Kristus Karalis

Noslēdzas liturģiskais gads. Altāra svētajā Upurī mēs atjaunojam upurēšanu Tēvam. Upuris, kā mēs pēc īsa brīža lasīsim prefācijā (…regnum sanctitatis et gratiae, regnum iustitiae, amoris et pacis (Mises prefācija)), ir Kristus, svētuma un žēlastības Karalis, taisnības, mīlestības un miera Karalis. Apcerot mūsu Kunga svēto Cilvēciskumu, jūs visi dvēselē izjūtat milzīgu prieku: Karalis ar sirdi veidotu no tādas miesas kā mūsējā; Viņš, kas ir visuma un ikvienas radības autors un kas neuzspiež savu varu, bet kā ubags mums lūdz nedaudz mīlestības, klusumā parādot savu roku brūces.

Kādēļ tik daudz cilvēku to ignorē? Kāpēc vēl dzirdam šo nežēlīgo protestu: nolumus hunc regnare super nos (Lk 19,14), mēs negribam, ka Viņš valdītu pār mums? Zemes virsū dzīvo miljoniem cilvēku, kas šādi pretojas Jēzum Kristum vai drīzāk – Viņa ēnai, jo viņi nepazīst Kristu, tie nav redzējuši Viņa Vaiga skaistumu un neko nezina par Viņa brīnišķīgo mācību.

Šī skumjā aina manī izraisa vēlmi atlīdzināt Kungam. Ieklausoties šajos pastāvīgos kliedzienos, ko raksturo drīzāk šausmīgi darbi nevis vārdi, es nevaru nekliegt ļoti skaļi: opportet illum regnare (1 Kor 15,25), Viņam jāvalda.

Pretestība Jēzum Kristum

Daudz cilvēku nevar panest, ka Kristus valda; tie Viņam pretojas visdažādākos veidos: gan pasaules un cilvēku attiecību vispārīgajos projektos, gan cilvēku ieradumos, gan zinātnē un mākslā, un pat Baznīcas dzīvē! Es nerunāju, raksta sv. Augustīns, par izvirtuļiem, kas zaimo Kristu vārdos, jo tikai nedaudz cilvēku zaimo ar muti, bet daudzi zaimo ar savu uzvedību (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 27, 11 (PL 35, 1621)).

Pats izteikums Kristus Karalis dažus traucē tā virspusīgās izpratnes dēļ, it kā Kristus valdīšanu varētu sajaukt ar politiskajiem lozungiem vai tādēļ ka, atzīstot Kunga karaļvaru, viņi būtu spiesti atzīt kādu likumu. Tie nepanes likumu, pat ne maigo mīlestības priekšrakstu. Patiešām, viņi nevēlas tuvoties Dieva mīlestībai un viņu ambīcijas aprobežojas ar personiskā egoisma apmierināšanu.

Kungs mani jau sen mudinājis atkārtot šo kluso saucienu: serviam! es kalpošu! Lai Viņš mūsos palielina vēlmi sevi dāvāt, ar uzticību atbildēt uz Viņa dievišķo aicinājumu - uz ielas, dabiskā veidā, bez izrādīšanās, bez trokšņa. No sirds Viņam izteiksim pateicību. Izteiksim Viņam mūsu kalpu lūgšanu, …bērnu lūgšanu! Mūsu mēle un mūsu mutes aukslējas tad piepildīsies ar pienu un medu. Tad mums būs īsta laime runāt par Dieva valstību – par valstību, kurā valda tā brīvība, ko Viņš mums ieguvis (sal. Gal 4,31).

Kristus, pasaules Kungs

Nedaudz padomāsim par to, ka Kristus, šis mīļais Bērns, ko mēs redzējām piedzimstam Betlēmē, ir pasaules Kungs, jo visas būtnes gan debesīs, gan virs zemes ir Viņa radītas; Viņš samierināja visas lietas ar Tēvu, atjaunojot mieru starp debesīm un zemi, ar savām asinīm, ko izlēja pie Krusta (sal. Kol 1,11-16). Šodien Kristus valda pie Tēva labās rokas. Dziļi pārsteigtajiem mācekļiem, kas uzlūkoja mākoņus pēc Kunga Debeskāpšanas, divi eņģeļi baltās drānās apliecināja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam (Apd 1,11).

