133

Es teiktu, ka starp Svētā Gara dāvanām ir viena, kas kristiešiem jo īpaši vajadzīga: gudrības dāvana, kas, liekot pazīt un izgaršot Dievu, mūs padara spējīgus patiesi izvērtēt šīs dzīves situācijas un lietas. Ja mēs būtu konsekventi savā ticībā, tad, paraugoties ap sevi, pārdomājot vēstures un pasaules panorāmu, mēs savā sirdī noteikti izjustu pašas Jēzus Sirds sajūtas: Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana (Mt 9,36).

Nav tā, ka kristietis neapzinātos visu to labo, kas ir cilvēcē, ka viņš nenovērtētu tīrus priekus, ka viņš nepiedalītos zemes ilgās un ideālos. Tieši pretēji, viņš to visu vēl vairāk izjūt savas dvēseles dziļumos, tajā dalās un to izdzīvo īpaši intensīvi, jo labāk kā jebkurš pazīst cilvēka gara dziļumus.

Kristīgā ticība nesašaurina sirdi, neierobežo cēlus dvēseles centienus, jo vērš tos plašumā, atklājot to patieso un visautentiskāko nozīmi: mēs neesam lemti nezin kādai svētlaimei, jo esam aicināti uz tuvību ar Dievu, pazīt un mīlēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu, un caur Dieva Trīsvienību un Vienību visus eņģeļus un visus cilvēkus.

Tāda ir ticības lielā uzdrīkstēšanās – sludināt cilvēciskās dabas vērtību un cieņu un apliecināt, ka caur žēlastību, kas mūs paceļ pārdabiskā līmenī, mēs tikām radīti, lai nonāktu līdz Dieva bērnu cieņai. Tiešām neiedomājama uzdrīkstēšanās! Ja vien tās pamatā nebūtu Dieva Tēva pestījošais lēmums, ja to neapstiprinātu Kristus Asinis un no jauna neapliecinātu un nepadarītu iespējamu pastāvīga Svētā Gara darbība.

Mums jādzīvo no ticības, no pieaugšanas ticībā, kamēr par ikvienu no mums, par katru kristieti varēs teikt to, ko viens no Austrumu Baznīcas lielajiem doktoriem rakstīja pirms daudziem gadsimtiem: tāpat kā caurspīdīgi un mirdzoši ķermeņi mirgo un izstaro gaismu, kad tos skar saules stars, arī Svētā Gara vadītas un izgaismotas dvēseles kļūst garīgas un citiem nes gaismu un žēlastību. No Svētā Gara nāk nākamo lietu pazīšana, noslēpumu izpratne un apslēpto patiesību uztveršana, dāvanu došana, debesu pilsonība, sarunas ar eņģeļiem. No Viņa nāk prieks, kas nepazīst galu, pastāvība Dievā, līdzība ar Dievu un visbrīnišķīgākais ko vien var iedomāties – spēja kļūt par Dievu (Sv. Bazīlijs, De Spiritu Sancto, 9, 23 (PG 32, 110)).

Apziņa par cilvēciskās cieņas diženumu – izcilu un neizsakāmu, kad žēlastība mūs padara par Dieva bērniem – apvienota ar pazemību kristietī veido vienu veselumu, jo tie nav mūsu spēki, kas mūs glābj vai mums dod dzīvību, bet dievišķā labvēlība. Šo patiesību nekad nevajadzētu aizmirst, jo tad mūsu dievišķošana samaitātos, kļūstot par iedomību un lepnību. Un agrāk vai vēlāk, pieredzot mūsu niecīgumu un personīgo vājumu, tā sabruktu.

Svētais Augustīns sev vaicāja: Vai es uzdrīkstēšos teikt – es esmu svēts? Ja es teikšu svēts kā svētdarītājs, kam neviens nav vajadzīgs, lai svētdarīt sevi, tad es būšu augstprātīgs un melis. Bet, ja ar svētu mēs saprotam to, kurš ir svētdarīts tā, kā to lasām Levītu grāmatā: esiet svēti, jo es, Dievs esmu svēts, tad arī Kristus miesa tāda ir līdz pēdējam cilvēkam zemes virsū. Un lai ar savu Galvu un zem savas Galvas viņš drosmīgi saka – es esmu svēts (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 4 (PL 37, 1084)).

Mīliet Svētās Trīsvienības Trešo Personu, savas esmes dziļumos ieklausieties dievišķajos pamudinājumos, kas ir gan uzmundrinājumi, gan pārmetumi. Staigājiet pa pasauli gaismā, kas ielieta jūsu dvēselēs; un cerības Dievs jūs piepildīs ar visāda veida mieru, lai Svētā Gara spēkā šī cerība jūsos nemitīgi pieaugtu (sal. Rom 15,13).

Šis numurs citā valodā