Josemaría Escrivá Obras
130

Dieva spēks un cilvēka vājība

Non est abbreviata manus Domini, Kunga roka nav par īsu (Is 59,1). Šodien Dievs nav mazāk spēcīgs kā citos laikmetos un Viņa mīlestība uz cilvēkiem nav mazāk ticama. Mūsu ticība mums māca, ka visa radība, zemes un zvaigžņu kustība, radību taisnā rīcība un viss, kas vēstures tecējumā ir pozitīvs, vienā vārdā – viss nāk no Dieva un dodas pie Viņa.

Svētā Gara darbību var nepamanīt, tādēļ ka Dievs mums neatklāj savus nodomus un tādēļ ka cilvēka grēks aizklāj un aptumšo dievišķās dāvanas. Bet ticība mums atgādina, ka Kungs pastāvīgi darbojas. Viņš mūs ir radījis un uztur esībā. Tas ir Viņš, kurš ar savu žēlastību visu radību ved uz Dieva bērnu godības brīvību (sal. Rom 8,21).

Tādēļ kristīgā tradīcija ar vienu vārdu izsaka attieksmi, kādai mums jābūt pret Svēto Garu – paklausība. Tas nozīmē būt jūtīgiem pret to, ko dievišķais Gars sekmē ap mums un mūsos, pret harizmām, ko Viņš dala, pret kustībām un organizācijām, ko Viņš rada, pret mīlestību un lēmumiem, kam Viņš liek dzimt mūsu sirdī. Pasaulē Svētais Gars piepilda Dieva darbus. Kā liturģijas himna to saka - Viņš ir žēlastību dāvātājs, siržu gaisma, dvēseles viesis, atpūta darbā, atbalsts asarās. Bez Viņa palīdzības cilvēkā nav nekā, kas būtu nevainīgs un vērtīgs, jo tas ir Viņš, kas mazgā aptraipīto, ārstē ievainoto, aizdedzina auksto, labo kļūdas un ved cilvēkus līdz glābšanas un mūžīgā prieka ostai (sal. Vasarsvētku Mises Veni Sancte Spiritus).

Bet mūsu ticībai Svētajam Garam jābūt pilnīgai un totālai. Tā nav neskaidra ticēšana Viņa klātbūtnei pasaulē, bet pateicīga zīmju un realitāšu pieņemšana, ar ko īpašā veidā Viņš vēlējies saistīt savu spēku. Kad nāks patiesības Gars, saka Jēzus, Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās (Jņ 16,14). Svētais Gars ir Kristus sūtīts Gars, lai mūsos īstenotu svētdarīšanu, ko Viņš virs zemes bija nopelnījis priekš mums.

Bez ticības Jēzum Kristum, Viņa mācībai, Viņa sakramentiem un Viņa Baznīcai nevar ticēt Svētajam Garam. Tie, kas nemīl Baznīcu, kas neuzticas tai un apmierinās tikai ar tās pārstāvju trūkumu un ierobežojumu izcelšanu, kas tiesā to no ārienes un neizjūt sevi par Baznīcas bērnu – tie nav saskaņā ar kristīgo ticību un netic Svētajam Garam patiesi. Man nāk galvā pārdomas par to, cik ārkārtēji svarīgai un pāri plūstošai jābūt Paraklēta darbībai tad, kad, svinot uz mūsu altāriem Svēto Misi, priesteris atjauno Golgātas upuri.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais