Iekšējā cīņa

Kā jau visi kristiešu svētki arī šodien svinamie vispirms ir miera svētki. Palmu svētdiena ļoti senā simbolismā atsauc atmiņā ainu no Radīšanas grāmatas. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noass tūlīt noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši (Rad 8,10-11). Šodien mēs pieminam, ka derība starp Dievu un viņa tautu tiek Kristū nostiprināta un iedibināta, jo Viņš ir mūsu miers (Ef 2,14). Šajā brīnišķīgajā savienībā –‘jaunā’ un ‘vecā’ atkal apvienošanā, kas raksturīga mūsu svētās Katoliskās Baznīcas liturģijai, šodien mēs lasām šos priekpilnos vārdus: visi ļaudis, nesot olīvu zarus, izgāja pretī Kungam, dziedādami un sacīdami: Hosanna augstumos (Antifona palmu procesijas laikā).

Mūsu dvēselēs Jēzum veltītie saucieni pievienojas tiem, kas sveica Viņa piedzimšanu Betlēmē. Svētais Lūkass stāsta: Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, sacīdami: svētīgs Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! (Lk 19,36-38).

Miers virs zemes

Miers debesīs: pax in coelo. Bet paraudzīsimies arī uz pasauli: kādēļ pasaulē nav miera? Nē, nav miera, ir tikai miera šķietamība, baiļu radīts līdzsvars, trausli kompromisi. Arī Baznīcā nav miera, Kristus Līgavas balto tērpu saplosa iekšējas domstarpības. Daudzās sirdīs nav miera. Tās veltīgi meklē kā kompensēt sirds nemieru ar pastāvīgu rosīšanos, ar sīkmanīgu pieķeršanos zemes labumiem, kas nenes apmierinājumu, jo vienmēr atstāj skumju rūgto piegaršu.

Palmu zari, raksta svētais Augustīns, ir godināšanas simbols, tāpēc ka tie reprezentē uzvaru. Mirstot Krustā, Kungs gatavojas uzvarēt. Zem Krusta zīmes Viņš dodas uz priekšu, uz uzvaru pār velnu, Nāves valdnieku (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium Tractatus, 51, 2, (PL 35, 1764)). Kristus ir mūsu miers, jo Viņš uzvarēja - uzvarēja, jo smagā cīņā cīnījās pret cilvēka sirdī uzkrāto ļaunumu.

Kristus, kas ir mūsu miers, ir arī mūsu Ceļš (Jņ 14,6). Ja mēs vēlamies iegūt mieru, mums jāiet Viņa pēdās. Miers ir kara, cīņas, iekšējā askētiskā cīniņa sekas, kas ikvienam kristietim jāizcīna pret visu to, kas viņa dzīvē nenāk no Dieva: lepnību, jutekliskumu, egoismu, virspusību, sirds šaurību. Nebūs jēgas skaļā balsī pieprasīt ārēju mieru, ja sirdsapziņā, dvēseles dziļumos, tā nav, jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).

Cīņa – pienākums pret mīlestību un taisnīgumu

Vai šāda valoda nav novecojusi? Vai drīzāk mēs to nemainām, vadoties no apstākļiem, piemērojot mūsu pašu vājībai, kas paslēpusies zem pseidozinātniskas terminoloģijas? Vai nav klusējošas vienošanās, kas apgalvotu, ka patiesās vērtības ir nauda, kas ļauj visu nopirkt; laicīgā kundzība; viltība, kas palīdz palikt augstos amatos; tā sauktā nobriedušā cilvēciskā gudrība, kas domā, ka ir pāraugusi svēto.

Es neesmu un nekad neesmu bijis pesimists. Ticība man saka – Kristus ir uzvarējis vienreiz par visām reizēm un kā savas uzvaras ķīlu viņš mums ir devis pavēli - iesaistīties cīņā. Mums kristiešiem kā atbilde uz dievišķās žēlastības aicinājumu ir brīvprātīga, aiz mīlestības radusies vēlme –pienākums neatlaidīgi cīnīties, jo mēs zinām, ka esam tikpat vāji kā citi cilvēki. Un tajā pat laikā mēs nevaram aizmirst – pielietojot atbilstošus līdzekļus, mēs būsim pasaules sāls, gaisma, raugs; mēs būsim Dieva mierinājums.

Mūsu vēlme dedzīgi un neatlaidīgi pastāvēt šajā Mīlestībā ir arī pienākums pret taisnīgumu. Un jums kā visiem ticīgajiem tas prasa pastāvīgu cīņu. Visa Baznīcas tradīcija kristiešus ir dēvējusi par milites Christi, Kristus karavīriem. Karavīri, kas citiem dāvā mieru, kamēr paši cīnās pret savām negatīvajām iekšējām nosliecēm. Dažreiz, kad pārdabiskais skatījums mazinās, kad ticība praktiski neizpaužas darbos, tiek atmests uzskats, ka zemes dzīve ir cīņa. Mums viltīgi iestāsta, ka, ja mēs sevi uzskatām par Kristus karavīriem, mēs riskējam ticību izmantot vardarbīgiem un atsevišķu grupējumu laicīgiem mērķiem. Šis domāšanas veids ir skumja lietu vienkāršošana bez jebkādas loģikas un it bieži saistās ar ērtību un mazdūšību.

Nekas nav tik tālu no kristīgās ticības kā fanātisms, lai arī zem kāda karoga tas arī neuzpeldētu, dīvainā pasaulīguma un garīguma savienībā. Šis drauds nepastāv tad, ja cīņa tiek saprasta tā, kā Kristus mums mācījis – personisks cīniņš ar sevi pašu, ko pavada pastāvīgi atjaunota piepūle vairāk mīlēt Dievu, izravēt egoismu, kalpot visiem cilvēkiem. Atteikties no šāda cīniņa vienalga kāda iemesla dēļ nozīmē pasludināt priekšlaicīgu sakāvi, sagrāvi, neticību; tas nozīmē kritušu dvēseli, pazudušu maziskās izpriecās. Kristietim garīgais cīniņš Dieva un visu ticības brāļu priekšā ir nepieciešamība, sekas tam, ka viņš ir kristietis. Tādēļ, ja kāds necīnās, viņš nodod Jēzu Kristu un līdz ar Viņu, visu Mistisko Miesu, kas ir Baznīca.

Nemitīga cīņa

Kristieša cīņa ir nemitīga, jo iekšējā dzīve pieprasa pastāvīgi atsākt no jauna un no jauna, tādējādi izvairoties no iedomības iedvestas idejas, ka esam kļuvuši perfekti. Šajā ceļā grūtības ir neizbēgamas; ja nesastaptu šķēršļus, mēs nebūtu radības ar miesu un asinīm. Mūsos vienmēr būs kaislības, kas vilks uz leju, un mums vienmēr būs jāizsargājas no šīm vairāk vai mazāk nerimstošajām un samaitātajām vēlmēm.

Mums nav jābrīnās, savā miesā un dvēselē sajūtot augstprātības, juteklības, skaudības, vēlmes pakļaut citus un slinkuma dzeloni. Tas ir visai sens ļaunums, pastāvīgi apstiprināts ar mūsu pašu pieredzi. Tas ir sākumpunkts un dabiskais ietvars mūsu uzvaras skrējienam uz Tēva mājām un mūsu iekšējai cīņai. Tādēļ svētais Pāvils mums māca: Tātad es neskrienu uz kaut ko nenoteiktu, tā es necīnos, it kā gaisu sizdams. Bet es šaustu savu miesu un lieku tai sev kalpot, lai kādreiz, citiem sludinot, pats netiktu atmests (1 Kor 9,26-27).

Lai iesāktu un turpinātu šo cīņu, kristietim nav jāgaida ārējas zīmes vai jāizjūt labvēlīgs iekšējs noskaņojums. Iekšējā dzīve nav sajūtu, bet dievišķās žēlastības, gribas un mīlestības lieta. Vienā vārdā sakot – mīlestības lieta. Visi mācekļi spēja sekot Jēzum Viņa triumfa dienā Jeruzalemē, bet Krusta negoda stundā gandrīz visi Viņu bija pametuši.

Lai patiesi mīlētu ir jābūt stipram, uzticīgam, ar sirdi, kas cieši nostiprinājusies ticībā, cerībā un mīlestībā. Tikai tukša vieglprātība kaprīzi maina savu mīlestības objektu, kas cita starpā nav vis mīlestība, bet egoistiska sevis apmierināšana. Kas saka mīlestība, saka pastāvīgums, godīgums – spēja sevi dāvāt, sevi upurēt, atteikties no sevis. Un šajā pašatdevē –upurī un spējā atteikties, atrodam ciešanas un pretrunas, bet arī laimi un prieku. Prieku, ko neviens un nekas nespēs mums atņemt.

Šajā mīlestības turnīrā mums nav jāskumst par kritieniem, pat ļoti nopietniem, ja vien mēs izlīgšanas sakramentā ar nožēlu un vēlmi laboties ejam pie Dieva. Kristietis nav maniaks, kurš kolekcionē nevainojamu darbu atskaites. Mūsu Kungs Jēzus Kristus Jāņa nevainības un uzticības tik ļoti aizkustināts to pašu izjūt arī Pētera nožēlas priekšā pēc viņa kritiena. Jēzus saprot mūsu vājumu un kā pa nogāzi velk mūs pie sevis, vēloties mūsu neatlaidību centienos, lai dienu pēc dienas pamazām mēs virzītos uz augšu. Viņš mūs meklē, kā, dodoties satikt, meklēja divus Emausas mācekļus; kā Viņš meklēja Tomu, lai tas redzētu un pieskartos savām rokām Viņa roku un sāna atvērtajām brūcēm. Tieši tādēļ, ka Viņš pazīst mūsu vājumu, Jēzus dzīvo pastāvīgā cerībā, ka mēs pievērsīsimies Viņam.

Iekšējā cīņa

Svētais Pāvils mums saka: kā labs Jēzus Kristus kareivis, uzņemies savu ciešanu daļu (2 Tim 2,3). Kristieša dzīve ir kalpošana, tas ir karš: brīnišķīgs miermīlīgs karš, kam nav nekāda sakara ar agresīviem, šķelšanās un bieži naida iedvesmotiem cilvēku kariem. Toties Dieva bērnu karš pret savu pašu egoismu balstās vienotībā un mīlestībā. Jo mēs gan miesā dzīvojam, bet nekarojam miesīgi. Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet tie kalpo Dievam; tas ir spēks, kas sagrauj cietokšņus. Mēs nogāžam pārgudrību, katru augstprātību, kas paceļas pret Dieva atzīšanu, un ņemam gūstā visus prātus, lai tie kalpotu Kristum (2 Kor 10,3-5). Tās ir nepārtrauktas sadursmes ar lepnumu, ar uzpūtību, kas mūs pievērš ļaunam, ar pašpietiekamību spriedumos.

Šajā Palmu svētdienā mūsu Kungs uzsāk izšķirošo nedēļu mūsu pestīšanai. Atstāsim tātad pie malas virspusējus prātuļojumus un iesim pie būtiskākā, pie tā, kas ir patiesi svarīgs. Redziet, mūsu centienu mērķis ir nokļūt debesīs. Pretējā gadījumā mēs veltīgi pūlamies. Lai nonāktu debesīs, obligāti ir jābūt uzticīgam Kristus mācībai. Lai paliktu uzticīgs, ir jāturpina ar paļāvību un neatlaidību cīnīties ar šķēršļiem, kas paceļas starp mums un mūžīgo svētlaimi.

Es labi zinu, ka tiklīdz mēs ierunājamies par cīņu, tā domājam par savu vājumu un jau paredzam kritienus un kļūdas. Bet Dievs to ir ņēmis vērā. Ejot neizbēgami paceļas putekļi. Mēs esam radītas būtnes - tātad trūkumu pilnas. Es pat teiktu, ka tiem ir jābūt - tie ir ēnu puses, kas kontrasta dēļ mūsu dvēselē liek izcelties Dieva žēlastībai un vēlmei atbildēt dievišķajai laipnībai. Un šis mijkrēslis mūs padara par cilvēcīgiem, pazemīgiem, saprotošiem un devīgiem.

Nekļūdīsimies. Ja mūsu dzīvē ir spars un panākumi, tajā ir arī jārēķinās ar kritieniem un sakāvēm. Kristiešu, ieskaitot arī tos, ko godinām uz altāra, svētceļojumā virs zemes tas tā vienmēr ir bijis. Vai atminieties Pēteri, Augustīnu, Francisku? Man nekad nav patikušas tās svēto biogrāfijas, kur vai nu aiz naivuma, bet arī doktrīnas trūkuma dēļ mums apdzied viņu varoņdarbus, it kā viņi būtu nostiprināti žēlastības stāvoklī jau kopš mātes klēpja. Nē, īstās kristīgo varoņu biogrāfijas līdzinās mūsu dzīvēm: viņi cīnījās, viņi uzvarēja, tad – cīnījās un zaudēja. Un tad, nožēlas pilni atkal devās kaujā.

Nav jābrīnās, ja itin bieži tiekam sakauti: parasti, ja ne vienmēr, tas būs nesvarīgās lietās, kas mūs sakaitina tā, it kā tām būtu liela nozīme. Ja ir Dieva mīlestība, ja ir pazemība, ja mūsu cīņā ir neatlaidība un noturīgums, tad šīm neveiksmēm nebūs lielas nozīmes. Jo pēcāk nāks uzvara, kas Dieva acīs būs kā gods. Ja rīkojamies ar taisnu nodomu, vēloties piepildīt Dieva gribu un vienmēr ņemot vērā kā Viņa žēlastību, tā arī mūsu niecību, tad neveiksmju nebūs.

Bet mums uzglūn kāds ļoti spēcīgs ienaidnieks, kurš pretojas mūsu vēlmei pilnībā izdzīvot Kristus mācību. Tā ir iedomība, kas pieaug, kad aiz neveiksmēm un sakāvēm necenšamies atklāt Kunga labvēlīgo un žēlsirdīgo roku. Tad dvēseli piepilda mijkrēslis, skumja tumsa, un tā domā, ka ir pazudusi. Mūsu iztēle rada nepastāvošus šķēršļus, kas izzustu tiklīdz mēs uz tiem paraudzītos kaut ar nelielu pazemību. Pakļaujoties šai iedomībai un iztēlei, dvēsele dažreiz tiek ievesta mokpilnās ciešanās; tomēr Kristus tur nav, jo tur, kur ir Kungs, valda miers un prieks, pat ja dvēsele ir it kā nobrāzta un tumsas apņemta.

Vēl kāds cits mūsu svētdarīšanas divkosīgs ienaidnieks ir uzskats, ka šī iekšējā cīņa jāizcīna pret ārkārtējiem apstākļiem, pret uguni spļaujošiem pūķiem. Tas ir cits veids, kā izpaužas lepnība. Mēs gan vēlamies cīņu, bet svinīgu: trompetes skaņu un karogu vicināšanas pavadītu.

Mums jābūt pārliecinātiem, ka klints lielākais ienaidnieks nav ne kaplis, ne cirvis, nedz arī kāda cita, vienalga cik spēcīga, darbarīka sitiens, bet gan ūdens strūkliņa, kas lāsi pēc lāses iekļūst klints spraugās, līdz sagrauj tās struktūru. Kristieša lielākās briesmas ir nolaidība cīņā ar šīm sīkajām sadursmēm, kas maz pamazām saēd dvēseli, to atstājot ļenganu, trauslu, vienaldzīgu un nejūtīgu pret dievišķajiem aicinājumiem.

Ieklausīsimies Kungā: kas uzticīgs vismazākās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākās lietās, tas arī netaisns lielās (Lk 16,10). Tas ir tā, it kā viņš mums atgādinātu: katru brīdi cīnies šajos, tavās acīs varbūt nesvarīgajos sīkumos, bet kas manās acīs ir lieli; precīzi izpildi savus pienākumus; pat ja tu ciet, smaidi tam, kam nepieciešams tavs smaids; bez nožēlas velti vajadzīgo laiku lūgšanai; steidzies palīgā tam, kurš tevi meklē; esi taisnīgs, pārspējot taisnību ar mīlestības žēlastību.

Savā iekšienē mēs izjutīsim šos un daudzus citus pamudinājumus. Šis klusais ieteikums liek mums turpināt vingrināšanos šajā pārdabiskajā sportā – cīņā pašiem pret sevi. Lai Dieva gaisma mūs apgaismo, lai mēs saredzētu šos brīdinājumus. Lai Viņš mums palīdz cīnīties, lai Viņš ir klātesošs uzvarā, lai Viņš nepamet mūs kritiena brīdī, tad mēs vienmēr varēsim piecelties un turpināt cīņu.

Mēs nevaram apstāties. Kungs mums prasa aizvien ātrāku, aizvien dziļāku, aizvien plašāku cīņu. Mēs esam spiesti pārspēt sevi, jo šajās sacensībās mūsu vienīgais mērķis ir iekļūšana debesu godībā. Un ja mēs tur nenonāksim, tad esam veltīgi cīnījušies.

Dieva žēlastības sakramenti

Kad patiešām vēlās cīnīties, tad pielieto vajadzīgos līdzekļus. Un divdesmit kristietības gadsimtos šie līdzekļi nav mainījušies: lūgšana, mortifikācija un bieža iešana pie Sakramentiem. Tā kā mortifikācija arī ir lūgšana – jutekļu lūgšana – , mēs šos līdzekļus varam raksturot divos vārdos: lūgšana un Sakramenti.

Man tagad kopā ar jums gribētos pārdomāt par Sakramentiem. Mums tie ir dievišķās žēlastības avots un brīnišķīga Dieva žēlsirdības izpausme. Lēnām meditēsim svētā Pija V Katehismā sniegto definīciju: Dažas sajūtamas zīmes, kas nes žēlastību, to vienlaikus izpaužot un noliekot mums acu priekšā (Tridentas koncila Romas katehisms, II, c. I, 3). Dievs, mūsu Kungs, ir bezgalīgs, Viņa mīlestība ir neizsmeļama, Viņa iecietībai un līdzjūtībai pret mums nav robežu. Viņš mums dāvā savu žēlastību daudzos veidos un tomēr Viņš skaidri un brīvprātīgi – jo vienīgi Viņš to varēja izdarīt –, ir iedibinājis šīs septiņas iedarbīgās zīmes, lai pastāvīgā, vienkāršā un visiem pieejamā veidā mēs būtu līdzdalīgi Pestīšanas nopelnos.

Ja atmetam Sakramentus, patiesā kristīgā dzīve izgaist. Un tomēr ir pietiekami skaidrs, ka daži īpaši jau mūsdienās liekas aizmirsuši un pat nicina šo Kristus žēlastības pestījošo straumi. Ir sāpīgi runāt par šo sabiedrības, kas saucas kristīgā, rētu, bet tas ir vajadzīgs, lai mūsu dvēselēs nostiprinātos vēlme ar lielāku mīlestību un pateicību steigties pie šiem svētdarīšanas avotiem.

Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek nolemts aizkavēt jaundzimušo kristības. Tas ir liels pārkāpums pret taisnīgumu un mīlestību, jo viņiem tiek liegta ticības žēlastība, Svētās Trīsvienības iemājošanas nenovērtējamais dārgums dvēselē, kas pasaulē ierodas pirmgrēka aptraipīta. Arī Iestiprināšanas sakraments tiek izkropļots, lai gan Tradīcija tajā vienmēr viennozīmīgi redzējusi garīgās dzīves stiprinājumu, klusējošu un auglīgu Svētā Gara izliešanos, lai pārdabiski stiprināta, dvēsele spētu cīnīties – miles Christi, kā Kristus karavīrs – iekšējā cīņā pret egoismu un iekāri.

Tam, kurš pazaudējis apziņu par dievišķo, ir grūti saprast Izlīgšanas sakramentu. Sakramentālā grēksūdze nav cilvēcisks dialogs, bet dievišķa saruna; taisnīga – droša un dievišķa – tiesa, un galvenais, žēlsirdības tribunāls, kur sēž ārkārtīgi mīlošs tiesnesis, kam nav prieka par grēcinieka nāvi, bet kurš grib, lai grēcinieks atgriežas un dzīvo (Ez 33,11).

Mūsu Kunga maigums patiešām ir bezgalīgs. Raugieties, ar kādu smalkjūtību Viņš rūpējas par saviem bērniem. No laulības Viņš ir izveidojis svētu savienību – Kristus un Viņa Baznīcas vienotības attēlu (sal. Ef 5,32), dižu sakramentu, uz kā balstīta kristīgā ģimene, kurai ar Dieva žēlastību jābūt miera un saskaņas videi, svētuma skolai. Vecāki ir Dieva līdzstrādnieki. No šejienes nāk arī patīkamais pienākums bērniem godināt savus vecākus. Ceturtais bauslis, kā es jau daudzus gadus atpakaļ to rakstīju, ir pelnījis saukties par dekaloga vismaigāko priekšrakstu. Ja laulībā, kā Dievs to vēlās, dzīvo svēti, tad mājas būs miera, gaismas un prieka stūrītis.

