Veidot pastāvīgas attiecības ar Svēto Garu

Dzīvot Svētajā Garā nozīmē dzīvot no ticības, cerības un mīlestības; ļaut Dievam mūs pārņemt un pilnībā izmainīt mūsu sirdi, lai tā vairāk un vairāk līdzinātos Viņa Sirdij. Nobriedusi, dziļa un spēcīga kristīgā dzīve nerodas acumirklī, tā ir auglis Dieva žēlastībai, kas pieaug mūsos. Pirmo laiku kristīgās kopienas situācija ir aprakstīta Apustuļu darbos īsā, bet nozīmes pilnā teikumā: Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd 2,42).

Lūk, kā dzīvoja pirmie kristieši un kā jādzīvo mums: meditējot ticības doktrīnu un pieņemot to par savējo, satiekoties ar Kristu Euharistijā, veidojot personisku dialogu – tas nozīmē lūgšanu bez anonimitātes – vaigu vaigā ar Dievu - tam ir jābūt par mūsu izturēšanās galveno pamatu. Ja tā nebūtu, varbūt paliktu kādas erudītas pārdomas, vairāk vai mazāk intensīva darbošanās, dievbijības pielūgsmes un nodarbes. Bet nebūs patiesas kristīgās dzīves, jo trūktu iekļaušanās Kristū, patiesa un izdzīvota līdzdalība dievišķajā pestīšanas darbā.

Šī mācība attiecas uz jebkuru kristieti, jo mēs visi esam vienlīdz aicināti uz svētumu. Nav otrās šķiras kristiešu, kas spiesti iedzīvināt tikai vienkāršotu Evaņģēlija versiju. Mēs visi esam saņēmuši vienu kristību, un, kaut gan ir taisnība, ka pastāv liela harizmu un cilvēcisko situāciju dažādība, ir tikai viens un tas pats Gars, kas izdala dievišķās dāvanas, tā pati ticība, tā pati cerība un tā pati mīlestība (sal. 1 Kor 12,4-6 un 13,1-13).

Tādēļ mēs varam uzskatīt, ka mums tiek uzdots šis apustuļa Pāvila jautājums: Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos? (1 Kor 3,16). Un varam to izprast kā uzaicinājumu uzturēt ar Dievu personiskākas un tiešākas attiecības. Paraklēts diemžēl dažiem kristiešiem ir Lielais Nepazīstamais: tas ir vārds, ko izrunā, bet tas nav Kāds, viena no trim vienīgā Dieva Personām, ar kuru sarunājas un no kura dzīvo.

Tieši pretēji, mums pret Viņu jāizturas ar ierastu vienkāršību un paļāvību, kā Baznīca mums to māca caur liturģiju. Tad mēs labāk pazīsim mūsu Kungu un vienlaikus pilnīgāk apzināsimies neizmērojamās dāvanas – saukties par kristiešiem – vērtību. Mēs novērtēsim šīs dievišķošanas visu lielumu un visu patiesību, novērtēsim šo līdzdalību dievišķajā dzīvē, uz ko es pirms brīža jau norādīju.

Jo Svētais Gars nav mākslinieks, kas dievišķo substanci mūsos zīmē tā, it kā Pats tai būtu svešs; ne tā Viņš mūs ved uz dievišķo līdzību. Bet Viņš pats, kurš ir Dievs un kas iziet no Dieva, iespiežas tā sirdī, kurš saņem Viņu, kā zīmogs vaskā, un šādā veidā, dāvājot pats Sevi un caur līdzību, Viņš atjauno dabu saskaņā ar dievišķā parauga skaistumu un atdod cilvēkam Dieva attēlu (Sv. Kirils no Aleksandrijas, Thesaurus de sancta et consubstantiali Trinitate, 34 (PG 75,609)).