101

Neapstājoties pie ārējām formām vai šabloniskiem izteicieniem, mums būtu labi iedziļināties tajā, ko atklāj Kristus nāve. Mums patiešām jāiekļūst notikumos, ko šajās dienās no jauna izdzīvosim: Kristus sāpes, Viņa Mātes asaras, mācekļu bēgšana, svēto sieviešu drosme, Jāzepa un Nikodēma uzdrīkstēšanās, Pilātam pieprasot Kunga miesas.

Īsumā, tuvosimies mirušajam Jēzum, šim Krustam, kas rēgojas virs Golgātas. Bet tuvosimies vaļsirdīgi, cenšoties atrast to iekšējo sakopojumu, kas ir kristīgā brieduma zīme. Ciešanu dievišķie un cilvēciskie notikumi tādējādi ietieksies mūsu dvēselē kā Dieva domāts vārds mums, kas atklāj mūsu sirds noslēpumus un to, ko Viņš sagaida no mūsu dzīves.

Pirms daudziem gadiem es redzēju gleznu, kas dziļi iespiedusies manā atmiņā. Tur bija attēlots Kristus krusts ar trīs eņģeļiem ap to. Viens rūgti raudāja, otram rokā bija nagla, it kā lai pārliecinātu sevi, ka tas viss patiesi ir bijis, un trešais – nodevies lūgšanai. Tas ir katram no mums aizvien aktuāls uzdevums: raudāt, ticēt un lūgties.

Krusta priekšā izjutīsim nožēlu par mūsu grēkiem, par cilvēces grēkiem – tie veda Kristu uz nāvi. Parādīsim mūsu ticību, lai iekļūtu šajā izcilajā patiesībā, kas pārspēj visu saprātu un lai mēs spētu sajūsmināties Dieva mīlestības priekšā. Lūgsim, lai Kristus dzīve un nāve kļūtu par mūsu dzīves un pašatdeves paraugu un dzinuli. Tikai tad mēs varēsim saukties par uzvarētājiem, jo augšāmcēlies Kristus mūsos uzvarēs, nāve pārtaps dzīvībā.

Temati
Šis numurs citā valodā