136

Otrkārt, lūgšanas dzīve, jo kristieša sevis atdošana, paklausība un lēnprātība dzimst no mīlestības un ir vērsta uz mīlestību. Un mīlestība ved pie personiskām attiecībām, sarunas un draudzības. Kristīgā dzīve pieprasa pastāvīgu dialogu ar Trīsvienīgo Dievu, un Svētais Gars mūs ieved šajā tuvībā. Jo kurš no cilvēkiem pazīst cilvēku būtību, ja ne cilvēka gars, kas viņā ir? Tāpat arī Dieva būtību neviens nepazīst kā tikai Dieva Gars (1 Kor 2,11). Ja mēs būsim pastāvīgās attiecībās ar Svēto Garu, mēs arī kļūsim garīgi, mēs jutīsimies Kristus brāļi un Dieva bērni, ko nešauboties piesauksim kā savu pašu Tēvu, jo tas Viņš ir (sal. Gal 4,6; Rom 8,15).

Pieradīsim būt bieži kopā ar Svēto Garu, jo Viņam mūs jāsvētdara; paļausimies uz Viņu, lūgsim Viņam palīdzību un jutīsim Viņu mums tuvu. Tad mūsu nabaga sirds maz pamazām pieaugs, mēs vēlēsimies vairāk mīlēt Dievu un Viņa dēļ, visas radības. Un Atklāsmes grāmatas galīgā vīzija īstenosies arī mūsu dzīvē: Gars un Līgava, Svētais Gars un Baznīca – un katrs kristietis – vēršas pie Jēzus, pie Kristus, prasot Viņam nākt un palikt ar mums uz mūžiem (sal. Atkl 22,17).

Šis numurs citā valodā