Karaļi valda, pateicoties Viņam (sal. Sak 8,15). Taču karaļi un cilvēku vara paiet, bet Kristus valstība pastāvēs mūžīgi (Izc 15,18), jo Viņa Valstība ir mūžīga valstība un Viņa valdīšana paliek no paaudzes uz paaudzi (Dan 3,100).

Kristus valstība nav kāds izteiksmes veids vai kādas retorikas līdzība. Kristus dzīvo, pat kā cilvēks, ar to pašu miesu, ko Viņš pieņēma iemiesojoties, kas augšāmcēlās pēc Krusta nāves un kas eksistē vienotībā ar viņa cilvēcisko dvēseli un ir pagodināta Vārda personā. Kristus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, dzīvo un valda. Viņš ir pasaules Kungs. Vienīgi Viņš uztur pie dzīvības visu, kas dzīvo.

Bet kādēļ tad tagad Viņš neparādās visā savā godībā? Tādēļ, ka Viņa Valstība nav no šīs pasaules (Jņ 18,36), pat ja tā ir klātesoša pasaulē. Jēzus atbildēja Pilātam: esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai liecinātu par patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi (Jņ 18,37). Tie, kas no Mesijas sagaidīja laicīgu, redzamu varu, kļūdījās: Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā (Rom 14,17).

Patiesība un taisnība, miers un prieks Svētajā Garā – lūk, Kristus valstība, Dieva darbība, kas glābj cilvēkus un kas sasniegs savu pilnību, kad cilvēku vēsture noslēgsies un kad Kungs, kas sēž debesu augstumos, nāks galīgā veidā tiesāt cilvēkus.

Kad Kristus uzsāk savu sludināšanu zemes virsū, Viņš nepiedāvā politisku programmu, bet saka: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu (Mt 3,2; 4,17). Viņš liek šo labo vēsti (sal. Lk 10,9). sludināt saviem mācekļiem un viņiem māca prasīt lūgšanā, lai atnāk Valstība (sal. Mt 6,10). Lūk, Dieva valstība un tās taisnība: svētā dzīve, kas mums jāmeklē vispirmām kārtām (sal. Mt 6,33). – vienīgā lieta, kas īsti nepieciešama (sal. Lk 10,42).

Pestīšana, ko sludina mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir aicinājums, kas izteikts visiem. Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās (Mt 22,2-3). Un Kungs mums atklāj, ka debesu valstība ir mūsu vidū (Lk 17,21).

Neviens netiek izslēgts no pestīšanas, ja viņš pazemīgi pakļaujas Kristus mīlestības pilnajām prasībām, proti, piedzimt no jauna (sal. Jņ 3,5), kļūt līdzīgiem vismazākajiem gara vienkāršībā (sal. Mk 10,15; Mt 18,3; 5,3), attālināt no savas sirds to, kas attālina no Dieva (Patiesi es jums saku: bagātam grūti ieiet debesvalstībā (Mt 19,23)). Jēzus negrib tikai vārdus (sal. Mt 7,21), Viņš grib arī darbus un īstu piepūli, jo vienīgi tie, kas cīnās, nopelnīs mūžīgo mantojumu (Debesvalstību iegūst ar varu: un tie, kas cīnās, to iegūst (Mt 11,12)).

Valstības pilnība, galīgais spriedums, kura iznākums ir pestīšana vai pazušana, nepieder šai pasaulei. Šodien Valstība ir pielīdzināma sējai (sal. Mt 13,24), sinepju grauda izaugsmei (sal. Mt 13,31-32). Beigās, notiks kā ar tīklu, ko izvelk krastā: no tā izvilks – lai katram sagādātu citu likteni – tos, kas īstenojuši taisnību, un tos, kas īstenojuši ļaunumu (sal. Mt 13,47-48). Bet, kamēr dzīvojam šeit zemes virsū, Valstība ir līdzīga raugam, ko paņēma kāda sieviete un iemaisīja trijos miltu mēros, kamēr visa mīkla sarūga (sal. Mt 13,33).

Kas saprot, kāda ir šī Valstība, ko Kristus piedāvā, apzinās, ka ir vērts pielikt visas pūles, lai to iekarotu: tā ir šī pērle, ko tirgotājs iegūst, pārdodot visu to, kas tam pieder ; tā ir dārgumu krātuve, kas atrasta kādā tīrumā (sal. Mt 13,44-46). Ir grūti iekarot debesu valstību un neviens nav nodrošināts to paveikt (sal. Mt 21,43; 8,12): vienīgi cilvēka, kas gandara, pazemīgie saucieni spēj atvērt tās vārtus ar abām vērtnēm. Viens no ļaundariem, kas kopā ar Jēzu bija pienaglots pie krusta, Viņam lūdz: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā. Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē (Lk 23,42-43).

Valstība dvēselē

Cik tu esi liels, ak, mūsu Kungs un mūsu Dievs! Tu piešķir mūsu dzīvei pārdabisko jēgu un dievišķo iedarbīgumu. Pateicoties Tev, mīlestība uz tavu Dēlu mums liek atkārtot ar visu mūsu būtnes spēku, ar mūsu dvēseli un mūsu miesu: opportet illum regnare! – pat ja vienlaicīgi atskan mūsu vājības dzejoļi, jo, kā Tu zini, mēs esam radības (un vēl kādas radības!), kurām ne tikai kājas (Dan 2,33), bet arī sirds un galva ir no māla. Dievišķā veidā mēs jūsmosim vienīgi par Tevi.

Kristum vispirms jāvalda mūsu dvēselē. Bet ko mēs varētu Viņam atbildēt, ja Viņš mums jautātu: un tu, kā tu man ļauj valdīt tevī? Es Viņam atbildētu, ka, lai Viņš valdītu manī, man vajadzīga Viņa žēlastība lielā daudzumā. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai viss - mazākais sirds puksts, mazākā dvesma, niecīgākais skatiens, nesvarīgākais vārds, visvienkāršākā sajūta, tiktu pārveidots par kādu hozanna manam Kristum Karalim.

Ja mēs gribam, lai Kristus valda, mums jārīkojas atbilstoši un jāsāk Viņam dāvāt savu sirdi. Ja mēs tā nerīkojamies, runāšana par Kristus karaļvaru būtu tikai tukšs, nekristīgs troksnis, tikai neesošas ticības ārējā izpausme, tikai Dieva vārda melīga izmantošana cilvēciskām darbībām.

Ja nosacījums tam, lai Jēzus valda tavā dvēselē un manējā, būtu tas, ka Viņam jāatrod mūsos pilnīgu mājvietu, mums būtu iemesls krist bezcerībā. Bet nebīsties, Sionas meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā (Jņ 12,15). Redziet, ar kādu nabaga dzīvnieku troņa vietā Jēzus samierinājās. Es nezinu, kā ir ar jums, bet mani personiski nepazemo tas, ka es sevi atzīstu esam ēzelis Kunga acīs: es biju kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie manas labās rokas (Ps 72,23-24), tu mani vadi aiz apaušiem.

Tagad, kad paliek jau tik maz ēzeļu, apceriet, kādas ir ēzeļa raksturīgās īpašības - ne tās, kas piemīt vecam, ietiepīgam ēzelim, kas neaizmirst pārestības un atriebjas ar kādu negaidītu spērienu, bet gan tās, kas piemīt jaunam ēzelim, kam ausis paceltas kā antenas, kas taupa barību, neatlaidīgi strādā un rikšo naski un naigi. Protams, ir simtiem skaistāku, veiklāku un nežēlīgāku dzīvnieku, bet Kristus to izvēlējās, lai sevi stādītu priekšā kā karali tautai, kas Viņu skaļi sveica, jo Jēzus nezina, ko darīt ar aprēķina pilno viltību, ledaino siržu nežēlību, skaistumu, kas mirdz, bet ir tikai šķietams. Mūsu Kungs mīl jaunas sirds prieku, vienkāršu gaitu, noteiktu balsi, skaidru skatienu, ausi, kas uzmanīgi ieklausās Viņa sirsnīgajos vārdos. Tā Viņš valda dvēselēs.

