arī pagodināti (Rom 8,17). Svētais Gars ir Krusta - pilnīgās atdošanās Dievam, vienīgi Viņa godības meklēšanas un pilnīgas atteikšanās no sevis paša - auglis.

Tikai tad, kad cilvēks, uzticīgs žēlastībai, nolemj Krustu novietot savas dvēseles centrā, aiz mīlestības uz Dievu aizliedzot pats sevi, kad viņš patiešām ir atbrīvots no egoisma un neīstas cilvēciskas drošības – tas ir, kad viņš patiesi dzīvo no ticības – tikai tad un vienīgi tad viņš pilnībā saņem Svētā Gara lielo uguni, lielo gaismu un lielo mierinājumu.

Šajā brīdī arī dvēsele piepildās ar šo mieru un brīvību, ko mums ieguvis Kristus (sal. Gal 4,31). un ko Svētā Gara žēlastība mums sniedz. Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība (Gal 5,22-23). Un, kur ir Kunga Gars, tur brīvība (2 Kor 3,17).

Mūsu pašreizējās situācijas nenovēršamo ierobežojumu vidū, jo zināmā veidā grēks mūsos turpina mājot, kristietis ar jaunu skaidrību uztver visu savas dievišķās filiācijas bagātību tad, kad viņš apzinās sevi pilnībā atbrīvotu, jo darbojas sava Tēva lietās, kad viņa prieks kļūst nepārtraukts, jo nekas nevar iznīcināt viņa cerību.

Tad arī vienlaikus kristietis spēj apbrīnot visu zemes skaistumu un brīnumus, novērtēt tās bagātību un labestību, mīlēt ar visu iespējamo skaidrību un nelokāmu uzticību, kurai ir radīta cilvēka sirds. Kad viņa sāpes grēka priekšā nekad nepārvēršas rūgtuma, bezcerības vai augstprātības žestā, jo nožēla un cilvēciskā vājuma pazīšana viņam liek no jauna pielīdzināties Kristus slāpēm pestīt un vēl dziļāk izjust solidaritāti ar visiem cilvēkiem. Kad visbeidzot kristietis ar pārliecību sevī izjūt Svētā Gara spēku tā, ka personiskie kritieni viņu vairs nesatriec, bet drīzāk kļūst par aicinājumu atsākt no jauna un turpināt būt par uzticamu Kristus liecinieku visās zemes krustcelēs, neskatoties uz personiskajām vājībām, kas šādos gadījumos mēdz būt nelielas vainas un tikai nedaudz satrauc dvēseli. Un, pat ja tās būtu nopietnas vainas, vienkārši ar nožēlu dodoties pie Gandarīšanas Sakramenta, viņš atgūs mieru, kas nāk no Dieva, un atkal kļūs labs Viņa žēlsirdības liecinieks.

Lūk, kāda kopumā ir ticības bagātība, ko mūsu nabaga cilvēciskie vārdi gandrīz nespēj izteikt, tāda ir kristieša dzīve, ja vien viņš Svētajam Garam ļauj sevi vadīt. Tādēļ es nevaru nobeigt savādāk, kā padarot par savējo lūgumu, kas izteikts Vasarsvētku liturģiskajā dziedājumā, kas ir it kā visas Baznīcas pastāvīgās lūgšanas atbalss: Nāc, Svētais Gars Dievs Radītājs, Tu žēlastību Dāvātājs. Nāc, mājo mūsu dvēselēs, lai tavi bērni būtu mēs. Tavā skolā liec mums pazīt Tēvu un iepazīstini mūs ar Dēlu. Visbeidzot, liec mums mūžīgi ticēt Tev, Gars, kas izej no viena un no otra (No Vasarsvētku Stundu liturģijas himnas Veni Creator Spiritus).