Dievs, mūsu Tēvs ir ļāvis, ka Priesterības sakramentā, daži ticīgie ar jaunu un neizsakāmu Svētā Gara izliešanos savā dvēselē saņemtu neizdzēšamu zīmogu, kas tos padara līdzīgus Kristum-Priesterim, lai viņi darbotos Jēzus Kristus, kas ir Mistiskās Miesas Galva, vārdā (sal. Tridentas koncils, 23 sesija, c. 14. Vatikāna II koncils, Dekrēts Presbyterorum ordinis, 2. nr). Ar šo ordinēto priesterību, kas savā būtībā un nevis pakāpē atšķiras no vispārējās ticīgo priesterības (sal. Vatikāna II koncils, Konstitūcija Lumen Gentium, 10. nr), ordinētie kalpotāji var konsekrēt Kristus Miesu un Asinis, sniegt Dievam Svēto Upuri, Izlīgšanas sakramentā piedot grēkus un īstenot doktrīnas mācīšanas kalpojumu tautai, in iis quae sunt ad Deum (Ebr 5,1), visā, kas attiecas uz Dievu un vienīgi tajā.

Tādēļ priesterim jābūt vienīgi Dieva cilvēkam un jāatsakās spīdēt tādās jomās, kur pārējiem kristiešiem pēc viņa nav nekādas vajadzības. Priesteris nav ne psihologs, ne sociologs, ne antropologs: viņš ir otrs Kristus, pats Kristus, viņa uzdevums ir rūpēties par savu brāļu dvēselēm. Būtu skumji, ja priesteris, balstoties uz laicīgu zinātni – un ja viņš ir nodevies saviem priesteriskajiem uzdevumiem, viņš šo zinātni varēs attīstīt tikai kā diletants vai māceklis, – domātu, ka tā viņam dod tiesībās valdīt dogmatiskās vai morālteoloģijas jomā. Vienīgā lieta, ko viņam izdotos parādīt, būtu divējādā nezināšana kā laicīgā zinātnē, tā teoloģijā, pat ja viņa ārējais gudrinieka tēls viņam sagādātu dažu neaizsargātu lasītāju un klausītāju piekrišanu.

Visi zina, ka mūsdienās daži garīdznieki ir gatavi, nododot Kristu, veidot jaunu Baznīcu, nomainot tās pārdabiskos mērķus – visu dvēseļu pestīšanu pa vienai – uz laicīgiem mērķiem. Ja viņi necīnīsies pret šo kārdinājumu, viņi vairs nepildīs savu svēto kalpojumu, pazaudēs Dieva tautas uzticību un cieņu un izraisīs briesmīgus sabrukumus Baznīcas iekšienē. Turklāt caur nepamatotu iesaistīšanos kristiešu un citu cilvēku politiskajā brīvībā viņu izraisīs sajukumu (jo viņi paši kļūst bīstami cilvēki) sabiedriskajā dzīvē. Ordinācija ir pārdabiska kalpojuma sakraments brāļiem ticībā, ko daži šķiet vēlas pārveidot par pasaulīgu līdzekli jaunam despotismam.

Bet turpināsim kontemplēt šo brīnumu, kas ir Sakramenti. Slimnieku sakramentā jeb Slimnieku svaidījumā, kā to dēvē tagad, mēs piedalāmies mīlestības pilnā sagatavošanā ceļojumam, kura galamērķis ir Tēva mājas. Visbeidzot ar Euharistiju, dievišķās izšķērdības sakramentu, ja tā varētu teikt, Viņš mums piešķir savu žēlastību, un Dievs pats mums sevi dāvā: Jēzu Kristu, kas ir patiesi un vienmēr klātesošs – un ne tikai Svētās Mises laikā – ar savu Miesu, ar savu Dvēseli, ar savām Asinīm un savu Dievišķību.

Es bieži domāju par atbildību, kāda jāuzņemas priesteriem, dodot pieeju visiem kristiešiem pie šiem dievišķiem žēlastības kanāliem – sakramentiem. Dieva žēlastība nāk palīgā ikvienai dvēselei; katra radība pieprasa konkrētu, personisku palīdzību. Pret dvēselēm nevar attiekties kā pret viendabīgu masu! Nav atļauts aizskart cilvēka cieņu, Dieva bērnu cieņu, nerūpējoties par katru personīgi, ar tādu pazemību, kas pienākas tam, kas apzinās sevi kā instrumentu, lai būtu Kristus mīlestības kanāls, jo katra dvēsele ir brīnišķīgs dārgums; katrs cilvēks ir vienreizīgs, neaizvietojams. Katrs ir atpirkts ar Kristus Asinīm.

Tikko mēs runājām par cīņu. Bet cīņa pieprasa vingrināšanos, pienācīgu uzturu, ātru medicīnisko aprūpi slimību, sasitumu, ievainojumu gadījumā. Baznīcas galvenā medicīna – Sakramenti, nav pārmērība. Ja no tiem brīvprātīgi atsakās, vairs nevar spert soli uz priekšu sekošanas Kristum ceļā. Lai ik brīdi labi saprastu to, ko Kungs no mums vēlas, mums tie ir vajadzīgi kā elpošana, kā asins cirkulācija, kā gaisma.

Askētiskam dzīvesveidam kristietim ir vajadzīgs spēks un šo spēku viņš rod savā Radītājā. Mēs esam tumsa un Viņš ir spožākā no gaismām; mēs esam slimība un Viņš ir stipra veselība; mēs esam vājums un Viņš ir atbalsts – quia tu es, Deus fortitudo mea (Ps 42,2), jo Tu vienmēr esi, mans Dievs, mūsu stiprums. Nekas virs zemes nevar pretoties Kristus kvēlajām ilgām izliet savas pestījošās Asinis. Bet mūsu cilvēciskā niecība mums var tā aizmiglot acis, ka tās vairs nesaskata dievišķo varenību. Tādēļ visi ticīgie nes atbildību, bet jo īpaši tie, kam uzticēta Dieva tautas garīgā vadītāja, tas ir, kalpotāja loma, nenosprostot žēlastības avotus, nekaunēties Kristus Krusta.

Ganītāju atbildība

Dieva Baznīcā visu pienākums ir pastāvīga apņēmība būt vienmēr uzticīgākiem Kristus doktrīnai. Neviens nav izņēmums. Ja gani personiski nerūpētos iegūt sirdsapziņas smalkumu, uzticīgu cieņu pret dogmatiku un morāli, kas veido ticības mantojumu un kopīgu mantojumu, viņi patiešām piepildītu Ezehiēla pravietiskos vārdus: Cilvēka bērns, vērs savus pravietojumus pret Izraēļa ganiem, saki šiem ganiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Bēdas Izraēļa ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties… Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi (Ez 34,2-4).

Tie ir spēcīgi pārmetumi, bet vēl smagāks ir Dievam sagādātais apvainojums, kad, saņemot uzdevumu rūpēties par visu ticīgo garīgo labumu, tie nodara pāri dvēselēm, nesniedzot dzidro kristības ūdeni, kas atjauno dvēseli; mierinošo Iestiprināšanas eļļu, kas dvēseli stiprina; atstājot dvēseles bez tiesas, kas piedod, un bez uztura, kas dāvā mūžīgo dzīvi.

Kad kaut kas tāds var notikt? Tad, kad tiek atmesta šī miera cīņa, par kuru es jau runāju. Tas, kurš necīnās, pakļauj sevi vienai vai otrai no šīm verdzības formām, kas prot pieķēdēt mūsu miesas sirdis: tīri laicīgas lietu izpratnes verdzība, kvēlu ilgu pēc laicīgās varas vai goda verdzība, godkārības verdzība, naudas verdzība, pakļaušanās jutekliskumam…

Ja kādreiz Dievs šādu pārbaudījumu pieļauj un jums jāsaduras ar šī vārda necienīgiem ganiem, neesiet sašutuši. Kristus Baznīcai ir solījis savu nemaldīgo un drošo atbalstu, bet Viņš negarantē visu to cilvēku uzticību, kas pieder Baznīcai. Viņiem netrūkst pāri plūstošas un dāsnās žēlastības, ja vien viņi dara to mazumiņu, ko Dievs viņiem prasa – lielu uzmanību, lai ar Dieva žēlastības palīdzību neatlaidīgi atvairītu šķēršļus ceļā uz svētumu. Pat tas, kurš šķietami ir augstu stāvošs, Dieva acīs var būt ļoti zemu, ja vien viņš necīnās. Es zinu tavus darbus, tavu uzvedību; jo tevi gan sauc par dzīvu, bet tu esi miris. Esi nomodā un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatrodu tavus darbus pilnvērtīgus Sava Dieva priekšā. Paturi atmiņā, ko saņēmi un dzirdēji, un glabā un gandari (Atkl 3,1-3).

