Lux fulgebit hodie super nos, quia natus est nobis Dominus (Is 9,2; Kristus Dzimšanas svētku dienas otrās Mises ievaddziesma): šodien mūs apspīdēs gaisma, jo mums Kungs ir dzimis. Tā ir lielā vēsts, kas šajā dienā aizkustina kristiešus un caur viņiem vēršas pie visas cilvēces. Dievs ir šeit. Šai patiesībai jāpiepilda mūsu dzīves: katriem Ziemassvētkiem mums ir jābūt jaunai, pavisam īpašai tikšanās reizei ar Dievu, un mums jārīkojas tā, lai ļautu Viņa gaismai un Viņa žēlastībai sasniegt pašus mūsu dvēseles dziļumus.

Apstāsimies Bērna, Marijas un Jāzepa priekšā: mēs esam šeit un kontemplējam Dieva Dēlu, ietērptu mūsu miesā. Man tagad nāk prātā ceļojums 1951. gada 15. augustā, ko kāda man svarīga iemesla dēļ veicu uz Loreto, lai apmeklētu Svēto Mājokli. Tur es svinēju Svēto Misi. Vēlējos to darīt, sakopojot garu, bet es necerēju sagaidīt tādu ļaužu dedzību. Es nebiju paredzējis, ka šajā lielo svētku dienā ar šī reģiona svētīgo ticību un tajā atrodamo Madonnai veltīto mīlestību, daudzi apkārtnes ļaudis dosies uz Loreto. Viņu dievbijība lika viņiem izpausties ne īsti atbilstošos veidos, ja, kā es teiktu, raugāmies no strikta Baznīcas rituālo likumu viedokļa.

Piemēram, kad es skūpstīju altāri brīžos, kad Mises rubrikas to pieprasa, trīs vai četras zemnieces arī to skūpstīja. Tas mani padarīja izklaidīgu, tomēr saviļņoja. Manu uzmanību saistīja arī doma, ka šajā Svētajā Mājoklī, – kur, kā apstiprina tradīcija, dzīvoja Jēzus, Marija un Jāzeps – altāra galdā ir iegravēti šie vārdi: Hic Verbum caro factum est. Šeit, ar cilvēka rokām celtā mājā, kādā pleķītī uz zemes, ko mēs apdzīvojam, ir mitis Dievs.