Josemaría Escrivá Obras
107

Kristus dzīves apcere

Šo Kristus mīlestību katram no mums ir jācenšas īstenot savā paša dzīvē. Bet, lai būtu par ipse Christus, sevi jāsaredz Viņā. Nepietiek ar vispārīgu ideju par Jēzus garu; no Jēzus vēl vajag mācīties izturēšanās detaļas un attieksmi. Un it sevišķi jāapcer viņa zemes gaitas, atstātās pēdas, lai no turienes smeltu spēku, gaismu, nosvērtību, mieru.

Ja kādu mīl, tad vēlas iepazīt visas viņa dzīves un rakstura detaļas tā, lai līdzinātos viņam. Tādēļ mums ir jāmeditē Jēzus dzīve no pašas piedzimšanas silītē līdz viņa nāvei un augšāmcelšanai. Pirmajos savos priestera darba gados man bija paradums dāvāt Evaņģēliju vai grāmatas, kas stāsta par Jēzus dzīvi. Jo mums tā ir labi jāpazīst, lai tā visa ir mums prātā un sirdī, lai jebkurā brīdī bez grāmatas palīdzības, aizverot acis, mēs to varētu redzēt kā filmā; lai jebkurā situācijā Kunga vārdi un darbi būtu mūsu atmiņā.

Šādi mēs jutīsimies iekļauti Viņa dzīvē. Patiešām nepietiek tikai domāt par Jēzu, iedomāties Viņa dzīves ainas. Mums tajā jāpiedalās pilnībā, jākļūst par tās personāžiem. Mums jāseko Kristum tikpat tuvu, kā to darīja Svētā Marija, Viņa Māte, kā divpadsmit apustuļi, kā svētās sievietes un ap Viņu salasījušies pūļi. Ja mēs rīkosimies šādi, ja mēs neliksim šķēršļus, Kristus vārdi ietieksies mūsu dvēseles dziļumos un mūs pārveidos. Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis (Ebr 4,12).

Ja vēlamies citus vest pie Kunga, mums jāvēršas pie Evaņģēlija un jāmeditē Kristus mīlestība. Mēs varētu apstāties pie galvenajām Ciešanu ainām, jo, kā saka Viņš pats: „Nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15,13). Taču mums galu galā jāpārdomā arī pārējā viņa dzīve, veids, kā viņš parasti izturējās pret tiem, ko satika.

Lai, līdz cilvēkiem nonāktu Viņa pestīšanas mācība un tiem atklātos Dieva mīlestība, Kristus – pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks – rīkojās vienlaikus cilvēciski un dievišķi. Dievs nokāpj līdz cilvēka līmenim, Viņš pilnībā pieņem mūsu dabu, izņemot grēku.

Es izjūtu dziļu prieku domājot par to, ka Kristus ir vēlējies būt pilnībā cilvēks un pieņemt mūsu miesu. Mani aizkustina šis brīnums: Dievs, kurš mīl ar cilvēka sirdi.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais