Josemaría Escrivá Obras
123

Kvieši un nezāle

Ne no savām paša idejām, bet ar Kristus mācības palīdzību es jums ieskicēju kristieša ideālu ceļu. Jūs piekritīsit, ka tas ir augsts, cēls un pievilcīgs. Bet varbūt kāds no jums sev vaicā: vai gan ir iespējams tā dzīvot mūsdienu sabiedrībā?

Ir skaidrs, ka Kungs mūs aicina brīdī, kad daudz tiek runāts par mieru, kaut gan tā nav ne dvēselēs, ne iestādēs, ne sabiedriskajā dzīvē, ne starp tautām. Tiek nemitīgi runāts par vienlīdzību un demokrātiju, kaut gan kastas – aizslēgtas un nepieejamas – ir papilnam. Kungs mūs aicina laikmetā, kad sludina izpratni, kaut gan tā izceļas tieši ar to, ka tās nav, pat vislabāko nodomu vadītos cilvēkos, kuri vēlas dzīvot tuvākmīlestībā, jo – un tas nebūtu jāaizmirst – mīlestība vairāk sastāv no izpratnes nekā no došanas.

Mēs ejam cauri laikam, kurā fanātiķi un nelokāmi ļaudis – nespējīgi pieņemt arī cita motivāciju – apbruņojas, par vardarbīgiem un agresīviem dēvējot savus pašu upurus. Visbeidzot mēs esam aicināti dzīvot laikmetā, kad daudz tiek spriedelēts par vienotību, kaut gan varbūt grūti iedomāties, ka varētu pieciest lielāku sašķelšanos pat starp pašiem katoļiem, nemaz nerunājot par cilvēkiem vispār. Es nekad nerunāju par politiku, jo tas nav mans uzdevums. Lai es kā priesteris aprakstītu pašreizējās pasaules stāvokli, man pietiek vien no jauna padomāt par Kunga līdzību par kviešiem un nezāli: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā. Bet kamēr ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli starp kviešiem, un aizgāja (Mt 13,24-25). Viss ir skaidrs: lauks ir auglīgs un sēkla laba. Lauka saimnieks svieda sēklu sēšanai īstajā brīdi un ar lielu meistarību. Un lai aizsargātu jauno sēju, viņš nolika sargus. Ja parādās nezāle, tas nozīmē, ka nav sekojusi atbilde, jo cilvēki, – īpaši jau kristieši – iemiga, ļaujot ienaidniekam tuvoties.

Kad bezatbildīgie kalpi Kungam vaicā, kādēļ viņa laukā izaugusi nezāle, atbilde ir pašsaprotama: inimicus homo hoc fecit (Mt 13,28). To darīja ienaidnieks! Mums, kristiešiem, bija jāpaliek modriem, lai viss labais, ko Radītājs ielicis pasaulē, attīstītos kalpojumā patiesībai un labajam, bet mēs iemigām. Kāds skumjš slinkums ir šāds miegs laikā, kad ienaidnieks un viņa kalpotāji nemitīgi darbojas. Redziet, kā tagad nezāle ir izaugusi, kāds visapkārt bagātīgs sējums!

Man nav nelaimes vēstītāja aicinājuma. Un es nevēlos, lai no manis sacītā jums rastos skumja un bezcerīga aina. Es nesākšu sūkstīties par laiku, kurā, pateicoties Dieva apredzībai, mēs dzīvojam. Mēs mīlam mūsu laikmetu, jo tā ir vieta, kurā mums jāsasniedz savs svētums. Mēs nepieņemam vientiesīgu un neauglīgu nostaļģiju, jo pasaule nekad nav bijusi labāka. No paša sākuma, no Baznīcas šūpuļa, kad vēl pirmo divpadsmit mācekļu sludināšana skanēja, jau izcēlās niknas vajāšanas, radās herēzijas, izplatījās meli un plosījās naids.

Bet arī nebūtu loģiski noliegt, ka izskatās – ļaunums ir gājis plašumā. Uz šī Dieva lauka, kas ir mūsu Zeme, Kristus mantojums, izaugusi nezāle. Ne jau nedaudz nezāļu, bet kupli sazēlusi nezāle! Mēs nevaram ļaut, lai mūs pieviļ mīts par pastāvīgu un neatgriezenisku progresu. Pareizi ievirzīts progress ir labs un Dieva gribēts. Bet tas, par ko visbiežāk runā, ir viltus progress, kas padara aklus tik daudzus cilvēkus, jo itin bieži mēs vairs neapzināmies, ka dažās jomās cilvēce atkāpjas un zaudē to, ko jau bija sasniegusi.

Es atkārtoju – Kungs mums pasauli ir devis mantojumā. Un mūsu dvēselei un prātam ir jābūt nomodā. Mums jābūt reālistiem, bez noslieces neticēt saviem spēkiem. Vienīgi nocietinājusies sirdsapziņa, vienīgi rutīnas radīts nejūtīgums un frivola vieglprātība, var likt raudzīties uz pasauli tajā neredzot slikto, apvainojumu Dievam, un dažreiz arī dvēselēm nodarītu nelabojamu ļaunumu. Mums jābūt optimistiem, bet ar tādu optimismu, kas rodas no ticības Dieva varenībai – Dieva, kurš nezaudē savas kaujas. Ar tādu optimismu, kas nenāk ne no cilvēciskas apmierinātības, ne no muļķīga un pašpaļāvīga gandarījuma.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais