Varam labi saprast to cilvēku nepacietību, iekšējo nemieru, satrauktās ilgas, kuri ar savu dabiski kristīgo dvēseli (sal. Tertuliāns, Apologeticum, 17 (PL 1, 375)), nevar samierināties ar personisku un sabiedrisku netaisnību uz ko spējīga cilvēka sirds. Tik daudzus gadsimtus cilvēki aizvadījuši kopā šajā pasaulē un vēl aizvien tik daudz naida, iznīcības, fanātisma to skatienā, kuri nevēlas redzēt un to sirdīs, kuri nevēlas mīlēt.

Zemes labumi ir sadalīti dažu starpā; kultūras bagātības ieslēgtas krātuvēs. Un ārpusē –maizes un izglītības bads. Un cilvēku dzīvības, kaut arī svētas, jo nāk no Dieva, tiek uzskatītas vien par parastām lietām, par statistiskas datiem. Es saprotu un ņemu dalību šajā nepacietībā, kas man liek pacelt acis uz Kristu, šo Kristu, kurš nemitīgi mūs aicina īstenot jauno mīlestības bausli.

Visas situācijas, ar ko sastapsimies mūsu dzīves laikā, ir dievišķi vēstījumi, kas mums prasīs mīlestības atbildi, sevis atdošanu citiem. Bet kad Cilvēka Dēls nāks Savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis. Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis? Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši (Mt 25,31-40).

Ir jāatpazīst Kristus, kurš nāk mūs satikt mūsu brāļos cilvēkos. Neviena cilvēka dzīvi nevar skatīt izolēti, jo tā ir savīta kopā ar citām dzīvēm. Neviens nav atsevišķs pants, mēs visi esam vienas dievišķās poēmas daļa, ko Dievs raksta ar mūsu brīvības līdzdalību.