Pie Jēzus caur Mariju

Šajā maija mēnesī, kas tikko iesākas, skatiens uz pasauli, uz Dieva tautu (sal. 1 Pēt 2,10), mums ļauj apcerēt mariāniskās dievbijības izpausmes. Tās izpaužas tik daudzās senās un jaunās paražās, bet visas tiek izdzīvotas tajā pašā mīlestības garā.

Sirds var priecāties, apzinoties, cik Jaunavas Marijas godināšana vēl aizvien ir dzīva un kristīgās dvēselēs pamodina pārdabisku impulsu darboties kā domestici Dei, kā Dieva ģimenes locekļiem (Ef 2,19).

Droši vien arī jūs, kad redzat šajā mēnesī tik daudzus kristiešus tūkstoš dažādos veidos izsakām savu pieķeršanos svētajai Jaunavai Marijai, labāk izjūtat savu piederību Baznīcai un brālību ar visiem kristiešiem– jūsu brāļiem. Tas ir kā ģimenes saiets, kad dzīves attālinātie vecākie bērni svētku reizē satiekas pie savas mātes. Un, ja dažreiz viņi bija strīdējušies, darījuši pāri, tad šajā dienā par to vairs nerunā; šajā dienā viņi jūtas vienoti, viņi visi satiekas kopīgā savstarpējā mīlestībā.

Marija pastāvīgi ceļ Baznīcu, viņa to apciemo un uztur tās vienību. Ir grūti patiesi godināt svēto Jaunavu Mariju un nejusties vairāk saistītam ar citiem Mistiskās Miesas locekļiem un, galu galā, vairāk vienotam ar tās redzamo galvu– Pāvestu. Tādēļ man patīk atkārtot: „Omnes cum Petro ad Iesum per Mariam! Visi ar Pēteri pie Jēzus caur Mariju.” Kad mēs sevi šādi apzināmies kā Baznīcas sastāvdaļu, aicināti justies kā brāļi ticībā, mēs dziļāk atklājam šo brālību, kas mūs vieno ar visu cilvēci. Patiešām, Baznīcu Kristus ir sūtījis pie visām nācijām, visām tautām (sal. Mt 28,19).

Mēs visi esam pieredzējuši to, ko es tikko teicu, jo iespēju pārliecināties par svētās Jaunavas Marijas vaļsirdīgas godināšanas pārdabiskām sekām mums netrūkst, un ikviens no jums varētu par to plaši stāstīt. Un arī es. Man nāk atmiņā kāds svētceļojums, kurā devos 1935. gadā uz kādu Jaunavas Marijas svētnīcu Kastīlijā, Sonsolesā.

Tas nebija svētceļojums šī vārda parastajā nozīmē, jo tas nebija ne trokšņains, ne daudzskaitlīgs. Mēs bijām trīs. Es cienu un mīlu arī šīs publiskās dievbijības izpausmes, bet pats personiski dodu priekšroku censties dāvāt Marijai to pašu mīlestību un aizrautību caur individuāliem apmeklējumiem vai nelielā grupā ar šaura loka attiecību piegaršu.

Tātad šī Sonsoles svētceļojuma laikā es atklāju, no kurienes nāk šis Jaunavas Marijas nosaukums. Tam varbūt nav liela nozīme, bet tas pauž šī reģiona filiālo dievbijību. Dievmātes statuja, ko godina šajā vietā, kristiešu un musulmaņu cīņu laikā Spānijā, bija palikusi apslēpta. Pēc dažiem gadiem to atrada gani, kas pēc nostāstiem, redzēdami to, esot izsaukušies: Cik skaistas acis! Tās ir saules! (spāņu valodā: „¡Son soles!”)

Kristus Māte, kristiešu Māte

Kopš šī 1935. gada daudzi un regulāri dažādu Dievmātes svētnīcu apmeklējumi man ir snieguši iespēju pārdomāt un meditēt par šo pieķeršanos, ko tik daudzi kristieši izjūt pret Jēzus Māti. Un es vienmēr esmu domājis, ka šī pieķeršanās ir mīlestības atbilde, filiālās pateicības izpausme. Patiešām, Marija ir cieši vienota ar Dieva galējo mīlestības izpausmi – Vārda Iemiesošanos, kurš kļuva cilvēks kā mēs un uzņēmās uz sevis mūsu nelaimju un grēku nastu. Marija, uzticīga tai dievišķajai misijai, kuras dēļ bija radīta, neskopojoties kalpoja un pastāvīgi kalpo cilvēkiem, kas visi aicināti būt par viņas Dēla Jēzus brāļiem. Un Dievmāte arī tagad patiesi ir cilvēku Māte.

Tā tas ir tādēļ, ka to vēlējās Kungs. Un Svētais Gars izdarīja tā, lai visām nākamajām paaudzēm tas paliktu fiksēts rakstiski: „Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis.” (Jņ 19,25-27).

Jānis, Jēzus mīļākais māceklis pieņem Mariju, ieved viņu savā mājā, savā dzīvē. Garīgie autori šajos svētā Evaņģēlija vārdos redzēja aicinājumu mums kristiešiem ievest Mariju savā dzīvē. Kaut kādā ziņā šie skaidrojumi gandrīz ir lieki, jo pats par sevi ir skaidrs, ka Marija vēlas, lai mēs viņu piesauktu, ar paļāvību tuvotos viņai, ka mēs vērstos pie viņas mātišķības lūdzot parādīt, ka viņa ir mūsu Māte (Monstra te esse Matrem (liturģiskā himna Ave Maris stella)).

Bet tā ir Māte, kas neliek sevi lūgties, kas pat iet pa priekšu mūsu lūgšanām, jo viņa zina mūsu vajadzības un ātri dodas mums palīgā, ar darbiem parādot, ka pastāvīgi atceras par saviem bērniem. Katrs no mums, atceroties savu paša dzīvi un redzot kā tajā atklājās Dieva žēlsirdība, var atrast tūkstošiem iemeslu īpašā veidā justies par Marijas bērnu.

Svēto Rakstu teksti, kas runā par Dievmāti, tieši parāda, kā Jēzus Māte soli pa solim pavada savu Dēlu, pievienojoties Viņa glābēja misijai, priecājoties un ciešot ar Viņu, mīlot tos, kurus Jēzus mīl, ar mātišķu uzmanību rūpējoties par tiem, kas Viņam apkārt.

Padomāsim, piemēram, par Kānas kāzu stāstu. Ielūgto viesu pūlī, vienā no šīm skaļajām lauku kāzām, kur dodas visas apkārtnes ļaudis, Marija ievēro, ka pietrūkst vīna (sal. Jņ 2,3). Tikai viņa to ievēro un uzreiz. Cik šīs ainas no Jēzus dzīves mums ir pazīstamas! Jo Dieva diženums sadzīvo ar parasto, ikdienišķo. Ieraudzīt kādu nolaidību, būt uzmanīgai mazās lietās, kas padara tīkamu cilvēka eksistenci ir raksturīgi sievietei, mājas saimniecei. Un tā tas bija arī ar Mariju.

Ievērojiet arī, ka tas ir Jānis, kurš atstāsta Kānas notikumu. Viņš ir vienīgais no evaņģēlistiem, kurš ir fiksējis šo mātišķo rūpju izpausmi. Svētais Jānis vēlas mums atgādināt, ka Marija bija klātesoša Kunga atklātās dzīves iesākumos. Tas patiešām ir pierādījums, ka viņš spējis saskatīt pašos dziļumos šo Dievmātes klātbūtnes nozīmi. Jēzus zināja, kam uzticēja savu Māti - māceklim, kurš viņu mīlēja, bija iemācījies viņu iemīļot kā savu paša māti un bija spējīgs saprast viņu.

Padomāsim tagad par šīm dienām, kas, gaidot Vasarsvētkus, sekoja Debeskāpšanai. Pēc augšāmceltā Kristus triumfa, mācekļi, ticības pārpilni un dedzīgi ilgojoties pēc Svētā Gara, vēlas justies vienoti, un mēs viņus atrodam cum Maria Matre Iesu, ar Mariju, Jēzus Māti (sal. Apd 1,14). Mācekļu lūgšana pavada Marijas lūgšanu. Tā bija vienotas ģimenes lūgšana.

Šoreiz mums par to stāsta evaņģēlists Lūkass, kurš no evaņģēlistiem ir visvairāk runājis par Jēzus bērnību. Varētu domāt, ka viņš vēlas, lai mēs labi izprastu, ka Marija tāpat, kā viņa spēlēja lielu lomu Vārda Iemiesošanās notikumā, tāpat, analoģiski bija klātesoša Baznīcas – Kristus Miesas, iesākumā.

No pirmajiem Baznīcas dzīves brīžiem visi kristieši, kas meklēja Dieva mīlestību – mīlestību, kas paveras mūsu acīm un iemiesojas Jēzū Kristū, – savā ceļā atrada svēto Jaunavu un tūkstoš dažādos veidos piedzīvoja viņas mātišķo gādību. Vissvētākā Jaunava Marija visā patiesībā var tikt saukta par visu kristiešu māti. Svētais Augustīns to apstiprināja ļoti skaidros vārdos: Viņa līdzdarbojās ar savu mīlestību, lai Baznīcā rastos ticīgie, šīs galvas locekļi, kurai viņa pati ir māte pēc miesas (Sv. Augustīns, De sancta virginitate, 6 (PL 40, 399)).

Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viena no vissenākajām liecībām Marijas godināšanai, ir tieši paļāvības pilna lūgšana. Es runāju par antifonu, kas sacerēta jau pirms daudziem gadsimtiem, bet ko mēs vēl šodien turpinām atkārtot: „Tavā patvērumā steidzamies, svētā Dieva Dzemdētāja, nenicini mūsu lūgšanas mūsu vajadzībās, bet izglāb mūs vienmēr no visām briesmām tu, godināmā un svētā Jaunava.” (Sub tuum praesidium confugimus, Sancta Dei Genetrix: nostras deprecationes ne despicias in necessitatibus, sed a periculis cunctis libera nos semper, Virgo gloriosa et benedicta).

Veidot attiecības ar Mariju

Mūsu vēlme veidot attiecības ar Dieva Māti, kura ir arī mūsu Māte, rodas spontānā un dabiskā veidā; būt ar viņu tādās attiecībās, kā ar dzīvu cilvēku. Patiešām, nāvei nebija varas pār Viņu, gluži pretēji, Viņa ar miesu un dvēseli atrodas līdzās Dievam Tēvam, Viņa Dēlam un Svētajam Garam.

Lai izprastu lomu, kāda kristīgajā dzīvē ir Marijai, lai justos pie Viņas pievilkti, lai filiālu jūtu vadīti mēs meklētu viņas mīlošo klātbūtni, sarežģīti argumenti nav vajadzīgi, lai gan dievišķās Mātišķības noslēpums ir tik bagāts, ka mēs nekad nespēsim par to pietiekoši pārdomāt.

Katoliskā ticība prata Marijā atpazīt Dieva mīlestības īpašu zīmi - Dievs mūs tagad sauc par saviem draugiem, Viņa žēlastība darbojas mūsos, atbrīvojot no grēka, tā mūs atjauno, tā mums dod spēku zināmā mērā atspoguļot Kristus vaigu pat tādā vājumā, kas vēl aizvien piemīt putekļu un zemiskuma veidotai būtnei. Mēs neesam tikai it kā kuģa katastrofā cietušie, kam Dievs apsolījis glābšanu, jo glābiņš jau darbojas mūsos. Mūsu personiskās attiecības ar Dievu nav aklā vaidi tumsas nomāktībā, kurš ilgojas pēc gaismas, bet bērna attiecības, kurš zina, ka Tēvs viņu mīl.

Marija mums runā par šo sirsnību, paļāvību, drošību. Lūk, kādēļ Viņas vārds aizskar mūsu sirdi. Mūsu katra attiecības ar savu paša māti var kalpot par piemēru un paraugu mūsu attiecībām ar Maigā Vārda Jaunavu, Mariju. Mums jāmīl Dievs ar to pašu sirdi, kas mums liek mīlēt mūsu vecākus, brāļus un māsas, citus mūsu ģimenes locekļus, mūsu draugus vai draudzenes, jo citas sirds mums nav. Tātad pret Mariju mēs arī izturēsimies ar šo pašu sirsnību.

Kā normāls dēls vai meita izturas pret savu māti? Tūkstoš veidos, bet vienmēr ar pieķeršanos un paļāvību. Ar pieķeršanos, kam katrreiz būs cits veids, pašas dzīves radītu, bet nekad vēsuma stindzinātu. Tieši pretēji, tās būs sirsnības pilnas ģimenes tradīcijas, mazi ikdienišķi uzmanības pierādījumi, ko bērns jūt vajadzību sniegt savai mātei un kā mātei pietrūkst, ja nejauši viņš tos aizmirst: skūpsts vai glāsts, ejot prom vai atgriežoties mājās, neliela dāvaniņa, pāris sirsnīgi vārdi.

Attiecībās ar mūsu Debesu Māti arī ir šīs filiālās dievbijības izpausmes, kas izsaka mūsu ierasto attieksmi pret viņu. Daudzi kristieši pieņem par savu seno skapulāra tradīciju vai arī viņi paraduši sveicināt– bez vārdiem, jo pietiek ar vienu domu,– Marijas attēlus, kas atrodami katrā kristīgā ģimenē vai rotā daudzu pilsētu ielas. Vai arī viņi skaita brīnišķīgo Rožukroņa lūgšanu, kurā dvēsele nenogurst atkārtot vienmēr to pašu, tāpat, kā iemīlējušies nenogurst, kad mīl viens otru, un kurā dvēsele mācās izdzīvot Kunga dzīves galvenos brīžus. Vai arī pierod Dievmātei veltīt vienu nedēļas dienu, tieši to, kurā esam pulcējušies,– sestdienu -, dāvājot viņai nelielu mīlestības apliecinājumu un īpaši apcerot viņas mātišķību.

Pastāv arī daudzas citas Marijas godināšanas iespējas, ko nav nepieciešams tagad šeit atgādināt. Tās visas nav jāiekļauj katra kristieša dzīvē, jo augt pārdabiskajā dzīvē ir kas cits, nekā tīri vienkārša dievbijības izpausmju uzkrāšana, tomēr man vienlaikus jāapliecina, ka ticības pilnību nav ieguvis tas, kurš savā dzīvē neīsteno vismaz kādu no tām, kurš vienā vai otrā veidā nepauž Marijai savu mīlestību.

Tie, kas Jaunavas Marijas godināšanas veidus uzskata par novecojušiem, parāda, ka vairs neredz tajos ietverto dziļi kristīgo nozīmi un ir aizmirsuši avotu no kura tie nāk - ticību Dieva Tēva pestījošajai gribai, mīlestību uz Dievu Dēlu, kurš patiešām tapa cilvēks un ir dzimis no sievietes, un paļāvību uz Dievu Svēto Garu, kurš mūs svētdara ar savu žēlastību. Tas ir Dievs, kurš mums deva Mariju, un mums nav tiesību viņu atgrūst; tieši pretēji, mums jāsteidzas pie viņas ar bērnu mīlestību un prieku.

Kļūt par bērniem Dieva Mīlestībā

Uzmanīgi pārdomāsim šo aspektu, kas var mums palīdzēt izprast ļoti svarīgas lietas, jo Marijas noslēpums ļauj atklāt, ka, lai mēs tuvotos Dievam, ir jākļūst pavisam maziem. „Patiesi Es jums saku,” izsaucas Kungs, vēršoties pie saviem mācekļiem, „ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesvalstībā neieiesiet.” (Mt 18,3).

Mums jākļūst pavisam maziem - jāatsakās no iedomības, no pašpietiekamības, jāatzīst, ka vieni paši nevaram neko, jo mums ir vajadzīga Dieva, mūsu Tēva žēlastība un vara, lai mācītos staigāt un būtu neatlaidīgi ceļā. Lai Būtu mazs, vajag paļauties, kā paļaujas bērni, ticēt, kā tic bērni, lūgt, kā lūdz bērni.

Un to visu iemācamies, veidojot attiecības ar Mariju. Svētās Jaunavas godināšana nav ne salkanība, ne vīrišķības trūkums. Tas ir iekšējs mierinājums un prieks, kas piepilda dvēseli tieši tādēļ, ka šī godināšana pieprasa dziļu un pilnīgu ticību, kas mums liek iziet pašiem no sevis un visu cerību ielikt Kungā. „Tas Kungs ir mans gans,” dzied viens no psalmiem, „man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis.” (Ps 22,1-4).

Tāpēc, ka Marija ir māte, viņas godināšana mums māca būt bērniem, mīlēt pa īstam, bez mēra; būt vienkāršiem, bez egoisma radītas sarežģītības, tādēļ, ka mēs domājam vien par sevi; būt priecīgiem, zinot, ka nekas nevar iznīcināt mūsu cerību. Iesākums ceļam, kas vainagojas ar neprātīgu mīlestību uz Jēzu, ir paļāvības pilna mīlestība uz Svēto Jaunavu Mariju. Tā Rožukroņa komentāru ievadā es rakstīju jau labi sen atpakaļ. Kopš tā laika esmu varējis itin bieži pārliecināties par šo vārdu patiesīgumu. Lai komentētu šo domu, es neieslīgšu lielos prātojumos, drīzāk es jūs aicinu to piedzīvot, atklāt pašiem, ar mīlestību meklējot Marijas klātbūtni, atverot viņai savas sirdis, uzticot viņai jūsu priekus un bēdas, lūdzot viņai palīdzēt iepazīt Jēzu un sekot Viņam.

Ja jūs meklējat Mariju, jūs atradīsiet Jēzu. Un jūs pamazām iemācīsieties saprast, kas ir šī Dieva sirdī, kurš sevi pazemo līdz galam, atsakās izrādīt savu varu un diženumu, lai mūsu priekšā parādītos kalpa veidā (sal. Flp 2,6-7). Runājot ikdienas valodā, mēs varētu teikt, ka Dievs pārkāpj visas robežas, jo Viņš neapmierinās ar mūsu pestīšanai būtiskāko vai nepieciešamo, Viņš iet tālāk. Vienīgā mēraukla vai mērs, kas mums kaut nedaudz ļauj saprast Dieva izturēšanās veidu, ir apziņa, ka tam trūkst mēra, aptvert, kādā mērā tā rodas no mīlestības neprāta, kas Viņu mudina pieņemt mūsu miesu un uzņemties mūsu grēku nastu.

Kā būtu iespējams, ka mēs saprastu un uztvertu, cik ļoti Dievs mūs mīl, bet paši nekļūtu neprātīgi no mīlestības? Ir jāļauj šīm ticības patiesībām iesūkties mūsu dvēselē, lai tās pilnībā pārveidotu mūsu dzīvi. Dievs mūs mīl! Viņš, Visuvarenais, Visuspēcīgais, kurš radījis debesis un zemi.

Dievs interesējas pat par vissīkākajām detaļām, kas skar Viņa radības – jūsu lietām un manējām –, un Viņš katru no mums sauc vārdā (sal. Is 43,1). Šī ticības dotā pārliecība mums liek apkārtesošo saskatīt jaunā gaismā, un, lai arī viss paliek tāds pats, mēs aptveram, ka viss ir citādāks, jo viss ir Dieva mīlestības izpausme.

Tad mūsu dzīve kļūst par pastāvīgu lūgšanu labā garastāvoklī un priekā, kas nekad neizsīkst, par visas dienas garumā skanošu pateicības lūgšanu. „Augsti slavē Kungu mana dvēsele.” Tā dziedāja Jaunava Marija. „Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis, un Svēts ir Viņa vārds.” (Lk 1,46-49).

Mūsu lūgšana var pavadīt un atdarināt šo Marijas lūgšanu. Kā Viņa mēs izjutīsim vēlmi dziedāt, sludināt Dieva brīnumus, lai visa cilvēce un visas būtnes piedalītos mūsu laimē.

Marija mums liek justies kā brāļiem

Nevar būt ar Mariju šajās filiālajās attiecībās un vienlaikus domāt vienīgi par sevi, savām personiskajām problēmām. Nevar veidot attiecības ar Jaunavu Mariju un ieslēgties personisko problēmu egoismā. Marija mūs ved pie Jēzus, un Jēzus ir primogenitus in multis fratribus; pirmdzimtais starp daudziem brāļiem (Rom 8,29). Tātad pazīt Jēzu nozīmē apzināties, ka mūsu dzīvei nevaram izvēlēties kādu citu virzienu, kā vienīgi pilnībā atdot sevi kalpošanai citiem. Kristietis nevar aprobežoties ar savām personiskajām problēmām, jo viņam jādzīvo saiknē ar universālo Baznīcu, domājot par visu dvēseļu pestīšanu.

Tādējādi arī tās lietas, ko mēs varētu uzskatīt par īpaši personiskām un privātām – rūpes par mūsu pašu iekšējo attīstību –, patiesībā nepieder tikai mums, jo svētdarīšana un apustulāts veido vienu veselu. Tātad mums jācīnās gan savā iekšējā dzīvē, gan kristīgo tikumu attīstīšanā, domājot par visas Baznīcas labumu, jo mēs nevarēsim darīt labu un citiem atklāt Kristu, ja mūsos nav patiesas piepūles iedzīvināt mūsu dzīvē Evaņģēlija mācību.

Piepildītas ar šo garu mūsu lūgšanas ir pat tad, kad tās sākas ar šķietami personiskām tēmām un jautājumiem, vienmēr beidzas ar vēlmi kalpot citiem. Un, ja mēs roku rokā ejam uz priekšu ar svēto Jaunavu Mariju, Viņa mums liks sajust mūsu brālību ar visiem cilvēkiem, jo mēs visi esam šī Dieva bērni, kam Viņa ir Meita, Līgava un Māte.

Vajadzētu, lai citu cilvēku problēmas būtu arī mūsējās, kristīgajam brālīgumam dziļi jāiesakņojas mūsu dvēselēs, lai neviens cilvēks mums nebūtu vienaldzīgs. Marija, Jēzus Māte, kura Viņu baroja, audzināja un pavadīja Viņa zemes dzīves laikā un tagad atrodas līdzās Viņam Debesīs, mums palīdzēs atpazīt Jēzu, kas iet mums līdzās un ir klātesošs mūsu brāļu, cilvēku vajadzībās.

Svētceļojuma laikā, par kuru es jums stāstīju jau sākumā, pa ceļam uz Sonsoles svētnīcu mēs gājām garām labības laukam. Vēja viļņota, raža saulē mirdzēja. Man ienāca prātā kāds Evaņģēlija fragments, vārdi, ko mācekļu grupai teica Kungs: „Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai!” (Jņ 4,35). Un es kārtējo reizi pārdomāju, ka Kungs vēlējās ielikt mūsu sirdīs to pašu dedzību, to pašu uguni, kas valdīja pār Viņējo. Noejot nedaudz pie malas, es noplūcu pāris vārpas, lai tās saglabātu piemiņai.

Ir jāatver acis, jāprot paskatīties sev apkārt un jāatpazīst mums raidītie Dieva aicinājumi caur apkārt esošajiem cilvēkiem. Mēs nevaram dzīvot ar ļaudīm pagrieztu muguru, ieslēgušies savā sīkajā pasaulītē, jo Jēzus tā nedzīvoja. Evaņģēlijs mums bagātīgi runā par Viņa žēlsirdību, par Viņa spēju just līdzi ciešanās un citu vajadzībās. Viņš apžēlojās par Naimas atraitni (sal. Lk 7,11-17), Viņš apraudāja Lācara nāvi (sal. Jņ 11,35), Viņš rūpējas par sekotāju pūļiem, kam nebija nekā, ko ēst (sal. Mt 15,32), bet vispirms jau Viņam ir žēl grēcinieku, to, kas iet pa pasauli nepazīdami ne gaismu, ne patiesību: „Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos.” (Mk 6,34).

Kad mēs patiešām esam Marijas bērni, mēs saprotam šo Kunga attieksmi, un mūsu sirds paplašinās, kļūst žēlsirdīga. Tad mūsu brāļu, citu cilvēku ciešanas, zemiskums, kļūdas, vientulība, nomāktība, sāpes, mums sagādā ciešanas. Mēs izjūtam steidzīgu nepieciešamību palīdzēt viņu vajadzībās un viņiem stāstīt par Dievu, lai viņi kā bērni veidotu attiecības ar Viņu, lai viņi spētu atklāt Marijas mātišķīgo maigumu.

Būt par apustuļu apustuli

Piepildīt pasauli ar gaismu, būt par sāli un gaismu (sal. Mt 5,13-14): Tā Kungs raksturojis savu mācekļu misiju. Līdz pasaules malai nest Dieva mīlestības labo vēsti. Tas ir tas, kam visiem kristiešiem tādā vai citādā veidā jāvelta sava dzīve.

Es iešu vēl tālāk. Mums jāsadeg vēlmē nepalikt vieniem, mums jāiedrošina arī citi piedalīties šajā dievišķajā misijā - nest prieku un mieru cilvēku sirdīs. „Tādā mērā, kādā jūs progresējat paši,” raksta Gregors Lielais, „pievelciet arī citus sev, ilgojieties, lai jums savā ceļā pie Kunga būtu ceļabiedri.” (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 6, 6 (PL 76, 1098)).

Bet atminieties, kā to saka Kungs vienā no savām līdzībām, ka cum dormirent homines, kamēr cilvēki gulēja, uzradās nezāles sējējs (Mt 13,25). Mūs, cilvēkus, apdraud iespēja ļaut sevi iekarot egoisma, virspusējības miegam, ļaut mūsu sirdij aizrauties ar tūkstošiem gaistošu piedzīvojumu, izvairoties no patiesā zemes realitāšu dziļuma meklējumiem. Šāds miegs ir slikta lieta, tas nomāc cilvēka cieņu un padara par skumju vergu!

Ir kāda lieta par ko mums būtu jācieš īpaši stipri– par kristiešiem, kuri varētu dot daudz vairāk, bet neizlemj, kuri varētu sevi atdot pilnībā, izdzīvojot visu Dieva bērnu aicinājuma sekas, bet kas spurojas pretī iespējai būt devīgiem. Tam jāsagādā mums ciešanas, jo ticības žēlastība mums netika piešķirta, lai paliktu apslēpta, bet tieši pretēji, lai spīdētu cilvēku priekšā (sal. Mt 5,15-16). jo cita starpā uz spēles ir likta to cilvēku laicīgā un mūžīgā laime, kas šādi rīkojas. Kristīgā dzīve ir dievišķs brīnums, apveltīts ar tūlītējiem gandarījuma un iekšēja miera apsolījumiem, tomēr ar nosacījumu, ka mēs spējam novērtēt Dieva dāvanu (sal. Jņ 4,10), esot bez mēra dāsni.

Tātad vajag pamodināt tos, kas būtu varējuši iegrimt šajā sliktajā miegā, vajag viņiem atgādināt, ka dzīve nav spēle, bet dievišķs dārgums, kas jāpavairo. Jāparāda arī ceļš tiem, kas pilni ar labo gribu un slavējamām vēlmēm, bet nezina kā tās likt lietā. Kristus mūs skubina: katram no jums jābūt ne tikai apustulim, bet apustuļu apustulim, kas aizrauj līdzi sev, kas arī citus mudina darīt pazīstamu Jēzu Kristu.

Daži varbūt vaicās, kā, kādā veidā viņi var šo Kristus pazīšanu nodot citiem. Es pateikšu: ar dabiskumu, ar vienkāršību, dzīvojot pasaulē tieši tā, kā jūs to darāt, nodevušies savai profesijai un rūpēm par ģimeni, līdzdarbojoties visās cēlajās cilvēku ilgās, cienot ikviena cilvēka likumīgo brīvību.

Lūk, jau gandrīz trīsdesmit gadi, kā Kungs manā sirdī ielika dedzīgo vēlmi šo mācību darīt saprotamu cilvēkiem ar visdažādāko dzīvesveidu, situāciju un nodarbošanos.- ikdienas dzīve var būt svēta un piepildīta ar Dievu, Kungs mūs aicina svētdarīt mūsu ikdienas darbus, jo arī tajā atrodama kristīgā pilnība. Padomāsim par to vēlreiz, kamēr kontemplējam Dievmātes dzīvi.

Neaizmirsīsim, ka gandrīz visas viņas izdzīvotās dienas šeit virs zemes aizritēja līdzīgā veidā kā miljoniem citu sieviešu dienas, kas pašas nododas rūpēm par ģimeni, savu bērnu audzināšanai, ģimenes pavarda darbiem. Marija visu līdz pat mazākajam sīkumam svētdarīja, visu, ko citi kļūdaini uzskata par nenozīmīgu un nevērtīgu - ikdienas darbu, uzmanību pret tiem cilvēkiem, ko mīlam, sarunas vai vecāku un draugu apciemojumus. Svētīgā ikdienas dzīve, kas var būt tik ļoti pilna ar Dieva mīlestību!

Jo, lūk, kas izskaidro Marijas dzīvi - viņas mīlestība. Tā ir mīlestība, kas iet līdz galam, līdz pilnīgai sevis aizmiršanai, apmierināta atrasties tur, kur viņa ir, tur, kur Dievs viņu vēlējās, pilnībā piepildot dievišķo gribu. Tādēļ pat visnenozīmīgākā viņas rīcība nekad nav banāla, bet tieši pretēji, atklājas satura pilna. Marija, mūsu Māte, mums ir piemērs un ceļš. Mums jāmēģina būt kā viņai, tieši tajos konkrētajos apstākļos, kādos Dievs ir vēlējies, lai mēs dzīvojam.

Tā rīkojoties, mēs apkārtējiem sniedzam liecību par vienkāršu un normālu dzīvi, ar visiem cilvēka dabai raksturīgajiem ierobežojumiem un trūkumiem, bet konsekventu dzīvi. Un, redzot, ka mēs esam viņu līdzinieki visās lietās, citi vēlēsies mums jautāt: „Kā izskaidrojams jūsu prieks? No kurienes jums spēks, lai cīnītos ar egoismu un tieksmi uz ērtībām? Kas jums iemāca šo izpratni, šo atklātības pilno saskaņu, šo kalpošanas garu un sevis atdevi citiem?”

Tas tad arī ir brīdis, lai viņiem atklātu kristīgās dzīves dievišķo noslēpumu, viņiem stāstītu par Dievu, Kristu, Svēto Garu, Mariju. Šis ir brīdis, lai ar mūsu nabaga vārdiem nodotu tālāk Dieva mīlestības neprātu, ko žēlastība ielējusi mūsu sirdīs.

Svētais Jānis savā Evaņģēlijā mums atstāsta kādu brīnišķīgu Jaunavas Marijas izteicienu no ainas, ko mēs jau minējām iepriekš,– kāzām Kānā. Evaņģēlists mums stāsta, ka vēršoties pie apkalpotajiem, Marija viņiem iesaka: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5). Tieši par to arī ir runa: kā aizvest dvēseles satikt Jēzu vaigu vaigā un vaicāt Viņam: „Domine, quid me vis facere?; Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (Apd 9,6).

Kristīgais apustulāts– un es šeit konkrēti atsaucos uz vienkāršu kristieti, uz tādu vīrieti vai sievieti, kas dzīvo tāpat, kā viņiem līdzīgie,– ir pamatīga katehēze, kurā pateicoties personiskajiem kontaktiem, uzticīgai un īstai draudzībai, mēs citos modinām izsalkumu pēc Dieva un viņiem palīdzam atklāt jaunus apvāršņus dabiski, vienkārši, kā jau es teicu, ar pilnībā izdzīvotas ticības piemēru, ar mīļu, bet dievišķās patiesības spēka pilnu vārdu.

Esiet drošsirdīgi. Jūs varat rēķināties ar Marijas, Regina apostolorum, palīdzību. Un Dievmāte, pat, ja viņas izturēšanās vienmēr paliek kā Mātei, zina kā nolikt savus bērnus viņu tiešo pienākumu priekšā. Tiem, kuri viņai tuvojas un kontemplē viņas dzīvi, Marija vienmēr sniedz milzīgo labumu - ved viņus pie krusta, liekot viņiem vaigu vaigā apcerēt Dieva Dēla piemēru. Un, stājoties Jēzus vaiga priekšā, kur tiek pieņemts kristīgās dzīves izšķirošais lēmums, Marija aizlūdz par mums, lai mūsu uzvedība vainagotos ar samierināšanos starp mazo brāli – tevi un mani – un Tēva Pirmdzimto Dēlu.

Tikšanās ar Mariju bieži apsteidz daudzas atgriešanās, daudzus lēmumus pilnībā sevi atdot kalpošanai Dievam. Dievmāte šajās dvēselēs ir veicinājusi meklējuma vēlmes, ir mātišķīgi uzmundrinājusi šo veselīgo dvēseles nemieru, kas lika tiekties pēc pārmaiņām, pēc jaunas dzīves. Lūk, kā šis „visu, ko Viņš jums sacīs, dariet”, kļuvis par realitāti - mīlestības pilna sevis atdošana, kristīgais aicinājums, kas kopš tā brīža izgaismo visu mūsu personisko dzīvi.

Šo sarunas brīdi Kunga priekšā, kad mēs apcerējām godināšanu un mīlestību pret Viņa Māti, kas ir arī mūsu māte, mēs varam noslēgt, no jauna uzmodinot mūsu ticību. Tikko iesācies maija mēnesis. Kungs vēlas, lai, pateicoties dziļajām attiecībām ar Viņa Māti, mēs nepalaistu garām šo iespēju pieaugt Viņa Mīlestībā. Katru dienu mēģināsim kā bērni būt uzmanīgi pret viņu – sīkās lietās, ar smalkjūtīgas uzmanības pierādījumiem –, kas kļūs par lielām personiskā svētuma un apustulāta izpausmēm, tas ir, par karstu vēlēšanos nemitīgi līdzdarboties Kristus nestajā pestīšanā pasaulei.

Sancta Maria, spes nostra, ancilla Domini, sedes sapientiae, ora pro nobis! Svētā Marija, mūsu cerība, Kunga kalpone, gudrības sēdeklis, lūdz par mums!