Miera un prieka sēja

Ko darīt? Es jau jums teicu, ka mans mērķis šeit nav aprakstīt politiskas vai sabiedriskas krīzes, kultūru sabrukšanu vai slimības. Es par ļaunumu runāju kristīgās ticības gaismā, tās tiešajā nozīmē – kā par apvainojumu Dievam. Kristīgais apustulāts nav ne politiska programma, ne kultūras izvēle. Tas izplata labo, rada vēlmi mīlēt un patiešām sēt mieru un prieku. Bez šaubām šis apustulāts visiem nesīs garīgus labumus: vairāk taisnīguma, vairāk izpratnes, vairāk cieņas cilvēkam pret cilvēku.

Mums visapkārt ir daudz dvēseļu, un mums nav tiesību būt par šķērsli viņu mūžīgajai svētlaimei. Mums ir pienākums būt pilnībā kristiešiem, būt svētiem, nelikt vilties ne Dievam, ne visiem tiem, kuri no kristieša gaida piemēru un mācību.

Mūsu apustulātam jābalstās vēlmē izprast citus. Es vēlreiz atkārtoju: mīlestība vairāk sastāv no izpratnes nekā no došanas. Es neslēpšu, ka pats uz sevis esmu izbaudījis, ko nozīmē, ja tevi nesaprot. Es vienmēr esmu centies, lai mani varētu saprast, bet daži ietiepjas, lai nesaprastu. Tas man ir vēl viens praktisks un aktuāls iemesls vēlēties izprast visus. Bet tas nav apstākļu radīts impulss, kam jāmudina mūs paplašināt savas sirdis universālā un katoliskā dimensijā. Izpratnes gars ir laba Dieva bērna kristīgās mīlestības izpausme, jo Kungs vēlas, lai mēs ietu pa visiem šīszemes godīgajiem ceļiem, lai sētu nevis nezāli, bet brālīguma, atvainošanās, piedošanas, mīlestības un miera sēklu. Nekad neuzskatiet sevi par kāda ienaidnieku.

Kristietim vienmēr jābūt gatavam dzīvot ar visiem, dāvāt visiem – veidojot attiecības – iespēju tuvoties Kristum Jēzum. Viņam ar prieku jāupurējas citu dēļ, bez atšķirības, nešķirojot dvēseles dažādās slēgtās kategorijās, nelīmējot etiķetes kā precēm vai klasifikācijai preparētiem kukaiņiem. Kristietis nevar atdalīt sevi no citiem, jo tad viņa dzīve būtu nožēlojama un egoistiska: visiem viņam jākļūst viss, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).

Kaut mēs dzīvotu šādi, kaut mēs prastu piepildīt mūsu uzvedību ar dāsnuma sēklu, ar miera un sapratnes vēlmi! Tad cilvēki patiešām varētu baudīt likumīgu neatkarību un katrs spētu nest atbildību par savām laicīgajām lietām. Kristietis vispirms prastu aizsargāt otra cilvēka brīvību, lai pēc tam aizsargātu arī savējo. Mīlestība viņu mudinātu pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, jo ikvienam bez izņēmuma ir savi trūkumi un kļūdas, viņiem palīdzot ar Dieva žēlastību un cilvēcisku smalkjūtību uzvarēt ļauno, izraut nezāli, lai mēs varētu sevi savstarpēji atbalstīt un ar cieņu pildīt savu cilvēka un kristieša aicinājumu.