Reizi par visām Kristus mums ir iemācījis Dieva mīlestības ceļu: apustulāts ir pāri plūstoša Dieva mīlestība, kas atdod sevi citiem. Iekšējai dzīvei vajag pieaugt vienotībā ar Kristu caur Maizi un Vārdu. Un ilgas pēc apustulāta ir iekšējās dzīves skaidra, piemērota un vajadzīga izpausme. Kad izbauda Dieva mīlestību, rūpes par dvēselēm kļūst jūtamas. Nav iespējams iekšējo dzīvi atdalīt no apustulāta, tāpat kā nav iespējams Kristū nodalīt Viņa cilvēktapušā Dieva būtību un Pestītāja funkciju. Vārds gribēja iemiesoties, lai glābtu cilvēkus, lai viņi būtu viens ar Viņu. Lūk, Viņa atnākšanas pasaulē iemesls! Mēs to izsakām Credo. Viņš ir nokāpis no debesīm mūsu un mūsu pestīšanas dēļ.

Apustulāts ir daļa no pašas kristieša dabas: tas nav kaut kas pielikts, pārslāņots, svešs ikdienas nodarbēm, profesionālajai darbībai. Kopš Kungs ir radījis Opus Dei, es to atkārtoju nepārtraukti! Vajag svētdarīt ikdienas darbu, svētdarīt sevi šajā uzdevumā, un, pildot savu darbu, svētdarīt citus, katram atbilstoši savam stāvoklim.

Apustulāts kristietim ir kā elpošana: Dieva bērns nevar dzīvot bez šī dvēseles puksta. Šodienas svētki mums atgādina, ka dedzība par dvēselēm ir mīlošs Kunga bauslis, kad dodoties savā godībā, viņš mūs sūta visā pasaulē izplatīt Viņa liecību. Mūsu atbildība ir liela: jo būt par Kristus liecinieku vispirms nozīmē mēģinājumu dzīvot pēc Viņa mācības, cīnīties, lai mūsu izturēšanās atgādinātu Jēzu, liktu domāt par Viņa piemīlīgo tēlu. Mums jāizturas tā, lai citi, mūs redzot, varētu teikt: viņš, lūk, ir kristietis, jo viņā nav naida, jo viņš spēj izprast, jo viņš nav fanātiķis, jo viņš valda pār saviem instinktiem, jo viņš upurējas, jo viņš ap sevi rada mieru, jo viņš mīl.