Raugieties, Pestīšana, kas notikusi caur Jēzus kaunpilno nāvi un Krusta godību, kas jūdiem apgrēcība, bet pagāniem neprātība (1 Kor 1,23), ar Dieva gribu turpināsies, līdz kamēr pienāks Kunga stunda. Nav iespējams dzīvot saskaņā ar Jēzus Sirdi un nejusties sūtītam tāpat kā Viņš, lai glābtu visus grēciniekus – peccatores salvos facere (1 Tim 1,15). –, paši būdami pārliecināti, ka ik dienas aizvien vairāk jāuzticas Dieva žēlsirdībai. No turienes rodas mūsu visdedzīgākā vēlme uzskatīt sevi par Kristus līdzpestītājiem, kopā ar Viņu glābt visas dvēseles, jo mēs esam, mēs gribam būt ipse Christus, pats Jēzus Kristus un Viņš sevi nodeva, lai būtu izpirkšanas maksa par visiem (1 Tim 2,6).

Mums priekšā stāv liels uzdevums. Mēs nevaram kļūt pasīvi, ko Kungs mums ir skaidri pateicis: strādājiet, kamēr es pārnākšu (Lk 19,13). Mēs nevaram palikt ar sakrustotām rokām, gaidot Kunga atnākšanu, kad Viņš atgriezīsies, lai valdītu pilnībā pār savu Valstību. Izplatīt Dieva Valstību nav tikai to Baznīcas locekļu oficiālais pienākums, kas pārstāv Kristu, jo saņēmuši no Viņa ordinācijas sakramenta varu. Vos autem estis corpus Christi (1 Kor 12,27), arī jūs esat Kristus miesa, mums saka apustulis Pāvils, dodot šo konkrēto pavēli strādāt līdz galam.

Tik daudz vēl jāizdara! Vai divdesmit gadsimtos nekas nav izdarīts? Divdesmit gadsimtos ir padarīts daudz; dažu cilvēku vēlme samazināt mūsu priekšgājēju paveikto man nešķiet ne objektīva, ne godīga. Divdesmit gadsimtos ir izdarīts liels darbs un bieži ir ļoti labi strādāts. Ir gan bijušas kļūdas, atkāpšanās, tāpat kā arī šodien var atrast regresiju, bailes un kautrīgumu līdzās lielai drosmei un pašatdevei. Bet cilvēku ģimene pastāvīgi atjaunojas. Ar katru paaudzi vajadzīga jauna piepūle, lai palīdzētu cilvēkam atklāt savu, Dieva bērna, aicinājuma diženumu; no jauna jāieaudzina Radītāja un sava tuvākā mīlestības bauslis.