129

Atļaujiet man atstāstīt kādu personīgu notikumu, ko piedzīvoju pirms daudziem gadiem. Kāds labs, bet neticīgs draugs, rādot pasaules karti, man teica: „Raugieties no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem.” „Ko tu vēlies, lai es redzu?” es viņam pavaicāju. Viņš man atbildēja: „Kristus cieta neveiksmi. Tik daudzi gadsimti, lai censtos Kristus mācību ienest cilvēku dzīvēs, un redzi kāds rezultāts. No sākuma tas mani piepildīja ar skumjām. Patiešām, ir skumji apzināties, ka tik daudzi vēl aizvien nepazīst Kungu un ka to vidū, kuri pazīst, daudzi dzīvo tā, it kā nepazītu.

Tomēr šīs izjūtas ilga tikai brīdi un tās nomainīja mīlestība un pateicība, jo Jēzus ir vēlējies, lai katrs brīvprātīgi līdzdarbojas Viņa pestīšanas darbā. Viņš nav cietis neveiksmi, Viņa mācība un dzīve turpina apaugļot pasauli. Viņa īstenotā atpestīšana ir pietiekama un pāri plūstoša.

Dievs nevēlas vergus, bet bērnus un ciena mūsu brīvību. Pestīšanas darbs turpinās, un mēs tajā ņemam dalību. Pēc svētā Pāvila skarbajiem vārdiem Jēzus grib, lai mēs savā miesā, savā dzīvē piepildām to, kas pietrūkst Viņa ciešanām – pro corpore eius, quod est Ecclesia –, Viņa miesai, kas ir Baznīca (Kol 1,24).

Ir vērts riskēt ar savu dzīvi, atdot sevi pilnībā, lai atbildētu uz Dieva veltīto mīlestību un uzticību mums. Vispirms jau ir vērts nolemt, ka savu kristīgo ticību mēs ņemsim nopietni. Kad skaitām Credo, mēs apliecinām savu ticību Dievam, visvarenajam Tēvam, Viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas ir miris un augšāmcēlies, Svētajam Garam, Kungam un Atdzīvinātājam. Mēs apliecinām, ka Baznīca – viena, svēta, katoliska un apustuliska – ir Kristus miesa, Svētā Gara iedvesta. Mēs priecājamies par grēku piedošanu un nākamās augšāmcelšanās cerību. Bet vai šīs patiesības ietiecas mūsu sirds pašos dziļumos vai tikai paliek uz mūsu lūpām? Dievišķajam uzvaras, prieka un miera Vasarsvētku vēstījumam jābūt par ikviena kristieša domāšanas, reaģēšanas un dzīvesveida nesatricināmu pamatu.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šis numurs citā valodā