Kristīgā cieņa pret cilvēka personu un tās brīvību

Svētās Mises laikā mēs lasījām tekstu no svētā Jāņa evaņģēlija: stāstu par to, kā brīnumaini tiek dziedināts aklais kopš dzimšanas. Es domāju, ka mēs visi kārtējo reizi bijām aizkustināti, pārdomājot Dieva spēku un žēlsirdību, Dieva, kurš nav vienaldzīgs pret cilvēcisko postu. Tomēr tagad es vēlētos konkrētāk pievērsties citiem aspektiem - proti tam, ka, ja kristietis ir piepildīts ar Dieva mīlestību, viņš arī nepaliek vienaldzīgs pret citu ļaužu likteni un pret visiem māk izturēties ar cieņu. Bet tiklīdz šī mīlestība izgaist, tā tas pats kristietis riskē īstenot fanātisku un nežēlīgu spiedienu uz citu cilvēku sirdsapziņu.

Un Jēzus garām iedamsieraudzīja, saka Evaņģēlijs, cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs (Jņ 9,1). Jēzus, kas iet garām: es bieži esmu apbrīnojis šo vienkāršo veidu kā tiek izklāstīta dievišķā žēlsirdība. Jēzus iet garām un uzreiz saprot, kādas ir ciešanas. Tomēr pārdomājiet to, cik mācekļu domas bija pretējas. Tie Viņam jautā: Mācītāj, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis? (Jņ 9,2).

Nepatiesi spriedumi

Mums nav jābrīnās, ka daudzi cilvēki, pat to vidū, kuri uzskata sevi par kristiešiem, uzvedas līdzīgi: vispirms viņi iedomājas slikto. Bez jebkāda iemesla viņi tur aizdomās citus. Un ne tikai tā domā, bet savu pārdrošo vērtējumu pauž ļaužu priekšā.

Mazākais, ko mēs varētu teikt, ir, ka mācekļi neizrādīja cieņu pret slimo. Tā laika sabiedrībā tāpat kā mūsdienās – un te maz kas ir mainījies – bija citi cilvēki, farizeji, kuri uzskatīja, ka šāda rīcība ir pareiza. Atminieties, kā Jēzus viņus norāj: atnāca Jānis: ne ēda, ne dzēra, bet tie saka, ka viņā ļaunais gars. Atnāca Cilvēka Dēls; Viņš ēd un dzer un tie saka: lūk, cilvēks, kas rijējs un dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs (Mt 11,18-19).

Sistemātiski tiek uzbrukts otra reputācijai, tiek nomelnota nevainojama rīcība. Jēzus Kristus ir cietis no šādas sarkastiskas un ievainojošas kritikas. Un daudz ir to, kas tā izturas pret cilvēkiem, kuri, apzinādamies savu parasto un dabisko postu un savas personiskās kļūdas – sīkas un es piebildīšu, cilvēciskā vājuma dēļ, neizbēgamas – tomēr vēlas sekot Skolotājam. Bet tas mums neļauj attaisnot šādus pārkāpumus – ko ar aizdomīgo sapratni sauc par tenkām – pret otra reputāciju. Jēzus saka – ja jau ģimenes tēvs tiek saukts par Belcebulu, nav jāgaida, ka viņi apiesies labāk ar citiem mājas iemītniekiem (sal. Mt 10,25). Bet Viņš mūs arī brīdina, ka tas, kurš saka savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai (Mt 5,22).

No kurienes nāk šis netaisnīgais novērtējums par citiem? Šķiet, ka daži pastāvīgi nēsā brilles, kas viņiem deformē redzi. Taisnam nodomam vai vismaz pastāvīgai cīņai to sasniegt viņi netic principa pēc. Šī iegūtā deformācija viņiem liek visu redzēt pēc savas līdzības, kā to saka sens filozofu sakāmvārds. Viņiem pat vistīrākajā, neskatoties uz visu, slēpjas divdomīgais, kas liekulīgi ietērpies labestīgajā. Svētais Gregors Lielais raksta: Kad viņi skaidri redz kaut ko labu, viņi rūpīgi meklē vai tikai tur nav paslēpts kaut kāds ļaunums (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 6, 22 (PL 75, 750)).

Cilvēkiem, kam šī deformācija ir kā otrā daba, ļoti grūti ir saprast, ka daudz cilvēciskāk un patiesāk būtu par tuvāko domāt labu. Svētais Augustīns dod, lūk, kādu padomu: Centieties iegūt tikumus, kas pēc jūsu domām trūkst jūsu brāļiem un jūs vairs neredzēsiet viņu trūkumus, jo jums pašiem arī to nebūs (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 30, 2, 7 (PL 36, 243)). Dažiem šāda rīcība šķiet naiva. Viņi ir reālisti, prātīgāki.

Visu tiesājot pēc saviem aizspriedumiem, viņi pirms ieklausīties, jau aizvainos. Tad, vēlīgi un objektivitātes vārdā, viņi apvainotajam varbūt ļaus sevi attaisnot. Tā vietā, lai pierādītu kāda cilvēka pieļautu kļūdu, viņi izsmejot dāvās iespēju nevainīgajam pierādīt savu nevainību. Šādi viņi rīkojas pret morāli un taisnību.

Būtu negodīgi neteikt, ka šīs pārdomas ir kas vairāk kā tikai ātrs tiesību un morāles grāmatu pētījuma auglis. Tās balstītas uz daudzu cilvēku personīgo pieredzi, kuri līdzīgi citiem tikpat bieži un gadiem ilgi bijuši aprunāšanas, neslavas un apmelojumu mērķis. Dieva žēlastība un spēja nepieminēt ļaunu viņos nav atstājusi nekādas rūgtuma pēdas. Mihi pro minimo est, ut a vobis iudicer (1 Kor 4,3); tas man nav svarīgi, ka jūs vai kāda cilvēku tiesa mani tiesā, viņi varētu teikt kopā ar svēto Pāvilu. Dažreiz mazliet familiārāk viņi piebilda, ka viņiem tas bija kā ‘pīlei ūdens’. Un tā ir patiesība.

Tomēr es nevaru noliegt skumjas, ko izjūtu, domājot par tā cilvēka dvēseli, kurš netaisnīgi uzbrūk otra godīgumam, jo netaisnais uzbrucējs nogremdē pats sevi. Un es arī ciešu visu to dēļ, kuri šādu patvaļīgu un pārmērīgu apvainojumu priekšā nezina, uz kuru pusi skatīties: apmulsuši viņi tam nespēj noticēt un sev vaicā, vai tas viss nav murgs.

Pirms dažām dienām mēs Misē lasījām Suzannas, šīs šķīstās sievietes, kuru divi samaitāti večuki netaisnīgi apsūdzēja negodīgumā, stāstu. Suzanna sāka raudāt un saviem apsūdzētājiem atbildēja: visur es jūtu bailes; jo, ja es darīšu to, ko jūs man piedāvājat, man būs jāmirst un ja es atsakos, neizkļūt man no jūsu rokām (Dan 13,22). Cik daudzreiz skauģu un intrigantu nodevīgums krietnus cilvēkus noliek tajā pašā situācijā! Viņiem tiek piedāvāta šāda alternatīva: vai nu apvainot Kungu vai tikt nomelnotiem. Vienīgā cēlā un cienīgā iespēja, kas viņiem atliek, vienlaikus ir arī ļoti sāpīga, bet viņiem tā jāpieņem: es labāk nevainīga nokļūstu jūsu rokās, nekā apvainoju Kungu (Dan 13,23).

Tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību

Atgriezīsimies pie aklā izdziedināšanas notikuma. Saviem mācekļiem Jēzus Kristus atbildēja, ka šī nelaime nav grēka sekas, bet gan izdevība, ar ko Dievs var izpaust savu varu. Un ar brīnišķīgu vienkāršību viņš nolemj – lai aklais redz.

Tā šim cilvēkam vienlaikus iesākas kā laime, tā mocības. Viņu vairs neliks mierā. Vispirms tie ir kaimiņi un tie, kas redzēja viņu iepriekš ubagojam (Jņ 9,8). Evaņģēlijs mums nesaka – viņi priecājās, bet gan, ka viņi nespēj viņam noticēt, lai gan aklais uzstāj, ka tas tiešām bija viņš, kas agrāk neredzēja un tagad redz. Tā vietā, lai viņam ļautu mierīgi priecāties par šo žēlastību, viņi viņu aizved pie farizejiem, kuri no jauna prasa, kā tas notika, bet viņš atbild otro reizi: Viņš uz manām acīm uzlika dubļus, mani mazgāja un es redzu (Jņ 9,15).

Bija noticis labums – liels brīnums, bet farizeji vēlās pierādīt, ka nekā tāda nav bijis. Daži ķērās pie zemiskiem, liekulīgiem, netaisniem prātojumiem: viņš dziedināja sabatā un tā kā šajā dienā ir aizliegts strādāt, viņi noliedz pašu brīnumu. Daži atkal uzsāk to, ko mūsdienās sauktu par izmeklēšanu. Viņi vēršas pie aklā vecākiem: Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka viņš ir akls dzimis? Kā tad viņš tagad redz? (Jņ 9,19). Viņa vecāki baiļu no varenajiem dzīti izsaka frāzi, kurā apvienotas visas zinātniskās metodes garantijas: Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzima. Bet kā viņš tagad redz, mēs nezinām, un kas atvēra viņa acis, arī nezinām. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, lai saka pats par sevi (Jņ 9,20-21).

Tie, kas izmeklē nevar noticēt, jo viņi to nevēlas. Viņi atkal atsauca cilvēku, kas bija bijis neredzīgs un sacīja viņam… mēs zinām, ka šis cilvēks – Jēzus Kristus – ir grēcinieks (Jņ 9,24).

Dažos vārdos sv. Jāņa stāsts dod piemēru, kā tiek briesmīgi aizskartas ikviena dabiskās pamattiesības – lai pret viņu izturētos ar cieņu.

Šī vēl aizvien ir aktuāla problēma. Pašreiz nebūtu grūti atrast šīs agresīvās ziņķārības piemērus, kas slimīgā veidā rokas otra privātajā dzīvē. Vismazākā taisnīguma apziņa pieprasa, lai, pat izmeklējot šķietamu noziegumu, mēs pielietotu apdomību un mērenību, nepieņemot par drošu to, kas ir tikai iespējamība. Tā var labi saprast, cik šī neveselīgā ziņkārība ir perversa, kad cenšas uzšķērst ne tikai nevainojamu, bet pat ļoti cienījamu uzvedību.

Ikviena cilvēka cieņai, kā arī viņa tiesībām uz klusēšanu jātiek aizstāvētām iepretim šiem aizdomu tirgotājiem, kuri, kā šķiet, uzorganizējuši privātās dzīves tirdzniecību. Visi godīgi cilvēki, kristieši vai nē, šajā jautājumā ir vienisprātis, jo runa ir par visiem kopīgas vērtības aizstāvēšanu: likumīgām tiesībām būt par sevi pašu, neizrādīties, ievērot taisnīgu atturību, saglabājot sev savus priekus, ģimenes bēdas un personiskās ciešanas. Un, īpaši neizrādoties, darīt labu, aiz tīras mīlestības palīdzēt tiem, kam tas vajadzīgs, nejūtot spiedienu izpaust to, ko dara citu labā, un vēl mazāk atklājot savu dvēseli to ziņkārīgajām un nelabvēlīgajām acīm, kuri neko nesaprot un neko nevēlas dzirdēt par iekšējo dzīvi, ja ne vien, lai bezdievīgi par to pasmietos.

Bet cik gan grūti ir atbrīvoties no šīs okšķerējošās agresivitātes! Ir pavairojušies veidi, kā cilvēkam nelikt mieru. Es runāju ne vien par tehniskajiem līdzekļiem, bet arī par vispārpieņemtām argumentāciju sistēmām, kurām grūti pretoties tam, kurš cenšas aizstāvēt savu godu. Tā piemēram, bieži tiek iziets no pārliecības, ka visi rīkojās negodīgi. Šis kļūdainais postulāts neizbēgami noved pie meakulpisma, pie paškritikas. Ja kāds neaplej sevi ar tonnu dubļu, tiek izsecināts, ka viņš ne tikai caurcaurēm ir negodīgs, bet arī liekulīgs un iedomīgs.

Bet reizēm rīkojas citādi: tas, kurš apmelo vārdos vai rakstiski, ir gatavs pieņemt, ka jūs esat godīgs cilvēks, bet saka, ka citi varbūt tā nedomās, ka varētu sludināt, ka jūs esat zaglis. Kā jūs tad pierādīsiet, ka neesat zaglis? Vai arī pateiks tā: jūs esat nenogurstoši apliecinājis savu tīro, cienījamo un taisno uzvedību: vai nevēlieties no jauna to apdomāt, lai pārliecinātos, vai tā tieši pretēji, nav negodīga, nekrietna/zemiska un nepatiesa?

Šie piemēri nav izdomāti. Es esmu pārliecināts, ka jebkurš cilvēks, jebkura, kaut nedaudz pazīstama institūcija, varētu papildināt šo kazuistiku. Dažās aprindās valda maldīgā pārliecība, ka publikai vai tautai (kā nu to vēlās dēvēt) ir tiesības pazīt un savā veidā interpretēt citu cilvēku eksistences vispersoniskākās detaļas.

Atļaujiet man dažos vārdos pastāstīt kaut ko, kas mani skar ļoti personiski. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus es tūkstošos dažādu veidu rakstu un saku, ka Opus Dei netiecās ne pēc laicīga, ne politiska mērķa; ka tas vienīgi un tikai meklē kā izplatīt, iepazīstināt dažādas rases, ļaudis, dažādus sociālos slāņus un tautas ar Kristus pestījošo mācību un to īstenot; līdzdarboties, lai virs zemes būtu vairāk Dieva mīlestības un sekojoši arī vairāk miera, vairāk taisnības starp cilvēkiem – viena Tēva bērniem.

To ir sapratuši tūkstošiem, miljoniem cilvēku visā pasaulē. Šķiet, ka citi, daudz mazākā skaitā, dažādu iemeslu dēļ nav to sapratuši. Ja mana sirds ir tuvāka pirmajiem, es tomēr mīlu un cienu arī otros, jo ikviena cilvēka persona pelna respektu un cieņu, un visi ir aicināti uz Dieva bērnu godību.

Bet nekad netrūkst sektantiskas minoritātes, kas nesaprot to, ko es un tik daudzi citi mīl, un kas gribētu, lai mēs tai lietas izskaidrojam saskaņā ar tās mentalitāti, kas vērsta tikai uz politiku, kas ir sveša pārdabiskajam, vadoties vienīgi no grupu interesēm un spiediena. Un, ja sniegtā atbilde neatbilst šim variantam, nesniedz maldīgu –viņu vēlmēm atbilstošu skaidrojumu, viņi turpina savus spriedumus par meliem, noslēpumiem un draudīgiem plāniem.

Jums jāzina, ka šādi gadījumi mani neskumdina un nesatrauc. Piebildīšu, ka es par to pat pasmietos, ja vien spētu aizmirst tuvākajam nodarīto pārestību un grēku, kas sauc uz Dievu. Es esmu aragonietis un pēc rakstura dabiski ievirzīts mīlēt vaļsirdību: es izjūtu instinktīvu nepatiku pret visāda veida slepenību. Es vienmēr esmu centies bez pašapmierinātības un lepnības ar patiesību atbildēt apmelotājiem, pat ja viņi ir slikti audzināti, uzpūtīgi, naidīgi un pat bez jebkādām cilvēcīguma pazīmēm.

Man bieži ienāca prātā aklā kopš dzimšanas atbilde farizejiem, kas viņam jau simto reizi vaicāja kā notika brīnums: es jums jau sacīju un jūs dzirdējāt. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt viņa mācekļi? (Jņ 9,27).

Acu pilieni acīm

Farizeju grēks bija ne jau neredzēt Kristū Dievu, bet brīvprātīgi ieslēgties sevī; nepieļaut, ka Kristus, kas ir gaisma, viņiem atvērtu acis (sal. Jņ 9,39-41). Tādam aklumam attiecībās ar sev līdzīgajiem ir tūlītējas sekas. Šis farizejs, kas sevi iedomājās par gaismu, neļauj Dievam atvērt savas acis, un ir tas pats, kurš ar iedomību un netaisnīgi izturas pret savu tuvāko savā lūgšanā sakot: es tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks (Lk 18,11). Un viņi apvaino kopš dzimšanas aklo, kurš turpina liecināt patiesību par savu brīnumaino izdziedināšanu: tu viss esi grēkos dzimis un tu mācīsi mūs? Un tie izdzina viņu ārā (Jņ 9,34).

To vidū, kuri nepazīst Kristu, ir daudz godīgu cilvēku, kas aiz elementāras pieklājības prot uzvesties smalkjūtīgi: viņi ir patiesi, sirsnīgi un labi audzināti. Ja viņi nepretojas, ja mēs nepretojamies tam, ka Kristus mūs dziedina no akluma, kas vēl aizvien skar mūsu acis, ja mēs ļaujam, lai Kungs uz tām uzliek šos dubļus, kas Viņa rokās izrādās iedarbīgāki par visiem acu pilieniem, mēs jaunā gaismā, ticības gaismā uztversim zemes realitātes un nojautīsim mūžīgās patiesības – mēs būsim ieguvuši skaidru skatījumu.

Tas ir kristieša aicinājums, šīs mīlestības pilnība: mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir maiga. Mīlestība neskauž, nelielās, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga un nemeklē savu labumu. Tā nedusmojas un nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tic visam, cer uz visu, visu pacieš (1 Kor 13,4-7).

Kristus mīlestība nesastāv tikai no labām sajūtām pret tuvāko un neaprobežojas ar tieksmi uz filantropiju. Tuvākmīlestība, ko Dievs ielej dvēselē, iekšēji pārveido prātu un gribu: draudzībai un priekam darīt labu, tā dod pārdabisku pamatu.

Pārdomāsim klibā izdziedināšanas atainojumu Apustuļu darbos. Dodoties uz templi, Pēteris un Jānis pie durvīm, garām ejot, sastop klibo kopš dzimšanas. Viss atgādina aklā dziedināšanu. Bet mācekļi vairs neuzskata, ka šī nelaime ir saistīta ar paša slimnieka vai viņa vecāku grēkiem. Un viņi tam saka: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā (Apd 3,6). Kādreiz viņi dāļāja neizpratni un tagad žēlsirdību; kādreiz viņi pauda pārgalvīgu spriedumu, tagad viņi brīnumaini dziedina Kunga vārdā. Tas atkal ir Kristus, Kristus, kas garām iet! Kristus, kurš turpina kristiešos, savos mācekļos, staigāt pa pasaules ielām un laukumiem. Es Viņu dedzīgi lūdzu, lai Viņš ieiet to dvēselēs – vismaz dažu –, kas pašreiz manī klausās.

Cieņa un tuvākmīlestība

Sākumā mūs pārsteidza Jēzus mācekļu attieksme pret aklo no dzimšanas. Viņi patiešām rīkojās saskaņā ar šo nožēlojamo sakāmvārdu: domā slikto un tu būsi pareizi uzminējis. Vēlak, kad viņi bija labāk iepazinuši Skolotāju, kad viņi izprata, ko nozīmē būt kristietim, viņu spriedumi bija izpratnes piepildīti.

Svētais Akvīnas Toms raksta: katrā cilvēkā ir kāda iezīme, kas pārējo acīs viņam liek izskatīties pārākam, kā to saka apustulis Pāvils: „pazemībā viens otru uzskatiet augstāku par sevi” (Flp 2,3). Sekojoši, visiem cilvēkiem sevi savstarpēji jāciena (Sv. Akvīnas Toms, S. Th., II-II, q. 103, a. 2-3). Pazemība ir tikums, kas ļauj atklāt, ka cieņas apliecinājumi cilvēkam, viņa godam, labajam nodomam, viņa privātajai dzīvei, nav virspusējs formālisms, bet gan tuvākmīlestības un taisnīguma pirmās izpausmes.

Kristīgā mīlestība neaprobežojas ar materiālās palīdzības sniegšanu tam, kam tā nepieciešama, bet vispirms cenšas cienīt un saprast ikvienu personīgi un respektēt cilvēkam un Radītāja bērnam piemītošo cieņu. Tādēļ ikviena kādas personas, viņas reputācijas, viņas goda aizskaršana, atklāj kādas kristīgās ticības patiesības nepieņemšanu vai nepraktizēšanu pie pašiem apvainotājiem un jebkurā gadījumā patiesas Dieva mīlestības neesamību. Mīlestība, ar kādu mēs mīlam Dievu un savu tuvāko, ir viens un tas pats tikums, jo tieši Dievs ir tas iemesls, kura dēļ mēs mīlam savu tuvāko, un kā dēļ tad, kad mēs mīlam savu tuvāko ar tuvākmīlestību, mēs mīlam Dievu (Sv. Akvīnas Toms, S. Th., II-II, q. 103, a. 2-3).

Es ceru, ka no šī sarunas brīža Kunga klātbūtnē, mēs spēsim secināt ļoti konkrētas lietas. Un vispirms jau apņemšanos otru netiesāt, viņu neaizvainot, pat ja tikai ar aizdomām, nogremdēt ļaunumu labā pārpilnībā, ap sevi izplatot uzticību, taisnīgumu un mieru.

Nolemsim arī nekad neskumt, ja citi apšaubītu mūsu uzvedības taisnumu, ja viņi greizi interpretē labo, ko ar Kunga palīdzību mēs cenšamies īstenot, un, ja nepatiesi spriežot par mūsu nodomiem, viņi mums piedēvētu sliktus nodomus un negodīgu un liekulīgu uzvedību. Vienmēr piedosim ar smaidu uz lūpām. Runāsim skaidri un bez rūgtuma tad, kad savā sirdsapziņā uzskatām – mums ir jārunā. Ja runa ir par personiskiem uzbrukumiem, lai cik brutāli un necienīgi tie arī būtu, dievišķā klusumā ieliksim visu Dieva mūsu Tēva rokās: Iesus autem tacebat (Mt 26,63), Jēzus klusēja. Rūpēsimies vienīgi darīt labu, jo tas ir Viņš, kas tam liks spīdēt cilvēku priekšā (Mt 5,16).