Pārdomājot par misijas, uz ko mūs aicina Dievs, augsto godu, cilvēka dvēseli, iespējams, var pārņemt augstprātība, iedomība. Tas ir melīgs priekšstats par kristīgo aicinājumu, kas padara aklus, kas liek aizmirst, ka esam radīti no māla, ka esam putekļi un niecība, ka ļaunums ir ne tikai pasaulē ap mums, bet ka tas ir arī mūsos, ka tas atrodas pašā mūsu sirdī un mūs padara spējīgus uz zemiskumu un egoismu. Vienīgi Dieva žēlastība ir droša klints. Mēs esam smiltis, plūstošās smiltis.

Ja pārskatām cilvēku vēsturi vai ja analizējam pašreizējo pasaules stāvokli, mēs ar sāpēm varam ieraudzīt, ka vēl pēc divdesmit gadsimtiem ir tik maz cilvēku, kas saucas par kristiešiem, un ka tie, kas greznojas ar šo vārdu, tik bieži ir neuzticīgi savam aicinājumam. Pirms dažiem gadiem kāds cilvēks ar labu sirdi, bet neticīgs, man izklāja priekšā pasaules karti, sakot: „Lūk, Kristus neveiksme! Jau tik daudzus gadsimtus Viņš mēģina ielikt savu mācību cilvēku dvēselēs un redziet iznākumu: kristiešu nav”.

Cilvēku, kas domā šādi, netrūkst arī mūsdienās. Bet Kristus nav piedzīvojis neveiksmi - Viņa vārds un dzīve pastāvīgi baro pasauli. Kristus darbs, uzdevums, ko Viņam Tēvs uzticēja, tiek īstenots: Viņa spēks iet cauri vēsturei, tajā ienesot patieso dzīvību, bet kad Viņam viss būs pakļauts, tad arī Dēls pats pakļausies Viņam, kas Tam visu pakļāva, lai visā viss būtu Dievs (1 Kor 15,28).

Tajā darbā, ko Viņš veic pasaulē, Dievs ir gribējis mūs redzēt par saviem līdzstrādniekiem: Viņš vēlējās uzņemties no mūsu brīvības izrietošo risku. Mani līdz dvēseles dziļumiem aizkustina Jēzus kā jaundzimis bērniņš Betlēmē - nespēcīga, neaizsargāta bērna attēls, kas nav spējīgs pat uz visniecīgāko aizstāvēšanos. Dievs nodod sevi cilvēku rokās, tuvojas un pazemina sevi līdz mūsu līmenim.

Kurš, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu (Flp 2,6-7). Dievs nolaižas līdz mūsu brīvības, mūsu nepilnības, mūsu niecības līmenim. Viņš piekrīt, ka dievišķie dārgumi tiek turēti māla traukos, lai, sajaucot Viņa dievišķo spēku ar mūsu cilvēciskajām nepilnībām, mēs Viņu atklātu citiem.