Šajā maija mēnesī, kas tikko iesākas, skatiens uz pasauli, uz Dieva tautu (sal. 1 Pēt 2,10), mums ļauj apcerēt mariāniskās dievbijības izpausmes. Tās izpaužas tik daudzās senās un jaunās paražās, bet visas tiek izdzīvotas tajā pašā mīlestības garā.

Sirds var priecāties, apzinoties, cik Jaunavas Marijas godināšana vēl aizvien ir dzīva un kristīgās dvēselēs pamodina pārdabisku impulsu darboties kā domestici Dei, kā Dieva ģimenes locekļiem (Ef 2,19).

Droši vien arī jūs, kad redzat šajā mēnesī tik daudzus kristiešus tūkstoš dažādos veidos izsakām savu pieķeršanos svētajai Jaunavai Marijai, labāk izjūtat savu piederību Baznīcai un brālību ar visiem kristiešiem– jūsu brāļiem. Tas ir kā ģimenes saiets, kad dzīves attālinātie vecākie bērni svētku reizē satiekas pie savas mātes. Un, ja dažreiz viņi bija strīdējušies, darījuši pāri, tad šajā dienā par to vairs nerunā; šajā dienā viņi jūtas vienoti, viņi visi satiekas kopīgā savstarpējā mīlestībā.

Marija pastāvīgi ceļ Baznīcu, viņa to apciemo un uztur tās vienību. Ir grūti patiesi godināt svēto Jaunavu Mariju un nejusties vairāk saistītam ar citiem Mistiskās Miesas locekļiem un, galu galā, vairāk vienotam ar tās redzamo galvu– Pāvestu. Tādēļ man patīk atkārtot: „Omnes cum Petro ad Iesum per Mariam! Visi ar Pēteri pie Jēzus caur Mariju.” Kad mēs sevi šādi apzināmies kā Baznīcas sastāvdaļu, aicināti justies kā brāļi ticībā, mēs dziļāk atklājam šo brālību, kas mūs vieno ar visu cilvēci. Patiešām, Baznīcu Kristus ir sūtījis pie visām nācijām, visām tautām (sal. Mt 28,19).

Mēs visi esam pieredzējuši to, ko es tikko teicu, jo iespēju pārliecināties par svētās Jaunavas Marijas vaļsirdīgas godināšanas pārdabiskām sekām mums netrūkst, un ikviens no jums varētu par to plaši stāstīt. Un arī es. Man nāk atmiņā kāds svētceļojums, kurā devos 1935. gadā uz kādu Jaunavas Marijas svētnīcu Kastīlijā, Sonsolesā.

Tas nebija svētceļojums šī vārda parastajā nozīmē, jo tas nebija ne trokšņains, ne daudzskaitlīgs. Mēs bijām trīs. Es cienu un mīlu arī šīs publiskās dievbijības izpausmes, bet pats personiski dodu priekšroku censties dāvāt Marijai to pašu mīlestību un aizrautību caur individuāliem apmeklējumiem vai nelielā grupā ar šaura loka attiecību piegaršu.

Tātad šī Sonsoles svētceļojuma laikā es atklāju, no kurienes nāk šis Jaunavas Marijas nosaukums. Tam varbūt nav liela nozīme, bet tas pauž šī reģiona filiālo dievbijību. Dievmātes statuja, ko godina šajā vietā, kristiešu un musulmaņu cīņu laikā Spānijā, bija palikusi apslēpta. Pēc dažiem gadiem to atrada gani, kas pēc nostāstiem, redzēdami to, esot izsaukušies: Cik skaistas acis! Tās ir saules! (spāņu valodā: „¡Son soles!”)