Valdīt kalpojot

Ja mēs ļaujam Kristum valdīt mūsu dvēselē, mēs nepakļausim cilvēkus, bet visiem kalposim. Kalpošana – kā man patīk šis vārds! Kalpot savam Karalim un Viņa dēļ visiem, ko Viņa Asinis atpirkušas. Kaut kristieši spētu kalpot! Uzticēsim Kungam mūsu lēmumu iemācīties pildīt šo kalpošanas sūtību, jo vienīgi tā mēs varēsim paši iepazīt un mīlēt Kristu un likt citiem Viņu iepazīt un mīlēt.

Kā mēs cilvēkus iepazīstināsim ar Viņu? Vispirms ar savu piemēru. Sniegsim liecību par Viņu ar mūsu brīvprātīgo kalpošanu Jēzum Kristum, ar visiem mūsu darbiem, jo Viņš ir visas mūsu dzīves Kungs, mūsu eksistences vienīgā un galīgā jēga. Pēc tam, tad, kad būsim liecinājuši ar savu piemēru, mēs varēsim mācīt vārdos Viņa doktrīnu. Kristus nerīkojās savādāk. Coepit facere et docere (Apd 1,1), Viņš vispirms mācīja ar darbiem, tad ar savu dievišķo sprediķošanu.

Lai Kristus mīlestības dēļ kalpotu citiem, mums jābūt ļoti cilvēciskiem. Ja mūsu dzīve nav vērtīga no cilvēciskā viedokļa, Dievs tajā neko neveidos, jo parasti Viņš neko neceļ uz nekārtības, egoisma un iedomības pamata. Mums jāizprot visi, jāsadzīvo ar visiem un jāpiedod visiem. Protams, mēs neteiksim, ka netaisnība ir taisnība, ka Dieva aizvainojums nav tāds, ka ļaunums ir labums. Mēs neatriebsim ļauno ar ļauno, bet ar skaidru mācību un ar taisniem darbiem, noslīcinot tādējādi ļauno labuma pārpilnībā (sal. Rom 12,21). Tad arī Kristus valdīs mūsu dvēselē un mums apkārt stāvošo cilvēku dvēselēs.

Daži cilvēki cenšas nodibināt mieru pasaulē, neieliekot pašu sirdīs mīlestību uz Dievu un nekalpojot radībām Dieva mīlestības dēļ. Kā gan šādā veidā var tikt īstenota kāda miera misija? Kristus miers ir tas, kas piemīt Kristus valstībai; un mūsu Kunga valstībai jātiek dibinātai ilgās pēc svētuma, pazemīgā gatavībā saņemt žēlastību, centīgā taisnīguma izpausmē darbos un dievišķā mīlestības pārplūšanā.

Kristus cilvēcisko darbību virsotnē

Tas ir iespējams. Tas nav veltīgs sapnis! Ja tikai mēs, cilvēki, nolemtu ļaut Dieva mīlestībai iemājot mūsu sirdīs! Kristus, mūsu Kungs, tika Krustā sists un, pacelts Krustā, Viņš atpirka pasauli, nodibinot no jauna mieru starp Dievu un cilvēkiem. Jēzus Kristus piemin visus: et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum (Jņ 12,32), ja jūs Mani novietosiet visas jūsu šīs zemes darbības augšā, tas ir, ja jūs esat mani liecinieki, kad jūs pildāt jūsu ik brīža pienākumu – lielu vai mazu –, tad Es pievilkšu visu pie sevis, omnia traham ad meipsum. Mana Valstība jūsu vidū kļūs īstenība!

Kristus, mūsu Kungs, vēl joprojām sēj sēklu cilvēku pestīšanai, visas radības, mūsu pasaules pestīšanai – pasaules, kas ir laba, jo no Dieva rokām radusies laba. Tas ir Ādama grēks, cilvēka lepnības grēks, kas izjauca dievišķo radības harmoniju.

Bet, kad atnāca laiku pilnība, Dievs Tēvs sūtīja savu viendzimušo Dēlu, kas, Svētajam Garam darbojoties, tapa miesa mūžam Jaunavā Marijā, lai atjaunotu mieru. Tas notika, lai, atpērkot cilvēku no grēka, adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs tiktu padarīti par Dieva bērniem, kas spējīgi būt līdzdalīgi Dieva personiskajā dzīvē, tā, lai šim jaunajam cilvēkam, šim jaunajam Dieva bērnu atzaram (sal. Rom 6,4-5). tiktu uzticēta sūtība atbrīvot visu pasauli no nekārtības, visās lietās atjaunojot sākotnējo kārtību Kristū (sal. Ef 1,9-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Tam mēs, kristieši, tikām aicināti; šis ir mūsu apustuliskais uzdevums un mūsu dedzība, kurai jāpārņem mūsu dvēseles - lai Kristus valstība kļūst īstenība, lai vairs nav ne naids, ne nežēlība un lai mēs izplatām virs šīs zemes mīlestības spēcīgo un maigo labo smaržu. Šodien lūgsim mūsu Karali, lai Viņš mums liek pazemīgi un dedzīgi līdzdarboties Viņa dievišķajā plānā - saliedēt to, ko cilvēks sašķēla, pavadīt uz viņa mērķi to, kas nogājis no labā ceļa, un atjaunot saskaņu visā radībā.

Pieņemt kristīgo ticību nozīmē apņemties turpināt Jēzus sūtību radību vidū. Ikvienam no mums jābūt alter Christus, ipse Christus, citam Kristum, pašam Kristum. Vienīgi šādā veidā mēs varēsim uzsākt šo plašo, šo milzīgo uzdevumu, kas nekad nebeigsies: no iekšienes svētdarīt visas laicīgās struktūras, tajās ienesot Pestīšanas raugu.

Es nekad nerunāju par politiku. Es nedomāju, ka kristiešu uzdevums uz zemes ir radīt kādu jaunu politiski reliģisku kustību, pat ja viņi to darītu ar vislabāko nodomu – visas cilvēciskās aktivitātes piepildīt ar Kristus garu. Tas būtu neprāts. Tas, kas ir jāved pie Dieva, ir ikviena cilvēka, lai kāds tas arī nebūtu, sirds. Centīsimies vērsties pie katra kristieša, lai tajos apstākļos, kādos viņš atrodas – un tas nav atkarīgs tikai no viņa stāvokļa Baznīcā vai laicīgajā sabiedrībā, bet arī no mainīgajām vēstures situācijām – viņš spētu ar piemēru un vārdiem liecināt par savu ticību.

Tādēļ, ka viņš ir cilvēks, kristietis pilntiesīgi dzīvo pasaulē. Ja viņš ļauj Kristum dzīvot un valdīt savā sirdī, viņš atradīs Kunga īstenotās pestīšanas iedarbīguma pilnību visās savās cilvēciskajās aktivitātēs. Nav svarīgi vai šī darbošanās ir prestiža vai necila, kā mēdz teikt, jo tas, kas ir prestižs pie cilvēkiem, Dieva acīs var būt necils un tas, ko mēs saucam par vienkāršu vai necilu, var izrādīties par kristīgo svētuma un kalpojuma virsotni.

Personiskā brīvība

Kad kristietis, jo tāds ir arī viņa pienākums, strādā, viņam nav jānobīda pie malas vai jānicina darba dabiskās prasības. Ja ar vārdiem svētīt cilvēciskas darbības saprastu tās iznīcināt vai pārveidot to iekšējos likumus, tad es atsacītos pielietot šos vārdus. Kas attiecas uz mani, man nekad nav paticis, ka parastas cilvēciskās darbības tiek mākslīgā veidā apzīmētas reliģiski. Man patiešām šķiet, pat ja es respektēju pretējo viedokli, ka tad riskējam mūsu ticības vārdu veltīgi pielietot, nemaz nerunājot par to, ka dažreiz zem katoļu birkas cenšas attaisnot drīzāk šaubīgu izturēšanos un rīcību.

Tādēļ, ka pasaule un viss, kas tajā atrodams, izņemot grēku, ir labs, jo ir Dieva mūsu Kunga darbs kristietim plecu pie pleca ar visiem saviem līdzpilsoņiem sevi jāveltī zemes lietām, nemitīgi cīnoties, pozitīvi un ar mīlestību, lai izvairītos apvainot Dievu. Viņam jāaizstāv viss vērtīgais, kas izriet no cilvēka cieņas.

Ir vērtība, kas viņam īpaši jāmeklē. Tā ir personiskā brīvība. Tikai aizstāvot citu cilvēku personisko brīvību un personisko atbildību, viņš varēs aizstāvēt arī savējo ar cilvēcisku un kristīgu godīgumu. Es to atkārtoju un nebeigšu atkārtot: Kungs mums bez maksas ir piešķīris dižu pārdabisku dāvanu, dievišķo žēlastību, un brīnišķīgu cilvēcisku dāvanu – personisko brīvību, kura, lai nesamaitātos un nepārvērstos patvaļā, no mums pieprasa integritāti un ciešu apņēmību atspoguļot mūsu uzvedībā dievišķo likumu, jo tur, kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība (2 Kor 3,17).

Kristus Valstība ir brīvības valstība. Tajā ir tikai tādi vergi, kas paši sevi pieķēdējuši brīvprātīgi, aiz mīlestības pret Dievu. Svētīta mīlestības verdzība, kas mūs dara brīvus! Bez brīvības mēs nevaram atbildēt žēlastībai; bez brīvības mēs nevaram sevi atdot Kungam aiz brīvprātīgi vispārdabiskākā iemesla – tādēļ, ka mēs to vēlamies.

Daži no tiem, kas pašreiz klausās, mani pazīst jau daudzus gadus un viņi var apliecināt, cik daudz visu savu dzīvi esmu sludinājis personisko brīvību vienotībā ar individuālo atbildību. Es to esmu meklējis un meklēju pa visu zemi, kā Diogēns meklēja cilvēku. Un ar katru dienu es to mīlu vairāk, to mīlu vairāk kā jebko citu virs zemes, jo viņa ir dārgums, ko nekad nespēsim novērtēt pietiekami augstu.

Kad runāju par personisko brīvību, es nenorādu uz citām ar to saistītām problēmām, kas varbūt ir ļoti interesantas, bet neattiecas uz manu priestera misiju. Es zinu, ka ne man ir jārunā par pārejošām sekulārām problēmām, kas attiecas uz laicīgo un pilsonisko jomu, jo Kungs ir vēlējies šos jautājumus uzticēt cilvēkiem brīvai un mierīgai diskusijai. Es arī zinu, ka, ja priesteris vēlas izvairīties no grupējumiem, viņa lūpām jāatveras vienīgi, lai vestu dvēseles pie Dieva, pie Viņa pestījošās garīgās doktrīnas, pie Jēzus Kristus iedibinātajiem sakramentiem un uz iekšējo dzīvi, kas mūs tuvina Kungam, zinot, ka mēs esam Viņa bērni un tātad visu cilvēku, bez izņēmuma, brāļi.

Šodien svinam Kristus Karaļa svētkus. Es neattālinos no savas priestera funkcijas sakot, ka, ja kāds Kristus Valstībā redz politisku programmu, tad viņš nav sapratis ticības pārdabiskā galamērķa dziļāko nozīmi un gandrīz jau cenšas uzspiest sirdsapziņām nastu, kas nenāk no Jēzus, kura jūgs ir tīkams un nasta viegla (Mt 11,30). Mīlēsim patiešām visus cilvēkus un pāri visam - mīlēsim Kristu. Tad mums nebūs citas iespējas, kā mīlēt citu cilvēku likumīgo brīvību un dzīvot ar viņiem prātīgi un mierā.

Mierīgi kā Dieva bērni

Varbūt jūs man teiksiet, tikai nedaudz cilvēku vēlas šo dzirdēt un vēl mazāk vēlas to likt lietā. Skaidrs, ka brīvība ir spēcīgs un veselīgs augs, kas slikti piemērojas akmeņiem, ērkšķiem un cilvēku nomīdītiem ceļiem (sal. Lk 8,5-7). Tas tika sludināts pat vēl pirms Kristus nāca uz zemes.

Atminieties 2. psalmu: kāpēc pagāni trako, un kāpēc tik neprātīgas ir ļaužu domas? Zemes ķēniņi saceļas, un valdnieki savās apspriedēs vēršas pret Kungu un Viņa svaidīto (Ps 2,1-2). Jūs redzat, ka nekā jauna jau nav. Tie pretojās Kristum pirms vēl Viņš piedzima; tie pretojās Viņam, kad Viņa kājas miermīlīgi pārstaigāja Palestīnas ceļus; un vēl tagad tie vajā un uzbrūk Viņa mistiskās un karaliskās Miesas locekļiem. Kādēļ tik daudz naida, kādēļ tāds niknums pret atklātu vienkāršību, kādēļ itin visur apspiež katras sirdsapziņas brīvību?

Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus (Ps 2,3). Viņi sarauj maigo jūgu, viņi atmet savu nastu, brīnišķīgo svētuma un taisnības, žēlastības, mīlestības un miera nastu. Mīlestība viņus padara niknus, un viņi zobojas par tāda Dieva neaizsargātu labestību, kurš nevēlas izmantot savus eņģeļu leģionus, lai aizstāvētos (sal. Jņ 18,36; Mt 26,52-54). Ja Kungs piekristu pārkāpt savus principus, upurēt dažus nevainīgos, lai izpatiktu vainīgo vairākumam, tad viņi varētu ļoti labi saprasties ar Viņu. Bet tāda nav Dieva loģika. Kā īsts Tēvs, Viņš ir gatavs piedot tūkstošiem cilvēku, kuri dara ļaunu, ja tikai atrastos desmit taisnīgie (sal. Rad 18,32). Tie, kurus vada naids, nespēj saprast šo žēlsirdību. Šķietamā nesodāmība, ko viņi bauda virs zemes, viņiem ļauj baroties ar netaisnību.

Bet, kas debesīs valda, smejas, un Kungs tos tur par nieku. Taču reiz Viņš runās uz tiem savās dusmās un iztrūcinās tos savā bardzībā (Ps 2,4-5). Cik likumīgs ir Dieva niknums, cik taisnīgas Viņa dusmas un dižena Viņa iecietība!

Bet es savu ķēniņu esmu cēlis Sionā, savā svētajā kalnā. Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: Tu esi mans dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis (Ps 2,6-7). Savā žēlsirdībā Dievs mūsu Tēvs savu Dēlu ir devis mums par Karali. Viņš draudot atmaigst. Viņš pavēsta par savām dusmām, bet dod mums savu mīlestību. Tu esi mans dēls: Viņš vēršas pie Kristus, Viņš vēršas pie tevis un manis, ja mēs piekrītam kļūt par alter Christus, ipse Christus.

Vārdi nav spējīgi izteikt sajūtas, kas Dieva labestības priekšā pārņem mūsu sirdi. Viņš mums saka: tu esi mans dēls. Nevis svešinieks, nevis kalps, pret kuru labvēlīgi izturas, ne arī draugs – un tas jau būtu ļoti daudz. Bet dēls! Viņš mums ļauj dzīvot attiecībā pret Viņu filiālā godbijībā un pat, es uzdrīkstos apgalvot, šajā bērnu pārdrošībā, kam Tēvs neko nespēj atteikt.

Daudzi neatlaidīgi turpina uzvesties netaisnīgi? Tas ir taisnība, bet Kungs uzstāj: prasi man, tad es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu tos satrieksi ar dzelzs vāli, kā podnieka traukus tu tos sadauzīsi (Ps 2,8-9). Tie ir spēcīgi apsolījumi, un tie nāk no Dieva. Mēs tātad nevaram tos nomaskēt. Ne jau par velti Kristus ir pasaules Pestītājs un karaliski valda pie Tēva labās rokas. Tā ir briesmīga vēsts par to, kas sagaida katru no mums, kad dzīve būs galā (jo tā paiet), un par to, kas mūs visus sagaida, kad vēsture izbeigsies, ja mūsu sirds nocietinās ļaunajā un bezcerībā.

Tomēr, pat ja Viņš vienmēr var uzvarēt, Dievs izvēlas pārliecināt: tad nu, ķēniņi, nāciet pie prāta, ņemiet to vērā, jūs zemes soģi! Kalpojiet Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Viņa kājas. Lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas (Ps 2,10-13). Kristus ir Kungs, Karalis. Mēs jums sludinām Labo Vēsti par apsolījumu, kas bija dots tēviem, ka Dievs to ir izpildījis viņu bērnu, tas ir, mūsu labā, uzmodinādams Jēzu. Tā ir arī rakstīts otrajā psalmā: ‘Tu esi mans Dēls; šodien es Tevi dzemdināju’…

Tāpēc, brāļi, lai jums zināms, ka caur Viņu tiek jums pasludināta grēku piedošana, un visās tanīs lietās, no kā jūs Mozus bauslībā nevarējāt attaisnoties. Ikviens, kas tic, caur Viņu tiek attaisnots. Tāpēc, pielūkojiet, ka pār jums nenāk tas, ko pravieši sacījuši: Skatieties, nievātāji, un brīnieties, un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs (Apd 13,32-33; 38-41).

Tas ir pestīšanas darbs, Kristus valstība dvēselēs, Dieva žēlsirdības izpausme. Svētīgi visi, kas pie Viņa tveras (Ps 2,13). Mums, kristiešiem, ir tiesības cildināt Kristus karaļvaru. Patiešām, lai gan netaisnība ir pārpilnībā un daudzi negrib šo mīlestības valstību, tomēr tā ļaunuma scenārija vidū, kas ir cilvēku vēsture, maz pamazām iezīmējas mūžīgās pestīšanas darbs.

Dieva eņģeļi

„Ego cogito cogitationes pacis et non afflictionis (Jer 29,11), Manas domas ir miera un nevis skumju domas”, saka Kungs. Būsim miera cilvēki, taisnības cilvēki; darīsim labu un Kungs mums nebūs Tiesnesis, bet draugs, brālis un Mīlestība.

Lai eņģeļi mūs pavada mūsu līksmajā zemes ceļā. Pirms mūsu Pestītāja dzimšanas, raksta svētais Gregors Lielais, mēs bijām pazaudējuši eņģeļu draudzību. Pirmgrēks un mūsu ikdienas grēki mūs attālināja no viņu starojošās skaidrības… Bet kopš brīža, kad mēs atzinām savu Karali, eņģeļi mūsos ieraudzīja līdzpilsoņus.

Un, tā kā debesu Karalis vēlējās pieņemt mūsu šīszemes miesu, tad eņģeļi vairs neatstāj mūsu niecību. Viņi vairs neuzdrošinās uzskatīt par zemāku savējai dabu, ko viņi pielūdz, un ko redz cildinātu augstāk par sevi pašiem debesu Karaļa personā; un viņi vairs nekaunas uzskatīt cilvēku par savu ceļabiedru (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 8, 2 (PL 76, 1104)).

Marija, mūsu Karaļa svētā Māte, mūsu sirds Karaliene, par mums rūpējas tā, kā tikai Viņa to prot darīt. Līdzjūtīgā Māte, žēlastības tronis, mēs tevi lūdzam: iemāci mums sacerēt ar mūsu dzīvi un mums apkārt esošo dzīvēm pantu pēc panta vienkāršo mīlestības dzeju quasi fluvium pacis (Is 46,12), kā tādu miera upi. Jo Tu esi neizsmeļamās žēlsirdības okeāns: visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka (Māc 1,7).