Josemaría Escrivá Obras
112

Kristus dedzībai nekas nevar būt svešs. Ja mēs meklējam teoloģiskos dziļumus, tas nozīmē, ja neapstājamies pie funkcionālas klasifikācijas, bet pārdomājam ar zinātnisku precizitāti, mēs nevaram teikt, ka ir labas, cēlas vai pat vienaldzīgas realitātes/lietas, kas būtu vienīgi laicīgas. Tā tas ir kopš brīža, kad Dieva Vārds uzcēla savu mājokli starp cilvēku bērniem, kopš Viņš bija izsalcis un izslāpis, strādājis ar savām rokām, kopš Viņš iepazina draudzību un paklausību, izjuta sāpes un piedzīvoja nāvi. Jo Kristū Viņam labpatika, ka visa pilnība mājotu Viņā. Lai caur Viņu visu izlīdzinātu ar sevi, nodibinot ar savām krusta asinīm mieru gan to starpā, kas ir virs zemes, gan debesīs (Kol 1,19-20).

Mums jāmīl pasaule, darbs, cilvēciskās realitātes, jo pasaule ir laba. Tas ir Ādama grēks, kas izjauca radības dievišķo harmoniju. Bet Dievs Tēvs ir sūtījis savu vienīgo Dēlu, lai atjaunotu šo mieru, lai mēs, kļūstot par Viņa pieņemtajiem bērniem, spētu atbrīvot radību no nekārtības un samierinātu visas lietas ar Dievu.

Katra cilvēciskā situācija ir neatkārtojama; katra ir unikāla aicinājuma auglis, kas jādzīvo piesātināti un kurā jātiek īstenotam Kristus garam. Tādējādi, kristīgi dzīvojot citu vidū ikdienišķu, bet ar mūsu ticību saskaņotu dzīvi, mēs būsim Kristus, klātesošs starp cilvēkiem.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais