Apustulāts, līdzpestīšana

Ar apbrīnojamu dabiskumu, kas nāk no Dieva, kontemplatīva dvēsele pārplūst vēlmē nodoties apustulātam: Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē (Ps 38,4). Par kādu uguni ir runa, ja ne par to, par kuru runā Kristus: – Es atnācu uguni mest uz zemi, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu! (Lk 12,49). Apustulāta uguni stiprina lūgšana: nav labāka līdzekļa kā šis, lai no viena pasaules gala līdz otram izplestu šo miera cīniņu, uz ko ikviens kristietis ir aicināts: piepildīt to, kas pietrūkst Kristus ciešanām (sal. Kol 1,24).

Mēs sakām – Jēzus ir aizgājis uz debesīm. Bet kristietis var lūgšanā un Euharistijā līdz ar pirmajiem divpadsmit mācekļiem veidot attiecības ar Viņu, iedegties apustuliskā dedzībā, lai kopā ar Viņu paveiktu šo līdzpestīšanas kalpojumu – sēt mieru un prieku. Tātad kalpot – apustulāts nav nekas cits. Ja mēs balstāmies tikai uz pašu spēkiem, mēs neko nepaveiksim pārdabiskā līmenī; ja mēs esam Dieva rīki, mēs varēsim visu: Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina (Flp 4,13). Dievs savā bezgalīgajā labestībā vēlējās izmantot šos neveiklos rīkus. Un tādējādi apustulim nav cita nodoma, kā ļaut Kungam darboties, būt pilnīgi gatavam, lai Dievs varētu īstenot savu pestīšanas darbu caur savām radībām un caur dvēseli, ko izraudzījis.

Ikviens kristietis, uzpotēts Kristum, ir apustulis. Kristībā pielīdzinājies Viņam, Iestiprināšanā saņēmis spēju cīnīties par Viņu, apustulis kalpo Dievam, darbojoties pasaulē un pateicoties visu ticīgo kopīgajai priesterībai, piedalās paša Kristus priesterībā. Lai gan šī līdzdalība savā būtībā atšķiras no ordinētās priesterības, tā sniedz spēju līdzdarboties Baznīcas kultā un palīdz cilvēkiem viņu ceļā pie Dieva ar vārda un piemēra, lūgšanas un gandarīšanas liecību. .

Katram no mums ir jābūt ipse Christus. Viņš ir vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēkiem (sal. 1 Tim 2,5), un mēs vienojamies ar Viņu, lai kopā ar Viņu visu veltītu Tēvam. Mūsu, Dieva bērnu, aicinājums pasaulē prasa no mums nemeklēt tikai savu personisko svētumu, bet, lai mēs dotos pa zemes takām un radītu ceļus, kas, neskatoties uz šķēršļiem, vestu dvēseles pie Kunga. Lai mēs, kas esam parasti pilsoņi, līdzdarbotos visās laicīgajās aktivitātēs un būtu raugs (sal. Mt 13,33), kas uzraudzē visu mīklu (sal. 1 Kor 5,6).

Kristus ir uzkāpis debesīs, bet visam, kas ir godīgs un cilvēcisks, Viņš piešķīra konkrētu iespēju tikt atpirktam. Svētais Gregors Lielais spēcīgos vārdos piedāvā šo lielo kristietības ideju: tādējādi Jēzus atgriezās tur, no kurienes Viņš bija nācis un atgriezās no vietas, kur Viņš turpina palikt. Patiešām, brīdī, kad Viņš devās uz debesīm, ar savu dievišķību Viņš savienoja Debesis un Zemi. Šodienas svētkos būtu svinīgi jāuzsver, ka tiek atcelts mūs nosodošais lēmums, spriedums, kas mūs bija nolēmis iznīcībai. Šī daba, kam tika veltīti vārdi: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties (Rad 3,19), šī pati daba šodien ir uzkāpusi debesīs kopā ar Kristu (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae 29, 10 (PL 76, 1218)).

Tādēļ es bez mitas atkārtoju, ka pasaule ir svētdarāma un, ka šis uzdevums īpaši ir jāveic mums, kristiešiem. Mums tā jāattīra no grēka kārdinājumiem ar ko padarām šo pasauli neglītu un tā jāvelta Kungam kā garīga hostija, ko Dieva žēlastība un mūsu pūliņi ir gatavojuši un padarījuši cienīgu. Strikti runājot, pēc tam, kad Vārds pilnībā pieņēma cilvēka dabu un ar savu klātbūtni un roku darbu svētīja šo zemi, mēs vairs nevaram teikt, ka ir cēlas lietas, kas būtu vienīgi laicīgas. Lielā misija, ko saņemam līdz ar kristību, ir līdzpestīšana. Kristus Mīlestība skubina mūs (sal. 2 Kor 5,14). uzņemties uz saviem pleciem daļu no šī dievišķā uzdevuma – dvēseļu atpirkšanas.