Šie apustuļa Jāņa pamudinājumi pirmajā gadsimtā ir domāti Sardas baznīcas vadītājiem. Ne jau tikai ar šodienu daži gani riskē pazaudēt atbildības sajūtu. Tādas parādības bija redzamas arī apustuļu laikos, tajā pašā gadsimtā, kad virs zemes dzīvoja mūsu Kungs Jēzus Kristus. Jo neviens nav drošībā, ja atsakās cīnīties pret sevi pašu. Neviens nevar sevi izglābt viens pats. Baznīcā mums visiem ir vajadzīgi šie konkrētie līdzekļi, kas mūs spēcina: pazemība, kas noskaņo pieņemt palīdzību un padomu; mortifikācijas, kas gatavo mūsu sirdi, lai tajā valdītu Kristus; drošās un pastāvīgās doktrīnas mācīšanās, kas palīdz saglabāt sevī ticību un to izplatīt.

Šodien un vakar

Palmu svētdienas liturģija kristiešiem liek dziedāt šo dziedājumu: Jūs, vārti, paceliet savas palodas un topiet augstākas, jūs, mūžsenās durvis, lai ieiet var godības karalis (Palmu zaru izdalīšanas antifona). Tas, kurš ieslēdzies sava egoisma cietoksnī, neiznāks uz kaujas lauka. Tomēr, ja viņš atvērs sava cietokšņa durvis un ļaus ienākt miera Karalim, viņi kopīgi dosies cīņā pret zemisko, kas aptumšo mūsu acis un sirdsapziņu padara nejūtīgu.

Jūs, vārti, paceliet savas palodas… Šis aicinājums uz cīņu kristietībā nav nekas jauns. Tā ir mūžīga patiesība. Bez cīņas nav uzvaras, bez uzvaras nav miera, bez miera cilvēciskais prieks ir tikai šķietams, neīsts un neauglīgs prieks. Tas nemudina sniegt citiem cilvēkiem palīdzīgu roku, neīsteno mīlestību un taisnīgumu, piedošanu un žēlsirdību, nekalpo Dievam.

Pašlaik, gan Baznīcas iekšienē, gan ārpus tās, kā kāpņu augšpusē, tā apakšā daudzi šķiet atteikušies no cīņas – šī personiskā kara pret noslēgtiem kompromisiem –, lai, nometot ieročus un pametot mantas, padotos kalpībai, kas degradē dvēseli. Tās briesmas vienmēr apdraudēs visus kristiešus.

Tādēļ mums neatlaidīgi jāvēršas pie Svētās Trīsvienības, lai tā par visiem apžēlotos. Runājot par to, es trīcu no domas vien par Dieva taisnību. Es vēršos pie Viņa žēlsirdības, līdzjūtības, lai Viņš neskatītos uz mūsu grēkiem, bet uz Kristus un viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, uz Patriarha svētā Jāzepa, kas Viņam bija Tēva vietā, un visu svēto nopelniem.

Kristietis var dzīvot ar pārliecību, ka, ja viņš grib cīnīties, Dievs viņu paņems aiz labās rokas, kā to lasām šo svētku Misē. Jēzus, kas ieiet Jeruzalemē uz nabaga ēzelīša, ir miera Ķēniņš, kas mums saka: debesvalstība cieš spēku, un tie, kas pielieto spēku, iegūst to (Mt 11,12). Šis spēks neizpaužas varmācībā pret citiem –tas ir stiprums, kas vajadzīgs, lai cīnītos pret savām pašu vājībām un trūkumiem; tā ir drosme, kas mums neļauj maskēt savu personīgo neuzticību; tā ir uzdrīkstēšanās, kas mums liek apliecināt savu ticību pat tad, kad apkārtējā vide ir noskaņota pretēji.

Šodien tāpat kā vakar no kristieša tiek sagaidīta varonība un, ja vajadzīgs – varonība pat lielās lietās. Arī varonība – un tā tas ir parasti – ikdienas mazajos cīniņos. Kad ar Mīlestību pastāvīgi cīnās šajā ārēji necilajā veidā, Kungs kā mīlošs gans vienmēr ir klātesošs saviem bērniem: Es pats būšu savu avju gans un es pats tās apguldīšu, saka Dievs tas Kungs. Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu… Un tie droši dzīvos savā zemē un atzīs, ka Es esmu Kungs, kad es saraušu viņu jūgu sakas un atsvabināšu tos no viņu kalpinātāju rokas (Ez 34,15-16; 27).

Šī nodaļa citā valodā