Katrs no šiem cilvēciskajiem žestiem, ir arī Dieva žests. Jo Viņā mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība (Kol 2,9). Kristus ir Dievs, kas kļuvis cilvēks, pilnīgs cilvēks, pilnībā cilvēks. Un caur cilvēcisko Viņš mums atklāj dievišķo.

Atceroties Kristus cilvēcisko smalkjūtību, ka Viņš velta savu dzīvi kalpojot citiem, mēs ne tikai aprakstām kādu iespējamu rīcības veidu. Mēs atklājam Dievu. Viss, ko dara Kristus, iegūst transcendentu nozīmi - tas mums palīdz atklāt Dieva eksistences veidu, aicina ticēt šī Dieva, kas mūs ir radījis un vēlas ievest savas paša dzīves dziļumos, mīlestībai. Garajā lūgšanā, ko saglabājis evaņģēlists Jānis, Jēzus izsaucas: „Es Tavu vārdu atklāju cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules devi. Viņi bija Tavi, un Tu devi tos Man, un viņi turēja Tavus vārdus. Tagad viņi atzina, ka viss, ko Tu Man devi, no tevis ir.” (Jņ 17,6-7).

Tādēļ Jēzus attiecības ar cilvēkiem nepaliek tikai vārdu vai virspusējas izturēšanās līmenī. Jēzus pret cilvēku izturas nopietni un vēlas tam atklāt viņa paša dzīves dievišķo jēgu. Jēzus prot būt prasīgs, prot nolikt cilvēku viņa pienākumu priekšā un tos, kuri ieklausās Viņā, izvest no ērtības un vienveidības, lai viņi iepazītu trīskārt svēto Dievu. Tomēr izsalkums un sāpes Jēzu aizkustina mazāk par nezināšanu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos (Mk 6,34).