Laulība, kristīgais aicinājums

Mēs esam Ziemassvētkos. Kad mūsu skatiens apstājas pie Betlēmes grotas, pie Nācaretes ģimenes, mums ataust atmiņā dažādi notikumi un apstākļi, kas saistīti ar Dieva Dēla dzimšanu. Marija, Jāzeps, Bērns Jēzus ir īpaši klātesoši mūsu sirds pašos dziļumos. Ko mums saka, ko mums māca šīs Svētās Ģimenes vienlaikus vienkāršā un apbrīnojamā dzīve?

Daudzo pārdomu vidū, ko mēs te varētu veikt, šodien es vēlētos īpaši izcelt vienu mācību. Jēzus piedzimšana, kā to atstāsta Svētie Raksti, nozīmē laika piepildījuma iesākšanos (sal. Gal 4,4), Dieva izraudzītu brīdi, lai pilnībā atklātu savu mīlestību uz cilvēkiem, atdodot mums savu paša Dēlu. Šī dievišķā griba piepildās vienkāršos un pavisam ikdienišķos apstākļos – sieviete, kas dzemdē, ģimene, māja. Dievišķā visvarenība, Dieva spožums iet caur cilvēcisko, savienojas ar cilvēcisko. Kopš tā laika mēs, kristieši, zinām, ka ar Dieva žēlastību mēs varam un mums vajag svētdarīt visas mūsu dzīves godīgās realitātes. Virs zemes nav tādas situācijas, lai cik maza un cik ikdienišķa tā liktos, kas nekalpotu par iespēju satikt Kristu vai kas nevarētu būt viens posms mūsu ceļā uz Debesu valstību.

Nav tātad nekā pārsteidzoša tajā, ka Baznīca priecājas, atveldzējas, kontemplējot Jēzus, Marijas un Jāzepa pieticīgo mājokli. Ir patīkami, saka šo svētku himna Rīta pirmajā lūgšanā, domāt par mazo Nācaretes mājiņu un par tajā dzīvoto vienkāršo dzīvesveidu, dziedot svinēt pazemīgo vienkāršību, kas ieskauj Jēzu, Viņa apslēpto dzīvi; tur kā bērns viņš apguva Jāzepa amatu; tur viņš auga un veica savu amatnieka darbu. Viņam līdzās apsēdās Viņa maigā Māte; pie Jāzepa dzīvoja viņa ļoti mīlētā sieva, laimīga, ka var Viņam palīdzēt un sniegt savus pakalpojumus.

Man patīk iztēloties kristīgas ģimenes, gaišas un priecīgas, kāda bija Svētā Ģimene. Kristus Piedzimšanas vēsts atskan visā savā spēkā: Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem, (Lk 2,14). Kristus miers, lai valda jūsu sirdīs, raksta apustulis (Kol 3,15). Miers, zinot, ka Dievs mūsu Tēvs mūs mīl, ka esam iekļauti Kristū, svētās Jaunavas Marijas patvērumā, svētā Jāzepa pasargāti. Lūk, lielā gaisma, kas izgaismo mūsu dzīvi un kas mūsu grūtībās un vājībās mūs mudina drosmīgi doties uz priekšu. Katrai kristīgai ģimenei būtu jābūt par miera ostu, kur aiz ikdienas mazajām grūtībām redzam reālas un izdzīvotas ticības augli – īstu un patiesu sirsnību, dziļu sirdsmieru.

Kristietim laulība nav vienkārša sabiedriska institūcija un vēl jo mazāk kāds līdzeklis pret cilvēciskām vājībām; tas ir patiess pārdabisks aicinājums. Liels noslēpums Kristū un Baznīcā, saka svētais Pāvils (sal. Ef 5,32), un tajā pat laikā nesaraujams līgums, ko uz visiem laikiem noslēdz vīrietis un sieviete, jo, vai mēs to vēlamies vai ne, Jēzus Kristus iedibinātā laulība ir nešķirama. Tā ir sakrāla zīme, kas svētdara, Jēzus darbība, kas pārņem to dvēseles, kas precas, un aicina sekot Viņam, pārveidojot visu viņu laulības dzīvi dievišķā gājumā virs zemes.

Laulātie draugi ir aicināti svētdarīt savu laulību un šajā savienībā svētdarīt sevi; tādēļ viņi pieļautu smagu kļūdu, ja savu garīgumu veidotu ārpus ģimenes vai tai pagriežot muguru. Ģimenes dzīve, laulāto attiecības, rūpes par bērniem un viņu audzināšana, pūles uzturēt, nodrošināt un uzlabot savas ģimenes finansiālo situāciju, attiecības ar citiem cilvēkiem, kuri veido sabiedrības kopienu, – tas viss atbilst parastiem cilvēciskiem apstākļiem, kam kristīgiem laulātajiem jādod pārdabisks raksturs.

Ticībai un cerībai jāizpaužas mierā, ar ko tiek aplūkotas mazas vai lielas problēmas, kas gadās visās ģimenēs, un dedzībā, kas ļauj neatlaidīgi turpināt pildīt savus paša pienākumus. Šādi mīlestība visu pārņems un palīdzēs dalīt priekus un iespējamās bēdas, kas varētu piemeklēt; tā palīdzēs smaidīt un aizmirst savas paša rūpes, lai pievērstu uzmanību citiem; tā palīdzēs ieklausīties savā dzīvesbiedrā vai savos bērnos, šādi viņiem apliecinot, ka viņus patiesi mīl un saprot; tā palīdzēs neņemt vērā mazas nenozīmīgas nesaskaņas, no kurām egoisms kā no mušas spētu izpūst ziloni; visbeidzot tā palīdzēs ielikt daudz mīlestības mazos pakalpojumos, no kā sastāv ikdienas kopdzīve.

No dienas dienā svētdarīt savu ģimeni, ar mīlestību radīt patiesu ģimenisku noskaņu – lūk, par ko ir runa. Lai svētdarītu katru dienu, vajag izmantot daudzus kristīgos tikumus; pirmajā vietā – teologālos tikumus un pēc tam visus pārējos: apdomību, godīgumu, vaļsirdību, pazemību, strādīgumu, prieku… Bet mēs nevaram runāt par laulību un ģimenes dzīvi, vispirms skaidri nerunājot par mīlestību starp laulātajiem.

Cilvēciskās mīlestības svētums

Tīra un neaptraipīta laulāto mīlestība ir svēta realitāte, ko es kā priesteris svētu ar abām rokām. Kristīgā tradīcija Jēzus Kristus klātbūtni Kānas kāzās bieži ir uzlūkojusi kā apstiprinājumu laulības dievišķajai vērtībai: Mūsu Kungs ir gājis uz kāzām – saka Kirils no Aleksandrijas –, lai svētdarītu cilvēka ieņemšanas brīdi (Sv. Kirils no Aleksandrijas, In Ioannem commentarius, 2,1 (PG 73, 223)).

Laulība ir sakraments, kas sievieti un vīrieti padara par vienu miesu; kā to spēcīgi uzsver teoloģija – paši laulājamo ķermeņi veido tās matēriju. Kungs svētdara un svētī vīra mīlestību pret savu sievu un sievas pret savu vīru: Viņš ir lēmis ne tikai viņu dvēseļu, bet arī viņu miesas saplūšanu vienā. Neviens kristietis, vai viņš būtu aicināts uz laulības dzīvi vai ne, to nedrīkst novērtēt par zemu.

Radītājs mums ir devis saprātu: tas ir kā dievišķā saprāta dzirksts, kas mums ļauj ar citu Dieva dāvanu – mūsu brīvo gribu − pazīt un mīlēt. Un Viņš mūsu miesai ir devis iespēju dzemdināt, kas ir kā līdzdalība Viņa varai radīt. Dievs vēlējās izmantot laulāto mīlestību, lai pasaulē laistu jaunas radības un kuplinātu Viņa Baznīcas miesu. Seksualitāte nav kaunpilna realitāte, bet dievišķa dāvana, kas godīgi pakārtota dzīvībai, mīlestībai, auglībai.

Lūk, kādā perspektīvā iekļaujas kristīgā mācība par seksualitāti. Mūsu ticība nav neziņā par to, kas šeit virs zemes ir skaists, augstsirdīgs un patiesi cilvēcīgs. Tā mums māca, ka mūsu dzīvei nav jāvadās no egoistiska baudas meklējuma, jo vienīgi atteikšanās un upuris ved uz patiesu mīlestību. Dievs mūs ir iemīlējis; Viņš mūs aicina mīlēt Viņu un mīlēt citus ar patiesību un īstumu, ar kādu Viņš mūs mīl. Svētais Matejs savā Evaņģēlijā uzrakstījis frāzi, kas šķiet paradoksāla: Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to, bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to (Mt 10,39).

Paši sev pieķērušies cilvēki, kas darbojas vispirms savam pašu apmierinājumam, riskē ar savu mūžīgo pestīšanu un jau tagad neizvairāmi ir bēdīgi un nelaimīgi. Tikai tas, kurš aizmirst pats sevi un atdod sevi Dievam un citiem – arī laulībā –, var būt laimīgs virs zemes ar laimi, kas sagatavošanās un priekšnojauta debesu laimei.

Visu mūsu ceļu virs zemes sāpes ir mīlestības pārbaudes akmens. Laulībā, tēlaini sakot, mēs varētu teikt, ka lietām ir divas puses. No vienas puses, ir laime, zinot, ka esi mīlēts, prieks veidot un uzturēt ģimeni, laulāto mīlestība, mierinājums, redzot augam savus bērnus. No otras, − ir sāpes, nepatikšanas, laika ritējums, kas izsmeļ miesas spēkus un draud padarīt raksturus īdzīgus, ārēji vienmēr līdzīgo dienu šķietamā monotonija.

Tam, kurš domātu, ka, atduroties pret šīm grūtībām, mīlestība un laime izbeidzas, būtu nabadzīga izpratne par laulību un cilvēcisko mīlestību. Tieši tad, kad izjūtas, kas pārņēma radības, atklāj savu patieso dabu, sevis atdošana un maigums iesakņojas un atklājās kā patiesa un dziļa pieķeršanās, stiprāka par nāvi (sal. Dz 8,6).

Šis mīlestības patiesīgums pieprasa uzticību un godīgumu visās attiecībās laulībā. Dievs, komentē Akvīnas Toms (sal. Sv. Akvīnas Toms, S. Th. I-II, q. 31 et II-II, q. 141), dažādajām cilvēka dzīves funkcijām ir pievienojis baudu, apmierinājumu; šī bauda un apmierinājums tātad ir labi. Bet, ja cilvēks, apgriežot lietu kārtību, meklē šīs izjūtas kā augstāko vērtību, nicinot labo un galamērķi, pie kā tām jābūt piesaistītām un pakārtotām, viņš tās samaitā un liek tām izvirst, tās pārvēršot grēkā vai grēka iespējā.

Šķīstība – ne vienkārša atturība, bet mīlestības pilnas gribas stingra apņemšanās – ir tikums, kas uztur mīlestības jaunību jebkurā dzīvesveidā. Pastāv to šķīstība, kuri sevī sajūt sākamies pubertāti, to šķīstība, kuri gatavojas precībām, to šķīstība, kurus Dievs aicina uz celibātu, to šķīstība, kurus Dievs izraudzījis dzīvei laulībā.

Kā lai šeit neatminas spēcīgos un skaidros Vulgātā atrodamos vārdus, kas skar erceņģeļa Gabriela ieteikumu Tobijam, pirms viņš apprecēja Sāru? Eņģelis viņu brīdina šādiem vārdiem: Klausies mani, un es tev pateikšu, kas ir tie, kurus velns var uzvarēt. Tie ir tie, kas dodas laulībā tā, ka izslēdz Dievu no savas dzīves un sava gara un ļauj kaislībai sevi pārņemt kā zirgu un mūli bez saprāta. Pār šiem velnam ir vara (Tob 6,16-17).

Laulībā nav tīras, atklātas un priecīgas cilvēciskas mīlestības, ja netiek dzīvots šis šķīstības tikums, kas respektē seksualitātes noslēpumu un to virza uz auglību un dāsnumu. Es nekad neesmu runājis par nešķīstību, un es vienmēr esmu vairījies iekrist slimīgā un bezjēdzīgā kazuistikā, bet es itin bieži esmu runājis par šķīstību un skaidrību, priecīgu mīlestības apliecināšanu, un man jāturpina par to runāt.

Tajā, kas skar laulāto šķīstību, es laulātajiem apstiprinu, ka viņiem nav jābaidās izrādīt savu mīlestību: tieši pretēji, − jo šī tieksme ir viņu ģimenes dzīves pamats. Tas, ko Kungs viņiem prasa, ir savstarpēja cieņa, būt uzticīgiem vienam pret otru un rīkoties ar smalkjūtību, ar dabiskumu, ar pieticību. Es viņiem arī teiktu, ka laulāto attiecības ir cienīgas tad, kad tās ir patiesas mīlestības pierādījums un līdz ar to − kad tās ir atvērtas uz auglību, uz dzīvības tālāknodošanu.

Apturēt dzīvības avotus ir noziegums pret dāvanām, ko Dievs piešķīris cilvēcei, tā ir egoisma un nevis mīlestības iedvesmotas rīcības izpausme. Tad laulāto starpā viss kļūst neskaidrs, jo viņi raugās viens uz otru kā uz līdzvainīgu, – tad parādās nesaskaņas, kuras kā loģiskais turpinājums gandrīz vienmēr ir nelabojamas.

Kad laulāto šķīstība ir klātesoša mīlestībā, ģimenes dzīve ir patiesas uzvedības izpausme: vīrs un sieva saprotas un jūtas vienoti. Kad seksualitātes dievišķais labums samaitājas, tiek sagrauta intimitāte un vīrs un sieva vairs nevar viens otram godīgi skatīties acīs.

Laulātajiem sava kopīgā dzīve jāceļ uz patiesu un skaidru pieķeršanos un uz prieku, ka pasaulē laisti bērni, ko Dievs viņiem gribējis dot. Ja tas ir nepieciešams jauno bērnu pieņemšanai, viņiem jāmāk atteikties no personīgajām ērtībām un sava paļāvība jāliek dievišķajā Apredzībā: nodibināt lielu ģimeni, ja tā ir Dieva griba. Tas ir laimes un izdošanās garants, pat ja savos maldos skumjā hedonisma aizstāvji apliecina ko citu.

Neaizmirstiet, ka dažreiz nav iespējams izvairīties no strīdiem laulāto starpā. Nekad nestrīdieties savu bērnu priekšā: jūs viņiem sagādāsiet ciešanas, un viņi nostāsies viena vai otra pusē, tādējādi neapzināti līdzdarbojoties, lai veicinātu šķelšanos. Bet strīdi ar nosacījumu, ka tas nenotiek pārāk bieži, ir arī mīlestības izpausme, gandrīz nepieciešamība. Atgadījums, nevis motīvs, parasti atrodams vīra, kuru izsmēlis darbs, vai sievas nogurumā, – mīļā debess, kaut tikai tas nebūtu apnikums – kam jācīnās ar bērniem, mājkalpotājiem vai ar savu pašas dažkārt pavājo raksturu; kaut gan jūs sievietes, ja jau tā vēlaties, esat stiprākas par vīriešiem.

Izvairieties no lepnības, kas ir jūsu laulāto attiecību lielākais ienaidnieks: jūsu nenozīmīgajās sadursmēs nevienam no jums abiem nav taisnība. Tam, kurš ir visrāmākais, jāsaka kāds vārds, kas palīdzētu atlikt uz vēlāku laiku sliktās omas izpausmi. Un vēlāk, vienatnē, pastrīdieties, un gan jau ātri salabsiet.

Jūs, sievas, pārdomājiet, ja varbūt mazliet atstājat novārtā rūpes par sevi, un atcerieties sakāmvārdu, kas vēstī – saposta sieviete vīru piesaista mājai. Jūsu pienākums patīkami izskatīties ir tikpat aktuāls tagad kā tad, kad bijāt līgavas. Tas ir taisnīguma pienākums, jo jūs piederat savam vīram. Un arī viņam pašam tas nav jāaizmirst, jo viņš ir jūsu un visas savas dzīves garumā viņš saglabā pienākumu būt sirsnīgam kā līgavainim. Tā ir slikta zīme, ja, lasot šo rindkopu, jūs ar ironiju smaidāt: tas būtu uzskatāms pierādījums, ka jūsu ģimeniskā pieķeršanās ir pārtapusi ledainā vienaldzībā.

Gaišas un priecīgas ģimenes

Mēs nevaram runāt par laulībām, vienlaikus arī neminot ģimeni kā augli un turpinājumu tam, kas iesākas ar laulībām. Viena ģimene nesastāv tikai no vīra un sievas, bet arī no bērniem un − dažādos līmeņos − no vecvecākiem, no attālākiem radiniekiem un cilvēkiem, kas mājās kalpo. Pie visiem ir jānonāk mājīgajam siltumam, kas veido ģimenisko atmosfēru.

Protams, ir laulātie, kuriem Kungs nav devis bērnus. Tā tātad ir zīme, ka Viņš tiem prasa turpināt mīlēt vienam otru ar to pašu pieķeršanos un, – ja viņi to spēj – izmantot savu enerģiju kalpošanā un uzdevumos, kas noder citām dvēselēm. Bet normāli ir tas, ka pārim ir pēcnācēji. Šiem laulātajiem viņu bērni jāliek savu rūpju pirmajā plānā. Tēvišķība un mātišķība nebeidzas ar bērna piedzimšanu: šī līdzdalība Dieva spēkā, kas ir spēja dzemdināt, tupināsies, līdzdarbojoties Svētajam Garam, lai visbeidzot nonāktu pie autentiski kristīgu vīriešu un autentiski kristīgu sieviešu audzināšanas.

Vecāki ir galvenie savu bērnu audzinātāji kā cilvēciskā, tā pārdabiskā līmenī. Viņiem jājūt atbildība par šo misiju, kas no viņiem pieprasa sapratni, apdomību, mācīšanas un, galvenais, mīlēšanas prasmes un pūliņus sniegt labu piemēru. Autoritāra un nikna pavēle nav pareizs audzināšanas ceļš. Vecākiem drīzāk jāmeklē, kā kļūt par savu bērnu draugiem – par draugiem, kam bērni uztic savus pārdzīvojumus, kam viņi stāsta par savām problēmām un no kā gaida iedarbīgu un mīlestības pilnu palīdzību.

Ir nepieciešams, lai vecāki atrastu laiku būt kopā ar saviem bērniem un runātos ar viņiem. Bērni ir pats svarīgākais – viņi ir svarīgāki par darījumiem, par darbu, par atpūtu. Šajās pārrunās viņos ir jāieklausās ar uzmanību, jācenšas viņus saprast, jāprot atpazīt daļu no patiesības − vai visu patiesību −, kas varētu būt klātesoša dažos no viņu dumpjiem. Tajā pat laikā viņiem vajag palīdzēt pareizi ievirzīt viņu pūliņus un ideālus, iemācīt pārdomāt un spriest. Bērniem nevajag uzspiest kādu uzvedību, bet parādīt pārdabiskus vai cilvēciskus iemeslus kas šādu uzvedību iesaka. Vienā vārdā, ir jāciena viņu brīvība, jo nav patiesas audzināšanas bez personiskas atbildības, nedz arī atbildības bez brīvības.

Vecāki galvenokārt audzina ar savu pašu uzvedību. Tas, ko dēli un meitas gaida no sava tēva vai mātes, nav vienīgi plašākas zināšanas kā viņējās vai vairāk vai mazāk labi padomi, bet kaut kas daudz augstāks: liecība par dzīves vērtību un jēgu, konkrētā eksistencē iemiesota un apstiprināta dažādos apstākļos un situācijās, kas gadu gaitā seko cita citai.

Ja man būtu vecākiem jādod padoms, es liktu uzsvaru, lūk, uz ko: lai jūsu bērni redz – viņi visu redz jau pavisam maziņi un viņi, nekļūdieties tajā, spriež par to, ka jūs cenšaties dzīvot saskaņā ar savu ticību un ka Dievs nav vienīgi uz jūsu lūpām, bet arī jūsu darbos. Lai viņi redz, ka jūs cenšaties būt patiesi un lojāli, ka jūs viens otru un viņus patiesi mīlat.

Šādi jūs visiedarbīgāk līdzdarbosities, lai viņus padarītu par patiesiem kristiešiem, godīgiem vīriešiem un sievietēm, spējīgiem ar atvērtu garu stāties pretī situācijām, ko viņi savā dzīvē piedzīvos, kalpot saviem līdzpilsoņiem un piedalīties lielo cilvēces problēmu risināšanā, spējīgiem nest Kristus liecību tur, kur viņi nokļūs.

Ieklausieties savos bērnos, veltiet viņiem laiku, kas ir jūsējais, aplieciniet viņiem uzticību, ticiet visam, ko viņi jums teiks, pat ja viņiem sanāk jūs maldināt. Nebīstieties no viņu dumpjiem, jo jūs paši viņu vecumā bijāt vairāk vai mazāk dumpīgi; paejiet viņiem pusi ceļa, kas jūs šķir, pretī un lūdzieties par viņiem. Ir droši − ja jūs rīkosieties šādā veidā – tas nozīmē kā kristieši –, tie būs viņu vecāki, pie kā pavisam dabiski, apmierinot savu pamatoto ziņkāri, vērsīsies jūsu bērni un nevis pie kāda bezkaunīga vai brutāla drauga. Jūsu uzticīgā un draudzīgā attieksme pret jūsu bērniem veicinās viņu atklātību pret jums. Pat ja ņemam vērā neizbēgamos strīdus un mazsvarīgās nesaprašanās, lūk, kas ir ģimenes miers, kristīgā dzīve.

Kā lai es to aprakstu – sev vaicā kāds pirmo gadsimtu rakstnieks – šīs Baznīcas savienotās laulības laimi, ko savstarpējā atdeve apstiprina, svētība apzīmogo, eņģeļi sludina un Dievs Tēvs uzskata par svinētu?… Abi laulātie ir kā brāļi, viens otram kalps, bet tā, lai starp viņiem nebūtu nekādas atšķiršanas ne miesā, ne garā. Jo viņi patiešām ir divi vienā pašā miesā un tur, kur ir viena pati miesa, jābūt vienam pašam garam. Kristus priecājās, raugoties uz šīm ģimenēm, un Viņš tām sūta savu mieru. Tur, kur atrodas divi, tur ir arī Viņš, un tur, kur ir Viņš, nevar būt nekā ļauna (Tertuliāns, Ad uxorem, 1, 2, 9 (PL 1, 1302)).

Mēs centāmies apkopot un izskaidrot dažas šīm ģimenēm, kurās atmirdz Kristus gaisma, piemītošās īpašības un kas šī iemesla dēļ – es to atkārtoju – ir gaišas un priecīgas, vecāku starpā valdošā harmonija tiek nodota bērniem, visai ģimenei un apkārtesošajiem. Tādējādi katrā patiesi kristīgā ģimenē zināmā mērā tiek atkārtots Baznīcas, kas ir Dieva izredzēta un sūtīta kā pasaules ceļrādis, noslēpums.

Uz ikvienu kristieti, lai kas viņš būtu – priesteris vai lajs, precējies vai neprecējies –, ir pilnībā attiecināmi šie apustuļa vārdi, ko lasām vēstulē Svētās Ģimenes svētkos: Dieva izredzētie, svētie un mīlētie (Kol 3,12). Lūk, kas mēs visi esam, katrs savā vietā pasaulē: Dieva izredzēti vīrieši un sievietes, lai liecinātu par Kristu un lai līdz visiem, kas mums ir apkārt, nonāktu prieks, zinot, ka esam Dieva bērni. Un tas − neskatoties uz mūsu kļūdām un cenšoties cīnīties pret tām.

Ir ļoti svarīgi, lai laulības aicinājuma nozīme vienmēr būtu klātesoša kā katehēzē un sludināšanā, arī to apziņā, kurus Dievs ir gribējis redzēt ejam šo ceļu, jo tas ir īsti un patiesi, ka viņi ir aicināti piedalīties Dieva plānā cilvēku pestīšanai.

Tāpēc droši vien kristīgiem laulātajiem nevar piedāvāt labāku ģimenes piemēru par to no apustuļu laiku ģimenēm: simtnieku Kornēliju, kurš bija pakļāvīgs Dieva gribai un kura mājā notika Baznīcas atvēršana pagāniem (Apd 10,24-48), Akvilu un Priskillu, kuri kristietību izplatīja Korintā un Efezā un kas līdzdarbojās svētā Pāvila (Apd 18,1-26). apustulātā, un Tabitu, kas ar savu mīlestību palīdzēja Jopes trūcīgajiem (Apd 9,36). Neaizmirsīsim arī visas tās jūdu un pagānu, grieķu un romiešu ģimenes, kur iesakņojās Kunga pirmo mācekļu sludināšana.

Ģimenes, kas dzīvoja no Kristus un palīdzēja iepazīt Kristu. Mazas kristīgas kopienas, kas bija kā evaņģēliskās vēsts izplatīšanas centri. Ģimenes, līdzīgas citām to laiku ģimenēm, bet jauna gara pārņemtas, kurš izplatījās arī pie tiem, kas pazina un satikās ar viņām. Lūk, kādi bija pirmie kristieši un kādiem jābūt mums, šodienas kristiešiem: miera un prieka sējējiem, tā miera un prieka, ko mums atnesis Kristus.