Josemaría Escrivá Obras
119

Lūgšanas dzīve

Lūgšana savas dzīvības Dievam (Ps 41,9). Ja Dievs mums ir dzīvība, tad nav jābrīnās, ka mūsu kristīgajai eksistencei jābūt lūgšanas cauraustai. Bet neiedomājieties, ka lūgšana ir kaut kas, ko izpilda un pēcāk pamet. Kam prāts saistās pie tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību (Ps 1,2). No rīta es domāju par tevi (sal. Ps 62,7). un vakarā mana lūgšana paceļas pie tevis kā vīraks (sal. Ps 140,2). Visa diena var būt lūgšanas laiks; no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram. Vēl vairāk, – kā to atgādina Svētie Raksti, arī miegam ir jābūt par lūgšanu (At 6,6 un 7)

Atminieties, ko evaņģēliji mums saka par Jēzu. Dažreiz Viņš pavadīja veselu nakti sarunājoties ar savu Tēvu. Cik ļoti pirmie mācekļi iemīlējās lūdzošā Jēzus tēlā! Raugoties uz šo Skolotāja pastāvīgo attieksmi viņi tam jautā: – Domine, doce nos orare (Lk 11,1). Kungs, māci mums šādi lūgties.

Svētais Pāvils visur izplatīja Jēzus dzīvo piemēru: oratione instantes (Rom 12,12), – esiet pastāvīgi lūgšanā, viņš raksta. Un svētais Lūkass pirmo ticīgo rīcību raksturo ar vienu iezīmi: Viņi visi vienprātīgi pavadīja laiku lūgšanā (Apd 1,14).

Labs kristieša rūdījums ar žēlastības palīdzību izveidojas lūgšanas smēdē. Bet lūgšana, kas mūs uztur, neizpaužas kādā vienā veidā, jo tā ir dzīvība. Sirds parasti tiecas runāt vārdos, tajās balsī izteiktajās lūgšanās, ko pats Dievs mums iemācījis – Tēvs mūsu, vai arī ko mācījuši eņģeļi – Ave Maria. Citreiz mēs izmantojam laikā apstiprinātas lūgšanas, pateicoties kurām miljoniem ticības brāļu pauž savu dievbijību: liturģiskās – lex orandi , vai tās, kas radušās iemīlējušās sirds aizrautībā, kā daudzās mariāniskās antifonas – Sub tuum praesidium..., Memorare..., Salve Regina...

Citos brīžos pietiks ar diviem vai trīs izteicieniem, kas kā bultas dosies pretī Kungam. Tā saucamās šautru lūgšanas, ko apgūstam, uzmanīgi lasot Kristus dzīvi: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani dziedināt; Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te (Jņ 21,17). Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka es Tevi mīlu; Credo, Domine, sed adiuva incredulitatem meam (Mk 9,23). Kungs, es ticu, palīdzi manai neticībai, stiprini manu ticību; Domine, non sum dignus (Mt 8,8). Kungs, es neesmu cienīgs!; Dominus meus et Deus meus! (Jņ 20,28). mans Kungs un mans Dievs!... Vai citas īsas un sirsnīgas frāzes, kas ar dedzību izplūst no dvēseles dziļumiem un atbilst kādai konkrētai situācijai.

Mūsu lūgšanas dzīvei arī jābalstās uz brīžiem, ko katru dienu veltām vienīgi attiecību veidošanai ar Dievu; dialogs bez vārdiska trokšņa, ikreiz, kad vien iespējams – Tabernākula priekšā, lai pateiktos Kungam – Viņš ir tik ļoti Viens! – šajos divdesmit gaidīšanas gadsimtos. Klusā lūgšana sastāv no šī dialoga ar Dievu, no sirds uz sirdi, kurā piedalās visa dvēsele: saprāts un iztēle, atmiņa un griba. Tā ir apcere, kas mūsu nabaga cilvēciskajai dzīvei, mūsu ikdienas dzīvei, piešķir pārdabisku vērtību.

Pateicoties šiem apceres brīžiem, balsī izteiktajām lūgšanām un šautru lūgsnām, mēs pratīsim dabiski un bez ārišķības padarīt savu dienu par nemitīgu Dieva slavēšanu. Mēs paliksim Viņa klātienē kā iemīlējušies, kas nevar vien beigt domāt par cilvēku, ko viņi mīl, un visa mūsu rīcība, pat visniecīgākā, būs garīgi iedarbīga.

Tādēļ tad, kad kristietis uzsāk šo, pastāvīgo attiecību ar Kungu, ceļu – un tas ir domāts visiem, nevis tikai izredzētajiem, – iekšējā dzīve pieaug, kļūst droša un stipra; un cilvēks nostiprinās šajā cīņā, kas vienlaikus ir piemīlīga un prasīga, lai pilnībā īstenotu Dieva gribu.

Ar lūgšanas dzīvi mēs varam saprast arī citu šīsdienas svētku aspektu: apustulātu, Jēzus mācības praktisku pielietojumu, ko Viņš deva savējiem īsi pirms uzkāpšanas debesīs: – Jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē (Apd 1,8).

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais