Josemaría Escrivá Obras
117

Liturģija mums atkal no jauna piedāvā pēdējo noslēpumu no Jēzus Kristus dzīves cilvēku vidū Debeskāpšanu. Tik daudz kas ir noticis kopš Viņa piedzimšanas Betlēmē: mēs Viņu atradām silītē, ganu un Austrumu gudro pielūgtu; mēs Viņu apcerējām ilgos klusā darbā pavadītos gados Nācaretē; mēs Viņu pavadījām ceļojumos pa Palestīnas zemi, sludinot cilvēkiem Dieva Valstību un visiem darot labu. Un vēlāk, Viņa Ciešanu dienās, mēs cietām, redzot kā Viņu apsūdz, ar kādu nežēlību pret Viņu izturas un ar kādu naidu Viņu sit krustā.

Pēc ciešanām nāca Viņa Augšāmcelšanās žilbinošais prieks. Kāds drošs un mirdzošs pamats mūsu ticībai! Mums vairs nebūtu jāšaubās. Bet varbūt kā mācekļi mēs vēl esam vāji un šajā Debeskāpšanas dienā mēs Kristum vaicājam: – Vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti? (Apd 1,6). Vai ir pienācis brīdis, kad visas mūsu šaubas un visas mūsu nelaimes izzudīs uz visiem laikiem?

Kungs mums atbild, uzkāpjot debesīs. Arī mēs kā apustuļi paliekam gan skumjās, gan izbrīnā, redzot, ka Viņš mūs atstāj. Patiešām, nav viegli pierast pie Jēzus fiziskās prombūtnes. Es esmu aizkustināts, domājot par šo augstāko mīlestības izpausmi – Viņš vienlaikus ir gan devies projām, gan palicis. Viņš ir devies uz debesīm un Viņš sevi svētajā Hostijā dāvā mums kā barību. Tomēr, mums pietrūkst Viņa cilvēcisko vārdu, veida, kā Viņš rīkojās, skatījās, smaidīja un darīja labu. Mēs vēlētos Viņu vēlreiz aplūkot tuvumā, kad Viņš, ceļa nogurdināts (sal. Jņ 4,6), apsēžas pie akas, kad Viņš raud par Lācaru (sal. Jņ 11,35), kad Viņš ilgstoši lūdzas (sal. Lk 6,12), kad Viņam pūļa kļūst žēl (sal. Mt 15,32; Mk 8,2).

Man vienmēr ir šķitis loģiski, ka Jēzus Kristus Vissvētākā Cilvēcība atgriežas pie Tēva godības, un tas mani vienmēr ir piepildījis ar prieku, bet es arī domāju, ka šīs skumjas, kas raksturīgas Debeskāpšanas dienai, ir mīlestības, ko mēs izjūtam pret mūsu Kungu Jēzu Kristu, zīme. Viņš, kas bija pilnīgs Dievs, kļuva par cilvēku, pilnīgu cilvēku – par miesu no mūsu miesas un asinīm no mūsu asinīm. Un Viņš šķiras no mums, lai dotos uz debesīm. Kā gan lai Viņa mums nepietrūkst?

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais