Kunga Debeskāpšanas svētki mums atgādina arī citu lietu: Kristus, kurš mūs mudina uzņemties pasaulē šo uzdevumu, mūs gaida debesīs. Citiem vārdiem sakot: šī dzīve virs zemes, ko mēs mīlam, nav galīgā, jo mums šeit nav paliekošas vietas, bet mēs meklējam nākamo (Ebr 13,14), nemainīgo mājokli.

Tomēr sargāsimies interpretēt Dieva Vārdu šauru apvāršņu robežās. Kungs neprasa no mums, lai savā zemes ceļā mēs būtu nelaimīgi, savu mierinājumu gaidot tikai nākamajā dzīvē. Dievs vēlas, lai jau šeit mēs būtu laimīgi un tomēr ar ilgām gaidītu nākamo svētlaimi, ko tikai Viņš viens var iedot pilnībā.

Virs šīs zemes pārdabisko realitāšu apcere, žēlastības darbība mūsu dvēselēs, mīlestība pret tuvāko kā Dieva mīlestības patīkams auglis jau ir debesu priekšnojauta, kaut kas, kam dienu no dienas jāpieaug. Mēs, kristieši, nepaciešam dubultu dzīvi: mēs saglabājam vienkāršu un stipru dzīves vienību, uz kā balstās un savienojas visas mūsu darbības.

Kristus mūs gaida. Mēs dzīvojam debesīm (Flp 3,20), lai gan pilnībā esam šīszemes pilsoņi grūtību, netaisnību un neizpratnes vidū, bet arī ar prieku un mieru, ko dod apziņa, ka esam Dieva mīļotie bērni. Būsim neatlaidīgi kalpojumā mūsu Dievam un mēs redzēsim, kā skaitliski un svētumā palielināsies šī kristiešu miera armija, šī līdzpestīšanas tauta. Būsim kontemplatīvas dvēseles, ik brīdi pastāvīgā dialogā ar Kungu: no pirmās dienas domas līdz pēdējai, mūsu sirdi pastāvīgi vēršot uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu, pie kura ejam caur mūsu Māti Svēto Mariju un caur Jēzu pie Tēva un Svētā Gara.

Ja, neskatoties uz visu, Jēzus Debeskāpšana mūsos atstāj rūgtuma un skumju piegaršu, dosimies pie Viņa Mātes, kā to darīja apustuļi: viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē… un viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā… ar Mariju, Jēzus Māti (Apd 1,12-14).